„Es domāju, arvien vairāk vēlētāju saprot, ka vēl četri gadi ar tādu Rīgas domes vadību, kas ir opozīcijā valdībai, – tā būs katastrofa. Gan Rīgai, gan valstij, ņemot vērā, kādu lomu galvaspilsēta spēlē valsts politikā un ekonomikā.” -savās pārdomās dalās Rīgas domes vēlēšanu saraksta kandidāts Aleksandrs Kiršteins. Kandidāts secina: ”Jau iepriekšējie četri gadi parādīja, ka šāda koalīcija nevar atrisināt nevienu būtisku problēmu, kurai ir vajadzīga valsts līdzdalība. Tas attiecas, piemēram, uz transporta vai siltumenerģijas problēmām, kas nav atrisināmas bez Eiropas Savienības fondu naudas piesaistes”,- ziņo spektrs.com/la.lv Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.

Aleksandra Kiršteina uzskati par Rīgas pārvaldi

Var jau būt – kādā jaukā dienā šī jaunā koalīcija “Saskaņas centrs” /”Gods kalpot Rīgai” sapratīs, ka Latvijā nevar būt divas valsts valodas, bet tikai viena, un tāpēc arī valsts izglītībai jābūt tikai latviešu valodā. Bet pagaidām tas izskatās mazticami.

Visi, kas iepazīsies ar mūsu programmu, sapratīs, ka mums ir ļoti pragmatiski un tālejoši uzstādījumi visos Rīgai svarīgajos jautājumos – transports, maģistrāles, tilti, ēku siltināšana, racionāla līdzekļu izlietošana un tā tālāk.

Nacionālisms jau nav pretrunā pragmatiskiem risinājumiem. Tā kā pēc izglītības esmu arhitekts un mans darbs ilgu laiku bija saistīts ar šo jomu, esmu diezgan pamatīgi iedziļinājies šajās problēmās. Piemēram, braucot caur Čiekurkalnu, mēs redzam ļoti labi izplānota, latviešu mentalitātei tuva pilsētas rajona degradāciju. Šie rajoni, tāpat kā Āgenskalns, Torņakalns, Teika, Mežaparks ar tiem raksturīgo apbūvi ir Latvijas vēsturisko pamatiedzīvotāju rajoni. Padomju laikā sākās to kropļošana. Starp vecajām mājām “iedētas” daudzstāvu paneļmājas. Es nerunāju par okupācijas laikā tapušajiem mikrorajoniem. Bet arī šobrīd, kad it kā apzināmies savas vēsturiskās vērtības, vienalga netiek darīts pietiekami to aizsargāšanai un atjaunošanai, tās pamazām iet bojā.

Pats sliktākais, ka pašreizējai domes vadībai pat trūkst izpratnes par šiem jautājumiem. Andris Ameriks radioreklāmā stāsta, ka paredzēts asfaltēt iekšpagalmus. Kuldīga un Ventspils jau desmit gadus neasfaltē iekšpagalmus, bet noklāj ar dekoratīvām plāksnītēm, kas izskatās daudz labāk un izmaksu ziņā nav dārgāk. Vai tad Rīga ir sliktāka?

Stāsts par Ķemeru sanatoriju

Ķemeri ir saistīti ar Rīgu. Mums programmā ir priekšlikums izveidot Lielrīgas padomi, kur sanāk kopā Rīga un tuvāko pašvaldību – Mār-upes, Garkalnes, Jūrmalas un citu – pārstāvji, lai apspriestu koordinācijas jautājumus. Rīgas lidosta ir Mārupes teritorijā, un, ja mēs nolemjam celt pie lidostas lielu izstāžu un konferenču centru, kas konkurētu ar Frankfurti, Ženēvu, Berlīni, tad bez tā neiztikt. Pašreizējai domei ir problēma sadarboties ar latviskām pašvaldībām, tā ir iekārtojusies Rīgā kā cietoksnī.

Runājot par Ķemeru sanatoriju, mani ļoti izbrīna Privatizācijas aģentūras un Ekonomikas ministrijas nolaidība, kuras uzdevums bija to uzraudzīt.

Mīts par Ulmaņlaikiem

Tikko Lielbritānija pieminēja Mārgaretu Tečeri, bija daudz pārraižu. Tās skatoties, man ienāca prātā, ka Tečeri var salīdzināt ar Kārli Ulmani. Mums ir bijušas daudzas ilūzijas. Viena ilūzija bija, ka pietiek iedibināt demokrātisku un liberālu sabiedrību un visas problēmas atrisināsies pašas no sevis. Tirgus visu sakārtos. Izrādījās, ka tā tomēr nav. Tajās pilsētās, kur pie varas ir mazs “diktators” vai “oligarhs”, tur ir kārtība un lielāks iedzīvotāju atbalsts. Kuldīga, Ventspils, Jelgava – tie ir daži piemēri. Kad investori meklē, kur ieguldīt, viņi grib runāt ar vienu cilvēku, dzirdēt skaidras atbildes, nevis skraidīt apkārt, saskaņojot viedokļus. Es nedomāju, ka Kārļa Ulmaņa laikā būtu iespējama situācija, ka Ķemeru sanatorijai divas nedēļas nav apsardzes. Tas nebūtu iespējams arī Ventspilī un Kuldīgā ar pašvaldību īpašumiem.

Arī Tečere politikā darbojās ar autoritārām metodēm. Viņai bija pretinieki, daudzi tagad, pēc viņas nāves, dejo, dzied “Ragana ir mirusi”, atceras, ka viņa “nozaga” bērniem bezmaksas pienu. Bet aizmirst, ka šo naudu viņa neiebāza kabatā, bet izmaksāja pabalstos trūcīgajiem studentiem. Pateicoties viņas reformām, Lielbritānija izrāvās, un viņai nepaslīdēja garām neviens sīkums.

Kārlim Ulmanim bija līdzīgi. Jā, tagad mēs to lasām atmiņās, un tie it kā ir mīti, bet cilvēki šīs īpašības gribētu redzēt mūsdienu politiķos, taču neatrod.

Viena teritorija-viena valoda

Vienā teritorijā nevar vienlīdzīgi pastāvēt divas valodas, agri vai vēlu lielākā valoda asimilēs mazāko. Tā tas bija ar karēļu valodu Karēlijas APSR, prūšu valodu Vācijā. Es ceru, ka valodniece Ausma Cimdiņa to spēs izskaidrot Ušakovam.

Latvija 90. gados ratificēja divas starptautiskās konvencijas – par ārvalstnieku “tiesībām” un par bēgļiem. Abās konvencijās teikts, ka parakstītājvalstis apņemas pēc iespējas asimilēt ārvalstniekus vai bēgļus, kuri ieradušies valstī. Neviena valdība nav centusies šīs konvencijas patiešām pildīt. Tieši pretēji – mums visas partijas, izņemot LNNK un “Visu Latvijai”, sit pie krūtīm un stāsta, ka mēs nevienu netaisāmies asimilēt, bet integrēt, saliedēt. Es vienmēr atgādinu, ka 1991. gadā vairāk nekā 400 000 cilvēku pateica “nē” brīvai un demokrātiskai Latvijai.

 

NA Saeimā ir 13 deputāti, no kuriem daļa ir bezpartijiski, tā ka iespējas ir diezgan ierobežotas. Kad NA mēģināja vākt parakstus par pakāpenisku pāreju uz izglītību latviešu valodā, diemžēl to neatbalstīja ne “Vienotība”, ne tie inteliģences pārstāvji, kas tagad parakstās par to, ka nevajag rīkot referendumu par eiro.