2. decembrī norisinājās LBDS organizētas Pateicības Vakariņas. Svētku pasākumā ikviens klātesošais varēja pateikties par pašaizliedzīgu kalpošanu, garīgu atbalstu, zināšanu gūšanu vai finansiālu atbalstu. Svētki, kuros kopīgi priecāties un pateikties Dievam par Viņa labo nodomu un darbu pie cilvēkiem. Pateikties, ka var piedalīties Viņa darbā,-ziņo spektrs.com/Ketrina Ieviņa Ropažu jaundibināmā draudze.
Taču arī pagājušajā gadā teiktā bīskapa uzruna joprojām nezaudē aktualitāti - Latvijas atstāšana.
Bīskaps Pēteris Sproģis, aicināja atskatīties laikā, kad 18. gs. pēc Lielā Ziemeļu kara Latvijā divas trešdaļas iedzīvotāju bija gājuši bojā – krituši karā, miruši no slimībām un mēra, daudzi paguruši un bezcerībā, un saskatīt paralēles ar Latvijas laiku šobrīd, kad ciilvēki paši dodas prom no valsts, dažādu apsvērumu vadīti. Toreiz, it kā bezcerīgajā situācijā, savu kalpošanas darbu Vidzemē uzsāka hernhūtiešu kustība, kas Latvijā aizsāka un attīstīja vienkāršo ļaužu izglītošanu, kā arī mācīja kristīgās vērtības, vēlāk izraugot vadītājus no pašu vidus. Viņi palīdzēja latviešiem izkļūt no depresijas, dzeršanas un bezcerības, aizsāka Dziesmu svētku tradīciju un nostiprināja apziņu par Latvijas valstiskumu. Cik gan bezcerīgs tajā laikā varēja likties kalpošanas darbs pie cilvēkiem, ņemot vērā toreizējās varas sarežģīto kontekstu. Tomēr atradās vīri, kuri atsaucās Dieva aicinājumam un ieguldīja savu dzīvi citu cilvēku dzīvēs. Kāda būtu Latvija tagad, ja toreiz viņi nebūtu to darījuši…? Arī mēs šajā mainīgajā laikā bieži sakām: ‘’cilvēki aizbrauc…, vai ir vērts uzsākt…, mēs esam tik maz…, bezcerība.’’ Vai varam teikt, ka esam bezcerīgākā situācijā kā mūsu tautieši tajā laikā? Aizsākot kādu darbu vai kalpošanu, sākotnēji tas var likties bezcerīgs. Tomēr mērķtiecīgi un neatlaidīgi ejot uz priekšu, paklausot Dieva aicinājumam, darītais savā laikā nesīs augļus.
Tas ir līdzīgi kā ar bitēm, ko P. Sproģis minēja kā personiski piedzīvotu piemēru. Kad iecerētais process ar biškopību neiet, kā plānots, un ieguldījums ir lielāks par ieguvumu, kad esi uz padošanās robežas un, šķiet, nekas no iecerētā nesanāks, tad liels ir gandarījums, ja esi izturējis līdz galam un rudenī, var ievākt pilnas medus kāres.
Kā piemēru P. Sproģis minēja arī Nehemiju laikā, kad Izraēla tauta bija atgriezusies no trimdas, un Jeruzālemes aizsargmūris bija sagrauts, kas tajā laikā bija pilsētas drošības garants. Ir labi, ka atrodas tādi vīri un vadītāji kā Nehemija, kuri, ieraugot vajadzību, ļauj savai sirdij iekarsties, meklē un sadzird Dieva balsi un paklausa tai, pat ja ar prātu darbs šķiet nepaveicams.
Prieks, ka arī šajā laikā ir cilvēki, no kuriem mēs varam mācīties pilnīgu nodošanos dzīvajam Dievam un Viņa aicinājumam. Vīri, kuriem nav jācenšas atdarināt Kristu, bet kuru sirds un dzīve ir piepildīta ar Viņa klātbūtni. Viens no tādiem vīriem, kuram bīskaps Pēteris Sproģis izteica pateicību par Mūža ieguldījumu, ir mācītājs Aivars Šķuburs. Viņš kalpojis Jūrmalciema, Smiltenes, Nāriņciema un Talsu draudzēs, skolā pasniedzis kristīgo mācību, bijis LBDS padomes loceklis un Svētdienskolas apvienības priekšnieks. Bijis Talsu pilsētas Domes deputāts un aktīvs sabiedrisks darbinieks, sporta entuziasts. Kā intervijā atzīst kādi jaunieši un draudzes locekļi:
A. Šķuburs vispirms cilvēkā cenšas saskatīt labo, nekritizējot un netiesājot. Viņš lieliski māk atrast kopīgu valodu ar dažāda gada gājuma cilvēkiem, īpaši jauniešiem.
Pēteris Sproģis uzsvēra, cik svarīgs dzīvē ir ‘’atspēriena punkts’’, lai, virzoties uz mērķi, uzveiktu dažādus šķēršļus un nenobītos no izaicinājumiem! Katram cilvēkam tas var būt atšķirīgs. Daudziem par ‘’atspēriena punktu’’ ir kalpojis Baltijas Pastorālais institūts, kas dod iespēju gūt zināšanas, prasmes un rakstura nostiprināšanu, studējot BPI pastorālās kalpošanas programmā, kā arī Timoteja skolā, Muzikālo vadītāju skolā, piedaloties BPIDRAFTS nometnēs un M4 apmācībā.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā