Rīgas Doma laukumā barikāžu atceres dienā tika rīkota arī manifestācija “Par tautas dzīvību!”, kurā piedalījās vairāki simti cilvēku. Manifestācijā iedzīvotājus uzrunāja sabiedrībā pazīstami cilvēki – valsts kontroliere Inguna Sudraba, arhibīskaps Jānis Vanags, mācītājs Guntis Kalme, Profesors Ivars Brīvers, Prof. I.Kalviņš, Andris Siliņš un citi.

PASĀKUMA VIDEO

Jānis Pujats iestājas par Latvijas ideāliem

Romas Katoļu Baznīcas kardināls Jānis Pujats savā uzrunā atgādināja par dažiem kristīgas dzīves principiem:

1. Katram indivīdam un sabiedrībai kopumā ir vajadzīgs ideāls, uz kuru tiekties, dzīves mērķis, kas iedvesmo un vairo dzīvesprieku, citādi var pietrūkt spēka, nesot dzīves krustu. Šo mērķi un dzīvesveidu ir atklājis Kristus, teikdams – meklējiet vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību, un viss pārējais jums tiks pielikts klāt!

2. Likumā ir jābūt skaidrai atšķirībai starp labo un ļauno. Visi likumu kodeksi un tiesu procesi uzmanīgi un cītīgi šķir labo no ļaunā, lai pēdējo notiesātu. Bet, ja valstī ir legalizēti aborti, propagandēti netikumi un viendzimuma laulības, tad tas ir signāls, ka ir sajucis labais ar ļauno un sācies pagrimums. Ir jāattīrās un atkal jāmeklē ceļš pie Dieva.

3. Likums aizstāv tikai pozitīvas vērtības. Lai gan Dievs ir žēlsirdīgs un cilvēki izprot citu cilvēku vājības, tomēr publiskajā jomā ir jāvalda pozitīvām vērtībām. Kaut arī atceramies, cik kroplīgs bija Staļina personības kults un Hitlera rasisms un genocīds pret ebrejiem, tomēr, neskatoties uz šo bēdīgo pieredzi, seksuāli dezorientēti ļaudis daudzās valstīs ir kļuvuši par diktatoriem, un tas nozīmē provokāciju un karagājienu pret savas tautas reliģiju un tikumību. Tomēr, par laimi, tikuma jēdziens nemainās ar dažādiem balsojumiem parlamentos.

4. Latvijas Satversmes 110. pants nosaka: „valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības”. Absolūtais vairākums cilvēku ģimeni uzskata par ļoti svarīgu faktoru savā dzīvē. Ģimene – tā ir svētvieta, kurā mazais cilvēks, vecāku apmīļots, pavada savus bērnības un pusaudža gadus, un ģimenei ir noteicoša loma cilvēka audzināšanā. No desmit Dieva baušļiem trīs ir veltīti ģimenei, tāpēc ticīgi cilvēki savas laulības slēdz ar lielu atbildību, saņemot Dieva svētību pie altāra.

5. Cilvēka iekšējās brīvības princips nosaka brīvību no jebkura grēcīga ieraduma. Šāds cilvēks jūtas brīvs, pat važās sakalts vai ieslodzīts aiz restēm, turpretī sauklis „izbaudīt dzīvi” beidzas ar vergošanu saviem netikumiem. Cīņā par galīgu brīvību ir jābalstās ticībā un vienotībā ar mūsu Pestītāju – Kungu Jēzu Kristu. Viņš saka: ja jūs pastāvēsiet manā mācībā, jūs pazīsiet Patiesību, un Patiesība darīs jūs brīvus.

„Lai Dievs jūs visus svētī!” noslēgumā teica kardināls Jānis Pujats.

Inguna Sudraba Latvijas neatkarības ceļu salīdzina ar izraēliešu iziešanu no Ēģiptes

Bijusī valsts kontroliere Inguna Sudraba uzrunā izmantoja līdzības no Bībeles Vecās Derības, Latvijas tautas ceļu kopš barikāžu laika salīdzinot ar senajiem Izraēlas tautu pēc iziešanas no Ēģiptes verdzības. Kamēr Mozus aizgāja kalnos pēc Dieva padoma, izraēlieši to izmantoja, lai izvēlētos nevis brīvību, bet jaunu verdzību – Zelta teļam.

„Jau 22 gadus mēs dziedam Dievs, svētī Latviju! Jau pirms 22 gadiem Dievs deva mums svētību, mums tika iedāvināta brīvība, bet mēs no tās atsakāmies, jo par savu dievību esam izvēlējušies zelta teļu. Atsakoties no savas svētības, pamazām sākam zaudēt arī savu brīvību! Tauta, kura guļ, kurai nav spēka, kura sāk zaudēt ticību sev. Tautas sirds pukstot arvien lēnāk, jo no tās iztek dzīvība. Tā iztek, aizbraucot cilvēkiem no savas valsts, pārdodot savu zemi svešajiem, pieņemot lēmumus, kurus nepieņemam paši un kurus mūsu vietā pieņem citi! Iztekot dzīvības spēkam, tiek zaudēta arī brīvība. Dzīvība un svētība ir Dieva varā. Izvēloties svētību, Latvija iegūst brīvību, tātad arī dzīvību un brīvību. Jauns sākums ir iespējams, tikai pieņemot jaunu derību. Vispirms nožēlojot grēkus un piedodot un lūdzot piedošanu. Atstājot pagātni pagātnei un ejot tālāk uz priekšu – visi kopā! Latvieši ir gudra tauta un nepazaudēs brīvās izvēles iespēju, neejot pa zaudējumu un vilšanās ceļu.”

Guntis Kalme aicina tautu uz 4. Atmodu

Guntis Kalme (mācītājs, grāmatu autors. “Durvis uz mājām”; “Pēdas”)

„Godātā barikāžu tauta! Tā mūs sauca toreiz barikāžu laikā. Kas ir barikāžu laika lielākā vērtība? Manuprāt, tā ir mūsu tauta. Arī šodien pie nosacījuma, ja joprojām esam tauta. Toreiz uz barikādēm no PSRS vergu bara tapām par tautu. Katrs militārists zina, ko nozīmē barikādes. Wikipedia rakstīts: „improvizēts nocietinājums, kuru veido apvienotām pūlēm. Tas ir kopējs pasākums.” Toreiz un šodien mēs esam kopā, lai atkal atdzimtu kā tauta. Latvijas zeme ir Dieva dāvana. Katrs Devums ir arī uzdevums. Dievs pirmajiem cilvēkiem iedeva savu dzimteni, viņu mājas Ēdeni, bet mums latviešiem dota Latvija.

Mēs esam starp divām lielvalstīm. Starp Vāciju un Krieviju un starp PSRS un trešo reihu, bet mums jāsaprot, ka vienīgi Latvijā latviešu tauta spēj attīstīties un būt kā nācija. Mums jāpadara Latvija par vietu no kuras negribas aizbraukt. Kaut arī braucot ekskursijā vai peļņā, paliktu vēlme atgriezties mājās. Kaut arī mēs esam priecīgi par lojāliem cittautiešiem, kuri kopā ar mums atceramies barikādes, taču Latvijas valsts jēga ir nodrošināt latviešu, kā pamatnācijas esību uz uzplaukšanu. Francijai jābūt franciskai, Grieķijai grieķiskai, un Latvijai jābūt latviskai. Ja ir savādāk, tad nav mūsu valsts pastāvēšanai jēga.

Zīmīgi, ka par to negatīvi izsakās Perhovštats Beļģijas premjerministrs Eiropas Komisijas prezidenta amata kandidāts sacīdams: „ Eiropa ar nācijām ir pagātnes relikts. Nākotnes Eiropa būs post-nacionāla.” Izrādās, ka globālajai pasaulei nevajag tautas, ne arī nācijas, ne arī valstis.

Mums stāsta, ka Latvijai ir veiksmes stāsts. Varbūt tas ir veiksmes stāsts Eiropas Savienībai un valdībai, bet diemžēl ne tautai, jo kāpēc gan cilvēki turpina bēgt no valsts. Tāpēc, ka jaunajā globālajā pasaulē norisinās jauna veida karš: ekonomiskais un vērtību karš. Katrā karā ir posts un bēgļi. Latvijā izpostīta lauksaimniecība, rūpniecība zvejniecībā un ekonomiskie bēgļi, kuru skaits pārsniedz 2 Pasaules karā zudušo skaitu.  „The Gordian” 2003. gadā 13 oktobrī rakstīts: „Gadsimtu garumā iekarotāju armiju laupīšana bija kara normāla sastāvdaļa. Mūsdienās mēs nepieļaujam armijām plosīties laupījuma dēļ, mēs atstājam laupīšanu vīriem uzvalkos un mēs to vairs nesaucam par laupīšanu, mēs to saucam par ekonomisko attīstību.” Kā mājasdarbu es iesaku izlasīt Džona Pērkinsa grāmatu „Ekonomiskās slepkavas grēksūdze”. Informācijas telpā notiek nepārtraukts informatīvais karš par ietekmi cilvēku prātiem. Informatīvais karš tiek aktīvi izmantots gan politiskajā gan arī sociālajā jomā.

Pavisam netālu gaidāms 16. marts. Un tajā nolīs kārtējā negatīvās propagandas melu jūra. Notiek nevis karš par to, kas aizņem lielāko virtuālo telpu, bet ar kādām vērtībām to piesātina. Jo tas ir vērtību karš. Latvijā tās ir Vispār cilvēcīgās tradicionālās vērtības, kas nāk no latviešu dainām un kristīgās ticības. Abas tās ir konservatīva rakstura. No latīņu valodas Conservare nozīmē- saglabāšana, stabilizējoša rakstura. Jo vērtības tauta izkopj gadu simteņos. Ja kāds to tautai vēlas atņemt, vai strauji nomainīt ar citām, kas nav tautas gara dzīlēs izaugušas, tas nozīmē, ka šis spēks cenšas tautu iznīdēt, pārvēršot par demogrāfisku materiālu, manipulējot ar iedzīvotāju masu, vai vienkārši padarot to par pūli. Globālismam jau ir iezīmējusies stabila tradīcija, nojaukt tradicionālās vērtības. Nonivelēt vispārcilvēcisko identitāti. Homoseksuālā propaganda un prakse nojauc dabisku ģimenei. Genderisms -normāla laulību. Kristīgo organizāciju sabiedriskās aktivitātes jau tiek zākātas par reliģisko fundamentālismu. Patriotisms tiek kosmopolītiski izsmiets. Valdība neaizstāv tautu, tā pazemojoši pakļaujas ārējam spiedienam. Drošības dienests necenšas iestāties pret demokrātijas graušanu.

Jā! Mums nav militārais spēks, kas pret to nostātos, bet mīļie, mums ir kaut kas daudz stiprāks. Mums Dievs un tauta. Tāda tauta, kas apzinās savas vērtības. Tauta ar augstu pašcieņu un kas mīl savu zemi. Tāda tauta ir spējīga ne tikai aizstāvēt savu valsti, bet arī vadīt un efektīvi kontrolēt. Mēs tādi vairs neesam. Tāpēc, tagad mums ir kardināla un radikāla izvēle. Izvēle vai no jauna tapt par tautu, kuru toreiz uzrunāja par godāto barikāžu tautu un kas bija spējīga varoša un griboša aizstāvēt savu brīvību kaut vai kailām rokām. Vai arī izvēle, tikt samaltiem. Atcerēsimies, ka mums ir ne tikai tiesības būt brīviem, bet arī pienākums būt brīviem. Par brīvību ir jācīnās vienmēr. Nav jācīnās tikai par verdzību. Latvija pastāvēs tik ilgi, kamēr pamatnācijai un lojālajiem būs svarīgas tradicionālās vērtības.

Tas prasa mantotajam senču cīņas garam atrast jaunas globālam laikmetam atbilstošas cīņas formas. Jo šis karš ir savādāks.

Ko darīt šodien? Negaidīsim laimes lāci, vai vadoni baltā zirgā, Briseles onkuli, vai cara tētiņu. Tāpat kā barikāžu laikā necerēsim vairs uz augšām, bet cerēsim uz apakšām- no tautas. Veidosim domu grupas, domnīcas, organizācijas, kas katrs savā vietā vislabāk zinās, kā aizstāvēt pamatnācijas vērtības. Un lai aizstāvētu vispārcilvēciskās vērtības. Atcerēsimies, ka Atmoda sākās, nevis ar barikādēm, bet ar mītiņiem, diskusijām un ar sevis iekšēju organizēšanos. Modināsim tautu. Modīsimies paši jaunai Atmodai. Bez tās ir tikai bojāeja.

Cīņa nebūs viegla iespējams pat grūtāka, nekā iepriekšējā. Bet atcerēsimies, ka

var uzvarēt armiju, bet nevar uzvarēt tautu. Mums cerība tādu tautu, kuru toreiz uzrunāja par godāto barikāžu tautu. Tauta, kas ar kailām rokām šeit sapulcējās, lai aizstāvētu savu brīvību.

Lai Dievs mūs svētī. Lai Dievs svētī Latviju. Āmen!”

 

Papildus ziņa (G.Kalmes runa 19.janvārī, Latvijas Ordeņu brālības kopsapulcē, RLB Zelta zālē)

 

Prof. Ivars Kalviņš atgādina zinātnes un izglītības lomas nozīmīgumu

Ivars Kalviņš- (Prof. I.Kalviņš ir viens no Latvijas izcilākajiem zinātniekiem. Kopš 2003. gada ir Latvijas Organiskās sintēzes institūta (OSI) direktors, Medicīniskās ķīmijas nodaļas vadītājs un Karbofunkcionālo savienojumu ķīmijas laboratorijas vadītājs, Ķīmijas zinātņu habil. doktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, ir saņēmis virkni dažādu apbalvojumu. Prof. I.Kalviņš darbojas vairākās profesionālās un sabiedriskās organizācijās, viens no mildronāta izgudrotājiem, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.)

Ivars Kalviņš uzrunu sāka ar aicinājumu noliekt galvas klusuma brīdī, lai pieminētu barikāžu bojāgājušos dalībniekus.

„Šodien atskatāmies uz laiku, kas ir pagājis no tā brīža, kad mēs stāvējām uz šīm barikādēm un cēlām tās roku rokā. Tad bija aukstas ziemas dienas, tāpat kā šodien, bet mūs vienoja cerība uz nākotni. Šodien mēs esam tiesīgi atskatīties uz to laiku, kas pagājis. Vai mēs esam sasnieguši to pēc kā ilgojamies? Vai mēs esam kļuvuši labāki, stiprāki, labestīgāki un godīgāki? Vai esam lepni un laimīgi? Daudziem un ne bez iemesla atceroties šo laiku saglabājies rūgtums sirdī par nepiepildāmām cerībām. Taisnība ir mūsu pirmās brīvvalsts visdižākajam valsts vīram Kārlim Ulmanim, kurš savulaik teica: “Brīvību ir, bet paturēt un izkopt to, ne mazāk grūti un varbūt vēl grūtāk.”

Īpaši tādēļ patiesā brīvība sākas no iekšējās gara brīvības, no ticības Dievam mūsu Radītājam. Un pieņemt par dzīves kredo vismaz šīs trīs lietas. Tik vienkāršas un vajadzīgas: ticība, cerība un mīlestība. Protams, par to, kas mums visiem sāp varam vainot tos, kuri ir tur ārā. Tos, kuri uzņēmās vadīt šo valsti un reformēt to. Un katrs no tiem darīja kā nu kurš, kāds ar kaislīgu sirdi un tīrām rokām, cits savtīgu nodomu vadīts. Un tomēr arī mūsu priekšstāvi nāca un nāk no mūsu pašu vidus, tad jājautā kāds ir patiesībā mūsu neveiksmes cēlonis un vai tā nav mūsu iekšējās pasaules galvenā problēma. Tie, kas vaidojām šo valsti galvenokārt esam pēckara paaudze. Mēs izaugām komunisma, pragmatisma un materiālisma vidē un gaisotnē. Bez stabilām ticībā balstītām morālām vērtībām. Bez šāda pamata  ir grūti un varbūt pat neiespējami turēties pretī kārdinājumam pie pirmās izdevības vispirms parūpēties par savu labklājību, nevis domāt par to, lai būtu labi ikvienam, kas dzīvo šajā zemē. Varbūt mums ir pietrūcis tieši garīgā spēka un gudrību, lai saprastu, ka valsts ir laba vien tik, cik labi esam mēs paši.

Arī tiem, kuri ir šo valsti pametuši jājautā, vai mēs esam devuši visu iespējamo savai zemītei? Vai esam mācējuši iet grūto attīstības taku? Varbūt gribējām visu saņemt gatavu uz brokastu laiku. Vai tiešām mēs varam būt brīvi tikai pastalās? Nebūt nē, arī Latvija var un ir tiesīga kļūt par labklājības zemi, kurā ikviens var būt laimīgs un paēdis. Tad jājautā kāpēc tā tas nav šodien? Laikam ilūziju ir bijis par daudz. Bet ilūzijas sākas tur, kur beidzās zināšanas un izpratne par lietām, kas palīdz saprast notiekošo pasaulē un ar mums pašiem. Mēs esam noniecinājuši zinātnes un izglītības lomu. Paļāvāmies uz padomiem no malas, jo vīni taču zina labāk. Mēs cerējām, ka tirgus pats sakārtosies, bet tas to nedara. Tas prasa pilnu atdevi gan no politiķiem, ierēdņiem un no katra mūs paša. Tad beidzot ķeramies mēs paši pie šo lietu sakārtošanas. Lai ikviens saprot, kas jādara un kā jādara un tad mums klāsies labi. Mēs to varam! Mēs esam aizņēmušies pārāk daudz un turpinām to darīt, jo tērēt ir vieglāk, nekā radīt. Mēs gribam baudīt, bet lai auglis ienāktos vajadzīgi tie, kuri sēj, ar un kopj. Mēs gribam kuplas ģimenes un stipru tautu, bet neuzņemamies rūpes par ikvienu mūsu mazuli, kuram ir tiesības izaugt gudram, stipram un laimīgam. Vai varam kļūt bagāti un stipri, ja noniecinām skolotājus un viņu darbu? Augstskolas un zinātni turam bada maizē un zākājam. Bet tikai gudrais zina, cik maz viņš zina un cik daudz vēl darāmā un kā to paveikt.

Tāpēc aicinu ikvienu uz Atmodu. Es vēlos novēlēt sagaidīt tos laikus, kad mēs spēsim saņemties un atzīties, ka mums pietrūkst to gudro prātu, gudro siržu un čaklo roku. Kad patiešām sāksim ieguldīt izglītībā, zinātnē, inovācijā un ražošanā, lai varam paēdināt savu tautu, jo tikai tā mēs varam stipri kļūt. Bet pāri tam visam novēlu mums visiem garīgo atdzimšanu. Tad varēsim atkal celt godāt skolotājus, Radītāju un darba roku.

Dievs, svētī Latviju!”

__________Papildus ziņa__________

Prof. Ivars Kalviņš – Zinātne, pētniecība un inovācija Latvijā – „veiksmes stāsti”, problēmas un risinājumi

Prof. Ivars Kalviņš – Zinātne, pētniecība un inovācija Latvijā – „veiksmes stāsti”, problēmas un risinājumi from Maris Grinvalds on Vimeo.

Ivars Brīvers: Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai

Ivars Brīvers, (Banku augstskolas profesors, Ventspils Augstskolas asociētais profesors, Latvijas Ekonomistu asociācijas Valdes priekšsēdētājs.)

Patiess stāsts par kureliešiem

“Par 1944. gadu Padomju laikā bija noklusēts. Bet par tā laika notikumiem arī tagad nevar runāt, jo tas acīmredzot nav politkorekti. 1944. gada jūlijā, kad Rīgā pēc vācu virspavēlniecības rīkojuma no 5 Rīgas aizsargpulka cilvēkiem bija izveidots ģenerāļa Jāņa Kureļa pulku. Jānis Kurelis bija 1.Pasaules kara laikā virsnieks 5 pulka komandieris. Vācu virspavēlniecība bija sagatavojusi plānus, kas kureliešiem būtu jāpilda, taču kurelieši izjauca vāciešu plānus. Viņi saprata, ka nav vērsts vērtēt, kura no okupācijām ir labāka. Latvijai nav tikai divi ceļi, vai nonākt austrumu kaimiņu apkampienos vai rietuma kaimiņa apkampienos.

Viņi izvēlējās cīnīties par brīvu neatkarīgu Latviju. Latvijas leģionāriem tika stādīti priekšā kā nodevēji un pārbēdzēji sarkanās armijas pusē. kapteini Upelnieku un citus ģenerāļus un pulka virsniekus vācieši novembrī Liepājā nošāva. 1944. gada 18. novembrī leitnanta Roberta Rubeņa bataljons svinīgā ierindā pacēla Latvijas karogu. Īsi pēc tam viņiem uzbruka Vācu karaspēka daļas un sākās kauja, kurā Rubenis bija nāvējoši ievainots un kurelieši tika sakauti.

Kāpēc es par to runāju? Šodien mēs arī zināmā mērā esam tādi kā kurelieši. Arī šodien mums nākas dzirdēt, ja jūs esat par Latvijas latu, tātad par Krievijas rubli. Ja jūs esat par latviešu valodu, tātad par krievu valodu. Ja jūs esat par Latviju, tātad jūs esat par Krieviju.

Eiropas vērtības atņem nacionālo valūtu, valsts valodu, zemi un kristīgo ticību

Šī histēriskā eiropropaganda kāda par nodokļu maksātāju līdzekļiem tagad tiek izvesta Latvijā, balstās uz nepatiesībām un puspatiesībām.

Esmu gatavs par to diskutēt. Pamatā tie sauktie ekonomiskie argumenti ir nepamatoti un, tad kad argumenti ir parādīti kā nepamatoti, tad paliek pēdējais arguments, iestājoties Eiropas zonā mēs izrādīsim savu uzticību Eiropas vērtībām. Vai mēs jau to neesam pietiekoši darījuši? Un tad, Kad mēs atkal kārtējo reizi apliecināsim uzticību Eiropai un atteiksimies no savas nacionālās valūtas, kādi būs nākošie soļi, lai apliecinātu savu uzticību Eiropai? No kā mums vēl būs jāatsakās? Process jau ir sācies. Atteikšanās no latviešu valodas un pāriešanu uz angļu valodu. Tāpēc Lats ir mūsu priekšpēdējais cietoksnis, bet latviešu valoda pēdējais cietoksnis. Var jau būt, ka cilvēki, kas visu rēķināt naudas izteiksmē, teiks, ka nav izdevīgi būt latvietim.

Dzejnieka Leonīda Breikša vārdi “Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai” tiek saprasti, tā, ka ja ir sava zeme, tad tā jāpārdot ārvalstu investoriem. To, ka pārdod Latvijas zemi izdevīgāk eiro nevis par latiem, tam es piekrītu. Taču „savai zemei” ir vēl kāda svarīga daļa „svēta zeme” Ko nozīmē vārdi- Svēts mantojums? Tiem, kas vēlas izpirkt Latvijas zemi, nepatīk šie vārdi -svēts mantojums. Tāpēc mēs tagad sastopamies ar uzbrukumiem baznīcai -reliģijai. Jo Ja zeme nebūtu svēta, tad jā, varētu pārdot zemi un meklēt kādu siltāku vietu. Taču Latvijas Zeme ir dota nevis tāpēc, lai pārdotu, bet atstātu mantojumā mūsu nākamajām paaudzēm.”

Noslēdzot runu profesors aicināja klātesošos ieklausīties dzejnieka vārdos nodziedot kopā ar klātesošajiem dziesmu.

Leonīda Breikšs “Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai”

Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai,

Un svētīts tas, kurš drošs par viņu krīt,

Lai mūžu mūžos zelt un plaukt Dievs ļauj tai,

Un saulei liek pār mūsu druvām līt.

 

Te tēvu tēvi sviedriem vagu dzina,

Šī saule pirmā svētījusi mūs,

Lai takas tās, ko pirmais solis mina,

Redz gaitā pēdējā reiz ejam mūs.

 

Nekur virs zemes neapsveiks tik silti

Vairs mūs neviens, kā apsveic druvas šīs,

Gar kurām augšup slejas bērzu ciltis

Un alkšņi, šalcot, veras debesīs.

 

Par visiem svētumiem, ko sirdī nesam,

Lai šo ikviens sev pirmā vietā liek:

No zemes šīs mēs izauguši esam,

Mums šajā zemē galva jānoliek.

 

_____saistoša informācija__________

Ivars Brīvers “Par Ungārijas jauno konstitūciju”

“Manipulācijas ar skaitļiem par Latvijas ekonomiku un tās patiesais stāvoklis”. (video)

Rīgā, 13.04.2012 Latvijas Ekonomistu asociācijas rīkotajā konferencē „Ekonomikas attīstības alternatīvie ceļi”.

 

Andris Siliņš aicina uz jaunām barikādēm

Andris Siliņš (Latvijas Pensionāru federācijas valdes loceklis)

Aicinājums uz jaunām barikādēm

22 gadus atpakaļ uz barikādēm plecu pie pleca stājās veci un jauni, dažādu tautību un reliģisku cilvēku. Mēs apliecinājām visai pasaulei, ka mēs varam, mēs esam un būsim arī nākotnē. Mūsu varēšana faktiski nosaucama par Latvijas valsts svētkiem. Tie ir tautas uzdrīkstēšanās svētki. Pagājuši 22 gadi kopš mēs esam atjaunojuši Latvijas valsts neatkarību. Toreiz mēs nedalījām cilvēkus, bet bijām vienoti kā ģimene, kura cīnās par savs tautas esamību. Tāpēc arī šodien būtu jāvalda savstarpējai saskaņai, cieņai vienam pret otru.

Marina Kosteņecka teica: „Ja tauta neciena vecāko paaudzi, tad tādai valstij nav nākotnes.” Šodien, kad mēs skatāmies kas notiek valstī, tad redzam, ka mūs cenšas pasargāt no ļoti nepatīkamas informāciju, ko izplata Eiropas statistikas dati par nabadzību Latvijā, ka 30 % iedzīvotāju ir zem nabadzības sliekšņa, bet vecās paaudzes vidū, tas ir paŗi par 50% un ar šādu statistiku mēs iegūstam vadošo vietu Eiropas Savienībā.

Šodien es gribētu aicināt visus vecos Latvijas cilvēkus varbūt vēlreiz stāties uz barikādes, lai veidotu šo valsti, tādu kāda tā būtu tīkama absolūtam vairākumam iedzīvotājiem un, lai tas kļūtu par veiksmes stāstu mums visiem.