Elena Aleškevičs

Es ticu Dievam 11 gadus un uzskatu sevi par laimīgāko cilvēku pasaulē. Bet līdz tam laikam, kad es nebiju pazinusi Dievu sevi par laimīgu nenosauktu. Mans bērns no pirmās laulības septiņos gados noslīka. Otrajās laulībās es piedzemdēju sešus mēnešus vecu bērniņu, kurš piektajā dzīvošanas dienā nomira. Kad apprecējos trešo reizi mums ar vīru bērniņa nebija septiņus gadus, bet mēs neatlaidīgi lūdzām Dievu un Viņa žēlastībā mēs esam saņēmuši ilgi gaidīto meitiņu Anniņu. 

Mazulis attīstījās lieliski, bet kad viņa kļuva gadu veca, sākās problēmas ar barības pārstrādi. Pēc ārsta apskates mūs ievietoja slimnīcā , lai veiktu pārbaudes.

Izrādījās, ka bērniņam parādījies augonis olas lielumā. Mūs pārcēla onkoloģiskajā nodaļā. Tur noteica diagnozi: augonis nierēs ar 4 pakāpes metastāzēm. Trīs ceturtdaļas nieru manam bērnam nefunkcionēja. Tas nozīmē – vēzis. Ārsts teica, ka mēs pie viņa pārāk vēlu esam griezušies. Anniņas ceļš neizbēgams – nāve.

Šīs ziņas mums ar vīru bija kā ar dunci sirdī.
Trīs mēnešus pirms meitiņas piedzimšanas es redzēju sapni un tajā eņģelis tur uz savām rokām piedzimušo bērniņu un teica: „Šis bērns kalpos Dievam sākot no piedzimšanas brīža”. Es sāku lūgt Dievu: „Dievs, kā tas iespējams? Ne jau tāpēc Tu mūs esi svētījis ar bērnu, lai vēlāk to paņemtu!” Šajā brīdī es izjutu Svētā Gara klātbūtni un dzirdēju balsi: „Kāpēc tu raudi? Es taču esmu tev līdzās. Palūdzi mani un es dziedināšu tavu meitu.”

Kad mēs ar vīru uzzinājām par šo diagnozi ārsta kabinetā, izgājām no tā, mēs sākām karsti pielūgt Dievu. Mēs teicām: „Dārgais Jēzu! Mēs ticībā pieņemam mūsu meitas dziedināšanu. 2000 gadu atpakaļ Tu nomiri par viņu, un mēs paticamies Tev par to.” Mēs sākām ticēt tam, ko Jēzus teica un mūsu sirdis piepildījās ar pārdabisku prieku. Mēs sapratām, ka neskatoties uz to, kādām diagnozēm mūs biedētu ārsti, mēs ticēsim tikai Jēzus teiktajam. Viņš ir mūsu dzīves valdnieks!

Teicu vīram, lai viņš palūdz mūsu draudzei „Jaunā dzīvība” lūgt par mūsu meitiņu.
Tad mēs jautājām Jēzum: „Ko Tu liksi mums tagad darīt?” Atbilde bija tāda: „Piekrītat veikt ķīmijas terapiju. Es svētīšu ārsta rokas.”
No paša sākuma bija skaidrs un redzams, ka bērns praktiski mirst. Anniņa sāka aizrīties no gaisa nepietiekamības. Sāka vemt. Es raudāju, redzot tādu ainu, mana sirds plīsa no sāpēm, bet tajā pašā brīdī…Pēkšņi mani pārņēma neizsakāms prieks. Un domās sāku kliegt: „Sātan, tu mani neapmānīsi! Jēzus manu meitu ir dziedinājis!” Es pati līdz galam tā arī nesapratu kāpēc tā darīju. Jo ārsti taču teica, ka izredžu nav, tas taču ir 4 – pakāpes vāzis.

Bet, izrādās, ka Dievam nekas neav neiespējams, ja mēs ticam!