Autors: Luks Birgins

Aizmirstiet, ko esat mācījušies skolā. Izmetiet ārā to, kas jums iestāstīts. Mūsu priekšteču vēsture ir bijusi pilnīgi citāda! Jo mēs izrokam to, kas sen ir aizbērts. Izceļam dienas gaismā to, kas pazudis neziņas un ignorances tumšajos kambaros.
    Saprāta priesteri ir kategoriski – ja kaut ko nevar izskaidrot, tad tas ir jāapšauba. Ko nevar sašķirot katalogos, tas jāatliek malā. Un ko nu nekādi nevar noklusēt, to var ignorēt , ja tas neiederas ierastajā skaidrojumu shēmā.
    

Vējš jau sen ir mainījis virzienu. Nepaiet ne gads, kad progresīvi zinātnieki saviem kolēģiem nepasniegtu virkni strīdīgu arheoloģisku ideju. Nepaiet ne gads, kad atjautīgi domātāji neuzdurtos kādam elpu aizraujošam atradumam.
    Taču sabiedrības mehānismi joprojām darbojas. Ekspertu modrās acis vērīgi raugās, lai sabiedrība ieraudzītu tikai to, kas tai ir jāredz.
     Kāpēc? Lai neviens neiedomātos, kas ir patiesība kā arī, lai neviens nesaprastu, ka Bībele ir patiesa.

“Valdemāra Julsrūda muzejā” Akambaro pilsētā eksponētas 4000 gadu vecas dinozauru figūriņas.
2002.gada  28. februārī svinīgi tika atklāts dīvainākais muzejs pasaulē. Tas atrodas Akambaro pilsētā, ziemeļrietumos no Mehiko. Tajā eksponēti 200 seno keramikas objektu. To vidū, kā par brīnumu, ir tieši 50 dinozauru figūriņu.” Valdemāra Julsrūda muzejā” izlikts apskatei tas, kam neviens negrib noticēt, bet ko gan katram vajadzētu zināt. Eksponētās figūriņas neapšaubāmi ir tūkstošiem gadu vecas, tātad tās radušās laikā, kad cilvēki par dinozauriem vēl neko nevarēja zināt. Vai varbūt tomēr?
1944. gadā vācu emigrants, tirgotājs Valdemārs Julstūds kādas izjādes laikā   Akambaro uzdūrās dažiem keramikas fragmentiem, kurus no zemes bija izskalojis lietus. Julsrūdu ieinteresēja šie priekšmeti, tāpēc uzmanīgi pārmeklēja atradumu vietu.

Laikā no 1944. līdz 1952. gadam viņš ar vietējo iedzīvotāju pa-līdzību pilsētas dienvidrietumu daļā izraka aptuveni 33 500 figūriņu. Vācu tirgotājs bija ļoti pārsteigts, kad figūriņas apskatīja vērīgāk. Tur bija gan dažādu rasu cilvēku figūriņas : eiropieši, eskimosi un citi, gan arī briesmoņiem līdzīgi radījumi, kas atgādināja dinozaurus, kā arī dzīvnieki ar milzīgiem nagiem un ilkņiem.

Dažās figūriņās bija attēlots, kā tie uzbrūk cilvēkiem, citās pat  kā tie plosa un aprij cilvēkus.
Par atradumu ieinteresējās arī daži arheologi. Taču, kad viņi ieraudzīja figūriņas paši savām acīm, viņu sejas apmācās. Dinozauru motīvi? Cilvēki jāšus uz dinozauriem? Tas nav iespējams! Visiem taču ir zināms, ka tad, kad mūsu priekšteči sāka apdzīvot Zemi, aizvēsturisko laiku milzeņi jau sen bija izmiruši. Mācītie kungi sapīkuši atteicās no tālākiem pētījumiem.
Taču 1954. gadā figūriņu izpētē iesaistījās profesors Čārls H. Hepguds no Ņūhempšīras universitātes. Hepguds vairākkārt mēģināja atrisināt šo mīklu, jo bija pārliecināts, ka tur slēpjas daudz vairāk, nekā viņam gribēja iestāstīt kolēģi.
1968. gadā profesors kādas no Julsrūda kolekcijas figūras fragmentus, kuros bija ietverts organisks materiāls, kas tajā bija iekļuvis izgatavošanas laikā, nodeva tālāk radioaktīvā oglekļa analīzei „Teledyne” izotopu laboratorijām Vestvudā Ņūdesijā. Tur speciālisti noteica, ka šī materiāla vecums ir 6500 gadu.
Pēc dažiem gadiem par šo pētījumu ieinteresējās žurnāls „Info”. 1973. gadā redakcijas rakstā tika pieminēts vēl viens ar termoluminiscences metodi izdarīts datējums, kuru veicis Pensilvānijas universitātes Arheoloģijas lietišķo zinātņu centra muzejs.

Rezultāts – atrastie priekšmeti radušies laikā no 2400.g. līdz 2700.g.p.m.ē. Muzeja direktors Frēlihs Reinijs stāsta: „Mēs bijām tik pārsteigti par šo priekšmetu ārkārtīgi lielo vecumu, ka mūsu līdzstrādnieks Marks Hans katram no četriem izanalizētajiem paraugiem izdarīja 18 mērījumus. Visā visumā mūsu laboratorija apstiprina šos datējumus neatkarīgi no tā, kādā veidā mūsu rezultāti varētu ietekmēt arheoloģiskos datējumus Meksikā.”
Par Akambaro figūriņu autentiskumu ir pārliecināts arī Dons H. Tīrnejs. Viņš pierunāja trīs pārstāvjus no Ohaio Valsts universitātes Dr. D. O. Everhārtu, Dr. Ērlu R. Keiliju un Dr. Ernestu G. Īlersu izdarīt analīzi tiem keramikas paraugiem, kurus Tīrnejs nodeva viņu rīcībā. Jāpiebilst, ka par šo keramikas fragmentu
Izcelsmi viņi neko nezināja.  Viņi secināja, ka šie objekti nav viltojumi, tas ir, ka tie nav jaunāko laiku darinājumi. „Taču raksturīgi, ka, tiklīdz es šiem trim kungiem paskaidroju, ka tie ir Julsrūda objekti, nesaņēmu no viņiem vairs nekādas ziņas,” dusmojas Tīrnejs.
Kāds cits ekspertīzes slēdziens, kuru izstrādāja „Geochrome” laboratorijās: „Noslēguma ziņojums sagatavots 1995. gada 14. septembrī. Arī tajā apstiprināts Julsrūda figūriņu autentiskums. Zinātnieki viena izpētītā materiālu parauga vecumu lēš uz 4000 gadiem.”

1999. gadā notikumos iesaistījās vēl kāds cilvēks - Dons Patons, pēc profesijas ģeologs. Būdams ticīgs kristietis, viņš jau sen apšauba, ka evolūcija notikusi tā, kā tas mums tiek mācīts kopš Čārlza Darvina laikiem. Tāpēc viņš kopā ar savu domubiedru Denisu Sviftu devās uz Akambaro, lai pats gūtu priekštatu par atrastajām figūriņām. Viņiem tika atļauts ieskatīties slēgtajā noliktavas telpā. Policijas uzraudzībā viņi apskatīja simtiem figūriņu.
Tika konstatēts fakts, ka noliktavas telpās atrodas vairs tikai 6000 figūriņu no sākotnēji aptuveni 30 000 figūriņu. Presē tas izraisīja plašu skandālu…
Kopš 2002. gada februāra, atradumi apskatei ir pieejami „Valdemāra Julsrūda muzejā”, Akambaro pilsētā.