„Ļaunuma triumfēšanai vairāk neko nevajag kā tikai to,
lai cilvēki neko nedara lietas labā. (Edmunds Bērks)

Saprotams, ka latviešu tauta ir tik ļoti novārdzināta, ka ticība zudusi it visā, kas saistās ar latviešu tautas identitāti. Vienīgais latvieša protests – bezdarbība.

Labu cilvēku bezdarbība ir dēmonizēto ierocis. Latviešu senču izcīnīto suverēno neatkarību un brīvības stafetes nodošana, nevis pamatnācijas bērnu rokās, bet nelabvēļu un latviešu tautai svešo un izkropļoto interešu lobēšanu varas rokās,-ziņo spektrs.com

Visus šos neatkarības gadus, latviešu tautas nespēja, pilsonības nenovērtēšana, zemā pašcieņa, vienaldzība un latviešu identitātes nenostiprināšana, kā arī citi pašu degradēšanas un demoralizēšanas centienu stiprums, tika nepārtraukti nelabvēļu testēts. Kaut arī ik pa laikam dažādos veidos par to tauta tika brīdināta, tā izmisīgi ir palikusi uzticīga vienaldzības potei ar aizbildinājumu uz lūpām: ekonomiskā labklājība svarīgāka par visu. Cik tālu ar šo svarīguma apziņu esam tikuši, tas jau ir cits stāsts.

Tagad tauta pārmet valdībai par bezdarbību, arī Ēdenes dārzā Ādams atbildību uzvēla uz Ievas trauslajiem pleciņiem. Taču no Ievas, apmānītās apziņas iespaidā, piedāvātā ābola varēja atteikties un atgādināt par patiesām vērtībām un pamatnostādnēm, kurām jāseko. Jautājums ir par to, kādas tad ir latviešu tautas pamatnostādnes, kurām sekot? Vai kāds ir noteicis robežas, kuras pārkāpt vairs nedrīkst, jo tas ir bīstams paša dzīvībai? Lai arī pašiem nevajadzētu sagaidīt izraidīšanu no Ēdenes dārza. Noteikti likumi, kas aizsargā pamatnācijas intereses no vienas puses uzstādītas Latvijas proklamēšanas laikā, taču no otras puses redzams, cik tās ir bijušas nestabilas, nevis savā būtībā, bet gan tāpēc, ka tās nebija papildus nostiprinātas ar visādiem iespējamiem līdzekļiem valsts līmenī. Tāpēc arī esam nonākuši, ka sekas ir nenovēršamas un tās dēļ jātērē divi miljoni referendumam.

Paldies, Dievam, ka valsts vīri vismaz tagad ir atjēgušies un nostiprinājuši Satversmē valsts valodas nozīmi. Taču vai nevajadzētu ar tādu pašu centību un rāvienu vismaz tagad nostiprināt arī visas pārējās robežas, lai aizsargātu savu tautu nākotnē?

Turklāt vai nevajadzētu tuvākā nākotnē pasargāt pamatnācijas kārtējo divu miljonu tēriņu uz briestošo referendumu par automātisko pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem?

Domājams, ka arī šoreiz valdībai vajadzētu ar galvu mesties iekšā juridisko jautājumu sakārtošanā un kārtēja saspīlējuma savlaicīgā novēršanā.

Vai tiešām ir jāsagaida kārtējais etniskais karš, vai apziņas, ekonomiskā, sabiedriskā okupācija, vai kārtējais divu miljonu vērtais referendums, lai to saprastu?

Diemžēl tas viss ir bezdarbības un vienaldzības sekas. Ja latvieši to nenovērtē un tas viss nav vajadzīgs, tad atrodas svešie, kuri novērtē pēc savas saprašanas un savu vajadzību izsaka nestabilos, draudu apstākļos, lai varu pārņemtu bez maksas.

Var jau arī pārmest Dievam un jautāt: kur bija Dievs? Taču vai Latvijas neatkarības atgūšanu nevarētu nosaukt par brīnumu? Dievs latviešiem devis savu zemi, bet kā latvieši tajā valda? Vienaldzīgi un bezatbildīgi! Neaizmirsīsim, ka Latvijā ir tautas vēlēta valdība. Tāpēc pienācis laiks pajautāt, kur visus šos neatkarības gadus ir bijusi latviešu tauta?

Tāpēc par nožēlu jāsaka, ka šie demoralizētie apstākļi rodas ar latviešu tautas svētību.

Ieskatīsimies kaut vai pēdējo gadu latviešu tautas nozīmīgos jautājumos un kāda ir bijusi tās reakcija.

1. Vai nepieciešams pakāpeniska pāreja valsts valodā valsts apmaksātās skolās, kas savukārt saliedētu un vienotu dažādās etniskās grupas? Latviešu tauta teicā – NĒ!
2. Vai nepieciešama ticības mācība skolās, lai tādējādi skolnieki varētu atšķirt labu no ļauna, grēku no svētuma un lai neviens nevarētu manipulēt ar bērna apziņu un iesaistīt homoseksuālisma propagandā, narkotisko vielu lietošanā, zālītes pīpēšanā un t.t.? Latviešu tauta teica – NĒ!
3. Vai nepieciešams ētikas stundās mācīt patriotisma gara celšanu Latvijas bērnos, kas izkoptu latviešu veselīgu pašvērtējumu, mācītu saimnieka apziņu, kā arī Tēvzemes un Dzimtenes mīlestību? Latviešu tauta teica – NĒ!4.
4. Vai latviešu tautai ir vajadzīga latviešu valoda, 18. februārī latviešu tauta teiks ….?

Kur bija latviešu tauta? Šādu jautājumu jau uzdod izaugušie latviešu bērni saviem vecākiem. Ko pieaugušie atbild? Vai uzliek savu roku uz sirds un saka: „Piedod, bērns, mani tas neinteresēja un manas bezdarbības sekas jāizcieš TEV!”

Bībelē teikts: „Ja bērns prasa maizi, vai vecāki var iedot akmeni?” Acīm redzot latvieši var.

Aicinājums:

Ja ir kādi, kuri tik ļoti cenšas pārrakstīt Latvijas vēsturi akcentējot, ka okupācijas nav bijis, tad tagad ir pienācis laiks, kad latviešu tauta ir spējīga pārrakstīt, nelabvēļu gaidītās prognozes Latvijas nākotnē, latviešu tautai vēlamā virzienā.

Vismaz tagad mēs to varam izdarīt, vēl nav par vēlu!

18. februārī par divvalodību teiksim – MĒS ESAM PRET!!!