Aktieris Džeimss Kevizels, kurš populārajā Mela Gibsona filmā “Kristus ciešanas” atveidojis Jēzu Kristu, ir nācis klajā ar savu liecību  ASV Katoļu universitāšu studentu asociācijas forumā, kas janvāra sākumā norisinājās Čikāgā. Viņš pastāstīja par savu aicinājumu, par to, kā Gibsona filmas uzņemšanā gūtā pieredze ir ietekmējusi viņa garīgo dzīvi, un aicināja jauniešus kļūt par bezbailīgiem Kristus kareivjiem, kas droši liecinātu par savu ticību mūsu pagāniskajā pasaulē.

Rakstu sagatavoja: civitas.lv, no live-christ.com tulkoja Kristīne Jākabsone.

Vārds “Sauls” nozīmē “dižens”. Vārds “Pāvils” nozīmē “mazs”. Strādājot pie šīs filmas (šeit aktieris runā par filmu “Pāvils, Kristus apustulis”, kurai jāiznāk uz ekrāniem 2018. gadā), es sapratu, ka izmainot vienu nenozīmīgu burtu (angļu valodā vārdi “Saul” un “Paul” atšķiras tikai ar pirmo burtu), mēs Dieva acīs varam kļūt diženi. Bet, lai mēs kļūtu diženi, mums no sākuma ir jākļūst maziem. Tāds ir svēto ceļš, tāds ir Kristus ceļš, tādā kārtā Sauls kļuva par svēto Pāvilu.

Aicinājumu mēs saņemam tad, kad vismazāk to gaidām. Savā dzīvē šo brīdi atceros ļoti spilgti. Man bija 19 gadu un tobrīd es sēdēju kinoteātrī savā dzimtajā pilsētā Mauntvernonā Vašingtonas štatā. Filma beidzās; sēžot tur, tumsā, es sirds dziļumos sajutu vēlmi kļūt par aktieri. Tas bija tas, kam Kungs mani bija radījis. Tas, ko Viņš no manis gribēja. Veselais saprāts teica priekšā, ka es neko nesaprotu no aktiera darba. Man nav ne aģenta, ne menedžera. Es tik tikko spēju iegaumēt no galvas tekstu!

Bet es saņēmu apstiprinājumu tam, ka savu aicinājumu esmu sapratis pareizi. 2000. gada pavasarī man piezvanīja ar priekšlikumu nospēlēt Edmonu Dantesu filmā “Grāfs Monte – Kristo”. Tā bija jauna Dimā romāna adaptācija. Tas bija ļoti saspringts periods manā dzīvē, mana pirmā lielā loma. Tas bija tas, pēc kā tik ilgi biju tiecies, taču manī nebija miera. Šajā filmā man visu nācās izcīnīt.

Mans personāžs Edmons Dantess bija netaisnīgi ieslodzīts cietumā, un filmā, tāpat kā romānā viņš uz sienas uzrakstīja: “Dievs dāvās man taisnību.”. Tajā brīdī viss un visi bija pret viņu. Šis vientuļais cilvēks tiecās atbrīvoties un uzvarēt ļaunumu, ieskaitot iekšējo ļaunumu sevī pašā.

Tur ir kāda lieliska aina ar Edmonu un vēl vienu ieslodzīto – garīdznieku, kuru atveido izcilais aktieris Ričards Hariss. Mirklī, kad pārņēmis plosošs žēlums pret sevi, kad pārņēmis patiess izmisums, garīdznieks mirst uz kameras grīdas. Viņš pagriežas pret Edmonu un saka: “Tagad klausies pēdējo pamācību. Neizdari noziegumu, par kuru tevi gaida Dieva sods. Atceries, ka Dievs ir teicis: Man pieder atriebšana.”.

Šajā vietā mans varonis paskatās uz viņu un saka: “Bet es neticu Dievam.”.

Un viņš atbild: “Tam nav nozīmes, Edmon. Viņš tic tev.”.

Pēc filmas “Grāfs Monte – Kristo” iznākšanas uz ekrāniem es pavisam neizskaidrojamā kārtā saņēmu zvanu no Mela Gibsona. Ne no mana aģenta. Ne no mana menedžera. Es nebiju pazīstams ar Melu Gibsonu. Es netiecos pēc šīs lomas, jo neviens taču nevarēja zināt, ka tas tā notiks. Gibsons gribēja, lai spēlēju Jēzu Kristu. Viņš meklēja aktieri ar iniciāļiem JC (angļu val.: James Caviezel un Jesus Christ), kuram turklāt tikko būtu palikuši 33 gadi. Vai tā būtu sakritība? Es tā nedomāju. Kā domājat jūs – jūsu dzīve ir sakritība vai iespēja?

Daudzi no jums, iespējams, tieši šobrīd ir nelaimīgi, apmulsuši, sāpināti, nepārliecināti par nākotni… Nav īstais laiks, lai padotos! Kad es biju tur, uz krusta, es sapratu, ka Viņa ciešanās bija mūsu izpirkšana. Atcerieties, ka kalps nevar būt lielāks par savu kungu. Katram no mums ir jānes savs krusts. Tā ir mūsu ticības un mūsu brīvības cena.

Mani patiešām sita ar pletnēm – man vēl ir palikušas rētas no tā. Es biju sists krustā. Mani ķēra zibens. Man nācās piedzīvot sirds operāciju – tās bija sekas regulārai hipotermijai (organisma atdzišanai) piecarpus mēnešu garumā.

Reiz filmēšanas laikā manu roku bija piespiedis smags baļķis; kāds parāva to uz pretējo pusi, un man pārtrūka saites – atslēgas kauls atrāvās no lāpstiņas. Baļķis nokrita zemē, un es pats pakritu ar galvu smiltīs. Šī aina ir palikusi filmā. Tuvāk pie filmas beigām ir skats, kur Jēzum tiek izrauta pleca locītava. Nu, ko – tagad es zinu, kā tas ir.

Katru dienu man to baļķi vajadzēja pacelt – likās, ka tas plosīt plosa cietušo pleca locītavu. Ar katru brīdi tas kļuva nepanesamāk. Ja filmēšana būtu notikusi paviljonā, jūs nekad nebūtu ieraudzījuši tik dabīgus kadrus. Mana spēle ir ciešanu caurausta – tāpat kā to caurausta ir mūsu visu dzīve.

Mūsu vidū šodien ir tādi – un gan jau jūs viņus zināt – kas izvēlas viltus kristietību, kuras galvenais raksturlielums ir jautras sarunas. Es to saucu par “labiņo Jēzu”. Pirms Augšāmcelšanās bija daudz sāpju un ciešanu. Un jūsu ceļš nevar būt savādāks. Tāpēc apskaujiet savu krustu un ejiet uz savu mērķi!

Es gribu, lai jūs ietu šajā pagāniskajā pasaulē. Es gribu, lai jums pietiktu drosmes iziet šajā pagāniskajā pasaulē un bez kautrēšanās apliecināt savu ticību publiski. Pasaulei ir vajadzīgi pārliecināti, ticības iedvesmoti kareivji, tādi kā svētais Pāvils un svētais Lūkass, kuri riskēja ar savu vārdu un reputāciju, lai iznestu pasaulē savu ticību un savu mīlestību uz Jēzu.

Dievs aicina katru no mums, katru no jums darīt lielas lietas. Bet ļoti bieži mēs nereaģējam uz šo aicinājumu, novēršamies no tā, pat uzskatām to par kaut kādu prāta aptumsumu! Ir pienācis mūsu paaudzes laiks pieņemt šo aicinājumu – Dieva aicinājumu pilnībā veltīt sevi Viņam, lai redzētu, kā Viņš ar mīlošu roku virza mūs uz pareizā ceļa. Taču no sākuma mums ir jāuzņemas pienākums sākt lūgties, gavēt, pārdomāt Svētos Rakstus un visā nopietnībā pieņemt Sakramentus. Tāpēc, ka pašreiz mēs pārstāvam pagrimušu kultūru.

Ļaudis apdraud pastāvīga kārdinājuma bīstamība, ko rada milzīgs pieejamo lietu daudzums. Visa pasaule ir grēka pārņemta. Bet mūsu siržu klusumā Dievs aicina katru no mums pilnībā veltīt sevi Viņam. Tomēr mēs bieži Viņu ignorējam, ignorējam šo vilinošo aicinājumu! Dižens svētais, kurš gāja bojā Osvencimā – franciskāņu mūks Maksimiliāns Kolbe – ir teicis: “Vienaldzība ir XX gadsimta lielākais grēks.”. Mani brāļi un māsas, tas ir arī divdesmit pirmā gadsimta lielākais grēks.

Mums jātiek vaļā no šīs vienaldzības un no graujošās tolerances pret ļaunumu. Tikai ticība Kristus gudrībai mūs var glābt. Bet, lai tas varētu notikt, Viņa kareivjiem jābūt gataviem riskēt ar savu reputāciju, ar savu vārdu un pat ar savu dzīvību, stāvot par taisnību.

Nošķirieties no šīs ļaunās un laulības pārkāpēju cilts. Esiet svēti. Jūs netikāt radīti, lai jūs būtu kā visi un sajauktos ar pūli; jūs tikāt radīti, lai izceltos pūļa vidū. Šodien mēs savā valstī esam laimīgi peldēt pa straumi. Mēs esam uzcēluši absolūtās brīvības altāri – šajā brīvībā viss ir vienlīdzīgs, neatkarīgi no sekām. Un jūs tiešām ticat, ka tā ir īsta brīvība? Pāvests Jānis Pāvils II ir teicis: “Demokrātija nevar tikt uzturēta bez vienotas un vispārpieņemtas izpratnes par tām morālajām vērtībām, kuras virza gan atsevišķu cilvēku, gan sabiedrību kopumā.”.

Pamatjautājums, kurš ir izvirzīts demokrātiskai sabiedrībai, ir šāds: kā mums dzīvot visiem kopā? Vai, meklējot atbildi uz šo jautājumu, sabiedrība var atteikties no morālām vērtībām un morāliem spriedumiem?

Visām amerikāņu paaudzēm ir jāsaprot, ka brīvība nav iespēja darīt to, ko es gribu, bet gan iespēja darīt to, kam es esmu aicināts. Es jums arī novēlu brīvību. Lai tā būtu šāda: brīvība no grēka, brīvība no kaislībām, brīvība no verdzības, kurā mūs iedzen grēks. Lūk, tā ir brīvība, par kuru ir vērts arī mirt!

Tas viss man atgādina to, ko Mela Gibsona varonis saka savai armijai filmā “Drošsirdis”. To pašu es šodien saku arī jums: “Redzu savā priekšā veselu armiju manas tēvzemes dēlu, kas nolēmuši cīnīties ar tirāniju. Jūs esat atnākuši cīnīties kā brīvi cilvēki. Jūs arī esat brīvi cilvēki. Ko jūs darīsiet ar savu brīvību? Cīnīsieties?”. Un viņi atbildēja: “Nē, mēs aizbēgsim un dzīvosim.”.

“Jā, sāc cīnīties un tu vari nomirt. Aizbēdz un tu paliksi dzīvs. Vismaz uz kādu laiku. Taču pēc daudziem gadiem, mirdami savās gultās, jūs gribēsiet atdot visus šos gadus par iespēju atgriezties. Atgriezties šeit un pateikt ienaidniekiem, ka viņi var atņemt mums mūsu dzīvības, bet viņi nekad nevar atņemt mums mūsu brīvību!”

Visi ļaudis kādreiz mirst. Taču ne visi ļaudis pa īstam dzīvo. Tev un tev – mums visiem jācīnās par šo īsto brīvību dzīvot! Mums jādzīvo kopā ar Dievu, mums jādzīvo ar Svēto Garu kā vairogu un Kristu kā zobenu! Jūs varat pievienoties svētajam erceņģelim Miķelim un visiem citiem eņģeļiem un aizsūtīt Luciferu un visus viņa pakalpiņus pa taisno uz elli, kur viņiem arī ir īstā vieta.

Vārds “Sauls” nozīmē “dižens”. Vārds “Pāvils” nozīmē “mazs”. Ja mēs vēlamies kļūt diženi Dieva acīs, mums jāpazemina pašiem sevi.Lai Dievs jūs mīl, sargā un vada visās jūsu dzīves dienās! Es neredzu jūs šeit. Es nevaru vien sagaidīt, kad satikšu jūs Debesīs! Es jūs mīlu! Lai Dievs jūs svētī! Cīnieties, cik spēka!