28. jūlijā, Lidijas Lasmanes 90 gadu jubileja noritēja dienas garumā ar dažādiem masu pasākumiem. Jubilejas pasākumi sākās ar tikšanos pie Latvijas valsts prezidenta. 11:00 vairāk nekā 100 cilvēku kopā ar jubilāri devās gājienā no Brīvības pieminekļa līdz bijušajai LPSR Valsts drošības komitejas ēkai jeb Stūra mājai. Stūra mājas pagalmā uzrunu teica sabiedrībā pazīstami cilvēki, tostarp Iveta Šimkus , Ritvars Jansons un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesores un grāmatas „Komunikācijas ētika” autore Skaidrītes Lasmane,-ziņo spektrs.com

Ar pateicību un patiesu godbijību, kas Jusm nav vajadzīga, bet kas neizbēgami pati no sevis Jūsu klātbūtnē, atļaujiet Jūs sveikt lielajā gadskārtas notikumā.

Mums, Lasmanes kundze, ir vienādi uzvārdi, bet atšķirīgs dzīvesstāsts. Jūs esat atklāti drosmīga sistēmas grāvēja, cilvēks, kas iedrošinājis pretoties režīma milzenim, kura priekšā Sprīdīša pasakainais Milzis tāds nieks vien rādās. Es esmu koloborante, sistēmā iekļauts radījums bez tieša protesta bezbailības, mācot, protams, marksistisko filozofiju Latvijas universitātē. Ja nebūtu Jūsu un Jums līdzīgo, šāds pretnostādījums un no tā izrietošs pašvērtējums izpaliktu. Salīdzinājums ar Jūsu izvēli krietni samazina pašattaisnojuma ilūziju, ka ar filosofiju mēs veidojām alternatīvas domāšanas laukus. Līdz šim baigajam namam es neesmu ne aicināta, ne vesta, vien iztikusi ar pāris draudiem, kas, paldies Dievam, nepiepildījās. Jūs, Lidijas kundze, ar savu dzīvi esat neignorējams dzīvs vēstures fakts, kas ļauj rakstīt niansētāku vēstures stāstu- Latvijas stājas vēsturi. No varām paķaļautas un pazemotas, izstrādinātas upurtautas, no nodevēju un kolaborantu traumatiskās vēstures vēstures Jūsu dzīves blakus Gunāram Astram Latvijā vai Vāclavam Havelam Čehijā un viņam līdzīgiem pieļauj un ierosina citu, alternatīvu vēsturi-pretošanās un lepnas pašapziņas vēsturi. Tas , ka šī vēsture tik pieticīgi iekļauta mūsdienu izglītībā, ir liela, bet kopīgiem spēkiem labojama, neatliekami un uzstājīgi labojama kļūda.

Vispārzināms ir Protagora teiciens par cilvēku kā visu lietu mēru. Mēri var būt dažādi, un cilvēks kalpo par mēru gan pats sev, gan citiem, gan savam laikam.

Patiesības sargu, principu cilvēku dzīves ir mērs, ar kuru izmērīt dažādas izvēles pagātnē un tagadnē. Tās ir virziena rādītājs laikā, kad it kā iespējama un attaisnojama jebkura izvēle. Šādu mēru nav daudz, drīzāk to ir pavisam maz, bet to radikālā citādība ir neatsverama, lai nošķirtu lieluma un zemuma dimensiju un nepieļautu to saplūšanu vienā mērēnā plakanumā.

Lidijas Lamanes kundzes klātbūtne vēsturē ir, pimkārt, atmiņas virziena mērs. Mūsdienu sabiedrība, īpaši jaunatne, kura pašsaprotami, ir noskaņota par labu spēlīgumam, interesantumam un izklaidei, ieradinaš uztvert padomju pusgadsimtu drīzāk kā anekdotisku absurdu. Skolotāji neskopojas ar smieklīgiem Brežņeva vai humoristīgiem padomju sadzīves stāstiem. Medijos ne vienreiz vien izskan izklaidējoši tā laika piemēri. Līdz ar to mūsdienu kultūras atmiņā sāk nostiprināties samērā labvēlīga attieksme pret smieklīgu, uzjautrinošu komunisma laiku, kas pārvērsts situāciju komēdijā. Izpaliek Jūsu inetrvijās uzsvērtais cilvēka pazemojums, dzīvības nevērtība, brīvības svītrojums ar VDK spiegošanu un arestiem. Līdz ar to deformējas un atvirzās patiesais priekšstats par sistēmas kultivēto padomju cilvēku un viņu klātbūtnes sekām postsociālisma politikā un ikdienā. Iespējams padomju cilvēku un viņu klātbūtnes sekām postsociālisma politikā un ikdienā. Iespējams, šādas atvieglotas attieksmes rezultātā izpaliek arī ar Jūsu Trīszvaigžņu Ordeņa attaikšanos iecerētā atbildīgā saruna par padomju sistēmas pēdām mūsdienās.

Lidijas kundzes dzīve, otrkārt, ir lepnas pašapziņas mērs attieksmei pret sevi un savu valsti. Jūs vairākkārt esat uzsvērusi savu izglītību Ulmaņlaika Latvijā ar tās „eleganto attieksmi pret dzīvi”, patriotismu „no galvas līdz kājām” (IR, 23-29.VII, 2015, 26.lpp.)

Nevar noliegt Ulmaņlaika izglītības nopelnus krietnas patības veidošanā ar lepnumu ar lepnumu pret savu valsti un kopā ar to arī pret sevi. Jāšaubās, vai bez šiem stiprajiem ētiskajiem pamatiem pusgadsimtu būtu uzturama ideja un vēlāk atjaunojama neatkarīga Latvijas valsts.

Lasmanes kundzes intervijas, treškārt, atklāj pārdomātu dzīves ētiku, nevis postmoderno dzīves mākslu, nevis uzveduma/ šova šķēbīgo publiskumu, bet skaidru pamatvētību kopumu ar godīguma un spēka akcentu-patiesuma, uzticības, drosmes, pārliecības iztenojumu darbībā. Pretošānās ļaunumam, pavisam banālam, kā to nosaukusi Hanna Ārente, nav iespējama bez principu skaidrības un aktualizējuma.

Vienlaikus šāda dzīves ētika ir cilvēcības skaistuma paraugs. Cilvēcība izpaužas ne tikai protesta un izturības spēkā, bet arī no atriebības un moralizēšanas brīvā attieksmē gan pret tiem, kuri nespēja būt īsti savas pārliecības saimnieki, gan pret saviem pāri darītājiem. Iespējams, ka tieši šāds-brīvs un gudrs ētisks skaidrojums- var glābt pasauli.

Mūsu vēsturē nav tikai kara varoņi, tajā nemīt tikai padotie un pazemotie mums ir savas dzīves varoņi un, kas ir būtiski , varonones sieviešu dzimtē, ja tas neskan pārāk patētiski. Ar sniegšanos pāri savtīgam aprēķinam, pašsaglabāšanās un pielāgošanās tieksmei, šīs dzīves ir nenovertējams garīguma paraugs. Tās apliecina cilvēka izvēles daudzkrāsainību un brīvas varēšanas skaistumu. Paldies par to.