lai tas Viņu kristītu.
Bet Jānis atturēja Viņu, sacīdams:
Man jāsaņem kristību no Tevis, bet Tu nāc pie manis?
Bet Jēzus atbildēdams sacīja viņam:
Lai tas tā notiek!
Tā taču mums pienākas izpildīt visu taisnību!
Tad viņš to pieļāva.
Pēc kristības Jēzus tūliņ izkāpa no ūdens,
un, lūk, debess atvērās un Viņš redzēja Dieva Garu
baloža veidā nolaižamies uz sevi.
Un, lūk, balss no debesīm sacīja:
Šis ir mans mīļais Dēls, kurš man labpatīk.
Mt.3:13-15
Maz bija to, kuri šos vārdus dzirdēja. Tur nebija ne skaņu pārraidošu iekārtu, radio un TV tiešraižu, ne videoekrānu. Dzirdēja tikai tie, kuri tai brīdī atradās Jēzus Kristus un Jāņa Kristītāja tuvumā. Citi, kuri nebija klāt, par to uzzināja tikai no nostāstiem.
Dzīvē nejaušību nav, ir tikai tas, ko nespējam izskaidrot un nezinām, kāpēc notiek tieši tā un ne citādi. Viss, kas ar mums un ap mums notiek, ir likumsakarīgs. To nosaka, stiprāks par fizikas, cēloņu un seku, likums.
Tas, kurš tic nejaušībām, nav spējīgs ticēt Dievam. Mēs nedzīvojam neticības vai ateisma laikmetā. Mēs dzīvojam ticības visam laikā. Tas ir laikā, kad ticam maģijai un maģiskiem rituāliem, bet neticam Dievam.
Vairums cilvēku tic horoskopiem, tos labprāt lasa, tic zvaigznājiem, tic kristību rituālam, tic labās un kreisās kājas principiem, tic budistu rituāliem, tic visam kam, tikai ne Dievam. Veic visus iespējamos rituālus un norobežojas no Dieva gribas. Esam aizmirsuši, ka rituāli ir tikai ceļš, bet nav mērķis.
Vairums cilvēku darbību, domu, rīcību, izjūtu liecina nevis par to, ka esam Dieva bērni, bet gan sātana. Ir pareizi teikts, ka ābols no ābeles tālu nekrīt. Ja cilvēki būtu Dieva bērni, tad viņi darītu, kā Tēvs grib, bet, ja kāds dara velna darbus, tad kā bērns viņš ir?
Kuras tad ir tās darbības, kuras var klasificēt, kā velnam tīkamas? Pilnīgi visas domas un visas darbības, ar kurām nodarām pāri sev un citiem. Kristietība to sauc par grēku.
Jēzus Kristus farizejus nosauca par velna bērniem. Par farizejiem uzskatīja tos, kuri precīzi pildīja it kā Dieva gribu. Tie precīzi visu ievēroja un nekad nedomāja, ar kādu nolūku šāda tradīcija vai uzvedības norma ir iedibināta. Viņu perfektā rituāla pildīšana bez izpratnes, kāpēc un kam to vajag, noveda pie tā, ka savas apmātības rezultātā tie pamanījās rituālā slepkavībā nogalināt pat Dievu.
Vai mazums esat satikuši šādus apmātos varas pārstāvjus? Viņi sludina: mēs dzīvojam tiesiskā valstī, likumā ir rakstīts tā, tātad tev jādara tas un tas, jāraksta tam un tam. Tie ir mūsdienu farizeji.
Vai nemanāt, kā sadzīvē cilvēki savstarpējās attiecībās uzstāj, ka tas, kā viņš domā, ir pareizi un pārējie ir muļķi. Šo var attīstīt daudzu lapaspušu garumā, bet ceru, ka doma ir skaidra.
Dievs nevēlas, lai mēs pildot Viņa likumus, izraisītu naidu un nesaskaņas. Dieva bērniem ir jāiemācās savaldīties un paklusēt. Klusējot, protams, nevar pierādīt, pārliecināt vai citādi aizstāvēt patiesību, bet neaizmirsīsim, ka patiesība pastāv arī bez mūsu kvēlām un skaļām runām, bez mūsu argumentiem, bet paklusējot, īpaši ģimenes konfliktos, iegūsim visi.
Mūsu devīzei ir jābūt:
Kad mani lamā – es pacietīgi klusēju,
Kad man jautā – es labprāt atbildu,
Kad man lūdz – es ar prieku palīdzu.
Latvieši apgalvo, ka miers ir tas, kurš baro, bet nemiers postu nes. Nesīsim mieru, bet posta mums jau tā ir gana. Mūsdienu farizejiem pieklājīgi pajautājiet: kāda man un citiem jēga no tava «svētuma»?
Tā vietā, lai dzīvotu atbilstoši Dieva gribai, vairums izvēlas liekulības ceļu, jo tā ir vieglāk, ar mazāku piepūli bieži izdodas sasniegt vēlamo.
Liekuļi bēru mielastā runā kvēlas runas, piemin aizgājušo, bet vai tad, kad mirušais vēl bija dzīvs, viņi pret to tā attiecās? Daudzos gadījumos bija citādi. Vai viņa pēdējās un grūtākajās dienās kvēlie runātāji bija viņam līdzās? Parasti nē.
Bet, kad viņa vairs nav, nes ziedus, klāj galdus un teic runas. Bieži ne jau tāpēc, ka žēl aizgājēja, bet ar liekulību cenšas izcelties, būt pamanītam un citiem likt saprast, ka es jau neesmu tāds kā jūs, es pārdzīvoju par jums vairāk, man sāp par jums vairāk.
Kāda šādos gadījumos ir Dieva griba? Dievs vēlas glābt mūsu dvēseles un palīdzēt tām kļūt tādām, lai tās varētu nonākt Dieva valstībā. Vairumam no mums dvēseles šim Dieva nolūkam neatbilst.
Kā palikušie var palīdzēt mirušiem? Pirmkārt lūgt un aizlūgt. Nevis skaļi, plaši un emocionāli pārdzīvot, ka nu man trūkst tā cilvēka, bet rūpēties par šī cilvēka dvēseli.
Pirmajās dienās dvēsele ir vērtējumu, pārbaudījumu un turpmākā likteņa secināšanas posmā. Palicēju lūgšanas par aizgājušo viņam ir ļoti nepieciešamas un palīdz. Palīdzēt var ar lūgšanu, un uzņemoties kādas saistības, jo plika lūgšana bez izjustām pārdomām, bez patiesas grēku nožēlas ir tikai neauglīgs rituāls, kad pie lūgšanas vārdiem esam pieraduši kā citi pie lamuvārdu lietošanas, tā teikt, lai sakāmais iznāk raitāks.
Ja patiesi vēlamies, lai aizgājējam būtu labāk, tad uzņemoties kādas saistības, ko kristieši dēvē par upuri, piemēram, smēķētājs apņemas, lai mirušā drauga dvēselei ir vairāk iespēju nokļūt Dieva valstībā, turpmāk vairs nesmēķēs. Nesmēķēšana būs pierādījums patiesam nolūkam, nevis liekulīgai un pat publiskai lūgšanai.
Kristietība māca, ja vien ir iespējams, jālūdzas ir slepeni. Vārds «lūgšana» ir nepareizi tulkota. Oriģinālā ir «saruna». Lūgšana – tā ir mūsu saruna ar Dievu. Dievs neatsaucas uz tām lūgšanām, kurās lūdzam to, kas mums ir kaitīgs, vai tām, kurās liekulīgi lūdzam maģisku rituālu ietvarā, nevis patiesas nožēlas virzīti.
Arī ziedu kalni, kuros aprok aizgājēju, ir jauna tradīcija, kura nav raksturīga kristietībai. Un nesaprātīga arī. Tas pārvēršas par sacensību, kurš atnesīs dārgākus ziedus, kuram lielāks vainags un aizgājēja izvadīšana iegūst citu jēgu. No kristietības viedokļa tas ir jocīgs un bezjēdzīgs izrādīšanās rituāls, jo bēres ir cilvēka dvēseles pāriešana no vienas pasaules citā. Kāds tam sakars ar ziediem un vainagiem?
Latgalē joko, sakot, ka bēres esot – sievām saiešana un puišiem iedzeršana.
Priekš kam aizgājējam ziedi, ko viņš ar tiem darīs? Priekš kam akmens vai metāla piemineklim ziedi? Ko tas ar tiem iesāks?
Aizgājējiem un pieminekļiem ir vajadzīgs, lai mēs turpinām viņu darbu, īstenojam viņu paustās idejas, nevis neko šai ziņā nedarot, nestu piemineklim ziedus un tāpēc liekulīgi dēvētu sevi par ideju turpinātājiem.
Vairums par to neaizdomājas, un ir spiesti ievērot tradīcijas, kuras konkrētā vietā un laikā pastāv. Arī es tā darīju un darīšu, kaut apzinos, ka īsti gudri tas nav.
Ieejot ziedu veikalā, man ir sajūta, ka esmu iegājis kapličā, jo smarža ir viena un tā pati, tikai te vēl ir arī kases aparāts un kalpotāju vietā pārdevēja vai pārdevējs.
Šie un citi it kā kristīgie rituāli ieviešas tad, kad cilvēki attālinās no kristietības. Kristietība tiek aizstāta ar maģiskiem rituāliem, un cilvēki sāk piekopt bezjēdzīgas darbības.
Ieviešas tādi rituāli, kuriem nav nekā kopēja ar garīgu dzīvi. Vēlme ieviest un praktizēt dažādus rituālus noved pie tā, ka garīgā dzīve iegūst maģisku ievirzi un maģiskos rituālos iesaistītais attālinās no Dieva. Baznīcas rituāli, kas ir domāti kā ceļš, pa kuru iet, kļūst par ticības piepildījumu. Rituāli kļūst par pielūgsmes un ticības mērķi, nevis Dieva valstība. Par svarīgāko kļūs laicīgā dzīve un tikai. Ticība rituāla spēkam aizstāj ticību Dievam.
Jēzum Kristum nebija nepieciešams kristību rituāls, to viņš darīja, lai mums parādītu piemēru un ceļu, pa kuru ejot var nokļūt Debesu valstībā. Rituāla izpildīšana vēl negarantē rezultātu, tā tikai paver iespēju.
Marka Evaņģēlijā ir teikts: Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Uzsveru – kas tic! Kam un kā tic zīdainis, kuru kristī? Tātad arī kristības ir kļuvušas par maģisku rituālu, galvenais kristīt un darbiņš darīts, Dieva valstība kristītā priekšā atvērsies!
Ir teikts, ka par koku spriež pēc tā augļiem, un tas koks, kurš nenes augļus, der tikai malkai un mēbelēm. Kam vajadzīga tāda kristīšana, ja kristītā domas, dzīve un attieksme pret Dievu neatbilst rituālā paustajam?
Apustulis Pāvils saka, ka Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Vai attieksme pret kristīšanu kā pret maģisku rituālu to sasniedz un nodrošina?
Kristīšanas rezultātā cilvēkam ir jāizaudzina savā dvēselē apustuļa Pāvila minētās dvēseles īpašības.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā