Raksta autors: Raivis Dzintars, politiķis

Drīzumā plānots homoseksuālistu “praids” un gandrīz jau komplektā gaidāmi  protestētāju jeb “no-praidistu” mītiņi. Neatbalstu nevienu no šīm grupām. Tie, kas dodas “praidā”, aicina lepoties ar to, kam neredzu nekādu lepošanās iemeslu. Savukārt tie, kas gar malām mētā olas, kliedz un vicina plakātus ar pornogrāfiskiem zīmējumiem, manuprāt, ne tikai pievērš pirmajiem lielāku uzmanību, bet pat daļu sabiedrības noskaņo par labu “praidistiem”. Abas puses rīkojas it kā cēlu mērķu vārdā, bet sausais atlikums ir ar mīnus zīmi.

Būtu labi, ja cilvēku guļamistabas dzīve paliktu tikai viņu guļamistabā. No cilvēcīgā viedokļa ir iespējams saprast, ka seksuālo orientāciju diez vai kāds izvēlas apzināti un atsevišķiem seksuālo minoritāšu pārstāvjiem var rasties vēlme sabiedrības domāšanu pārveidot tā, lai nodrošinātu savam dzīvesveidam maksimāli komfortablu vidi. To var saprast, un domāju, ka lielākā Latvijas sabiedrības daļa to arī saprot. Tas, ko gan daudzi nav gatavi pieņemt, ka zūd samērīgums starp šo atsevišķo grupu komfortu un sabiedrības kopējām interesēm.

Var, protams, strīdēties, kas ir sabiedrības kopējās intereses. Es teiktu, pirmkārt, izdzīvot un turpināties. Sabiedrības jeb mūsu gadījumā tautas turpināšanos izšķirīgi ietekmē valdošā vērtību sistēma un kolektīvie ideāli. Sabiedrībā, kurā ģimene ar bērniem nav pacelta uz visaugstākā pjedestāla, politiķu vairākums tikai spriedelē par demogrāfiju kā prioritāti, bet faktiski politiku orientē uz īstermiņa populāra pieprasījuma apmierināšanu.

Vīram un sievai dzīvot kopā, laist pasaulē bērnus un audzināt viņus bieži vien nozīmē atteikties no daudziem sociāliem labumiem – karjeras, izklaidēm, lielākas algas un pensijas, lielā ziņā – brīvības. Tā ir rīcība, kas prasa lielu atteikšanos, bez kuras nav iztēlojama, piemēram, latviešu kā nācijas turpināšanās. Lielākais atalgojums ģimenēm ir gandarījums un apziņa, ka šī rīcība ir pareiza. Tā ir rīcība, kas dot objektīvu pamatu justies lepnam.

Sabiedrība tiecas uz to, kas nerakstītā līmenī tiek definēts par sasniegumu galvenajiem kritērijiem. Ja par sasniegumiem liecina lielāka alga un lepnāka mašīna, tad tieši uz to arī cilvēki tieksies. Ja gribam kā latvieši pastāvēt un ja gribam savu valsti, tad mums svarīgi, lai nerakstītais kritērijs, uz ko  tiekties, būtu ģimenes ar bērniem, kur tēvs un māte sniedz savu darbu bērna vispusīgā audzināšanā. Tas nenozīmē, ka visiem tagad būs daudzbērnu ģimenes un vīri no sievām vairs nešķirsies. Protams, ka ne. Bet būs vadmotīvs, uz ko tiekties, un gandarījums tiem, kas šo nebūt ne vieglo ceļu izvēlēsies.

“Praidistu” filozofija faktiski dod vēstījumu, ka turpmāk par lepnumu attiecību un ģimenes jomā uzskatāms jebkas.  Daļa seksuālo minoritāšu pārstāvju gadsimtos pārbaudīto vērtību sistēmu labprāt izjauktu, jo tajā saskata draudus savai drošībai vai vismaz komfortablām attiecībām ar pārējo sabiedrību. Agresīvi un savās izpausmēs nekulturāli “no-praidisti” šo draudu sajūtu tikai pastiprina un liek neitrāliem cilvēkiem līdzjūtīgi nostāties “praidistu” pusē.

Pat ja tas netiek skaļi pateikts, uzskats, ka ģimene ar bērniem ir augstākais etalons, ir pretrunā ar “praidistu” filozofiju. Viņu ideja ir “es esmu, un ar to ir pietiekoši, lai lepotos”. Citiem vārdiem – lepoties var par jebko. Soli pa solim šī pieeja pārtop absurdā – cilvēki, kas ģimeni vēlas pasniegt kā augstāko vērtību, tiek iztēloti kā neiecietīgi un nedemokrātiski. Bet kā gan ar iecietību pret mūsu vēlmi pastāvēt un turpināties? Un kas tā par demokrātiju jeb tautas varu, ja tā ir pretrunā ar pašas tautas turpināšanās ceļu?

Ne visi homoseksuālisti ir “praidisti”. Indivīds vienmēr līdzsvaro savas egoistiskās intereses ar sabiedrības kopējām interesēm. Es pat gribētu ticēt, ka “praidisti” pārstāv homoseksuālistu mazākumu. Cilvēkam allaž ir jālīdzsvaro savas personīgās intereses un sabiedrības vajadzības. Man nav ne mazāko aizspriedumu pret homoseksuālistiem, kam dzīve nav izdalījusi tās kārtis, kuras tie varbūt dziļi sirdī vēlētos, bet tas nemazina viņu atbildību un iecietību pret sabiedrību kopumā. Bet, ja runājam par “praidistiem”, par centieniem homoseksuālas attiecības pielīdzināt laulībai, propagandēt homoseksuālismu skolās un līdzīgām izpausmēm, gluži vienkārši ir jāsaprot šīs kustības motīvi un jānovelk robeža, aiz kuras arī mēs varam demokrātiski pateikt: “Tālāk nē!”.

Ko darīt?

“Praidi” ir nekaitīgi sabiedrībā, kurā ģimenes vērtības ir uz augstākā pjedestāla. Atbalsti ģimenes, cel godā tēvus, mātes un bērnus! Dalies ar ideju aktīvāk un prasmīgāk, nekā to dara visu vērtību noniecinātāji!

Ignorē “praidus”! Ja Tev pieder mediji, nerādi to vai rādi iespējami mazāk! Lai tā paliek noslēgta sistēma, kurā enerģija cirkulē tikai iekšēji.

Izproti “praidistu” stratēģiskos mērķus un saglabā uzticību tradicionālām vērtībām! Homoseksuālu attiecību pielīdzināšana laulībai, bērnu adopcija, propaganda skolās… Šajos jautājumos no savām politiskajām partijām jāprasa noteiktība un tam par labu jāveido sabiedriskā doma.

Esi kulturāls un cilvēcīgs! Agresija un rupjība neapturēs “praidu”. Tā tikai mobilizēs lielākam izaicinājumam, piesaistīs lielākus atbalstītājus, tai skaitā finansiālus, un piesaistīs savai pusei līdzjūtīgos, kas pirms tam bija neitrāli.

Vienmēr atceries un uzsver, ka “praidisti” nav tas pats, kas homoseksuālisti kopumā! Cilvēks, kurš vēršas pret līdzcilvēku tikai seksuālās orientācijas dēļ, patiesībā baro “praidus” un attaisno to pastāvēšanu.

Un visbeidzot. Atceries, ka “praidi” un to pavadošā ideoloģija ir problēma (ilgtermiņā – svarīga), kas prasa situācijas izpratni un pareizu rīcību, bet tā arī nav Latvijas akūtākā problēma numur viens. Vismaz šobrīd noteikti ne. Latvijas pastāvēšanai galvenais izaicinājums ir pavisam citur. Domāju, ka zini, kur…