„Valmieras – Valmiermuižas draudzes mācītājs un vēlākais Latvijas brīvvalsts Izglītības ministrs Kārlis Voldemārs Beldavs  Būdams 4. Saeimas deputāts, Kārlis Beldavs piedzīvos zvaigžņu stundu. Visai negaidīti tiek piedāvāts izglītības ministra portfelis. Viņš, protams, pagodināts, piekrīt, lai gan amatā sabūt iznāk pavisam īsu laiku, no 1934. gada 18. marta līdz 15. maijam. Pēc valsts apvērsuma un trīs dienu iepauzēšanas, ieceļ un apstiprina jau nākamo izglītības ministru, valmieriešiem zināmo Ludvigu Adamoviču (1884.-1943.),” teikts rakstā „Kārlis Beldavs: no mācītāja par ministru”. 

Kārlis Beldavs īpaši palicis Latvijas atmiņā ar savu nozīmīgo darbu liecību grāmatas sarakstīšanu par 1919. gada boļševiku upuriem – latviešu un vācu luterāņu mācītā-jiem – martīriem, asinslieciniekiem Kārlis Beldavs „Mācītāji, kas nāvē gāja” .

Kārlis Beldavs -teologs, garīgu rakstu un dziesmu autors. 1897.- 1903.g. – Valmieras apriņķa vikārs.
No 1917.7.V – 1935.15.X – Valmieras, Valmiermuižas draudzes mācītājs, arī skolotājs vidusskolās, docents teoloģijas institūtā Rīgā. Sarakstījis daudz garīga satura rakstu, kas publicēti žurnālos “Svētdienas Rīts”, “Ev.Gaisma” un iznākuši grāmatās: “Gaišas dvēseles ,”"Es nekaunos” ,”Cilvēka augstākā priekšrocība” ,”Kur izeja” u.c.  Beldavs bija komisijā, kas sagatavoja Dziesmu grāmatu ev.lut.draudzēm (1922);  kopā ar J.Ērmani izdeva garīgas dzejas antoloģiju “Dvēseles dzimtene” (1927), kurā daudz pašsacerētu dziesmu.

Darbojies luterisko draudžu Dziesmu grāmatas sastādīšanas komisijā. K. Beldavs bija Saeimas loceklis no Kristīgo nacionālās savienības, Latvijas Izglītības ministrs (18.03.1934.— 18.05.1934.). Miris 1936. gada 1. februārī, apbedīts Bēķu kapos Talsu novadā.

Mācītājs Ivars Jēkabsons par Kārli Beldavu: „Tur, kur tauta ir atsaukusies, tur jebkuros pārmaiņu laikos, cilvēki piedzīvojuši apbrīnojamas svētības. Viens no vairākkārtējiem Saeimas deputātiem un izglītības ministrs Pirmās Latvijas laikā Kārlis Voldemārs Beldavs savās atmiņās dalās par stiprinošo un atveldzējošo žēlastības laiku, kas ir vadījis mūsu tautu un tas ir Kristus. Viņš diezgan mūsdienīgi un radikāli saka:

“Daudz spožu vārdu ir sacīts par Latvijas tapšanu, bet vienu vārdu es tur neatrodu, Pestītāja vārdu. Es neatrodu to augsto tautu likteņu vārdu. Viņš ir vadījis mūsu tautas likteni tā, ka pēc ilgiem, tumšiem vergbūšanas gadiem, mēs ieguvām brīvību. Viņš ir tas, kurš svētījis mūsu varoņu asinis, jo ne vienmēr varoņi kā tādi ir spējuši glābt, taču mūsu zemi Dievs ir svētījis ar brīvību.

Ceru, ka mūsu Latvijas tautai ir vēl palikusi balta un pateicīga dvēsele, ziņot to, kas ir palīdzējis grūtā laikā. Mēs ejam pretī reliģiozai pagrimšanai. Dziļumi pārvēršas seklumos.

Šīs subjektīvās izjūtas, kas meklē sevī pestīšanu un Jēzu uzskata, kā vienu gaišu paraugu vien, tas nav palīdzējis celt un palīdzēt grūtā nelaimes brīdī. Tas ir kā ziedoņu pali, kas izgist. Mums ir vajadzīgi mūžības avoti. Mums ir vajadzīgs Dieva Dēls.”