Latvijas valsts prezidenta. 11:00 vairāk nekā 100 cilvēku kopā ar jubilāri devās gājienā no Brīvības pieminekļa līdz bijušajai LPSR Valsts drošības komitejas ēkai jeb Stūra mājai. Stūra mājas pagalmā uzrunu teica sabiedrībā pazīstami cilvēki, tostarp  Skaidrītes Lasmane, Ritvars Jansons un Iveta Šimkus-ziņo spektrs.com

 Iveta Šimkus, klajā laidusi dzejoļu krājumu „Prombūtne”. Ivetai Šimkus ir maģistra grāds filozofijā, viņa beigusi Rakstnieku savienības un Latvijas Universitātes rīkotos Rakstniecības teorijas un prakses kursus, J. Rokpeļņa dzejas meistardarbnīcu. Rīgas Doma kora skolas skolotāja.

Saruna par pagātni tomēr ir saruna par nākotni.

Domājot par Lidijas Lasmanes dzīvi, apbrīnojot viņas sirdsgudrību un mieru, viens no skaidrojumiem būtu (to arī apgalvo sarunās viņa pati) bērnībā ieaudzinātās vērtību hierarhijas – Dievs, tauta, ģimene- sargājošā klātbūtne. Ta nav bijusi sabiedrībā pašsaprotama ne padomju totalitārajā laikā, nedz arī tagad.

Saruna par kolaborāciju, kas, pēc definīcijas, – ir tīša, apzināta un brīvprātīga sadarbošanās, nodevība pret savu valsti,  ir saruna par ētiku, un šai sarunai pašai ir jābūt ētiskai, tā nevar būt ideoloģiska, politiski angažēta,  savtīga, subjektīva. Tās mērķis- patiesība, attīrīšanās, izlīgums. Citādi būs tikai strīdi un savstarpēju rēķinu kārtošana.

Okupācijas laika pēdējā cēlienā,  80. gados, nebija valsts apziņas,  bija tikai garīgā jeb kultūras pretestība. Dzeja, mūzika, teātris, māksla kalpoja kā vairogs pret rusifikāciju, kolonizāciju: „..kad tēvzeme izdalīta, dziesma par tēvzemi  kļūs..”. (M.Zālīte).

Bet atcerēsimies  okupācijas laika gaisotni. Sadarbošanās izpaudās kā vēsturiska nolemtība, kurai nav iespējams izrādīt pretestību. To uztvēra kā normālu situāciju, nenormāls bija tas, kurš to nepieņēma. Praktizējoša psihiatra atziņa:”Tas, kurš nepieņem padomju varu, ir psihiski nenormāls.”  Disidenti bija neērti , vairākuma viedoklis –  tie ir nevis varoņi, bet dīvaiņi, antiņi. Labākais, ko par viņiem varēja pateikt, ka viņi bojā paši savu dzīvi un karjeru.

Mēs dzīvojām kolektīvā amnēzijā , ko bija radījušas bailes no represijām, gļēvums, iztapība, karjerisms.  Vairāk par aģentiem un stukačiem mani uztrauc komjauniešu bezdomu optimisms,  vispārējais akcepts dubultmorālei.  Atcerēsimies 1987.gada bezgalīgās miliču un brīvprātīgo rindas, kas apjoza Vecrīgu, lai neļautu nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa 18.novembrī . Atmoda jau bija pie durvīm.  Es bieži domāju par tiem cilvēkiem.  Un tomēr izvēle bija. Un valsts de jure pastāvēja.

Vēlāk, cīnoties par savas valsts atjaunošanu, tiesisko pēctecību, bija skaidrs, ka svarīgi ir nevis lielveikali vai banku pakalpojumi, vai ceļošana, bet taisnīguma atjaunošana,  starptautisko tiesību atjaunošana. Mēs nedomājām par kādu abstraktu valsti, bet brīvības cīņās iegūto, kā rakstīts Satversmē-demokrātisko, kur tiek ievērotas cilvēka tiesības un brīvības, kas radusies latviešu tautas pašnoteikšanās rezultātā, kur var droši pastāvēt mūsu valoda un kultūra.  Ja valsts šīs iespējas nenodrošina un nesargā, tad mēs kā indivīdi ekonomiski veiksmīgi varam dzīvot arī jebkur citur pasaulē.Tādēļ tik nozīmīga ir Satversmes preambula.

Taču tās pretinieki bija ne tikai promaskaviskie spēki, bet arī radikāli noskaņoti liberāļi. Mēs dzīvojam globālā un mainīgā pasaulē. Šķiet, no vērtību triādes Dievs, tauta(valsts), ģimene -  liberāļu izpratnē nozīmīga nav neviena. Dievs ir miris, aktuāls ir sauklis mazināt valsti, par daudzdiskutētajām tradicionālās ģimenes vērtībām nemaz nerunājot… Katrs var dzīvot, kā grib, runāt, ko un kādā valodā grib. Ir tikai daudz viedokļu (nav melu, nav patiesības ). Vērtību hierarhijas neesamība pieļauj bezgalīgas interpretācijas, kas ir nodevība,  kas labais, kas ļaunais- tas viss atgadina farsu, jo patiesība ir saistīta ar vērtību izpratni. Ja tā ir deformēta, cilvēki piedēvē ļaunumu tam, ko uzskata sev par izdevīgu, ik pa laikam mainot viedokļus. Šādā gaisotnē bija arī nenotikusī saruna par Lidijas Lasmanes atpakaļ atdoto ordeni. Viņas dzīve, izsūtījumi, nometnes, upuri, ciešanas , maigi sakot, neiekļaujas tajā modelī,  kur Dieva, tautas vai ģimenes vietā dominē indivīds ar savām egoistiskajām prasībām vai untumiem, kur indivīda tiesības, pat ērtības ir prioritāras pār jebkurām kolektīvām vērtībām un brīvībām, savukārt valsts viņu izpratnē ir vienīgi tāpēc, lai būtu šo individuālo tiesību garants.

Sauklis – mazināt valsti ir bīstams ne tikai nacionālā aspektā. Šodien, kad ekonomikas modeļi ir starptautiski un globāli, valsts loma, demokrātijas loma pieaug. Jo tas ir teju vienīgais reālais spēks, kas var aizstāvēt lokālo, cilvēku.

„Fakts, ka fašisti un komunisti gribēja stipru valsti, nenozīmē tās noliegumu.”apgalvo Tonijs Džads,  starp citu, liberāli noskaņots, izcils 20.g.s.vēstures pētnieks.

Ja nav valstiskās apziņas, tad kā var runāt par nodevību?

Varu secināt, ka radikālie liberāļi mums piedāvā to pašu, ko savulaik padomju un šodienas lielkrievu šovinisms -  noliegt savu vēsturi, pagātni, valsti un valodu, izšķīst globālā tautu katlā.

Novērtēsim un izmantosim iespēju aizstāvēt savu valsti, priecāsimies, ka par to mūs nemet cietumos vai psihiatriskajās slimnīcās.

Mēs šeit atrodamies nevis kāda totalitāra spēka spiesti vai apmāti.  Tā ir mūsu-brīvi domājošu- cilvēku izvēle  apliecināt Garīgo Vertikāli, mīlēt savu tautu un valsti, izvērtēt pagātni, tostarp savu atbildību, izrādīt godbijīgu cieņu okupācijas laika represiju upuriem, aizstāvēt savas vērtības.

Jautājumi.

1. Kāpēc nenotiek saruna par pagātni, lustrācija jeb attīrīšanās?

2. Kāpēc mums ir tik zema pašapziņa?

3. Kāpēc mēs visbiežāk jūtamies kā bezpalīdzīgi  upuri?

4. Kāpēc mums gandrīz vienmēr ir kauns par saviem politiķiem, un kāpēc viņu rīcību raksturo iztapīgums un pašlabuma meklēšana, nevis nacionālo interešu aizstāvība?

5. Kāpēc tas, kas citām tautām ir normāla pašapziņas izpausme, mums skaitās nacionālais ekstrēmisms?

6. Kāpēc  mums tā patīk savus izcilākos cilvēkus vēsturē, kultūrā noniecināt un pazemot, to pasludinot par brīvu un kritisku domāšanu.

7. Kāpēc mēs klusējam, kad dzirdam, ka vienīgā vērtība, kuras dēļ vērts mirt, ir tiesības noliegt, izsmiet un apgānīt jebkuru citu vērtību.

8. Kāpēc mēs neredzam acīmredzamo –  ka radikālais liberālisms iet roku rokā ar lielvaru šovinismu mums eksistenciāli svarīgu nacionālu un kultūras vērtību noliegšanā.