Č. Sperdžena sprediķa fragments, sludināts 1865. gada 19. marta rītā.

Materiālu sagatavoja draudze “Prieka Vēsts“.

Izraēla draudze, kas izgāja no Ēģiptes un 40 gadus klejoja pa tuksnesi, bija prototips redzamās draudzes tēlam, tiem, kuri šodien sevi sauc par kristiešiem. Viņi bieži krita neticības grēkā. Kamēr redzēja brīnumus, viņi kā nebūt ticēja, bet, tikko nonāca sarežģītā situācijā, tā apšaubīja Dieva spēku un zaudēja katru bijību Viņa varenības priekšā. Tādēļ viņi ik pa laikam krita grēkā, kas ar laiku kļuva par viņu būtības daļu. Viņi kļuva stūrgalvīgi, nepaklausīgi, negudri un cietsirdīgi. Un negribēja mācīties, lai gan viņu mācību grāmatas ilustrācijas bija – brīnumi. Viņi tik ļoti apcietināja savas sirdis, ka, lai gan redzēja Dieva brīnumus notiekam viņu labā, tie nonicināja Apsolīto zemi un gaļas dēļ bija gatavi atgriezties Ēģiptē, liekties faraona jūgā un nomirt kā nožēlojami vergi. Ar tādu pat slimību šodien slimo kristīgā baznīca. Tā ir neticības sakne, no kuras izriet stūrgalvība. Ja pazīstam savu sirdi, tad mums jāatzīst, ka neticība ļoti viegli tiek tajā iekšā.
Mēs priecājamies, kamēr no klints plūst ūdens un ap telti krīt dienišķā manna, taču, kad dzeļ indīgas čūskas, ūdens ir rūgts un zaudējam ierastās ērtības, mēs izrādām neuzticību Dievam un apšaubām Viņa uzticību mums. Rezultātā mēs stūrgalvīgi rīkojamies pretēji Dieva norādījumiem, jo mūsu neticīgā loģika apgalvo, ka paklausība Dievam radīs problēmas, bet nepaklausība nolīdzinās un atvieglos ceļu.
Kaut šī skumjā atziņa nebūtu patiesa! Ka Dieva tauta ir pakļauta briesmīgākiem grēkiem! Pat ēģiptieši nedarīja tādus grēkus, ar kādiem Izraēla bērni sadusmoja savu Kungu! Līdz pat šai dienai draudzē ir cilvēki, kas to apgāna ar pašiem riebīgākajiem pasaules grēkiem. Es nenoliedzu, ka morāli draudze ir daudz pārāka par pasauli, es negrasos noniecināt Tā Kunga līgavu, jo viņa ir par tik labāka par pasauli, cik labāks bija Salamana Tempļa vissvētākās vietas Pārklājs, salīdzinot ar melni piepīpēto Libanona lupatu telti. Bet kurš uzdrošināsies apgalvot, ka starp labākajiem no cilvēkiem nevar sastapt sliktākos no grēkiem, tāpat kā visskaistākajā dārzā var sastapt negantākās nezāles, tādas, kādas aug ārpus dārza žoga? Tas liecina par to, ka pēc savas būtības dārzs ir tāda pat zeme kā ārpus žoga, un par tā sakārtotību un daili ir jāpateicas tikai dārznieka čaklumam un uzcītībai. Tāpat svētajiem par savu svētumu un dvēseles šķīstumu nākas pateikties Tam, kurš viņus mīlējis un atpestījis. Man šķiet, ka ticīgos, neskatoties uz to, ka viņi ir saņēmuši Jaunu dabu un ir adoptēti Dieva ģimenē, ir jābrīdina pret sirds apcietināšanu, uz kuru ved grēka viltība, un jānorāda uz to līdzekli, ar kura palīdzību viņi var tikt pasargāti no šī ļaunuma.

SIRDS APCIETINĀŠANA IR GRĒKA REZULTĀTS

Pirmais grēks, kas ieradās pasaulē, tik ļoti apcietināja cilvēka sirdi, ka viņš iedrošinājās aizbildināties Dieva priekšā un pat apvainot Dievu savā grēkā. Ādams nepaguva vēl norīt aizliegtā augļa kumosu, kā viņa morālā daba jau bija apcietināta līdz akmens cietumam. Jūtīgā, miesīgā sirds pēkšņi kļuva cieta un nejūtīga kā klints. Viņš vairs nebaidījās grēka, tieši otrādi – viņš slēpās no sava labākā Drauga. Apzinoties savu kailumu, tas viņā neizsauca vēlēšanos nožēlot un atzīties grēkā.
Būtu viņš zinājis visu sava kritiena dziļumu, viņš necenstos glābt situāciju ar vīģu lapu gurnu apsēju. Pat viņa vēl nedzimušie bērni jau bija iesaistīti kritienā. No tā brīža viņi dzima pasaulē ar akmens sirdīm. Cilvēka sirds pēc dabas ir līdzīga leviatāna sirdij par, kuru tas Kungs saka: “..viņa sirds ir cieta kā akmens, un nekustīga kā apakšējais dzirnakmens” (Ījaba 41:16). Apakšējais dzirnakmens vienmēr atšķīrās ar savu cietību, taču grēcinieka sirds grēka dēļ var kļūt vēl cietāka. Pravietis Cakarija teica:
“..un nocietināja savas sirdis kā akmeni, lai viņi nedzirdētu nedz bauslību, nedz vārdus, ko Tas Kungs Cebaots tiem deva, ar Savu Garu likdams tos sludināt agrākiem praviešiem. Tādēļ arī bija nākušas pār viņiem Tā Kunga Cebaota tik lielās dusmas.”
Nav šaubu, ka dzīve grēcinieku vidū apcietina cilvēka sirdi. Nevar pastaigāties pa slimnīcu, nenoķerot kādu vīrusu. Pat ja esi ar šķīstu sirdi, tu tik un tā kļūsi par upuri šīs pasaules valdniekam, ja vien nebūsi pilnīgs, apveltīts ar dievišķu dabu kā Kristus. Ir sarežģīti dzīvot šajā netīrajā pasaule un nenosmērēties. Ogles, kas glabājas šajā pagrabā, ja mūs nesadedzinās, tad katrā gadījumā sasmērēs. Tik daudz grēka ugunskuru dūmo visapkārt, ka pats tīrākais audekls pārklāsies kvēpiem. Arī tad, ja esi ar šķīstu sirdi, šīs pasaules kungs pamanīsies padarīt tevi par savu upuri.
Ja “nejēgas viltības ir grēks” (Sal.pam. 24:9) – to apstiprina pats Dievs, tad pat pārdomas par grēku atstāj nešķīstas grēku nesošas pēdas. Vai varu lasīt grēka aprakstus, tai pat laikā netiekot apcietināts? Vai ikdienas kriminālo atskaišu lasīšana nav iemesls grēka vairošanai? Lielākie noziegumi parasti motivē to atkārtošanu zināmas apstākļu sakritības gadījumā, un viņu apraksts nevar neatstāt savas tumšās pēdas pat svētākajā sirdī.
Labā un ļaunā atziņas koks nes bīstamus augļus. Mēs darītu prātīgi, ierobežojot savu ziņkārību un mazāk lasot par netīrām lietām. Kas labs var rasties „no rakāšanās noziegumu mēslu kaudzē”? Lai pa kanalizāciju rāpo tie, kuru pienākums tas ir! Mums ir jāvairās tajā iekļūt. Tie, kas aicināti katru dienu saskarties ar lieliem grēkiem, lai ir īpaši uzmanīgi, ka soli pa solim viņi paši neieslīd bedrē!
Šeit gribas uzsvērt, ka ticīgo grēkiem piemīt īpaša iedarbības spēja. Redzot dzērāju piedzērušos, bez dzīvības pazīmēm, es būšu šokēts, taču diez vai sekošu viņa piemēram. Taču, ja šādā situācijā ieraudzīšu cilvēku, kuru cienu un kura piemērs mani iedrošinājis, tad sākumā būšu apbēdināts, bet tad sākšu meklēt viņa rīcībai attaisnojumu. Un, kad būšu atradis attaisnojumu kāda cita grēkam, tad palicis pavisam nedaudz, lai es sāktu attaisnot šo pašu grēku savā dzīvē. Sadraudzība ar liekulīgu kristieti ir bijis par iemeslu daudzu jaunatgriezto krišanai. Par mānekli savos tīklos velns labprāt izmanto paša Dieva putnus.
“Es pat nespēju iedomāties,” saka jaunais kristietis, “ka cilvēks, kuru uzskatīju par svēto, tā spēj rīkoties!” Nākošā doma, kas viņam iešausies prātā: “Ja jau tādi ir tie labie cilvēki, kas nonāks debesīs, tad man nav ko satraukties par svētumu un nevainību. Tā pakāpeniski mēs nolaižamies līdz netaisnās cilts līmenim. Tie, kas rīkojas ar asiem instrumentiem, bieži sagriež pirkstus, un nevajag aizmirst, ka naži tiek taisīti no laba tērauda! Cilvēku starpā jādzīvo tik piesardzīgi, it kā mēs basām kājām staigātu par dadžu un ušņu biezokni.
Baidos, ka sprediķis, kas nosoda grēku, izdara savu pazudinošo darbu arī pie sludinātāja. Saku atklāti, brāļi, tie no mums, kam nākas runāt par šīm lietam, ir nosliece izturēties pret grēku kā īstiem profesionāļiem. Kaut kādā mērā mēs zaudējam bailes ļaunuma priekšā, kā jauni ārsti pazaudē jūtību operāciju zālē. Savās dienesta darīšanās esam spiesti skatīties desmitiem tūkstošu ainu, kas sākumā satrieca mūsu sirdi. Kamēr bijām jauni, sastapušies ar liekulību un viltu, bijām gatavi „pakrist un nomirt”, taču, paliekot vecāki, arvien mierīgāk attiecamies pret līdzīgām lietām.
Katru dienu es pārliecinos, ka pasaule iedarbojas uz manu sirdi, kā gaiss iedarbojas uz svaigu apmetumu, – tas sacietē. Un, ja netapšu atkal kristīts Svētajā Garā un pastāvīgi nestāvēšu krusta pakājē, lasot mana Kunga pirmsnāves ciešanu sarkanos hieroglifus par grēka lāstu, es kļūšu tik pat nocietināts kā daudzi no tiem, kas sevi sauc par ticīgiem.
Jūtīgas sirds apcietināšana ir lēns un pakāpenisks process. Līdzīgs tam, kā sasalst dīķis ziemas naktī. Sākumā šķiet – vispār nekas nenotiek. Eksistē pazīmes, pēc kurām tikai pieredzējis cilvēks saprot notiekošo. Milimetru pēc milimetra ūdens pārklājas ar tik plānu ledus kārtiņu, ka ja uz tā uzliktu adatu, ledus to neizturētu. Taču paiet laiks, un tu vari uzmest akmentiņu, un tad jau bērns priecīgi slidinās pa ledu, taču, ja sals pieturēsies pietiekami ilgi, varēsiet piekrautus ratus uzbraukt uz ledus, un vesela armija bez bailēm pāries upi. Ledus neuzauga pēkšņi. Bet beigās tas kļuva ļoti ciets. Arī atkritēji, tie, kas krīt grēkā, grēka dibenu nesasniedz uzreiz. Kādreiz ceļš uz elli ir tik straujš kritiens kā no kraujas, taču parasti tas ir līdzīgs lēzenai nogāzei. Ļoti grūti pateikt, kurā mirklī sliktākie no cilvēkiem pāriet robežu, kad Dievs viņus soda ar pilnīgi aklumu. Kā likums, sadedzināta sirdsapziņa ir ilga un sarežģīta procesa rezultāts. Šīs šausmīgais ceļš sākas ar to, ka cilvēks zaudē uzmanību un jūtību.
Kad tu tikko atgriezies, tu baidījies izdarīt soli, lai neapgrēkotos. Izejot no mājas, tu uztraucies, lai tikai Dieva žēlastība neatstāj tevi bez apsardzības. No rītiem lūdzi, lai dienā tev nebūtu nevienas nepareizas domas un lai tu neizteiktu nevienu pārsteidzīgu vārdu. Kad pienāca vakars un darba diena tuvojās beigām, pat doma vien, ka esi rīkojies aicinājuma necienīgi un apbēdinājis Dieva Garu, deva nemieru. Es labi atceros laiku, kad pats staigāju tādā pārlieku jūtībā, kuru daži cilvēki sauc par „slimīgu jūtību”. Kā es nodrebēju no domas vien par grēku, kas toreiz likās tik šausmīgs! Kā es būtu vēlējies, lai Dievs saglabā šo stāvokli uz visiem laikiem! Ticīgais, tava jaunpiedzimusī dvēsele bija balta kā lilijas zieds, un katrs uzkritis smilšu grauds bija redzams. Tava dzīve bija spoža un starojoša, ne plankumiņš nevarēja palikt apslēpts. Tu biji kā jūtīgākais zieds. Katrs grēka pieskāriens lika nodrebēt tavas dvēseles stīgām. Taču tagad vairs tā nenotiek. Iespējams, tu vienaldzīgi klausies sarunu, kuru agrāk dzirdot tu būtu aizbāzis ausis. Tu esi kļuvis iecietīgāks pret grēkiem, kurus agrāk ienīdi kā indīgas čūskas. Tu vairs neesi tik uzmanīgs, lielos grēkus izvairies, bet slepenie tevi vairs neuztrauc. Svētīgā jūtība, kas parādās pie jaunpiedzimšanas, izzūd, – tā ir garīgas atkrišanas pazīme.
Pirmajā mirklī var šķist, nav liela bēda, ja neienīstu ļaunumu, taču no šīs olas šķiļas bīstami noziegumi. Esi izmanīgs, mans brāli, kad dzirdi brīdinājumu no Atklāsmes grāmatas: “Bet tas Man ir pret tevi, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību!”
Nākošā pazīme tam, ka sirds cietība pastiprinās ir nevērīga un vieglprātīga atieksme pret Bībeles lasīšanu un lūgšanu. Nevērīgums, kas vairs neizraisa satraukumu. Ikdienas lūgšana kļūst arvien īsāka un pēc laika pārstāj būt ikdienas. Bībeles lasīšanas laiku aizņem darbs un izpriecas, un dažreiz vienkārši par to aizmirst. Sākumā, ja apstākļu ietekmēts tu nevarēji izlasīt Rakstus un pielūgt Dievu, tad, tikko radās iespēja, tu to kompensēji vairākkārt, līdzīgi cilvēkam, kurš, izlaidis ēdienreizi, nākamajā ēd vairāk. Bet ticīgie ar laiku izlaiž Bībeles lasīšanu un lūgšanu arvien biežāk, pat necenšoties atrast attaisnojumu savam slinkumam. Un cik gan nožēlojami skan to aizbildinājumi, kuri tos tomēr izdomā! Cik taisnīgi neizlasītā Bībele varētu apsūdzēt tos, kas pretendē uz kristieša vārdu, bet neveltī tai nekādu uzmanību. Ak, brāļi, ja mēs varētu paskatīties viens otram acīs, tad tikai nedaudzi no mums varētu teikt: “nevainīgs!” Dieva Gars, lūdzu, pamodini mūs no miega, palīdzi mums nopurināt no sevis snaudu!
Cits simptoms pieaugošai nejūtībai ir fakts, ka mūsos neizraisa skumjas tas, ka Pestītājs apslēpj savu vaigu no mums. Ak, mana dvēsele atceras, kā tā dzīvoja mana Kunga mīlestības apskāvienos, kad viena doma par to, ka neredzēšu Viņa vaiga, lika tai sarauties, kā saraujas vasaras ziedi, sajūtot ziemas elpu. Dažreiz es staigāju tumsā, un man jāatzīst, ka es izjūtu lielu kaunu un dziļas skumjas par to, ka man gandrīz bija vienalga, vai Viņa gaisma apgaismo manu ceļu, vai nē. Sieva, kas patiesi mīl savu vīru, gaida viņa atgriešanos. Ieilgusī šķiršanās ar viņas mīļoto līdzinās dvēseles nāvei. Tā mēdz būt ar dvēselēm, kas mīl to Kungu – tām vajadzīgs redzēt Viņa seju, un tās nevar samierināties, ka Viņš attālinājies un pārtraucis sadraudzību. Bērns, kurš mīl savus vecākus, nevar paciest viņu neapmierinātību. Pārmetošs skatiens, stingri sakniebtas lūpas, draudīgi pacelts pirksts aizskars mīlošu bērnu, kas negrib neko citu redzēt sava tēva sejā kā vien smaidu. Ak, mani mīļie, kad arī jūs bijāt tādi – pietika vien ar Rakstu citātu, brīdinājumu, un jūs ar asarām noliecāties pie sava Tēva kājām.
Kā ir tagad? Vai vari mierīgi pamest Jēzu? Vai esi mierīgs, apzinoties, ka esi pametis Tēva māju? Vai vari mierīgi domāt par pārtrauktu sadraudzību ar to Kungu? Vai vari mierīgi uzņemt to, ka Mīļotais rīkojas pretēji tev, jo tu rīkojies pretēji Viņam? Cik mierīga ir tava sirds laikā, kad tavi grēki tevi atšķir no tava Dieva? Mans mīļais brāli, atļauj man no visas sirds un ar asarām brīdināt tevi, jo tavā dzīvē ir redzama pazīme tam, ka tava sirds tiek nocietināta ar grēka viltību! Jo tu jau vari mierīgi dzīvot, neredzot sava Pestītāja vaigu.
Iesim tālāk! Kad dvēseli pārņem cietsirdība, grēks vairs neizsauc iepriekšējo izmisumu. Tu taču atceries, kā sevi pazemoji Dieva priekšā apzinoties, ka esi izdarījis pārkāpumu? Tu nevarēji naktīs gulēt. Pat dārgie Dieva apsolījumi nespēja nomierināt tavu sabangoto dvēseli. Tu apraudāji sevi ar rūgtākajam asarām un vaimanāji guļas vietā: “Esmu apkaunojis savu Kungu, kurš mani ir atpircis, esmu rīkojies pretēji savam aicinājumam un mīlestībai uz Jēzu!” Tavs gars nerada mieru pat nākamās dienas laikā. Laiks nespēja tevi dziedēt. Un tikai, kad pats Kungs nomierināja tevi un šķīstīja tavu dvēseli ar savām dārgajam asinīm, tu ieguvi mieru.
Mans brāli, varbūt nesen tu apgrēkojies daudz smagāk, bet tu vairs nemokies ne uz pusi tik stipri kā iepriekš. Tava dzīve nav tīra, bet sirds ir mierīga. Ļauns gars čukst: “Miers, miers!” Lai gan miera nav! Dakteris Prestons stāstīja gadījumu par kādu vīru, ticīgo, kurš sākumā ļoti pārdzīvoja par grēku, bet tad velns viņam piemeta ideju, sak, iedzer, un tev pāries tas pārdzīvojums! Viņš padevās, un kopš tās reizes nekad vairs nepārdzīvoja par grēkiem. Viņš nomira kā dzērājs, lai gan agrāk viņš bija dzīvojis kā dedzīgs ticīgais.
Izdari visu iespējamo, lai vairs neatkārtotu grēku! Jo atkārtots kritiens var kļūt par nopietnu šķērsli, lai atgrieztos un nostātos uz taisnā ceļa. Ieradums iekals tevi dzelzs važās un turēs. Tas ievilks tevi kopā ar tev līdzīgiem liekuļiem ellē. Ja tu bezbēdīgi runā par grēku, attaisno to, joko par to un mierīgi skaties uz to citu dzīvēs, neizjūtot dedzinošu kaunu par paša grēkiem, tā ir skumja pazīme tam, ka tu jau esi garīgi atkritis.
Tad nākošais pakāpiens zemāk un zemāk ceļā uz pazušanu ir, kad grēks, kas neizraisa skumjas, tiek atkārtots aizvien biežāk un biežāk.
Pirmo reizi cilvēks paklūp un krīt, otro reizi viņš labprātīgi gulstas pats.
Pirmo reizi grēks satver cilvēku, otrreiz cilvēks sagrābj grēku un dzenas pakaļ bezdievībai.
Pirmo reizi cilvēks bija upuris, otro reizi viņš kļūst par brīvprātīgo.
Pirmo reizi viņš kausu dzer kļūdas dēļ vai piespiests, otro reizi viņš pats dodas uz Artaksersa dzīrēm, kurās nevienu nespiež dzert. Viņš pats brīvprātīgi uz to mudina citus.
Sākumā viņš iedzēra malku, bet nu jau dzer spaiņiem.
Sākuma viņa dvēselē bija dzirkstele, bet nu jau iededzies ugunskurs.
Un viņš paziņo, ka grēkot ir satriecoši. Vēl cilvēks nav nobriedis tiktāl, lai grēkotu visu priekšā, atklāti, vēl viņš slēpj. Viņš ēd zagtu maizi slepenībā. Dzer, bet neviens neuzskata viņu par dzērāju. Nododas kārībai, bet neviens viņam to nepārmet, jo viņš cītīgi slēpj savas pēdas un nododas atkarībai tikai tad, kad neviens viņu neredz. Vai tādā stāvoklī var atrasties arī Dieva bērna sirds? Var, taču visdrīzāk tik zemu nolaisties var tikai liekuļi, kuri nav iepazinuši Dieva želastību.
Tālāk seko vēl lielāka nocietināšanās. Kad cilvēks vairs necieš nekādus aizrādījumus. Viņš ir grēkojis tik ilgi, tai pat laikā esot cienījams draudzes loceklis, ka pat smalkākā norāde par viņa grēku viņā izsauc sašutumu. Ar viņu nav iespējams izvest nekādas pārrunas. Viņš tik ilgi uzskatīts par cienījamu kristieti, ka viņu nedrīkst ne par ko turēt aizdomās. Tu vari aizrādīt sapulcei, taču nedrīksti runāt neko konkrētu. Runā par grēku vispārīgi, citiem klāt esot, bet neuzdrīksties kaut ko pamācīt vienatnē. Jo vairāk cilvēks mīl grēku un viņam ir nepieciešama palīdzība, jo vairāk viņš ienīst draugus, kas labāko nodomu vadīti centīsies parunāt, lai palīdzētu tikt galā ar problēmu.
Uzmanību! Ja šis sirds apcietināšanas process turpināsies, tad pienāks diena, kad Dieva Vārds vispār neietekmēs vairs šo cilvēku. Vienalga, viņš to lasa vai klausās, tas pārstās apsūdzēt. Tieši pretēji, viņš atradīs tajā miega dziesmu, un, paša grēka silītē iežūžots, gulēs tajā līdz pazušanas dienai. Tu jautāsi: vai Dieva bērns var noiet tik tālu? Es domāju, ka nē. Šobrīd es runāju par visiem cilvēkiem, kas sevi sauc par kristiešiem, – ar viņiem tas var notikt. Viņi beigu beigās iegūst spēju gulēt uz pašas elles malas, sapņojot par debesīm vēl tad, kad tiem tiek paziņots nāves spriedums. Jo es baidos, ka daži, kas atrodas mūsu vidū, tik pat viegli pārdzīvo Dieva pērkona rībienus, kā kalēja suns pārdzīvo kalēja āmura klaudzienus.
Daži no jums, kas nav patiesi atgriezušies, ir dzirdējuši evaņģēliju un jūs esat bijuši pārliecināti par savu pestīšanu tik ilgi, ka jums praktiski ir zudusi cerība. Evaņģēlijam nav vairs spēka priekš jums. Jūs Vārdu zināt tik labi, bet mīlat tik maz. Ja jūsu dzīves veidu varētu jums parādīt no malas, jūs to neatzītu.
Kad sludinām pret liekulību, liekuļi sauc: “Cik brīnišķīgi!” Kad izrēķināmies ar slepenajiem grēkiem, slepenie grēcinieki no sākuma sajūt satraukumu, bet tad saka: „Ak, kāds brīnišķīgs sprediķis!” Viņi ir apcietinājuši savas sirdis pret Dieva Vārdu un padarījuši savas sejas cietākas par kramu un sirdis par granītu. Tagad viņi var staigāt uz Dieva namu un var arī nestaigāt. Jo cerība, ka Dieva Vārda klausīšanās atnesīs kādu labumu, ir niecīga. Viņi ir padevušies grēka viltībai. Un tā ir padarījusi viņus neuzņēmīgus pret Dieva Vārdu.