Šādas pārdomas ir noderīgas vēsturiskajā brīdī, kad pirmo reizi atjaunotās Latvijas vēsturē pēc 2011. gada 17. septembra vēlēšanām pie varas var nākt, jeb pareizāk sakot, pie varas var tikt pielaisti, ideoloģiskie un etniskie revanšisti. Tie, kuri no 1945. līdz 1991. gadam šeit jau ir saimniekojuši. Revanšistu nākšana pie varas ir sāpīgs un visdrīzāk, nacionālai valstij fatāls process. Veselīgas nācijas jebkāda veida revanšistus pie varas nelaiž. Mēs varam izvēlēties vai ar viņiem sadarbojamies vai nē. Tas, ka mēs sadarbojamies, automātiski negarantē latviešu nācijas drošību. Drīzāk tieši otrādi – tas visdrīzāk nozīmē to, ka mēs paātrinām savu iznīcināšanu. Tas, ka mēs nesadarbojamies, nozīmē, ka viņu atbalstītājiem būs jāatrod cits politiskās izpausmes veids. Tas nebūs nemirstīgais Krievijas imperiālisma formāts un impērijas de – facto atgriešana savās zaudētajās teritorijās. Kliegšana būs skaļa, bet izvēle joprojām ir mūsu.
Latvijā ir izveidota Eiropai netipiska, etniski sašķelta, paralēla izglītības sistēma, kas uztur un stiprina sabiedrības dezintegrāciju. Dezintegrētā jaunā paaudze aug bez kopības sajūtas. Mēdiju telpa ir sadalīta, bet darba tirgus tiek forsēti rusificēts. Šādā situācijā “krievu partijas” ir neizbēgama realitāte, jo krieviskā vide, ko pilnībā nodrošina Latvijas valsts, ir viņu komforta zona. Ja jaunā paaudze 12 gadus tiek audzināta un skolota etniski izolētos izglītības aizgaldos, nekas cits nav iespējams. Šobrīd “krievu partiju” formāts uzkrītoši iezīmējas kā Krievijas imperiālisma ideoloģiskās un ekonomiskās ekspansijas projekts un ne tikai Latvijas mērogā. Krievijas šī brīža vēlmes precīzi apraksta profesors Kārlis Daukšts: ” Krievijā šobrīd veidojas virziens, milzīgs virziens uz Krievijas postpadomju telpas integrāciju, uz krievu pasaules veidošanu, uz krievu valodas domināciju visā šajā postpadomju telpā, ne tikai domināciju, bet pozīciju nostiprināšanu” (www.diena.lv).
Pārdomājot savu izvēli sadarboties, sašķeltajai un apmulsušajai latviešu tautai ir laiks ar skaidru prātu izanalizēt savas kļūdas un pārskatīt iestrēgušās klišejas. Politiskajām partijām, ar kurām informācijā nedalās nevienas ārvalsts vēstniecības, jāizveido savas analītiķu grupas. Šie cilvēki strādātu ar mēdiju, forumu, pētījumu un politisku dokumentu informāciju un spētu sagatavot arfaktiem, nevis empīriskiem novērojumiem vai intuīcijas balstītus publiskas diskusijas argumentus un pretargumentus. Šobrīd Latvijai lojālo spēku spēja reaģēt uz masīvu, rūpīgi izstrādātu un, jau sen uzsāktu, propagandas kampaņu ir nepietiekama. Spējas racionāli analizēt no ārpuses uzspiestas klišejas ir vēl mazākas.
Piemērs ir ekstrēmisma fobijas. Kāpēc Latvijā nacionālkonservatīva partija var tikt publiski saukta par radikālu un ekstrēmu, ja tās programma ir nacionāli mērenāka par, piemēram, Vācijas Kristīgi Demokrātisko SavienībuChristlich Demokratische Union Deutschlands- CDU un tās darbība Latvijas parlamentā uzrāda absolūti adekvātu priekšlikumu un balsojumu praksi?
Šeit ir virkne iemeslu:
Vācijas nacionālkonservatīvie CDU un tās Bavārijas meita – partija CSU atbalsta nacionālo, fiskālo un kristīgo konservatīvismu, taču nekad nav lietojuši retoriku, kurā ietilptu vārds “nacionālisms”. Tas būtu nesaprātīgi pēc Vācijas 20.gadsimta pirmās puses politikas fatālajām kļūdām. CDU Briselē ir pievienojusies centriski labējo tradicionālistu EPP (European People Party) – Eiropas Tautas Partiju grupai. CDU vienmēr spējusi nodrošināt Vācijas politisko varenību, pārticību un kārtību, principiāli turoties pie tradicionālām nacionālām vērtībām un atrodot saprātīgus veidus, kā tās uzturēt nemainīgas mainīgajā vēstures gaitā. Latvijas nacionālkonservatīvo jaunākā daļa dēvē sevi par nacionālistiem. Nacionālisma formāts Visu Latvijai (VL) palīdzēja veidoties kā kustībai. Brīdī, kad nacionālkonservatīvo jaunajam vilnim pienāca laiks kļūt par partiju un atbalstītāju skaits auga, viņi paņēma līdzi savu formātu. Tas šobrīd ir par šauru viņu daudz plašākajam nacionālkonservatīvajam standartam. VL ir izveidojis uz sociālo taisnīgumu orientētu programmu, kas padara šo politisko spēku ideoloģiski bagātāku un mērenāku. Būtībā VL sauc sevi vārdā, kas raksturo daudz radikālāku un labējāku pieeju, nekā reāli iezīmē viņu partijas šī brīža programma un nesenā parlamentārā darbība.
CDU izvēle rāda, ka nacionālajiem tradicionālistiem nav obligāti jādēvējas vārdā, kas kādam var izraisīt asociatīvo šoku. Pat, ja viņu programmas un darbība ir nacionāli vēl konservatīvāka, kā VL, Vācijas CDU/CSU gan pašu mājās, gan aiz robežām no šī riska ir izvairījušās.
Ģeogrāfija politiskajā spektrā ir svarīgs partijas pozicionēšanas faktors. Vācijas politiskais spektrs ir daudz plašāks. Nacionāli Demokrātiskās Partijas (NDP) un citu izteikti labēju spēku eksistence nodrošina CDU nevainojami centriskāku pozīciju. Ja jebkurai politiskajai partijai ir veicies ar labējāka vai kreisāka politiska spēka klātbūtni, tad tā neizbēgami izskatīsies mērenāka. Latvijas nacionālkonservatīvajiem šinī ziņā nav paveicies. Latvijā nacionālo interešu izpratne tradicionāli ir ļoti bālasinīga un tāpēc, jebkas, kas tuvojas normālai nacionālai asinsainai, nestabilākiem prātiem šķiet radikāls.
2011. gada Drošības Policijas vadītājs Jānis Reiniks (www.delfi.lv) ir minējis, ka “saistībā ar politisko situāciju valstī pieaugusi dažādu radikālo grupējumu aktivitāte, un tās samazināšanos Drošības policija (DP) tuvākajā laikā neprognozē ….. Jautāts, par kādiem grupējumiem ir runa, viņš aicināja “paskatīties kreiso virzienā” . Saskaņas Centram (SC) ir veicies labāk. Viņiem ir visi nepieciešamie centriskākas pozicionēšanās palīgi. PCTVL ir tie, kas SC nepatīk, bet kuru klātbūtne rada sacensību, kura neļauj novirzīties no impēriskā kursa. Ir Lindermans ar nacionālboļševikiem, pret kuriem SC izjūt dziļu maigumu, kā pret “pašcieņas bruņiniekiem” , kā viņus nosauca Urbanovičs intervijawww.IMHOclub.lv. Tā ir zīmīga intervija, ko rūpīgi izlasot, redzamas interesantas nianses par politiskā spektra “lomu spēli”. Urbanovičš (citēju – RN): ” Lindermans man vienmēr ir bijis interesants, jo arī es esmu politiskais huligāns. Politiskais huligānisms mani plēš pušu, man ir ļoti grūti nēsāt saskaņiešu žaketi. Bet ir dažādi žanri, un kādam ir jāizpilda funkcija, kuru izpildu es.” No Krievijas izsūtītais Lindermans, Latvijā ir SC absolūti nepieciešams, jo ļauj SC izskatīties formāli mērenākiem. Sadalītās lomas labi raksturo Urbanoviča izteikumi šinī pašā intervijā, kurā viņš mudina savus partijas biedrus palīdzēt Lindermanam. Salīdzināsim šo pleca sajūtu ar apvainojumiem radikālismā un ekstrēmismā, ko dāsni veltīja VL toreizējais prezidents Zatlers un, tā saucamās, “latviešu partijas”.
Latviešu radikāļi būtu ļoti noderīgs revanšistu propagandas instruments, bet tos, steni, kā gribi, bet izspiest neizdodas. Latviešu organizētā politiskā vide ir etniski ļoti toleranta, nomākta savā nācijas lepnumā un cieš no lielvaru mobinga. Kā minēja Reiniks, partijās organizētu radikāļu latviešiem nav. Par spīti Krievijas un vietējo revanšistu melnajam pīlāram, latvieši nav spējuši piegādāt Krievijas propagandas aparātam tik nepieciešamos radikāļus, kas palīdzētu uzturēt apdraudējuma mītus. Nevar izslēgt, ka vietējie projekti var tikt mākslīgi izcepti, taču VL neizbēgami šobrīd slīd ārā no iedalītās lomas. Elementi VL darbībā, kurus gan ienaidnieki, gan oponenti var tulkot kā radikālus, zūd. VL un TB/LNNK apvienošanās, par spīti dažādiem blakusefektiem, ir solis muskuļu audzēšanas virzienā. Ja vēl daži no VL nostalģiskajiem vecbiedriem no sava repertuāra vēlēšanu naktī izņemtu nemirstīgo hītu par (citēju no dziesmas – RN) “utaino” un “zili pelēko” sišanu, droši var teikt – tas ļoti skumdinātu Nacionālās Apvienības nedraugus.
Latvijas valstiskuma ienaidniekiem nav nepieciešama Eiropas standarta nacionālkonservatīva, profesionāli kompetenta, ietekmīga, starptautiski atzīta partija. Tas ir trešais iemesls, kāpēc Visu Latvijai izaugšana no nediplomātisku maksimālistu kopas par spēcīgu, nacionālkonservatīvu, kompetentu un starptautiski akceptētu spēku, nav vēlama. Šāda formāta partija ir bīstama, jo tā spēj skaļi runāt par riskiem, ko rada kaimiņvalsts impēriskās ambīcijas. Tāda partija var atrast starptautiskus sadarbības partnerus un runāt ar viņiem, tiem saprotamā valodā.
Ja sociālisti rūpējas par sociālo taisnīgumu, liberāļi par brīvībām un svaigām idejām, tad nacionālkonservatīvie rūpējas par valsts un ekonomiskās vides stabilitāti, par tradicionālām vērtībām, kontrolē imigrāciju un rūpīgi raugās uz pirkstiem ārvalstu investoriem, dodami priekšroku savam kapitālam. Visi šie elementi ir nepieciešami. Nacionālkonservatīvie mūsdienās ir reformatori, tomēr viņu reformu sarkanā līnija ir pamatnācijas intereses. Normālā situācijā arī ZZS varētu pretendēt uz šo lomu. Kas gan labāk kā konservatīvie zemnieki spētu nest šo nacionālkonservatīvo ideju? Taču šobrīd, kad latviskie spēki ir ierauti visu (latviešu) karā pret visiem (latviešiem), šķiet, idejiskie formāti ir izļodzīti. Tomēr ZZS joprojām var rast sevī šo potenciālu mainīties uz ideālo pusi un atgriezties pie pamatvērtībām. Ticu veselīgam pašsaglabāšanās instinktam.
Un beidzot:
Politisko pretinieku apsaukāšana par radikāļiem un ekstrēmistiem bieži ir nestabilu politiķu neadekvāta reakcija. Daži vēlmi aplamāt politiskos konkurentus saprātīgi piekopj draugu pulkā, bet citi savas personības problēmas eksponē plašai publikai. Vienam šādam naida runas izcilniekam, šķiet, ka būs jāapmeklē tiesas zāle.
Politiskajā spektrā ir vajadzīgs līdzsvars: ja trūkst spēcīga, reformām gatava un radoša liberāla spēka, tad sabiedrība ierūsē, ja trūkst patiesu, nevis nominālu sociālistu, sabiedrība nonāk nevis Eiropā, bet mežonīgajā kapitālismā, kāds tas ir Krievijā un kāds ir novedis pie krīzes sliekšņa ASV. Ja valstī nav nacionālkonservatīvajai idejai uzticīga spēka, nacionālās valsts un tradicionālo vērtību pastāvēšana ir apdraudēta. Politiskā asinsrite bez nacionālkonservatīvajiem, tieši tāpat kā bez visa pārējā politiskā spektra, ir mazasinīga. Valsts kopējā imunitāte samazinās.
P.S. Kolēģiem komentētājiem – nesatraucieties, neizdariet savus minējumus – es neatbalstu nevienu partiju. Es atbalstu ideju – IDEJU par labklājīgu, sociāli taisnīgu, nacionālu Eiropas valsti Latviju ar sabalansētu, valstij lojālu politisko spēku piedāvājumu. Man simpatizē Vācija un Ziemeļvalstis. Ceru, ka atviegloju Jūsu izmeklēšanas procesu par manām vērtībām.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā