„Tas Kungs ir Gars. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” (2 Kor 3: 17)

Moto: „Liec zobenu zem galvas
un dziļi neiemiedz
tavs gods un tēvu zeme
tev acis aizvērt liedz.” (Andrejs Eglītis, „Karavīrs”)

Apustulis runā par to, ka Dievu iemantojis cilvēks iegūst brīvību. Piederot Dievam, cilvēks, lai arī iesaistīts, taču garīgi atbrīvojas no zemišķo lietu un norisu atkarības. Tātad būt brīvam nozīmē kalpot kam augstākam par sevi; jo augstāk, jo labāk,-ziņo spektrs.com/visulatvijai.lv
Šī diena ir Latviešu leģiona diena. Mēs dodamies pie Brīvības pieminekļa un uz Lesteni pieminēt savus tautiešus, kas bija vācu okupācijas varas tērpti tās formās, lai cīnītos pret sarkano karapūļiem. Leģionāri zināja, kas ir Baigais gads. Neviens to nevēlējas redzēt atkārtojamies. Viņi necīnījās par Lielvāciju, bet pret komunistisko cilvēknīdēju režīmu.

Šī ir mūsu karavīru piemiņas diena. Pieminam kritušos, bezvēsts pazudušos, ievainotos, sakropļotos, tos, kas izcieta filtrāciju, gūstu, okupācijas laika nopēlumu, šodienas oficiālo noklusējumu un atstumtību un tos, kuri palika Rietumos. Jo vēstures bauslis skan: „Nekas nav aizmirsts, neviens nav aizmirsts.”

Ko gan nozīmē „pieminēt”? – Publiski atsaukt atmiņā pagājušos notikumus un tajos iesaistītos cilvēkus, lai novērtētu viņus ar atbilstošo cieņu. Īsi sakot – godinātu.

Kāpēc mums tas ir svarīgi? Mēs taču neatceramies visu, kas jebkad noticis. Atmiņa ir selektīva. Un vēl vairāk selektīva ir vajadzība godināt.

Kāds no leģionāriem ir sacījis: “Pietiek atņemt tautai tās varoņu kultu, lai tai atņemtu uzticību sev, ticību nākotnei un to pakļautu neatvairāmai bojā ejai; jo varoņu kults ir viens no tautas dziļākiem dzīvības avotiem”. [1]

Leģionāru cīņa un upuri iemiesoja ko ļoti būtisku mūsu tautai, – tās pastāvēšanu, brīvības alkas, valstisko esību. Tās bija viņu augstākās vērtības, kuru dēļ daudzi palika kauju laukos. Jau minētais cīnītājs vēsta: “Latviešu leģions Otrā pasaules karā bija tas latviešu karavīru kodols, kas nostājās aci pret aci, durkli pret durkli pret sarkanarmijas masām, ka vēlās uz mūsu zemi, lai nolaupītu to, kas tām nekad nebija piederējis – mūsu zemi. Latviešu leģionāri negribēja nekādu tautu iekarot. – Latviešu leģionāri gribēja vienīgi pasargāt to, kas piederēja viņu tautai.” [2]

Tā kā mums joprojām ir svarīgas tās pašas vērtības par ko viņi cīnījās toreiz, un tā kā ģeopolitiskā attieksme no austrumiem principā ir palikusi tā pati – impēriski šovinistiskā, tad atliek secināt, ka beigusies ir tikai militārā, bet ne principu un vērtību cīņa. Diemžēl. Nevienam nav noslēpums, ka Krievijas ģeopolitikā mēs joprojām tiekam skatīti kā tās „tuvējā pierobeža”, „ietekmes zona”, „īslaicīgi atšķēlusies teritorija” utml. Karaganova doktrīna vēsta: „Krievvalodīgie iedzīvotāji – ir .. varens Krievijas aktīvs. Jādara viss iespējamais, lai atstātu krievvalodīgos iedzīvotājus tajos reģionos, kur tie pašreiz atrodas. .. tāpēc, ka mums tur jāatstāj ietekmes sviras ar tālāku perspektīvu.” [3] Referendums par otru valsts valodu nebija nejaušība.

Kā gan mums kā suverēnai valstij un brīvību mīlošai tautai uz to reaģēt? Katra Latvijas valsts piekāpšanās cerībā uz kompromisu arī no Krievijas puses tur tiek saprasta kā vājuma pazīme. Vēsture ir parādījusi, ka viņpus austrumu robežas saprot tikai spēka valodu, tāpēc mums ir jāieņem stingra morāla un garīga stāja.

Tauta ir to sapratusi jau sen un spontāni paudusi savu attieksmi pret Krievijas tīkojumiem un pašu varas politkorekto gļēvlatviskumu. Kamēr mēs konsekventi neatbrīvosimies no okupācijas sekām, – no bijušās iekarotājvalsts ietekmes visos sabiedrības domāšanas, attieksmes un rīcības līmeņos, šī diena būs arī simbols tautas pretestībai ne vien ārējiem tīkotājiem pēc Latvijas, bet arī pašmāju politiskai izdabāšanai un lokanībai. Tāpēc tautā šo dienu jau sāk dēvēt par Nacionālās pretestības dienu. Jo nevis piekāpšanās, bet stingrs mugurkauls, principialitāte, vērtībapziņas nelokāmība ir mūsu kā nācijvalsts pastāvēšanas nosacījums.

Tas nav tikai jautājums par vēstures zināšanu. Jautājums ir dziļāks – par to, kas esam. Ko 16. martā pie Brīvības pieminekļa nozīmē būt latvietim un savas valsts patriotam?

Lai to saprastu, vispirms atradīsim atbildi uz pārsteidzošu jautājumu: kas kopīgs Luteram, Rainim un brīvības cīnītājam Jurim Ziemelim?

Luters ir pazīstams ar savu ticības stāju Romas impērijas varas priekšā: „šeit es stāvu un citādi es nevaru!” Rainis teica: „mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba!” Ziemelis: „Mēs būsim brīvi tik, cik paši to gribēsim!”

Ja Luters būtu varējis citādi, Reformācija, iespējams, toreiz un tā nenotiktu. Raiņa vārdi ir mūs iedvesmojuši neskaitāmas reizes. J. Ziemeļa pārliecība motivēja enerģiskai rīcībai „Helsinki – 86” grupas dalībniekus. Lutera, Raiņa un Ziemeļa izteikumi ir brīvības formulas varianti. Kamēr varēsim pastāvēt citādi, nekā brīvību mīloša tauta, būsim mazdūšīgi un gļēvi. Kamēr nebūsim lieli gribēt neko mazāk kā Latviju – latviešu valsti, pretinieks meklēs vēl citas demokrātiskas un nedemokrātiskas iespējas te veidot Krievlatviju. Kamēr negribēsim brīvību tik ļoti kā 90-o gadu sākumā, mēs nebūsim jaunas Atmodas cienīgi.

Jautāsim sev – kas esam savā konsekvencē – cīnītāji vai mietpilsoņi? Patiesības karavīri vai pašlabuma ierāvēji? Uzvarētāji vai manipulējama pelēcība? Latviešu tautas vēsture rāda, ka aizvien esam pretojušies svešu varu uzmācībām. Tādi bija arī 16. martā godināmie mūsu vectēvi un vecvectēvi. Ja būsim stipri kā viņi savā stājā, pārliecībā, ticībā, tad tā nekavēsies īstenoties atbilstošā rīcībā. Katra ārējā uzvara ir vispirms izcīnīta iekšēji. Tā ir izšķiršanās par piederību – kalpot augstākām vērtībām un patiesībai vai savam savtīgumam un ambīcijām. Konstruktīva, enerģiska, drosmīga rīcība nepiemīt mīkstmiešiem, gļēvuļiem, neziņiem, vienaldzīgajiem. Principiāla izšķiršanās par savas identitātes īstenošanu ir veids kā no viduvējībām, pelēcībām, nothing special-iem, topam par patriotiem, cīnītājiem, varētājiem.

Minētais Dieva vārds māca, ka pakļaujot sevi augstākām vērtībām, topam brīvi no sīkumainības, maziskuma, savtīguma, rutīnas, pelēcības. Brīvība liek atteikties – tā prasa nodzīt garīgos un morālos taukus, lai mēs būtu gatavi darbam un cīņai savas tautas un valsts labā. Tas liek saprast šodienas latvieša lozungu – „kamēr cīnos, tikmēr esmu!”

Priecīgā vēsts ir tā, ka mums šajā cīņā nav jāuzvar, mums ir tikai jāiztur. Jo Dieva un vēstures darbības loģika ir tā, ka uz nelietības, meliem, un naida būvētais izjūk. Ļaunuma impērija sagruva, sabruks arī tā, kas to atdarina. [4]

Mēs bieži sev atkārtojam, ka mums jāmācās no savas vēstures. Ko tas nozīmē šeit un tagad?

Pirmā mācība – mūsu brīvības stājas lozungam jābūt: „kamēr cīnos, tikmēr esmu!” Otrā – mums ir tikai jāiztur, ļaunums sabruks pats. Dievs to ir solījis, sacīdams: „Visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm” (Mt 15, 13). Un trešā, svarīgākā - „Tas Kungs ir Gars. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” Dievā ir brīvība, – sev, savai tautai un valstij!

1) Līdacis, A. (1953). 16. marts – latviešu leģiona diena. Daugavas Vanagi. 25: 4–5.
2) Turpat.
3) http://www.tautasforums.lv/?p=4497
4) Sk: Jakuņins V. uc. Lamatas: jaunās tehnoloģijas cīņā ar Krievijas valstiskumu (M: Eksmo Algoritm, 2010).