Uzruna Baltijas ceļa 30 gadē, Rīgas radio, raidījums Svētrīts, 25.08.2019.

Guntis Kalme, foto: Uģis Nastavics

Mt 18: 20, Kristus saka: kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.

Attiecinot šo principu uz Baltijas ceļu, varam konstatēt svarīgu likumsakarību – kur cilvēki sanāk kopā ne savtīgu interešu vadīti, bet pārpersonisko vērtību dēļ, redzam, – tur šīs vērtības tiek īstenotas efektīvi.

Es esmu tas, kam es piederu, kas ir lielāks un svarīgāks par mani pašu. Tādēļ Koknesis rokoperā Lāčplēsis saka: “es savu zemi neatdodu.”

Baltijas ceļā ne vairs daži atsevišķi drosminieki, kā dziļajos komunistu okupācijas gados uzvelkot Latvijas karogu, ne vairs kāds desmits, kā Latvijas Neatkarības kustība[1] un helsinkieši, pat ne simti un tūkstoši, bet jau 2 miljoni no trīs Baltijas valstu pamattautām sadevās rokās 600 km garā dzīvā cilvēku ķēdē no Viļņas, cauri Rīgai līdz Tallinai.

Baltijas ceļš bija izcils pasaules mēroga pilsoniskās cīņas un nacionālās atbrīvošanās kustības paraugs. Tā bija trīs Baltijas tautu solidaritāte kopējā principiāli noraidošā attieksmē pret komunistisko diktatūru, apliecinot, ka mūsu zeme, neatkarība un valstiskums mums ir augsta vērtība, ka mēs kā tautas gribam tās atgūt. Tas bija brīvību alkstošu, miermīlīgu, bet konsekventu savā neatkarības prasībā Baltijas pamattautu protests pret okupāciju. Ne velti tas ierakstīts UNESCO Pasaules atmiņas dokumentālajā mantojumā.

Bet neviena atmiņa nav jēgpilna, ja tā neuzrunā tagadni, proti, ja neatbild uz jautājumu: “ko ar to iesākt tagad? kā šis notikums var kalpot šodienas problēmu risināšanā? ko es no tā varu gūt, iemācīties?”

Pirmā mācība: ļaunums izmanto visus līdzekļus, lai tiktu pie varas. Tas izmanto tiešu, brutālu varmācību, kā tas bija 1917.gada lielinieku apvērsumā, vai arī kā Ādolfs Hitlers, nākot pie varas demokrātiskā ceļā Vācijā 1933.gadā.

Tāpēc pret ļaunumu jebkurā gadījumā ir jāizturas ļoti nopietni, tam jādarbojas pretī nekavējoties. Pasaule nebūtu piedzīvojusi 1939.gada 23.augusta bandītisko Hitlera-Staļina paktu un baiso Otro pasaules karu, ja krievu un vācu tautas būtu šo vienkāršo patiesību laikus sapratušas un īstenojušas.

Otrā mācība:

Demokrātija nav visvarena, visspēcīga. Lai arī ir ievērots leģitīms process, taču zinām, kāds bija gala iznākums tai pašā Vācijā 1933.gada vēlēšanās. Process vien vēl neko nenodrošina, demokrātiju kā sabiedrības pārvaldi var lieliski izmantot tās ienaidnieki pret pašu demokrātiju.

Abi totalitārie režīmi savā ziņā bija godīgi, jo atklāti un neslēpti pauda savus mērķus. Hitlers savā programmatiskajā darbā Mana cīņa bija izteicis savas teritoriālās un citas pretenzijas, savukārt PSRS savā pirmajā Konstitūcijā pašā sākumā pieteica sevi ne vairāk ne mazāk kā pasaules iekarotāja.[2] Atcerēsimies, ka lielinieki pie varas Krievijā nāca neleģitīmi, bruņotā apvērsumā un viņu valdīšana tādējādi klasificējama kā banditokrātija. Apvērsums kādā lielā valstī, kad varu pārņem noziedznieki, ir bīstams vispirms jau tās iedzīvotājiem, bet, kad bandīti ir izrēķinājušies viņiem, tad šāda – jau bandītiska, noziedzīga valsts – turpina savu agresiju uz āru. Mēs esam to piedzīvojuši un pasaule redz to joprojām.

Trešā mācība: vērtību cīņa, vērtību karš ir jebkura kara sastāvdaļa. Vēsture rāda, ka tas var notikt divos veidos:

1)      1940.gadā tas notika vispirms ar pēkšņu, ātru, milzu militāri politisku spiedienu anektējot, okupējot, tad pakļaujot un piepildot mūsu valsts telpu ar antivērtībām.

2)      Šodienas hibrīdkara, informatīva kara gadījumā – tā ir lēni lienošā okupācija, ar dažādiem ieganstiem un aizbildinājumiem mērķauditorijā nemanot iefiltrējot antivērtības, pieradinot pie devas pakāpeniska pieauguma, kā rezultātā nācijas valstsgriba un pretestības spējas tiek nopietni mazinātas. Tad jautājums par teritorijas politisku un militāru pakļaušanu ir vairs tikai polittehnoloģijas jautājums.

Piemēram, TV1 – Latvijas valsts TV (!) – tātad par mūsu – nodokļu maksātāju naudu – kā izcilus latviešu kino klasikas paraugus rāda padomju laika filmas, kā “Ceplis”, “Pie bagātās kundzes”, “Šķēps un roze”.

Kā raksta kāds interneta komentētājs: “Akmens un šķembas” jeb “Es visu atceros, Ričard” – .. pūš padomju pasaules skatījuma taurē – ka padomju pusē karoja sirdsšķīsti varoņi, kamēr leģionāri lielākoties bija gļēvi, visa viņu priekšniecība bija kara noziedznieki.[3]

Šādās un līdzīgās filmās tika apmelotas un noniecinātas mūsu vērtības un to nesēji, glorificēti ienaidnieki. Katrā ir izkropļoti vēsturiskie notikumi, nomelnots Latvijas neatkarības periods un izskaistināts padomju režīms.

Jau vairākus gadus tiek rādīta mākslas filma “Ilgais ceļš kāpās”. Jau 1984. gadā vēstulē Latvijas inteliģencei filmā izskaistinātās epizodes trāpīgi raksturo Eduards Berklavs: “Represētās Martas izvešana ir rādīta gandrīz kā ciemos braukšana. .. Vai var vēl vairāk ņirgāties par mūsu un citu tautu traģēdiju, par tiem tūkstošiem, kuru kauli vēl tagad balo tur – ziemeļos?!”[4]

Politrepresētais Ilmārs Knaģis, kurš kā bērns tika izsūtīts divreiz, protestēja pret šīs filmas rādīšanu, rakstot: “Kādā valstī tad galu galā es dzīvoju? Rādās, ka tajā pašā Krievijā esam un nekādi netiekam no tās vaļā.  .. tā, katru trešdienas vakaru, sēriju pēc sērijas, .. tautas atmiņā atjauno brīnišķīgos krievu laikus.. nav ne laika, ne patikšanas uzskaitīt visus šajā filmā pret Latvijas valsti un tautu vērstos melus.”[5]

TV vadība uz to atbildēja: “mūsu skatītāji ar prieku redz mūsu izcilo aktieru buķeti, .. Aicinām šo filmu skatīties kā skaistu mīlas stāstu vēstures griežos.”[6]

Vai tiešām nesaprotam, ka dažas filmās pateiktās sīkpatiesības tika noslīcinātas megamelu jūrā, izdaiļojot tos ar, kā raksta kāda panaiva komentētāja, skaisti aktieri, brīnišķīga Paula mūzika, skaista mīlestība.[7]

Mākslinieciskās vērtības taču nav pašvērtības, tās ir tikai instrumentālas, kas tāpat kā talants, spējas un apdāvinātība ir vienmēr pievilcīgs resurss totalitāro režīmu propagandai.

Mēs taču Atmodas laikā nekavējāmies novākt ļeņinekļus, lai tie mums katru dienu atklāti neatgādinātu par režīma glorificēšanu, neatkarīgi no tā, ka daudzus no tiem diemžēl veidoja mūsu pašu izcili tēlnieki. Tāpat mēs nedrīkstam aizbildināt ar mākslas vērtībām kā tabu okupācijas režīma propagandu.

Zīmīgi, ka šādu komunistu propagandas filmu rādīšana parasti notiek pirms valstiski svarīgiem notikumiem. Ar šādu rīcību TV vadība parāda, ka informatīvais karš pret mūsu nāciju ir iegājis tā nākamajā posmā – memētiskajā karā, kad nu jau mēs paši sākam izplatīt ienaidnieka idejas, aizstāvot un aizbildinot informatīvo ieroču lietošanu pret mums. Tā mūsu kultūrtelpā iespiežas okupantu antivērtības.

Vai esat ievērojuši, ka valsts svētkos un piemiņas dienās ir aizvien mazāk jēgpilna un gaumīga nacionālā un valstiskā noformējuma, bet lingvistiskajā vidē aizvien vairāk parādās uzraksti un teksti krievu valodā? Rīgā joprojām ir kafejnīca vārdā Ļeņingrad. galerijā Centrs un citur var dzirdēt audioreklāmas krieviski, utt.

Daudzi it kā nenozīmīgi gadījumi, bet kopā tie veido vienu efektu – mēs tiekam izspiesti no savas telpas.

Un trešā mācība: reiz brīvību guvušam ir jābūt spējīgam, gribošam un protošam to vienmēr arī aizstāvēt. Brīvība nav tikai vienreizējs Dieva devums, tā ir nemitīgs uzdevums – proti, to jāgrib kopt un aizsargāt. Tiklīdz blakus esošais agresors jūt atslābumu mūsu valstsgribā, tas rīkojas.

Tāpēc, sastopoties ar informatīvā un vērtībkara izpausmēm ikdienā, mums aizvien jājautā:

1)      Kas ir vēstījuma patiesais autors? Kam tas ir izdevīgs?

2)      Kas ir faktiskā vēsts (varbūt pat aiz ārēji pievilcīgās formas)?

3)      Kādas mūsu vērtības šī vēsts stiprina, apšauba vai noliedz?

Baltijas ceļā mēs nostājāmies plecu pie pleca simtiem kilometru garā ķēdē, lai apliecinātu mūsu valstgribu. Ar to mēs:

1)      stiprinājām, vienojām un mobilizējām sevi,

2)      signalizējām ienaidniekam par savu spēku,

3)      vēstījām sabiedrotajiem par mūsu apņēmību cīnīties.

Kamēr dzīvojam līdzās neprognozējam agresoram, mums ir jāuzdod jautājumi: “ko es varu darīt šodien, lai rīt pats un mani bērni pamostos joprojām brīvā Latvijā?”

Ir vērts iestāties par savas nacionālas valsts pamatvērtībām. Ja kāds ieņem attieksmi: “ne mana cūka, ne druva”, tad kā vēsture rāda, visbiežāk tāds paliek gan bez cūkas, gan druvas, un bieži vien – arī bez brīvības un dzīvības.

Mēs nedzīvojam izolēti, kaut arī ikdienas savtīgums, cilvēcīgais grēcīgums grib norobežoties tikai savu problēmu lokā. Tiklīdz izturamies pret savu valstiskumu nievājoši, tā līdzās esošais agresors to fiksē un piebaro mūs ar negatīvu informāciju, lai aizvien vairāk zaudētu savu valstgribu.

Atmodā mēs sākām atkarot savu kultūrtelpu, mediju telpu, vērtībtelpu. Tagad tas jāturpina. Satversmes Preambulā, kuras idejas autors bija tagadējais Latvijas valsts prezidents E.Levits, esam noformulējuši savas nācijas pamatvērtības – latviskās un kristīgās. Informatīvajā, vērtību, lingvistiskajā, kultūras karā mums ar savām vērtībām ir jāaizņem sava telpa. Ar to stiprināsim, vienosim un mobilizēsim sevi, signalizēsim ienaidniekam par savu spēku, un sabiedrotajiem par mūsu apņēmību cīnīties.

Baltijas ceļš neprasīja upurus, bet milzu organizatorisko piepūli, loģistiku, un – pats svarīgākais – 2 miljonu nesavtīgu vēlmi piedalīties tajā. Šodien vērtībsadursmē ikdienā parasti esam vieni paši un tad ir svarīgi savu stāju apliecināt konsekventi, piem., tik vienkārši kā apkalpojošajā jomā prasīt lietot vienīgi un tikai valsts valodu. Mums jāattīsta individuālās un sabiedriskās iemaņas aizstāvēt savas nacionālās un kristīgās vērtības, prasmi atpazīt ienaidnieka gājienus un viltības.

Kristieši, kā vārds saka, sastopas Kristus vārdā. Tad saskaņā ar Kristus solījumu, Viņš ir svētījoši klātesošs. Kad mēs kā tautieši tiekamies – lai tad darbojamies pie savām augstākajām vērtībām – latviskuma, neatkarības un valstiskuma. Un vēl labāk – ja varam strādāt gan kā kristieši, gan kā latvieši attīstot, pilnveidojot un aizstāvot Dieva lielās svētības dāvanu mums visiem – Latvijas valsti!

Maija Kūle, Raivis Zeltīts, Guntis Kalme. Foto:Kristaps Gulbis

29. maijā plkst. 18:30 Latvijas Kara muzejā (Smilšu iela 20, Rīga) tika svinīgi atvērta Raivja Zeltīta otrā grāmata DR. PAULS JUREVIČS UN LATVIEŠU TAUTAS MISIJA. Grāmatā ir apkopotas joprojām aktuālas latviešu nacionālkonservatīvā domātāja Paula Jureviča (1891-1981) atziņas par filozofijas uzdevumiem, marksisma briesmām, modernās Rietumu pasaules problēmām, nacionālisma būtību un latviešu tautas īpašo misiju pasaulē, kā arī par dažādām sociālajām problēmām, piemēram, demogrāfiskās krīzes cēloņiem un risinājumiem. Grāmatu izdeva: „Domas spēks”.

Dr. G.Kalmes uzruna

Filozofa un tautas misija

Raivis Zeltīts grāmatas prezentācija. Foto: Kristaps Gulbis

Vai Dr. Pauls Jurēvičs pieder vakardienai, šodienai vai rītdienai? Ja par viņu runājam šodien, tad noteikti ne pagātnei, jo viņa vēstījums pirms 50 gadiem tagad mums ir ļoti aktuāls. Ja redzam, ka neesam sasnieguši viņa domas kvalitāti (piem., dziļumu, konsekvenci mūsu piederības Eiropai jautājumā), tad jāsaka, ka viņš ir arī mūsu rītdiena.

Mēs dzīvojam globalizācijas laikmetā. Tas nozīmē globalizētu saskarsmi, visu miejiedarbību ar visiem un visu. Bet mijiedarbība diemžēl nenozīmē tikai kultūrbagātināšanos, ērtas un ātras komunikācijas iespēju u.tml. Nebūsim naivi un nedzīvosim ilūzijās, – ne katra mijiedarbība ir miermīlīga.

Pasaulē ir vairākas civilizācijas un tās ir gana atšķirīgas. Nedomāsim, ka eiropeiskā ir vienīgā un tāpēc universālā. Nē, pasaulē pastāv vairākas (pētnieki runā par vismaz 8 – 9) civilizācijas. Katrai ir savs vērtību kopums, kas to dara par relatīvi noslēgtu megaorganismu. Šie organismi dabiski savā starpā konkurē par resursiem, ietekmi, izplatību un tāpēc diemžēl arī to sadursme ir neizbēgama, kā zināms no Arnolda Toinbija un Semjuela Hantingtona darbiem.

Guntis Kalme. Foto: Kristaps Gulbis

Mēs piederam pie Rietumu civilizācijas, tās vērtību komplekss ir veidojies vairāk nekā 2500 gadu garumā. Tās avoti ir grieķu filozofija, literatūra, estētika, māksla, arhitektūra; romiešu taisnības izpratne un tiesības, valsts pārvalde, inženierprasme, militārā kultūra un karotprasme; kristietības humānisms, aksiomātiska cieņa pret cilvēku, dzīvības svētums, īpašais sievietes statuss, žēlsirdība, diakonija, dievbijība u.tml.

Soli pa solim Rietumu civilizācijas attīstība aizveda to līdz Rietumu tipa nācijvalstij, kuras vērtību sistēma ir: valstnācija, tās koptā un sargātā zeme (mums šodien tā jāsaprot plašāk, nekā tikai Latvijas fiziskie 65 791 km2[1] [Abreni ieskaitot], proti – kā mūsu vērtību, kultūras, digitālā, virtuālā, kibertelpa un citas telpas), tās valsts valoda, daudzpusīgā kultūra, politiskā pašnoteikšanās valstiskuma veidā, vienota vēsturiskā pašapziņa, un militārpātriotiskais ētoss – nācijas varoņgars, kas izveidojies tās militārajās un nemilitārajās cīņās.

Latvijas valstij ir visas šīs vērtības. Varam būt lepni, ka mums, latviešiem, ir sava valsts, jo uz pasaules ir vairāki tūkstoši tautu, bet tikai 196 ir sava valsts. Tātad vairumam tautu nav sava valstiskuma. Mums, paldies Dievam, – vārda vistiešākajā nozīmē, ir! Tāpēc jau arī godinām Viņu valsts himnā.

Lai arī dzīvojam mainīgā pasaulē, taču tajā ir arī daži nemainīgi lielumi.

Bet Eiropa diemžēl ir ļoti mainījusies kopš 1939./40. gada, kad tikām no tās brutāli atrauti. Tā vairs nav pat kristīgi nomināla un arī jautājums par tās kultūras un humāno progresu ir problemātisks. Tā ir ļoti pārvērtusies, un diemžēl ne uz labu. Amerikāņu žurnāliste un autore Klāra Berlinski (Berlinski, 1968-) šādi raksturo Eiropas stāvokli: Eiropieši ir negriboši cīnīties par jebko un grib padoties jebkuram; viņus fascinē dekandence; [..] viņi nespēja asimilēt savus imigrantus; viņiem vairs nav bērnu; viņi vairs nerada zinātniski un kulturāli daudz nozīmīgu darbu; viņi ir zaudējuši savu reliģisko aicinājumu un vairs neuzskata savas dzīves par jēgpilnām … apstākļi ir padarījuši eiropiešus vairāk vai mazāk aklus un nespējīgus konfrontēties ar draudiem savai civilizācijai.[2] 2017. gada Parīzes deklarācija – Eiropa, kurai varam ticēt[3] kā galveno mūsu nelaimi norāda ne ekonomiskās, politiskās vai migrantu izraisītās problēmas, bet to, ka mums ir aplams priekšstats par Eiropu. Tas nozīmē, ka esam tālu aizgājuši no tās avotiem. Kā ES faktiskās vērtības šodien uzstājīgi tiek vēstītas darbaspēka brīva plūsma, viendzimuma laulības, homoseksualitāte, migrantu obligāta uzņemšana, u.tml. ES konstitūcijā pat vēsturiska atsauce uz kristietību netika pieļauta.

Otrais nemainīgais lielums ir Krievija – mūsu nemierīgais kaimiņš, kura sensenā agresija ir tikai mainījusi formu, izpildījumu, žanru, bet ne būtību.

Šodien informācijas un hibrīdkara apstākļos runājam par Latvijas visaptverošo valsts aizsardzību, jo hibrīdkarā tiek uzbrukts ne tikai valsts fiziskai teritorijai un tās bruņotajiem spēkiem, bet gan visām cilvēku grupām un visām dzīves jomām, jo īpaši informatīvajai, virtuālajai, kiber-, kultūrtelpai, vērtībtelpai.

Līdz ar to, gribam vai nē, bet katrs esam iesaistīts šajā jaunajā, brīžam it kā latentajā karā. Jautājums tikai – vai kā cīnītājs, vai kā upuris, – ja ne fiziskais, tad mentālais jau nu gan.

Šajā kontekstā Dr. Pauls Jurēvičs parādās ļoti aktuālā un svarīgā lomā, proti, kā savas nācijas, tās vērtību intelektuālais zemessargs. Viņš ir noraizējies par Rietumu civilizāciju, sakot: visa Rietumu kultūra ir satricināta pašos pamatos.[4] Tā ir izdarījusi eksperimentu, izmēģinājusi, cik tālu var noiet, atsakoties sekot sirdsapziņai un tās nesējam prātam un pārdot sevi varas un mantas iegūšanai. Tā ir nonākusi līdz punktam, kur tai draud pašiznīcināšanās.[5]

Šodienas cilvēka normatīvais tips vairs nav Apgaismības Homo sapiens, bet gan Homo oeconomicus, ekonomiski racionālais cilvēks, faktiski – mietpilsonis. Eiropā vairs nevalda varonības, pētniecības, atklāšanas, bet gan gļēvuma, savtīguma un egoisma ētoss. Tas ir vairāk nekā bīstami un riskanti, tas ir pašnāvnieciski. P.Jurevičs atgādina, ka jau simtām reižu rādīts un pierādīts, kurp ved baudas izvirzīšana par galveno vērtību, un vēsture to jau ir daudzas reizes ar piemēriem parādījusi: atsevišķo cilvēku tā ved no cilvēcības atpakaļ pie dzīvnieciskuma, bet tautas pie sairšanas un pie pakļaušanas svaigākām tautām, kurām bauda vēl nav visaugstākais.[6]

Pasaulē nav lielas vai mazas tautas, ir tikai tās, kas savu esību redz vai nu veģetēšanā vai kādas augstākas misijas izpildē. Kādreiz žēlojamies, ka dzīvojam Eiropas provincē. Bet tā ir liela priekšrocība. No relatīvi droša telpas un laika attāluma varam redzēt, kas notiek Eiropas ideju, ideoloģiju un ietekmju poligonā un mācīties no tā. Esam jau gana redzējuši Eiropas pieļautās kļūdas un aplamības, un jācer, ka arī sapratuši, kas notiek, ja tiek pieļauta nekritiska pakļaušanās genderisma, multitkulturālisma, velkomisma, politkorektuma u.tml. idejām. Te arī parādās mūsu tautas uzdevums, misija – palīdzēt Eiropai atgriezties pie tās patiesajiem avotiem un vērtībām.

Atcerēsimies, ka Paulam Jurevičam Eiropa nozīmē humanizētu dzīvi un dzīves apkārtni, – humanizētu saskaņā ar zinātni un mākslu (grieķiskais elements), saskaņā ar tiesībām un taisnību (romiskais elements) un saskaņā ar kristīgo cilvēciskās brālības un cilvēkmīlestības ideālu.[7]

Un nobeigumā par grāmatas autoru. Simpātiski ir tas, ka R.Zeltītu un latviešu nacionālo filozofu Paulu Jureviču vieno tas, ka šajā grāmatā aprakstītās un analizētās idejas ir vadlīnijas viņu abu dzīvei un rīcībai. Tāpēc P.Jureviča teksti ir tik uzrunājoši šodien un tas padara uzrunājošu arī šo Raivja Zeltīta grāmatu.

16. marts - karogu aleja pie Brīvības pieminekļa. Foto: Edijs Palens

„Viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība.” (1 Jņ 5, 4). „Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus.” (1 Jn 3, 8b)

Lectio: „Viņš gāja pēc Sava ieraduma uz Eļļas kalnu, un Viņa mācekļi Viņam gāja līdzi. Un, tai vietā nonācis, Viņš tiem sacīja: “Lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā.” Un Viņš aizgāja no tiem .. un, ceļos nometies, lūdza Dievu un sacīja: “Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!” Bet eņģelis no debesīm Viņam parādījās un Viņu stiprināja.” (Lk 22, 39 – 43).

Baznīca šobrīd dzīvo JK ciešanu laikā, un pēc nepilna mēneša būs Klusā nedēļa ar tās noslēguma dramatiskajiem notikumiem – Lielo piektdienu, Kluso sestdienu, bez kurām nav saprotama Lieldienu – JK uzvaras pār nāvi svinēšanas jēga.

LP un KS ir brīdis, kad kristietība bija ārēji visbezcerīgākajā situācijā – JK miris, mācekļi Viņu nodeva, aizliedza, pameta un aizbēga. Nebija neviena sabiedrotā no kā sagaidīt palīdzību. Sakāve, pilnīga katastrofa. Nomāktība, vaina, nolemtības un bezcerības apziņa valdīja JK mācekļos.

Bet viņiem nebija ne jausmas, ka uzvara jau bija notikusi.

KS – JK neatradās kapā, bet bija nokāpis ellē, lai velniem pasludinātu savu uzvaru. ML teica: “Viņš ir nokāpis (ellē) un ņēmis karogu – kā varonis, kas izcīnījis uzvaru, – ar to atgrūdis vaļā vārtus un sacēlis nemieru velnu vidū, tā, ka cits izkritis pa logu, cits pa durvīm.”

JK lielākā uzvara nav augšāmcelšanās, kas ir tikai uzvaras redzamais īstenojums, bet gan pirms tam Ģetzemanes dārzā sacītais: „Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!” (Lk 22, 42). Tie taču ir tie paši ko vārdi, ko JK mums mācīja un kurus ikdienas (cerams!) sakām MT lūgšanā! Ar šo JK – patiesais c-s, uzvar savu cilvēcību, nodod sevi pilnīgi Da ziņā, apliecina savu piederību Viņam un nostājas pilnīgi Da un Viņa uzvaras pusē. Tātad, katru reizi, kad lūdzam šo lūgšanu, lai atceramies, ka Tavs prāts nozīmē – Tava uzvara. Tava uzvara lai notiek! Pat, ja nezinām kad un kā tā tiks dāvāta.

Mācekļiem nebija dots ielūkoties Da slēptajās darbībās. Viņi redzēja tikai Jēzus nāvi, savu gļēvumu un aiz slēgtām durvīm pārdzīvoja savas sāpes, kaunu, bezcerību un bailes. Viņiem šķita, ka pats Da Dēls ir cietis sakāvi cīņā pret pasaules ļaunumu.

16. marts - karogu aleja pie Brīvības pieminekļa Foto: Edijs Palens

Kristīgā ticība ir reālistiska. Tā saka, ka kopš grēkākrišanas ļaunums ir cilvēku un pasaules pavadonis, jo ir dziļi ieperinājies mūsos pašos. Grēks un ļaunums, kas caur to ielaužas mūsos, aizvien sagādā daudz posta. Ja spriežam – gan jau viss kaut kā pats no sevis noregulēsies, utml. – tas nozīmē, ka dzīvojam lētticīgās ilūzijās.

Grēks aizvien cenšas mūs ievest neceļos. Ja kāds ir ļāvis sevi apsēst varaskārei, tad ļaunums, būdams agresīvs pēc dabas, izplešas tālāk. Ja to laikus neaptur, tas var pārmesties uz citiem cilvēkiem, sociālajām grupām, pat valstīm. Tad ļaunuma apturēšanai sabiedrībai jau vajag mobilizēt lielus resursus, un, kā rāda pēdējā gadsimta vēsture, šai ļaunumu apspiešanas cīņā ir milzu cilvēku upuri.

Kāds visam sacītajam ir sakars ar Latviešu leģionu? Vistiešākais! Pirmkārt, leģions cīnījās pret 20. gadsimta lielļaunumu – sarkano mēri, – PSRS (Pastāvīgi Spīdzināt, Represēt, Slepkavot); otrkārt, lai pareizi izprastu leģiona nozīmi, tas jāskata Dieva vadītās latviešu tautas brīvības cīņu lielajā garīgajā kontekstā, nevis tikai kā viens atsevišķs izolēts notikums.

20. gadsimtā vien esam sīvi cīnījušies par savas tautas pašnoteikšanos. Mēs iestājāmies par savas tautas tiesībām 1905. gada revolūcijā pret cara Nikolaja II režīmu, kurš savu varmācīgo raksturu iezīmēja kā ar Asiņaino svētdienu Pēterburgā, tā ar Asiņaino ceturtdienu Rīgā un ģenerāļa Orlova soda ekspedīcijām Latvijā.

Mēs aizsargājām savu zemi latviešu strēlnieku cīņās 1. Pasaules karā pret vāciešiem un, izcīnījām savu jauniegūto valsti Neatkarības karā, lai beidzot paši būtu noteicēji savā zemē.

1940. gadā mēs kaunpilni zaudējām savu valsti un pieredzējām neaizmirstamās BG šausmas. 1941. gadā, sākoties Vācijas – PSRS karam, partizānu cīņās mēs centāmies nodarīt zaudējumus bēgošajām sarkanarmijas daļām. Kad 1943. gadā sarkanarmija atkal tuvojās LV, nevienam nebija šaubu, ka BG atkārtosies. Tam bija jāstājas pretī, un vienīgais toreiz reālais veids bija LL. Tā bija latviešu tautas cīņa par savu pastāvēšanu, tā, kā tas toreiz bija iespējams.

Kāda latvju politiķe reiz kādam leģionāram pārmeta līdzdaļu šajā cīņā, uz ko sirmais vīrs atbildēja: „ko tad citu mums bija darīt? Noskatīties kā krievi izposta mūsu zemi un izvaro mūsu sievas un bērnus, vai?” Uz to viszinīgai politiķei nebija atbildes. Kā katram cilvēkam, tā arī katrai tautai ir dabiskas tiesības uz pašaizsardzību un pienākums par to iestāties visiem iespējamiem līdzekļiem.

1943.g. LL (un pirms tam arī citās vienībās) – latvieši beidzot varēja cīnīties pret savu ienaidnieku. Un viņi to darīja drosmīgi un varonīgi. 3323 apbalvoto ar II Dzelzs krustu, 429 ar I šķiras Dzelzs krustu, 12 ar Bruņinieka Dzelzs krustu, par citiem apbalvojumiem nerunājot.

Latviešu karš pret baiso ļaunuma impēriju, kas postīja mūsu zemi, nebeidzās ar vācu kapitulāciju. Pēc tās vairāk nekā 4000 leģionāru Kurzemes mežos turpināja šo savu karu pret sarkanajiem okupantiem. Viņi pelnīti uzreiz tapa par vienību kodoliem, labākajiem kaujiniekiem un to komandieriem.

Uzklausīsim, ko par šo latviešu tautas cīņas posmu saka dažādu nozaru pārstāvji: vēsturnieks, žurnāliste, valsts amatpersona.

Vēsturnieks Uldis Ģērmanis: Galvenais un izšķirīgais nacionālo partizānu lietā ir tas, ka runa ir par pretestību augstākā mērā kriminālam okupantu režīmam, kura mērķis bija centralizēti izplānots sistemātisks un konsekvents genocīds pret latviešu nāciju. Tāpēc jebkura pretestība šiem noziedziniekiem pret cilvēcību un viņu atbalstītājiem ir cildena lieta, kas neprasa nekādus citus attaisnojumus.[1]

Žurnāliste Elita Veidemane: Ienāca plukatu un bezgožu armija un sāka dzīvot pēc saviem — zemiskās vienkār­­šības — likumiem. Ja gribēja nogalināt — nogalināja. Ja ­gribēja izvarot — izvaroja. Ja gribēja ēst — at­ņēma, laupīja un paldies nepateica. Toreiz, pēc četrdes­mitā gada, par padomju savienību .. neviens nerunāja, teica vienkārši — krievi ienāca. ­Krievi lau­pīja, izvaroja un galināja.[2]

LV prezidents R.Vējonis: Nacionālie partizāni ticēja brīvas un neatkarīgas Latvijas idejai. Latvijai atgūstot neatkarību, partizānu pārliecība kļuva par realitāti.

2 gadu leģiona un 12 gadu partizānu cīņas daudz deva tautas pretestības apziņā. Lai arī čekas karaspēkam izdevās partizānus ar milzīgu pārspēku nomākt, taču visam komunistu okupācijas režīmam neizdevās iznīdēt latviešu un tautas valstsgribu. Tā iegāja tautas dvēseles zemdegās. To pārņēma inteliģence, skolu jaunatne, vēlākā nevardarbīgā reliģiskā un politiskā pretestība visdažādākajos veidos, līdz tā uzliesmoja plašā tautas apņēmībā iestāties par savu neatkarību Janvāra Barikādēs. Tā turpinās arī šodienas pilsoniskajā pretestībā visiem ārējiem un iekšējiem pretvalstiskajiem, LV nelojālajiem spēkiem, piektajai kolonai, uzmundrinot inertos, neuzņēmīgos un pasīvos savējos.

Šodien mums jau HK apstākļos jāturpina cīnīties par LV informatīvajā, kultūras un informatīvajā karā, kas vērsts pret mūsu nācijas valstsgribu un tās pretestības spējām.

Leģionāri, kuri 2. Pasaules kara laikā cīnījās frontē un kuri turpināja pēc tā savu cīņu partizānos, ap sevi pulcējot vēl citus cīnītājus, piedzīvoja daudz dramatisma, traģisma un grūtību. Ar katru gadu gan cīnītāju, gan viņu atbalstītāju un cīņas iespēju kļuva aizvien mazāk. Grūti pat iedomāties, cik bezcerīga varēja šķist situācija pēdējiem atlikušajiem partizāniem vientuļajos meža bunkuros – bez atbalstītājiem (jo tie bija nogalināti vai deportēti), tikpat kā bez pārtikas, pat bez reālām cīņas iespējām. Gadiem ejot, viņu cerības sāka izplēnēt, jo gaidītā Sabiedroto palīdzība tā arī neatnāca. Viņu cīņas turpinājās līdz pēdējam aktīvajam partizānam LV mežos.

Šādos brīžos nudien varēja šķist kā JK mācekļiem – sakāve, katastrofa. Kāda gan te uzvara? – jo tik ļoti cerētais 1919. gada scenārijs neatkārtojās. Toreiz neviens no cilvēkiem nevarēja redzēt lielo Dieva perspektīvu, un plānu ne tikai mums vien atdot brīvību, bet to dāvāt arī daudzām PSRS apspiestajām tautām un piedevām vēl sagraut pašu ļaunuma impēriju.

Leģionāru un partizānu asinīm nopirktie gadi izglāba mūsu tautas pretestības garu, kas citādi līdz 80-o gadu beigām būtu komunistu propagandas pārmākts un vardarbīgā režīma salauzts, sadrupis, demoralizējies vēl pirms pienāca Atmoda. Prof. H.Strods: Nacionālie partizāni cīņās līdz 50. gadu beigām ierobežoja PSRS kolonizāciju un rusifikāciju demogrāfiski, ekonomiski un ideoloģiski. .. neoficiālā nacionālā pagrīdes vara, .. ierobežoja arī Latvijas kolonizāciju līdz 50. gadu vidum, jo kolonisti „nebrauca tur, kur šaudās.”

Ne velti, ASV prezidents B.Klintons 1994. gadā apmeklējot Rīgu, sacīja: Visu amerikāņu vārdā es lepni ieņemu vietu šajā nepārrautajā brīvības ķēdē. Tā stiepjas atpakaļ līdz jūsu tēviem, vīriem, kuri devās mežos, lai pretotos okupantu karapūļiem.

Ja skatāmies uz šo cīņu vēl plašāk, tad redzam tādu pat partizānu karu arī Lietuvā. Pagājušā gadā 6. oktobrī Viļņā tika svinīgi pārapbedītas Lietuvas nacionālo partizānu ģenerāļa Adolfas Ramanauskas-Vanagas mirstīgās atliekas. Komunistu okupanti viņu bija arestējuši, sadistiski spīdzinājuši, nogalinājuši un slepeni aprakuši. Lietuvas Seims apstiprināja, ka no 1945.-1957.gadam, Ramanauskas-Vanagas ir bijis Lietuvas vienīgās likumīgās varas augstākais pārstāvis. Viņu pārapbedīja ar pilnu militāru godu, kāds pēc protokola pienākas tikai valsts prezidentam. Izvadīšanā Lietuvas premjers Sauļus Skvernelis sacīja: Tā ir mūsu tautas, mūsu brīvības cīnītāju uzvaras diena, jo šis cilvēks tiks pienācīgi apglabāts, apliecinot cieņu mūsu partizānu cīņām, kuru mērķis galu galā tika sasniegts.

Lietuvas Seima spīkers Viktors Pranckietis teica, “Tieši no tādu cilvēku ticības varēja atdzimt Lietuvas neatkarība.”

Kad Krievija ar tai raksturīgajiem ciniskajiem meliem un apvainojumiem izteica sašutumu par ģenerāļa svinīgo pārapbedīšanu, Lietuvas prezidente Gribauskaite uz to lepni atbildēja, ka Krievijas sašutums apliecina viņa lielos nopelnus.

Krievijas histēriskā reakcija uzskatāmi parāda vēl ko. Mūsu leģionāriem parasti pārmet, ka viņi ir cīnījušies vācu formās. Lietuviešu nacionālie partizāni cīnījās savos, lietuviešu armijas formas tērpos, bet Krievijas patoloģiski agresīvajā attieksmē tas neko nemaina, – tātad ne jau pret formas tērpiem ir iebildumi, bet pret visiem, kas atklāti un drosmīgi, no spēka pozīcijām, ir cīnījušies (un Ukraina joprojām cīnās!) pret ļaunuma impēriju.

Mācīsimies no mūsu brāļiem lietuviešiem, kā godināt savus karavīrus un lepoties ar tiem. Ņemsim to par paraugu īpaši tad, kad daži mūsu politiķi kārtējo reizi iesaka leģionārus godināt nevis pie Brīvības pieminekļa, bet pēc iespējas tālāk, – tikai Lestenē vai dzimtas kapos (ar neizteiktu domu, ka labāk jau nemaz).

Un atgādināsim valdībai tās pienākumus, ko tā pati sev norādījusi 1998. gada Deklarācijā par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā: Latvijas valdības pienākums ir … rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs. Tas ir valdības PIENĀKUMS, neatkarīgi no viņu individuālajiem viedokļiem, aprēķiniem vai gļēvuma pakāpes. Mūsu tautas spontānais patriotisms katru gadu martā tiek slāpēts un klusināts kā nevēlams, aizbildinoties, ka visi Latvijas karavīri tiek godināti 11.novembrī. Vai pagājušajā gadā leģionāri tika godināti? Un aizpagājušajā? Kur, kad, kuri, kādā veidā? Kura no valsts amatpersonām to veica? Vai kāds no jums atceras un var visiem to atgādināt?

19. divīzijas dziesmā ir vārdi: Mēs nāksim drīz, Latvija, gaidi,/ Un brīvību nesīsim tev. To brīvību, ko ieguvām Trešajā atmodā, mēs esam saņēmuši no saviem cīnītājiem, kā sacīja ASV prezidents Klintons – nepārrautajā brīvības ķēdē, jo leģionāru cīņas un viņu klātesamību mūsu tautai palīdzēja uzturēt apziņu par to, ka neesam gļēvuļi, ka esam pretojušies okupācijai un tātad mēs kā nācija esam gribējuši un gribam aizstāvēt savu valsti.

Arī 1940. gadā gan armija, gan tauta bija gatavi pretoties agresoram. Sākotnēji robežsargiem bija dota pavēle cīnīties līdz pēdējai patronai. Viņu toreiz neizšautās patronas izšāva mūsu leģionāri vēlāk – frontē. Ģen. R.Bangerskis par LL sacīja: Viņi ir atjaunojuši latviešu karavīru labo kaujas slavu. Un tas ir ļoti svarīgi.

Mūsu valsts brīvība ir mūsu karavīru – leģionāru uzvara. Jo abi LV okupanti, kā nacistiskais Reihs, tā komunistiskā PSRS kā valstiski veidojumi sagruva un nu ir vēstures mēslainē, bet mēs esam un būsim. Mūsu valsts neatkarība ir atjaunota. Da dzirnas maļ lēni, bet labi.

Visas ļaunuma impērijas neizbēgami sabrūk. Sabruks arī tās, kas šobrīd pasaulei draud ar kodolieročiem un pašiedomāto varenību, aiz tās tikai slēpjot savu atpalicību un to diktatoru varmācību un bailes. Jo Dieva spriedums pār ļaunumu ir jau pasludināts un īstenots.

Galīgā uzvara pār ļaunumu īstenojās jau pirms diviem tūkstošiem gadu – un pirmie par to uzzināja ne JK mācekļi, bet ļaunie gari. Kā jau ļaunie, to zina arī diktatori, tāpēc jau viņi bailēs trīc un dreb par savu varu.

Bet mums ir svarīgi šai Da uzvarai pievienoties – un mēs tai varam tapt līdzdalīgi tikai tā, kā to darīja JK – aktīvi un konsekventi nostājoties pret ļaunumu, aizvien cīnoties pret to.

Kad ienaidnieku pārspēks liekas neuzvarams, viņu uzbrukumi nepārtraukti un kad šķiet, ka neko nespējam darīt un nekā sevi aizstāvēt, lai atceramies aizvien atgriezties pie sākotnējas uzvaras un to parauga, kuri to izcīnījuši. Mēs jau to darām –1991. gadā nevis dibinājām jaunu valsti, bet atjaunojām jau reiz pasludināto un izcīnīto. Mēs atskatījāmies uz mūsu varoņiem un no tiem ņēmām paraugu jaunajām cīņām. Mēs tikai atgriezāmies pie reiz jau notikušās uzvaras, mēs nostājāmies taisnības uzvaras pusē.

Daugavas vanagi un fonds Namejs 2019. gadu ir pasludinājuši par Latvijas Varoņu gadu. Sekojhot šim aicinājumam, godināsim mūsu cīnītājus, šodien – mūsu leģionārus un ņemsim viņus par paraugu.

Savus leģionārus mēs pamatoti varam uzskatīt par paraugiem, un ne tikai militārās cīņas, bet arī ticības paraugiem, jo viņi saglabāja latviešu tautas patriotiskās un garīgās vērtības, kas sabiedrībā un armijā bija izkoptas pirmās neatkarīgās Latvijas Republikas laikā.

Tikai viens piemērs. Latvijas Armijas leitnants Eduards Stauvers tika iesaukts leģiona 15. divīzijā. 1945. gada aprīļa beigās ielu cīņās Berlīnē leitnants pēc Latvijas Armijas tradīcijas vadīja Vakarjundu. Mūsu karavīri dziedāja Latvijas himnu un korāli „Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. Klātesošie spāņu brīvprātīgie virsnieki ar lielu izbrīnu un cieņu novērtēja mūsu karavīrus, kas tik smagā brīdī lūdz Dievu par savu Tēvzemi.

Mēs, latvieši, esam uzvarētāji, varoņu tauta, jo esam izcīnījuši un atguvuši savu valsti. Tad arī rīkosimies un ieturēsim tam atbilstošu lepnu un pašapzinīgu stāju. Un atcerēsimies un pildīsim arī mēs ģenerāļa R. Bangerska pēdējo pavēli: “Kā vienmēr, tā arī šinī brīdī nelūdzam par sevi, bet lūgsim visi kopīgi: Dievs, glāb un svētī Latviju!”

Barikādes. Foto: Andris Vitenburgs

Noslēdzas 1991. gada Janvāra barikāžu aizstāvju kalendārā atcere. Mēdz sacīt, ka no vēstures jāmācās, visbiežāk gan diemžēl nepasakot, ko tieši. Ko varam secināt no šīs savas vēsturiskās pieredzes?

Toreiz, pirms 28 gadiem mūsu stratēģiski svarīgo infrastruktūru – valdības iestādes, TV, Daugavas tiltus, uc. izgāja sargāt daudzi tūkstoši brīvprātīgo aizstāvju kailām rokām.

Tika veikts milzu organizatoriskais darbs, lai Rīgā un citās Latvijas pilsētās novietotu barikādēm vajadzīgo smago lauksaimniecības tehniku, dzelzsbetona bluķus uc materiālus; lai koordinētu apziņošanu, izlūkdarbību uc.

Ja pieredzētais jāmēģina izteikt dažās atziņās, tās varētu būt šādas:

1)      jaunveidojamo valsti aizsargāja visa tauta. Cilvēki netika šķiroti pēc etniskā, mantiskā vai cita parametra, katrs nāca savas pārliecības dēļ. Mēs beidzot bijām pavisam tuvu mērķim! Kad, ja ne tagad, kas, ja ne mēs pēc piecdesmit apspiestības, pazemojuma gadiem atgūsim SAVU VALSTI? Tas bija laiks, kad doma vien par to radīja pacēlumu un satraukumu.

2)      Barikādēs valdīja milzīga, līdz tam nepiedzīvota tautas kopības un vienotības sajūta, pienākums pret atdzimstošo valsti. Valdīja pacilātība un patriotisms. Baiļu nebija, lielā kopības sajūta un daudzie, beidzot brīvo cilvēku tūkstoši visapkārt – dienu un nakti, tās pārmāca. Šo tautas vienotību, apņēmību aizstāvēt sevi, cīņas un pretestības garu ienaidnieks toreiz novērtēja kā militāru resursu. Baltijas kara apgabala virspavēlnieks ģenerālpulkvedis Fjodors Kuzmins sacīja: Ko es varu izdarīt, tur atrodas desmit vai divpadsmit divīzijas. Protams, neapbruņoti, bet simt divdesmit tūkstoši. Es ar tādiem neesmu apmācīts karot.

3)      Tauta to darīja par spīti tā brīža grūtībām. PSRS bija ekonomiskajā sabrukumā, mūsu jaunajai valdībai, apstākļu spiestai, bija jāsamazina algas un jāpaceļ maizei cenu trīskārt. Veikalos gandrīz nekā nebija. Bet tas neietekmēja tautas patriotismu un cīņas gribu.

4)      Bez pārspīlējuma var teikt – tauta tiešām no sirds, kā mācēja un saprata, lūdza Dievu par savu valsti. Visā barikāžu laikā Doma baznīcā (un ne tikai) notika dievkalpojumi, mācītāju uzrunas TV, radio u.c. Un Dievs deva gudrību, spēku un izturību.

Tāpēc šo laiku pamatoti pieminam ar lepnumu. To tiešām atceramies ar gandarījumu, prieku un saviļņojumu par mūsu vienprātību, iniciatīvu un izlēmību. Mūs toreiz konsultējošais pasaulē pazīstamais nevardarbīgās cīņas speciālists Džīns Šārps atzina: Jūs, latvieši, paveicāt to, kas tika uzskatīts par neiespējamu  .. jums vajadzētu lepoties ar savas tautas varonīgo un gudro rīcību.

Bet ko tad no šīs pieredzes smelt šodien, kad dzīvojam Krievijas izraisītā hibrīdkara apstākļos? (Hibrīdkara specifika ir tā, ka tā pirmā daļa norisinās ar nemilitāriem līdzekļiem – informatīvajiem, propagandas, kultūras, diplomātiskajiem uc. Kad tautas pretestības griba ir salauzta, tad sākas otrā daļa – parādās neidentificējami zaļie cilvēciņi, kas jau militāri okupē zemi.)

1)      Atkal – kaut gan pavisam citādi – valsti ir jāsargā visai tautai. Mums jāsargā ne tikai sava fiziskā, bet arī cita veida telpa – kibertelpa, informatīvā, kultūras, vērtībtelpa u.c. Šajā karā mūsu bruņoto spēku konvencionālie ieroči un ekipējums vēl netiek iesasitīti, bet visas tautas (apzināmies to vai nē) prāts un sirds gan.

2)      Atkal, un tikpat lielā mērā kā toreiz – valsts pašaizsardzības spēju pamatā jābūt patriotismam  Patriotisms nav pārliecība par savas valsts perfektumu, bet gan pārliecība par tās nepieciešamību un gatavība to reāli aizstāvēt. Tēvzemes mīlestība vispirms ir Latvijas valsts personisks nozīmīgums.

3)      Arī šodien ir ekonomiskās grūtības. Ja toreiz mūs izsūca PSRS imperiālisms, tad tagad mūs izmanto globālais transnacionālais kapitālisms un vietējā korupcija. Bet šo grūtību cēloņiem nedrīkst ļaut latviešus izspiest no Dzimtenes, nedz arī izskalot mūsus vērtības, jo nekur citur pasaulē otras Latvijas – Dzimtenes un Tēvzemes, nav.

4)      Tāpat kā toreiz, mums jālūdz Dievs, lai mums atkal sniedz spēku un gudrību. Dievs nav taču himnas svinīgs vārds vien, bet dzīva, reāla persona, kurai neesam vienaldzīgi. Dievs svētī Latviju! tika rakstīta kā lūgšana un tā joprojām tāda arī ir. Tad dzīvosim, strādāsim, kalposim un cīnīsimies tā, lai Dievs varētu arī turpmāk svētīt Latviju un mēs savā zemē – ziedēt, dziedāt un laimē diet.

Mācītājs Guntis Kalme. Foto - Uģis Nastevičs

Pasaulē ir vairāki tūkstoši tautu, taču ir tikai 196 valstis, tātad – tikai mazākumam ir sava valsts. Mēs, latvieši, esam starp tiem, kuriem tā ir! Mēs gan to nez kāpēc sākam uztvert kā pašsaprotamu, taču pašreizējie izaicinājumi Latvijai kā nacionālai valstij ir ļoti nopietni. Ja tos neņemam vērā, tad kādu dienu varam piedzīvot Krimas vai Donbasa scenāriju.

Patlaban, jaunā civilizācijas attīstības posmā, arī kari notiek citādi. 1940. gadā mūsu valsti sagrāva ar pēkšņu, ātru un milzu politisku spiedienu un militāriem draudiem, tūlīt to okupējot un anektējot, pēc tam pakļaujot un piepildot mūsu telpu ar antivērtībām. Savukārt Jaunās paaudzes jeb hibrīdkarš ir lēni lienoša okupācija, pakāpeniski, nemanot pieradinot auditoriju, ar dažādiem ieganstiem un aizbildinājumiem iefiltrējot antivērtības un izspiežot mūsējās. Tad Latvijas politiska un militāra pakļaušana ir tikai polittehnoloģijas jautājums.

Karošanas veids ir mainījies no parastā uz hibrīdkaru. Tas ir uzbrukums visai sabiedrībai svarīgām jomām vienlaikus, lai to sagrautu, galveno uzmanību pievēršot pretinieka pretošanās gribas iznīcināšanai. Tomēr kara būtība – vērtību cīņa karojošo pušu starpā – nav mainījusies.

Anders Rasmusens, bijušais NATO ģenerālsekretārs sacīja: “Notiekošais konflikts starp Krieviju un Rietumiem – kas centrējas uz krīzi Ukrainā – savā būtībā ir vērtību sadursme.”[1]

Krievijas hibrīdkarš ir ļoti piemērots, lai iznīcinātu valsti, pirms tā sapratusi, ka karš vispār ir sācies. Galvenais kaujaslauks šajā karā ir cilvēku prāts, tāpēc hibrīdkarā valda informācijas un psiholoģiskā cīņa, lai ne tikai grautu pretinieka karaspēka morāli, bet galvenokārt lai iznīcinātu pašas sabiedrības pretestības spējas. Šajā karā kaujas tiek izcīnītas ne vairs ielās, bet jau TV studijās un cilvēku sirdīs.

Krievijas informatīvā kara mērķis ir izraisīt auditorijas neapmierinātību un neuzticību Rietumiem, lai apdraudētu Rietumu pozīcijas internetā un plašsaziņas līdzekļos, kā arī lai samazinātu sabiedrības uzticību jebkādām Rietumu institūcijām, – finanšu, tiesu, valsts pārvaldes.

Mērķtiecīgi tiek grauts mūsu valsts un sabiedrības pretestības gars kā griba sargāt savu nācijas vērtībtelpu. To panāk ar dažādiem līdzekļiem, piemēram, radot caurkritušas valsts tēlu, akcentējot un/vai pārspīlējot mūsu sabiedrības trūkumus – korupciju, nepietiekami augsto dzīves līmeni, ekonomisko un sociālo atpalicību utt. Šāda attieksme tiek producēta, lai grautu sabiedrības uzticību valsts pārvaldei, liekot šaubīties, vai Latvijas valsti vispār ir vērts sargāt.

Tam labi der visu veidu mūsu nacionālo vērtību diskreditācija, izņirgāšana un latviešu kā Latvijas valstsnācijas identitātes pazemošana. Iedarbīgs līdzeklis ir pašiznīcinošas demokrātijas taktikas kultivēšana – ar demokrātiskiem līdzekļiem iznīcināt pašu demokrātiju. Drošības policijas vēsta: “Slēpjoties aiz vārda un pulcēšanās brīvības, kā arī citiem demokrātiskas sabiedrības instrumentiem, Krievija caur tās finansētiem tautiešu politikas un citiem aktīvistiem turpināja izplatīt savām politiskajām interesēm atbilstošus vēstījumus.”[2]

Līdztekus tiek veidoti sociālpolitiski mīti par cilvēktiesību neievērošanu, fašisma atdzimšanu u. tml. No otras puses – tiek veicināta sociālpolitiska tuvredzība un infantilisms, sociālā apātija, vienaldzība, individuālisms un egoisms, latents, neapzināts pacifisms, jo tas viss rada pasivitāti, kas ir labvēlīga vide manipulācijām. Lieti der arī vērtībinertums un nihilisms. Vērtību nonivelēšana un sajaukšana panāk kara miglas efektu, ļaujot apmulsināt un atņemt politisku orientāciju svarīgos lēmumu pieņemšanas brīžos.

Viena no būtiskajām hibrīdkara daļām ir kultūrkarš, kurā agresorvalsts mērķtiecīgi izmanto savas kultūras apzinātu ietekmi un izplatību, lai aizņemtu mērķa valsts kultūrtelpu un ar to veicinātu savu vērtību ekspansiju. Patlaban uz to jānorāda īpaši, jo kultūra bieži, īpaši inteliģencē, nepamatoti tiek uzskatīta par militāri neitrālu cilvēku darbības jomu (līdzīgi kā sports). Krievija izmanto šo faktisko lētticību un naivitāti, krievu kultūru izmantojot kā savdabīgu Trojas zirgu, lai veicinātu savu politisko un humanitāro iespaidu un savu vērtību ekspansiju.

Ko šajā situācijā darīt mums, Latvijas patriotiem? Apzināt, stiprināt un attīstīt savas valstiskās, nacionālās, patriotiskās un militārpatriotiskās vērtības.

Vispirms uzdosim sev būtisku jautājumu: kāds ir Latvijas valsts pastāvēšanas mērķis? Ne jau tādēļ vien, lai risinātu svarīgus vietējos saimnieciskos jautājumus. Satversmes Ievadā teikts: “Latvijas valsts ir izveidota, balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.”

Kuras ir tās vērtības, kas veido mūsu valstiskās esības pamatu?

Latvijas valstsnācija, proti, mēs paši – latvieši. Nevis tāpēc, ka mēs būtu ar kaut ko pārāki par citām tautām, bet tāpēc, ka tikai mēs esam Dieva, iepriekšējo, nākamo paaudžu un savas sirdsapziņas priekšā atbildīgi par Latvijas valsts likteni. Tieši tāpat kā citas nācijas ir atbildīgas par savām valstīm.

Latvijas zeme, kas veido mūsu teritoriālo kopību. Tā ir mūsu Tēvzeme, jo ir piesātināta ar mūsu vērtībām. Tā ir iepriekšējo paaudžu kopta un uzticēta mantojumā nākamajām. Tā ir arī iepriekšējo paaudžu sargāta – viņi par to atdevuši savu dzīvību un tajā ir apglabāti. Tagad Latvijas teritorijai klāt nākusi vēl arī tās vērtībtelpa virtuālajā un informatīvajā izpausmē.

Latviešu kultūra, kas ir mūsu tautas gara pašizteiksme materiālās, sociālās, attiecību, garīgās u. c. vērtībās. Tā balstās Rietumu civilizācijas pamatvērtībās.

Latviešu kā valsts valoda. Valoda ir galvenais savstarpējais saskarsmes un atpazīšanas veids; tā uztur un attīsta nācijas savdabību. To, ka valoda ir valstisks faktors, pierāda 2012. gada Valodas referendums, kurā pretstatā 273 000 nelojālo pilsoņu pārliecinoši – ar 75% – uzvarēja latvieši.

Suverenitāte, politiskās pašnoteikšanās patiesā griba.

Mūsu vēsture, kas īstenojas mūsu katra līdzdaļā nācijas liktenī. Ir svarīgi, kur nācijai būtiskos brīžos esam bijuši un ko darījuši. Ne mazāk svarīga ir vienota izpratne par to, kas un kāpēc ir noticis mūsu vēsturē.

Mūsu nācijas cīņas gars, kas ir attīstījies un veidojies mūsu militārajās un nemilitārajās cīņās. Varam sākt ar Saules kauju 1236. gadā un beigt ar 1992. gada Zemessardzes operāciju Liepājas Karostas bloķēšanā. Visās šajās cīņās atradīsim daudz vērtīga, izzināma un svinama, kā arī nākamajām paaudzēm mācāma.

Mums, latviešiem, nevajag kaunēties, bet lepoties, ka mīlam savu Dzimteni, ka esam tās patrioti! Patriotisms taču ir veselīga piederības apziņa savai nācijai. Ja kādam tās nav, tas nozīmē morālu trūkumu (labojamu!), tieši tāpat, ja kādam nebūtu personiskās pašcieņas. Mūsu pirmais iekšlietu ministrs Miķelis Valters sacīja: “Latviešu patriotisms ir jāsaprot kā valsts patriotisms. Tikai par šāda patriotisma vērtību ir vispār vērts runāt un to par patriotismu saukt.”

Par savu valsti aizvien ir jāiestājas. Arī tagadējo nacionālo piederību nivelējošā globālisma ideju ietekmē. Režisors Alvis Hermanis par to zīmīgi saka: “Latvieši ir stipri aizrāvušies ar politkorektumu, ar visu veidu citdomājošo saprašanu. Mēs jau redzam, pie kā Eiropā ir novedis politkorektums. Ir lietas, kas ir jāapstādina pašā saknē.”

Par savu valsti ir jācīnās – vispirms jau pilsoniskajā cīņā, iekšējā demokrātiskajā frontē, lai mūsu vērtības patiešām arī tiktu īstenotas dzīvē. Atcerēsimies, ka šodienas hibrīdkara apstākļos galvenā ir nācijas valstsgriba, tās spēja pretoties iekšējiem un ārējiem postošiem spēkiem, atklātiem un slēptiem. Leposimies, ka mums, latviešiem, ir sava valsts! Cīnīsimies, lai mēs varētu reiz lepoties arī ar to, kāda tā ir!

Nobeigumā daži kontroljautājumi katram pašam sev, lai konstatētu savu faktisko patriotisma līmeni:

−        Vai es (vai mani bērni) aktīvi piedalos Jaunsardzē, Zemessardzē, vai, ja vecuma, slimības un citu iemeslu dēļ to nespēju, vai es atbalstu kādu no viņiem?

−        Cik daudz no sava brīvā laika ziedoju Latvijas valstiskuma stiprināšanai? Ko konkrēti šodien esmu nesavtīgu izdarījis, lai es un mani bērni varētu rīt pamosties joprojām brīvā Latvijā?

−        Cik lielā mērā es esmu faktiski spējis, varējis, gribējis ietekmēt savu mikrovidi – ģimeni, kolēģus, sava dzīvokļa, savas darbavietas patriotisku vai vismaz nacionālu noformējumu.

Gaidāmo vēlēšanu kontekstā divi ieteikumi Latvijas patriotam:

−        Ja nevari izšķirties, par ko balsot, tad atdod savu balsi kādai no lielajām latviešu partijām, kas sasniedz 5% robežu. Pretējā gadījumā Tava balss ir ne tikai iztērēta, bet kopējā vēlēšanu cīņā esi veicinājis savu pretinieku, kurš politiski ir daudz saliedētāks. Krieviem ir viena lielā partija, latviešiem – piecas.

−        Vislabāk ir balsot par to latviešu lielo partiju, kas jau ilgstoši ir aizstāvējusi latviešu valstiskās un nacionālās vērtības. Protams, neviena partija nav ideāla, jo neviens cilvēks tāds nav, es un Tu, cienījamo lasītāj, tai skaitā, taču tomēr ir kādi, kas spēj, var un grib kalpot Latvijas valstij labāk un prasmīgāk nekā citi. Un tikai no Tava, mana un daudzu citu apzināta un pārdomāta balsojuma būs atkarīga Latvijas valsts nākotne.

Par godu Lāčplēša dienai 11.11.2017. Rīgas Brāļu kapos, tika iededzinātas svecītes un norisinājās lāpu gājiens no Rīgas Brāļu kapiem līdz Brīvības piemineklim un Latviešu strēlnieku laukumam. Pie Brīvības pieminekļa – svētbrīdis ar mācītāja Gunta Kalmes uzrunu.
Video: Jānis Rožkalns

Lasot Bībeli rodas ieskats Izraēlas tautas vēsturē, kultūrā, un galvenokārt morālē un ticībā, proti, iedziļinoties plašā sakarību spektrā par Izraēlas tautas attiecībām ar Visvareno Trīsvienības Dievu. Kristieši iedvesmojas un sajūsminās par Vecajā Derībā aprakstītajiem garīgo un nacionālo varoņu piedzīvojumiem. Dievkalpojumos mācītāji piemin leģendāro stāstu par Dāvidu un Goliātu. Pretstatot mazo, vietējo iedzīvotāju Dāvidu ar lielo un neuzvaramo iebrucēju Goliātu. Dāvida ticība Dievam un bezbailība sakauj Dieva izsmējēju.

Vai Dāvids iestājās kaujā tikai, lai aizstāvētu Dieva godu, tā kļūdams par varoni? Ne tikai, viņš redzēja ienaidnieku pārsvaru. Viņš redzēja, ka tautā iestājās panika, sāpe par iespējamo zaudējumu, nedrošību, bailes, izmisumu.

Domājams, ka Dāvids iestājās arī par savu nāciju, viņš vēlējās tautai nodot to, kas dega viņa sirdī, Dieva mīlestību pret tautu, kuru ne katrs izraēlietis varēja izprast un apjaust. Notika mijiedarbība, Dāvids aizstāvēja Dieva godu, bet Dievs aizstāvēja tautas godu. Kauja bija izcīnīta pārdabiskā veidā. Tādējādi Dāvids kļuva arī par Izraēlas tautas nacionālo varoni. Viņš iedvesmoja visu tautu cīnīties pret iebrucējiem, okupantiem un ienaidnieku pārsvaru.

Izraēlas tautai joprojām ir ar ko lepoties, jo vairāk, ka tik nozīmīgs un visai tautai izšķirošs notikums ierakstīts Bībelē. Punkts. Vai tomēr komats?

Neviļus rodas ķecerīgs jautājums, vai tikai līdzīgi stāsti nav sastopami arī citās tautās pagātnē un šodien? Kā ir ar latviešu tautu? Godīgi sakot, taču arī Latvijas vēsturē ir ne mazums liecību par Dievišķu pārdabisku darbību latviešu tautas labad. Vēsturiski  lielvalstu imperiālistiskās ietekmes dēļ, vēl pat mūsdienu Latvijā ir jaušams, ka daudzas lietu sakarības noklusētas.

Varbūt tā ir arī neziņa, kas saistāms ar Bībelē teikto, ka pašmājās pravietis nav cienījams.

Varbūt atsevišķi politiskie kontrolējošie spēki Latvijā nav ieinteresēti, lai latviešiem gluži kā Izraēlas tautai celtos pašvērtējums un cieņa pret savējiem, jo saprotams, ka arī šādi iedvesmojošie stāsti no pašu latviešu vidus var pacelt latviešu Gara spēku, ļaudamies pacelties, Atmodas spārnos.

Varbūt pēc inerces mēs paši pārlieku daudz savas tuvredzības un vienaldzīgās steigas dēļ, esam pieļāvuši dievišķas liecības atstāt nenovērtētas.

Varbūt ir laiks meklēt un nostiprināt vienojošajās saitēs sava tautieša, kaimiņa un draugu pārliecību, gara un mīlestības spēkā. Vienojošā saite, kas satur tautu un atklāj, ka arī starp latviešiem ir garīgie un nacionālie varoņi ar kuriem lepoties, viegli identificēties, efektīvi mobilizēties pēc vajadzības un vienkārši būt laimīgiem. Tie ir savējie, kas droši ved cauri grūtībām pretī Latvijas valsts pamatmērķim un tautu paceļ jaunā dievišķā spēkā, ticībā un mierā.

Dāvids no Izraēlas var mūs iedvesmot, bet droši vien viņš nebrauktu uz Latviju, lai to celtu no apziņas gruvešiem, latviešiem pašiem iedvesmojoties arī no savējiem varoņiem, jāceļ sava Latvija. Varbūt der padomāt, kā saskatīt mums pašiem savus garīgos un nacionālos varoņus un savējo varoņdarbus aprakstīt Latvijas Grāmatā.

„Pieminiet savus vadītājus!” (Ebr.13:7)

Pieminiet savus vadītājus jeb varoņus un pieminiet viņu varoņdarbus. Tas nav aicinājums, bet pavēle. Kā to darīt? Apkopt kapiņus? Nav slikta doma, taču ir rakstīts: „Lai mirušie aprok savus mirušos, bet tu ej un seko Jēzum”. Liecināt par Jēzu Kristu var dažādi, šajā gadījumā, pieminot savus vadītājus un neaizmirstot arī par dzīvajiem.

No mācītāja Dr.theol., Gunta Kalmes grāmatas “Durvis uz mājām“.

Pulkvedis un viņa gars

“Viņš bija personificēta uzvara” (Edvards Virza).

“Tā tauta, kurai ir savi varoņi un kura tos neaizmirst, nav salaužama” (Uldis Ģermanis).

“Ko mēs zinām par mūsu pirmo virspavēlnieku Oskaru Kalpaku (1882-1919) Ne tikai to, ko varam izlasīt grāmatās, bet vairāk to, kas parasti acīm apslēpts, – viņa iekšējo pasauli. Vienīgais, pēc kā mēs varam ko nešaubīgi secināt, ir viņa darbi, veikums. Darbi, kas liecina par lielu iekšēju dvēseles, gara un gribas piepūli, kuru nevar izteikt džoulos vai vatos, bet kuri saprasti un apjēgti izraisa cieņu, apbrīnu, sajūsmu un vēlmi līdzināties..”

“Tolaik mums bija vairāki virsnieki ar līdzīgu biogrāfiju kā Kalpakam, bet tikai viens tāds kā viņš. Tikai viens, kas tā prata īstenot Dieva dāvanu būt par varoni un savas tautas militāro vadoni.

Bērnībā O.Kalpaks vēlējies kļūt par ārstu vai mācītāju. Viņa mīļākie vārdi no Svētajiem Rakstiem bija šie Kristus sacītie: ” tas visu spēj, kas tic.” Bet Dievs viņam bija izredzējis citu ceļu- karavīra, virsnieka, savas Dzimtenes atbrīvotāja ceļu.”

Ģenerālis Kārlis Goppers (1876-1941) savās atmiņās apraksta viņa virsnieka gaitas un personību. Viņš bijis ne tikai ļoti apzinīgs virsnieks, bet arī atjautīgs un iniciatīvas pilns cilvēks. Jau pēc pirmajām Pirmā pasaules kara kaujām viņa karavīri -jebkura virsnieka rīcības precīzākais kritērijs – sacīja: „Ar viņu nepazudīsi. ”Kāds no viņiem reiz vērojot, kā vācieši cenšas ieņemt Kalpaka aizstāvētās pozīcijas, ne bez lepnuma sacīja: „Nesaprot, uz kā uzdūrušies.” Citreiz, kad vācieši ar stipru artilērijas uguni bija sašāvušo viņa ložmetēju rotas pozīcijas, tā ka lielākā daļa karavīru bija krituši un daļa no ložmetējiem bojāti, Kalpaks pats metās pie ložmetēja un lika vāciešiem atkāpties. Pateicoties viņa attapībai un komandiera drosmei, izdevās izglābt no drošas bojāejas veselu krievu divīziju. Par to viņš saņēma Jura zobenu.

Kaujas laukā viņš allaž apstaigāja savus kareivjus, tos uzmundrinot un uzturot viņu cīņas garu.[...] Viņš bija dzimis līderis. Kalpaks bija arī pazemīgs. Kad viņam paziņoja, ka viņš nominēts Jura krustam, viņš esot izbrīnījies jautājis: „Par ko?” „Viņam jau bija visi apbalvojumi, kādus piešķīra par kaujām, to starpā abas statūtu goda zīmes, Jura zobens un Jura ordenis,” raksta vēlākais ģenerālis Kārlis Goppers.

Par tādiem, kas kaujā negūst ievainojumus, mēdz sacīt, ka tie dzimuši laimes krekliņā. Visu kara laiku Kalpaks pavadīja frontē., jo ne reizi netika nopietni ievainots. Dievs viņu sargāja, jo gatavoja viņu kādam īpašam un lielam uzdevumam. Viņam vajadzēja īstenot to, pēc kā latvieši bija teikušies gadsimtiem-iegūt brīvību savai zemei un tautai.

Viņa dāvana

Cilvēkam ir daudzas Dieva dotas dāvanas. Mākslinieka dotības ir no tik vienkāršām lietām kā krāsām, skaņām, kustībām vai rakstu zīmēm radīt skaistumu. Zinātnieka prasme ir ielūkoties lietu būtībā, atrast to slēptākās un dziļākās sakarības, nosaukt tās vārdos. Un ticības dāvana ir gribasspēka mobilizācija-Dieva dots dvēseles un gara spēks pakļaut sevi augstākiem mērķiem, sasprindzināt sevi, lai pārvarētu grūtības. Vēl vairāk – cilvēks, kurš noticējis Kristus paša sacītajam, ka tas visu spēj, kas tic, aizrauj sev līdz arī citus- tik liels nu ir tapis viņa dvēseles un pārliecības spēks! Kalpakam bija Dieva dāvana šo spēku atraisīt arī savos zēnos. Tas nav pārspīlējums. Pulkvedis zināja par ko cīnās, un tādēļ viņš savu pārliecību spēja iedvest arī saviem karavīriem.

Ir saglabājies nostāsts, ka pirms kaujas Kalpaks jautājis saviem karavīriem: „Vai ticat?” un pats čukstējis: „Es ticu!” Un viņi kopā atbildējuši: „Mēs ticam!” Lūk, tas ir ieskats viņa dvēselē! Tas pasaka par viņu daudz vairāk nekā militārkarjeras apraksts un iespaidīgais apbalvojumu saraksts. Apustulis saka: Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā”(2.Kor.5:7),jo ticība ir nevis akla lētticība, bet gan garīgā redze. Tā jau skata uzvaru un tāpēc var būt pārliecināta. „Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām”(Ebr.11:1). Tā Kalpakam īpaši bija vajadzīga, kad viņam kā komandierim nācās dot savu pirmo pavēli nevis iet uzbrukumā, bet atkāpties no Rīgas. Viņš netika pavadīts ar līdzjūtību un simpātijām, bet ar lamām, zaimiem un nievām, jo latvieši vēl neticēja savas valsts iespējamībai. Notiekošais daudziem šķita viņu tautiešu droša vešana nāvē kādas avantūras dēļ. Bet Kalpaks zināja, par ko viņš un viņa bataljons cīnās. Viņš nebija daiļrunīgs, bet viņa vēstulē lasām: „Pagaidu valdību mēs aizstāvēsim līdz pēdējai asins pilei.”

Jau pirmā kauja pie Lielauces 919.gada 16. Janvārī pret pretinieka pārspēku nesa uzvaru. Tā atnesa arī ko vairāk. Kalpaka uzvara „sapurināja” depresijā un bezpalīdzības izjūtā iegrimušo valdību Liepājā, un tautā atmodās cerība. Šai uzvarai sekoja citas. Kalpakieši par savu komandieri izsacījās lakoniski: „Ar viņu mēs uzvarēsim” Un tā arī bija. Bet pats Virspavēlnieks pēdējo uzvaru neredzēja, 1919.gadā 6.martā viņš krita.

Nav grūti atbildēt uz jautājumu: Kādēļ mums tika dots Oskars Kalpaks?”- lai dibinātu Latvijas armiju un sāktu Latvijas atbrīvošanu. Mums vajadzēja kādu, kas bezcerīgā situācijā veiktu neiespējamo!. „Ideoloģiskā ziņā Kalpaks ar personīgo priekšzīmi bija ievērojami veicinājis Latvijas valsts ideju, salauzis vienaldzību un latviešu tauta lielā paļāvībā sāka raudzīties uz savu dēlu varoņdarbiem ar Latvijas brīvību kā cīņas mērķi.”[1] sacīja viņa cīņu biedrs Arvids Krīpens.

Mēdz sacīt, ka dzīvē vajag nospraust lielus mērķus. Kalpakam tas bija liels, ļoti liels-vārda visburtiskākā nozīmē tik liels kā Latvija-BRĪVA LATVIJA!

Edvards Virza retoriski jautā: „Ko tad Kalpaks nostādīja pretī lieliniecisma idejai, un caur ko viņš uzvarēja? Tā-nacionālā ideja ar saviem nedaudziem piekritējiem, un uzvarēja viņš ne tik daudz ar ložu metējiem un lielgabaliem, kā ar savu pārliecības spēku un savu gara stretēgiju.”[2]”

[1] Arvids Krīpens. Kalpaka bataljons un Baložu brigāde.-Belmore:Mintis PTY.,1963.-82.-83.LPP.

[2] Virza E. Pirmais Latvijas Nacionālo Karaspēku virspavēlnieks pulkvedis Oskrs Kalpaks. –Madona:Kalpaka pieminekļa komiteja Meironos un Savienība”Pulkveža Kalpaka bataljons”.-66.lpp.

Zināšanai:

Īsais ieraksts vēstures grāmatās vēsta, ka 1919. gada 6. martā Skrundas–Saldus ceļa apkaimē notika kauja starp tā brīža sabiedrotajiem – vācu un latviešu daļām. Bojā gāja vairāki Latvijas armijas virsnieki un kareivji, viņu vidū arī bataljona komandieris pulkvedis Kalpaks.

Liepājas Ziemeļu kapi bija Kalpaka pirmā atdusas vieta līdz 1919. gada septembrim, kad viņš tika pārbedīts dzimtas kapos Meirānos pie Madonas. Savukārt 1939. gada 6. martā Liepājas Ziemeļu kapos tika atklāta Kalpaka piemiņas vieta.

Mācītājs Guntis Kalme. Foto - Uģis Nastevičs

Jēzus redzēja Nātānaēlu nākam un saka par viņu: “Redzi, patiesi israēlietis, kurā nav viltības!” Nātānaēls sacīja Viņam: “Kā Tu mani pazīsti?” Jēzus atbildēja viņam: “Pirms Filips tevi sauca, kad tu biji zem vīģes koka, Es tevi redzēju.” Nātānaēls atbildēja Viņam: “Rabi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš!” Jēzus viņam atbildēja: “Tu tici tāpēc, ka Es tev sacīju, ka redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas par šīm. (Jņ 1, 47-50)

Moto:           Tās asinis nav padevušās

Tās pāriet jaunā gadu simtā 

(Broņislava Martuževa)

Ikdienišķa situācija. Kristus atpazīst Nātanaēlu, kurš par to brīnās. Bet Jēzus nevēlas skaidrot viņam, kā tas noticis, jo ir lielākas, nozīmīgākas, būtiskākas lietas, kā tikai apmierināt godprātīgā cilvēka ikdienišķo ziņkāri. Ir kas daudz svarīgāks, kam pievērst uzmanību, par ko rūpēties, kam sevi ziedot.

Mēs esam līdzīgā situācijā. Kādēļ esam šodien, darbadienas rītā ienākuši dievnamā? Pēc kā ieradāmies? Ko saklausīt, sadzirdēt? Ko paņemt sev līdzi? Uzņemt kādu kristīgā ticībā balstītu patriotisma iedvesmu šai dienai?

Pestītājs šajā notikumā vēstīja par iespēju dzīvot lielāku, augstāku dzīvi kā ikdiena vien. Kristus māca skatīt lielās lietas, dzīvi ieraudzīt plaši. Mēs parasti uz sevi raugāmies ar diezgan īsu skatu, daži gadi atpakaļ, daži uz priekšu, tas arī viss. Bet noteikti būtu vērts ielūkoties pagātnē nopietni un dziļi, un attiecībā uz nākotni – ja arī nevaram paredzēt visu, kas notiks, taču varam izvēlēties attieksmi un savas vērtības, par kurām iestāties, kuras aizstāvēt.

Kristus saka: Tu redzēsi. Mēs varētu piebilst: ja skatīsies! Ja raugāmies uz sevi ne tikai kā uz atsevišķu indivīdu, bet uz kopumu – tautu, nāciju – tālāk, dziļāk, plašāk kā tikai viendienīgu izdzīvošanu, – kā tad redzam sevi lielajās vēstures sakarībās? Ne dažos gados, bet vismaz desmitgadēs? – Izcīnījām savu – latviešu valsti, izkopām to līdz Eiropas līmenim – labklājībā un kultūrā, tad zaudējām, pārcietām okupāciju, un atguvām savu Latvijas valsti. Nepazaudēsim to tagad!

Katoļu priesteris un vēlākais LV valstsvīrs Francis Trasuns 1917. gada latgaliešu kongresā sacīja vārdus, kas bija un joprojām ir nozīmīgi ne tikai Latgalei vien, bet arī visai Latvijai: Mums reiz jāizšķiras: vai iet kopā ar barbariem uz Austrumiem jeb ar kultūru uz Rietumiem! Mēs izšķīrāmies – toreiz, 1918. uc savai valstij nozīmīgos gados un vēlreiz 1991. Tāpēc, ka jau ilgi bijām pazinuši austrumu kaimiņu.

Lai šoreiz tās raksturojam pietiek tikai ar tās dzejnieka Tjutčeva (Федор Иванович Тютчев) sniegto: Русская история до Петра Великого сплошная панихида, а после Петра Великого – одно уголовное дело. Proti: Krievijas vēsture līdz Pēterim I bija viens vienīgs aizlūgums par mirušajiem un pēc Pētera I - viena vienīga krimināllieta.

Mēs to izbaudījām, drīzāk – pārdzīvojām, pārcietām, līdz spējām 1991.g. nokratīt grūstošās impērijas žņaugus. Bet nu esam dīvainā situācijā. Vārda parastajā nozīmē kara nav, bet miers arī nav. Tas tādēļ, ka norisinās t.s. jaunās paaudzes karš – hibrīdais karš, kura pirmie posmi ir informatīvais, psiholoģiskais un vērtību karš.

Kā katram karam, arī šim bija savs iemesls. Tiklīdz Latvija pasludināja vēlmi iestāties Eiropas Savienībā un NATO, sākās arī informatīvie uzbrukumi. Austrumu kaimiņš saprata, ka izejam no tā ietekmes zonas. Jau 1992.g. krievu ģeopolitika Sergeja Karaganova doktrīna vēstīja: Krievvalodīgie iedzīvotāji – ir varens Krievijas aktīvs. Jādara viss iespējamais, lai atstātu krievvalodīgos iedzīvotājus tajos reģionos, kur tie pašreiz atrodas. Tāpēc, ka mums tur jāatstāj ietekmes sviras ar tālāku perspektīvu.[1] Tas bija nu jau īstenojies nodoms paturēt Padomijas migrantus kā civilokupantus. Vēlākās t.s. krievu pasaules aktivitātes un īpaši valodas referendums nebija nejaušība.

Kāds tam sakars ar šodienu? Ne tikai tas, ka 16.martā ik gadus īpaši sarosās neostaļinisms putiniskā rašisma veidā. Klausot Kristus padomam centīsimies ieraudzīt lielākās lietas. Kas līdzās atziņām par austrumu agresora dabu mums vēl ir jāiegūst?

Ģenerālis R.Bangerskis savā pēdējā pavēlē leģionāriem sacīja: Jūsu alga lai ir apziņā, ka esat darījuši savas valsts un tautas labā visu, kas cilvēka prātam un spēkam iespējams. Šī apziņa lai dod ticību un izturību arī turpmākajā liktenī.

Tātad leģionāri savu ir paveikuši. No viņiem nekas vairāk netiek prasīts. Tāpēc, ka mēs, nākamās paaudzes, baudām viņu cīņas augļus, tagad tiek prasīts no mums. Kāda ir mūsu paaudzes daļa? – Pieminēt kritušos, godināt dzīvos? Vai tikai? – Daudz vairāk un svarīgāk ir iemantot viņu garu, cīņas motīvu. Kāds tas ir?

Leģionāru vārdos neizteiktā, bet kaujas laukos īstenotā devīze bija: Kamēr cīnos, tikmēr esmu. Kamēr esmu, tikmēr cīnos.

Leģionāri ir paraugs kā un kāpēc cīnīties bezcerīgā situācijā – tad, un īpaši tad, ja uzvara nav vēl saredzama. Cīņa nav spēle un karavīrs nav spēlētājs, kurš cīnās tikai tik ilgi, kamēr ir iespējas uzvarēt un jūt morālas tiesības spēli pārtraukt, ja iespējas uzvarēt ir izsmeltas un viņš vairs nebūs čempions. Karavīrs ir savējo un savas Dzimtenes aizstāvis, kurš cīnās līdz pēdējam elpas vilcienam, jo viņš karo ne tikai par uzvaru. Karavīra likme ir daudz augstāka. Viņš aizstāv arī savas tautas godu un pašcieņu.

Katrs leģionāru atsistais krievu uzbrukums, katra nosargātā zemes pēda nozīmēja vēl vienu brīvības dienu, – dienu bez laupīšanām, slepkavībām, izvarošanām, dienu bez deportācijas. Tas nozīmēja brīva cilvēka dzīvi kaut mēnesi, nedēļu, pat dažas dienas ilgāk. Leģionāru cīņa no jauna parādīja seno patiesību, ka brīvam būt nozīmē ne tikai būt noteicējam par savu dzīvi, bet arī gribēt, varēt un spēt brīvību aizstāvēt.

Broņislava Martuževa savam brālim, leģionāram veltīja šādas rindas:

Tie krituši, bet nesakauti

Stāv aizsardzības pozīcijās

Tā, brālīt, visa mūsu tauta.

Kas ticēja, kas nenobijās

Leģions bija mūsu zemes un tautas aizstāvēšana un vēlme atgūt zaudēto suverenitāti tā, kā tas tobrīd bija iespējams. Pulkvedis Voldemārs Veiss sacīja: Mums jātiek pie ieročiem. Tos mums tagad piedāvā. Mums tāpat būs jācīnās par savas valsts brīvības atgūšanu. Nav svarīgi, kādos tērpos mūs ietērps. Galvenais šodien ir ieroči.

Cīņas cena bija prasība uzvilkt vācu formas un karot viņu karaspēkā, bet ieguvums bija iespēja cīnīties vismaz pret vienu no okupantiem.

Par latviešu leģionāru motivāciju 15. divīzijas komandieris vācietis virspulkvedis Ādolfs Akss ziņoja savai priekšniecībai: Viņi ir latvieši, un vēlas patstāvīgu latviešu nacionālo valsti. Nostādīti izvēles priekšā – Vācija vai Krievija, viņi ir izšķīrušies par Vāciju. Vācu virskundzība viņiem liekas mazākais ļaunums. Naidu pret Krieviju padziļināja okupācija. Viņi uzskata cīņu pret Krieviju par nacionālo pienākumu.

Pēc kapitulācijas vairāk nekā 4000 leģionāru devās Latvijas mežos, lai turpinātu savu karu pret sarkano okupāciju.

Tātad kopsavelkot – leģions ir būtiska, loģiska, vēsturiski pamatota mūsu tautas nemitīgo brīvības cīņu sastāvdaļa. Mēs esam šīs cīņas nākamais posms. Viņi cīnījās militāri konvenciālajā karā, mēs –apzināmies to vai nē, – esam jau ierauti informatīvajā karā, vērtībcīņā. Svarīgi tikai – vai esam tā neapzināti upuri vai aktīvi cīnītāji.

Ja uz leģionāriem raidīja bumbas un mīnas, tad tagad Latvija tiek apveltīta ar informatīvā kara šrapneļiem, kas sprāgst cilvēku sirdīs un prātos, nodarot ne mazāku postu kā fiziskās šķembas.

Lielajās – megastratēģiskajās līnijās nekas būtiski nav mainījies. No jauna apstiprinās vēsturiskā patiesība, ka Krievija kaimiņiem liek mieru tikai tik ilgi, kamēr ir vāja. Kolīdz plēsoņa pieņemas spēkos, tā agresīvie instinkti liek sevi zināt. Uzbrukumi turpinās – toreiz mūsu fiziskai, šodien mūsu vērtībtelpai.

Mums ir ko mantot no saviem cīnītājiem, bet arī civilokupantiem un to priekšpulkam – 5.kolonai ir savs mantojums. Mēs dzīvojam situācijā, kad Sarkanās armijas kara noziedznieki – slepkavas faktiski nav meklēti un nav tiesāti; tie joprojām dzīvo tepat un mums jānoskatās, kā viņi ik gadu svin savus noziegumus. Nemānīsim sevi, ka viņi 9.maijā pie Pārdaugavas monstra tikai piemin savus kara upurus; labi zinām, ka tas tā nav.

Iebrucēji un viņu idejiskie mantinieki ir tepat ar savām slepkavnieciskajām antivērtībām, un ar tām turpina uzbrukt mūsu nacionālajai un valsts identitātei, aizskarot un pazemojot mūsu pašcieņu. Informatīvā un psiholoģiskā kara ieroči izraisa attiecīgo iedarbību latviešu smadzenēs un sirdīs – psiholoģiskos, informatīvos zaudējumus – morālo nāvi, nacionālās gribas paralīzi, neizlēmību, bailību, mīkstčaulību, bezmugurkaulainību, kuslumu. Cilvēki jau sāk jautāt – vai šī kara rezultātā Latvijā jau pastāv jauns okupācijas paveids – gļēvokupācija?

Ukrainas piemērs sniedz vismaz 2 būtiskas atziņas. Pirmā – tautas cīņa norit vienlaikus divās frontēs – iekšējā pret valdošo korupciju un ārējā pret svešzemju agresoru. Tiklīdz pirmā ir novājināta, tā otrā nekavējas. Otrā – ja nācija pienācīgi nepretojas agresoram informatīvajā karā, tā piedzīvo militāru karu.

Tātad, lielajās līnijās nekas nav mainījies – Krievija joprojām grib mūs pakļaut, mēs joprojām negribam pakļauties.

Katrs karš, cīņa vispirms ir vērtību sadursme, vērtību konflikts.

Kāpēc gan prokremliskie spēki tik ļoti uztraucas par 16.martu, nevis par 11. vai 18.novembri? Tāpēc, ka mūsu valstiskums ir jau valdošo mazspējas gana diskreditēts. Bet 16.marts ir spontāni kļuvis par tautas nacionālās pretestības dienu, kas netīk ne Krievijas imperiālismam, ne vietējam gļēvlatvismam, jo abiem atgādina, ka Latvijā joprojām ir patrioti, kuri vadās pēc augstākiem motīviem nekā tikai savtīgie. Peripetijas ap 16. martu parāda, ka bijušie ienaidnieki diemžēl nav bijušie, bet joprojām esošie. Krievijas imperiālisms joprojām nav samierinājies ar Latvijas pastāvēšanu.

Šodiena no mums, leģionāru mantiniekiem, vēl neprasa ņemt rokā ieroci. Bet – Ukrainas piemērs rāda – Krievija ir neaprēķināma. Ja nu Latvijas pilsoņiem vecumā no 18 – 55 gadiem tiek jautāts – kāpēc neesi vēl iestājies Zemessardzē vai nebūs jāstomās? Pat ja pats neesi pieteicies tajā vecuma vai veselības pēc, vai atbalsti kādu, kurš tajā ir? Vai tavi bērni vai mazbērni ir jaunsargi?

Jā, pagaidām mums „tikai” jāsargā savu vērtību un informatīvo telpu, jābūt aktīviem savas zemes patriotiem.

Patriotisms nav kas arhaisks vai neaktuāls, gluži otrādi. Par spīti uzbāzīgi arogantai globalizācijas ideoloģijai, redzam, ka tautas nevēlas atteikties no savas nacionālās identitātes. Baski, īri, skoti, kurdi un daudzas citas tautas vēlas savu suverenitāti. Dienvidslāvija un PSRS izjuka nacionālo iemeslu dēļ. Šobrīd nacionālisma tendenci vēl vairāk pastiprina straujā Eiropas islamizācija un Eiropas civilizācijas kristīgo pamatu iznīdēšana. Atteikšanās no nacionālās identitātes noplicina cilvēku, padara nabagāku. Ja cilvēks pakļaujas globālisma iedvestajam mietpilsonisma ideoloģijas iespaidam, ļaujas uz to pierunāties, viņš sevi apzog. Patriotisms kā tautas pašcieņas veids taču balstās cilvēkam Dieva sākotnēji dotajās fundamentālvērtībās – ģimenē, mājās, dzimtenē. Cilvēks bez nacionālās piederības faktiski ir klaidonis, sava veida bomzis (no krievu val. без определённого места жительства, tulk. – bez noteiktas dzīves vietas). Par tādiem mūs gribēja padarīt PSRS, un par tiem mūs šobrīd vēlas padarīt Eiropas Savienība. Jo kas ir tās galvenā vērtība? – brīva darbaspēka plūsma. Nevis nacionālā suverenitāte, pat ne kultūra. Mēs Eiropas Savienībai esam galvenokārt demogrāfiskais faktors, lielo korporāciju alkatības noteikts brīvi migrējošs ražošanas spēks.

1998.g. 29.oktobrī Saeima pieņēma deklarāciju Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā, kura uzliek par pienākumu Latvijas valdībai rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs. Tātad, mūsu, nodokļu maksātāju, uzturētajai valdībai ir pienākums veikt skaidrojošo darbu visos līmeņos – no izglītības iestādēm līdz ārvalstu diplomātiem. Un nevajag aizbildināties, ka Eiropa nesapratīs. Jārunā tā, lai saprastu. Ja kāda amatpresona nespēj iestāties par patiesību un mūsu tautas interesēm, lai dod vietu tiem, kuri to prot, var un grib.

Latvijas patriotiem ir jāieņem konsekventu, nepiekāpīgu nacionālu attieksmi. Tas nozīmē arī nepieņemt gļēvi rāpulīgo attieksmi – ko nu mēs, mēs jau neko nespējam, piesaucot vēl mītu par 700 verdzības gadiem. Tādiem jāatgādina strēlnieku, Brīvības cīņu karavīru, leģionāru, nacionālo partizānu veikums un tautas pretestība okupācijas gados.

Protams, ir izaugušas pāris padomjlaika paaudzes, kuras turētas mākslīgā neziņā par Latvijas patieso vēsturi, kuru nacionālo pašapziņu kropļoja un nīdēja. Savukārt šodienas pret patriotiskajām vērtībām nihilistiski noskaņotās liberālās ideoloģijas centrā ir Homo oeconomicus – ar ārpusekonomiskajiem faktoriem nemotivēta būtne, t.i., patērētājs, mietpilsonis, egoists, kas ieinteresēts tikai savā labklājībā. Bet tas nav ideāls, kas iedvesmo. Kuram patērētājam jebkad ir celts piemineklis? Cilvēki, īpaši jaunieši dabiski alkst pēc augstākām vērtībām. Leģiona cīņām un vēsturei ir milzu patriotisma potenciāls.

Ir jārada un jāuztur sabiedrības atmosfēra, kas konsekventi prasa ievērot vēsturisko taisnīgumu. Ja viena valsts amatpersona izsaka nodomu piedalīties 16.marta pasākumos, tad par šo nodomu vien tiek atcelta. Tā bija pilnīgi nedemokrātiska un patvaļīga varas lietošana. Tajā pat laikā citas amatpersonas 9.maijā var brīvi doties pie Pārdaugavas monstra un godināt mūsu tautas slepkavas.

Protams, tās ir sekas tam, ka joprojām nav noticis svarīgākais Eiropas pēckara vēsturē. Ir bijusi Nirnberga 1, bet vēl nav notikusi Nirnberga 2. Mums ir atklāti jāpauž, ka daudzas problēmas atražo joprojām nepārvarētās okupācijas sekas. Kamēr vēsturiskais taisnīgums nav īstenots, nav iespējams godprātīgi un konsekventi runāt par jelkādu izlīgumu. Slepkava un upuris nevar sēdēt pie viena galda, kamēr pirmais nav saņēmis pelnīto sodu, nožēlojis paveikto un publiski lūdzis piedošanu. Bez taisnības triumfa morāle ir neiespējama, tā būtu liekulība. Ir vērts mācīties no Izraēlas. Šī valsts rūpīgi uzmeklē un grib tiesāt visus, kuri tās skatījumā ir noziegušies pret ebreju tautas pārstāvjiem.

Ir jāatbrīvojas no pārprastā politkorektuma. Dīvainā kārtā visiem citiem Latvijā ir nez kādas tiesības, tikai ne tās pamatnācijai. Bet tieši latvieši taču ir Latvijas valstsnācija, kas sev izkaroja un nodibināja Latvijas Republiku. Nevienam no šeit dzīvojošo citu tautu pārstāvjiem Latvija kā nacionāla valsts nebija un nav vitāli nepieciešama. Vienīgi mēs, latvieši, esam savas sirdsapziņas, nākamo paaudžu un Dieva priekšā atbildīgi par to, kas un kā mūsu Dzimtenē notiek. Vai esam tās īstie saimnieki?

Lai veicinātu patriotismu, ir vajadzīga apzināta un argumentēta nācijas ideja, nacionālā ideoloģija. Satversmes preambula var kalpot kā tās iedīglis. Patriotiskai inteliģencei te daudz kas darāms, – kā katram latvietim, kurš vēlas redzēt uzplaukstam savu zemi un tautu.

Tās asinis nav padevušās

Tās pāriet jaunā gadu simtā

rakstīja B.Martuževa

Skatoties uz jums, kas šodien esat atnākuši godināt leģionārus, gribas sacīt: tās asinis ne tikai ir pārgājušas jaunajā gadu simtā, bet, kas ir daudz svarīgāk – arī jaunajā paaudzē.

Kristus mūs aicināja skatīt lielās lietas. Ieraudzīsim un novērtēsim vismaz šo vienu – būt savas zemes un tautas aktīviem patriotiem, lai tad arī dzīvotu un cīnītos saskaņā ar šo motīvu.

Guntis Kalme. Foto: Saeima.lv

Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu

(1 Moz 2, 15).

Svēts mantojums

Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai,

Un svētīts tas, kurš drošs par viņu krīt,

Lai mūžu mūžos zelt un plaukt Dievs ļauj tai

L.Breikšs

Mūsu dzimtene mums ir svēts mantojums trīskārt:

1) jo tā ir mums piešķirta no Dieva, kurš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu (Ap.d. 17, 26-7). Tāpēc latviešu nāciju apliecinošākajā dziesmā – valsts himnā, lepni dziedam: Dievs, svētī Latviju!

2) Jo mūsu iepriekšējās paaudzes, atbilstoši Dieva pavēlētajam uzdevumam mums uzticēto teritoriju kopt, ir gadsimtiem šo zemi kopuši, veidojuši un atstājuši mums, nākamajām paaudzēm, mantojumā kā tautas kopkapitālu, kas nodrošina mūsu dzīvi šodien. Mūsu uzdevums savukārt ir to vēl izkoptāku un labāk sargātu atstāt mantojumā bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem, t.i., – savējiem.

3) Jo mūsu tautas karavīri šo zemi ir sargājuši, par to lējuši asinis un krituši neskaitāmos karos. Upurējot savas dzīvības, viņi ir pilnā mērā piepildījuši Dieva pavēli sargāt mums uzticēto zemi. Viņi apliecināja savu piederību Dieva pavēlei pēc augstākās – pašuzupurēšanās mērauklas.

Ināra Mūrniece1944.gada Ziemassvetku kauju 71.gadadiena Lestenē. Foto: Saeima.lv

Ar to viņu nestais upuris ir kļuvis negrozāms, neatsaucams, nemanipulējams. Mēs varam vien godbijībā tā priekšā noliekt galvas un censties pārmantot viņu aizstāvētās vērtības. Tādēļ uzticīga sekošana vērtībām, par kurām viņi cīnījušies, ir tas mantojuma dokuments, “testaments”, kas apliecina mūsu piederību Dzimtenei. Tāpēc mums ikvienam ir pienākums sargāt katru Latvijas metru. Nekas nevar atcelt Dzimtenes neatdodamību, tās neizpārdodamību. Nevienam nav tiesību to izdāļāt, iztirgot vai atļaut okupēt - dažādi līgumi šādu iztirgošanu varbūt var padarīt juridiski legālu, bet ne morāli leģitīmu.

Mums ir dramatiska vēstures pieredze, no kuras vajadzētu mācīties. 1940.g.17.jūnijā K.Ulmanis sacīja: Mūsu zemē ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu, kas izriet no draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. Vēlos, ka iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību. Lieki atgādināt, kādas šausmas sekoja. Ne tikai Baigais gads, bet arī tūkstošiem ienākušo militāro un pēc kara – vairāk kā 900 000 civilokupantu. Tieši šīs svešu kultūru pārstāvošās migrantu masas bija (un joprojām ir) galvenais okupācijas spēks, kas aizņēma latviešu tautai piederošo zemi. Armija bija tikai instruments, kas deva tiem iespēju ierasties.

Arī K.Ulmaņa pavēlei palikt savās vietās bija dramatiskas sekas. Lai tā ir mūsu šodienas vēstures mācību stunda: ar radikālu ļaunumu nav iespējamas nekādas vienošanās, ne diplomātiskas, ne arī kādas citas. Sākt dialogu ar to nozīmē zaudēt visu.

Tikai trīs gadus pēc K.Ulmaņa pavēles atvērt robežu, latviešu leģionāriem un nacionālajiem partizāniem nācās nesamērīgi dārgi, ar savām asinīm un dzīvībām, maksāt par centieniem atgūt katru Latvijas zemes metru. Tas neizdevās un joprojām nav izdevies, ienākušie okupanti joprojām ir šeit – mēs to pieredzam gan ikdienā, gan katru gadu 9.maijā.

Bet ne tikai no vēstures varam mācīties. Arī no tagadnes. Parasti tiek radīts priekšstats, ka mūsu atrašanās Eiropas provincē ir ģeopolitisku un kultūras trūkums, jo kamēr pie mums atnāk tās sasniegumi, jaunievedumi, reformas, paiet ilgs laiks, un tas rada atpalicības, mazvērtības sajūtu.

Gudrība ir prasme izmantot jebkurus apstākļus sev par labu. Vai tam, ka atrodamies Eiropas provincē varētu būt arī kāda priekšrocība?

Jā, jo tā mums ir dota iespēja mācīties no viņu, ne savām kļūdām. Mums vajadzētu skatīt Eiropu ne tikai kā sasniegumu banku, bet arī kā ideju un norišu poligonu un analizēt tur notiekošo, nevis nekritiski atdarināt un ciest viņu bezatbildības un kļūdu sekas.

Atrašanās Eiropas nomalē dod laika rezervi, lai spētu gaidāmajām norisēm atbilstoši sagatavoties. Tas nozīmē vispirms saprast notiekošo no pamatvērtību pozīcijām. Pamatvērtības, kā tas ietverts jau jēdzienā, ir tās, kas ir fundamentālas mūsu esībai.

Eiropas kristīgās kultūras ietvarā viena no pamatvērtībām ir cilvēka dzīvība. To esam mantojuši no kristīgās ticības, kas vēsta, ka cilvēks ir veidots pēc paša Radītāja tēla, ka Dieva dēls Kristus redzēja cilvēku tik vērtīgu, ka nekavējās par to savu dzīvību nodot.

Citās civilizācijās, kas veidojušās uz citu reliģiju pamata, cilvēka dzīvībai nav šādas vērtības. Tas, kas mums ir vērtība, nav un nevar būt tāds viņiem, jo tiem ir citi vērtību avoti un, līdz ar to arī citi, ar mūsu civilizācijas vērtību sistēmu nesaskanīgi noteikumi. Viņi gan labprāt izmanto mūsu civilizācijas labumus, privilēģijas, sasniegumus, bet nepieņem vērtību sistēmu. Ir lētticīgi domāt, ka pretējas lietas ir apvienojamas, integrējamas. Turklāt pretējas nenozīmē tikai –atšķirīgas. Pretējs labajam ir nevis citāds labais, bet gan ļaunais.

Tagad mēs zinām (un par to esam maksājuši ļoti dārgi), ka “diplomātiskas vienošanās”, uz kuru pamata mūsu zemē tiek atļauts ienākt svešas civilizācijas pārstāvjiem, nozīmē mūsu zemes un tautas izpostīšanu, – jo viņiem šī zeme nav svēts mantojums, bet tikai izmantojams resurss.

Vispārzināma ir atziņa, ka vēsture atkārtojas. Tomēr katram laikmetam ir savs karošanas veids. Jaunie – demogrāfiskie okupanti ienāk bez formām un ieročiem. Ar šo demogrāfisko karu iesākas Eiropas pamatnāciju pakāpeniska, bet konsekventa izspiešana no teritorijām, kuras tās ir gadsimtiem kopušas, pārmantojušas un sargājušas. Tas notiek ar atsevišķu amatpersonu patvaļīgi izprastām un īstenotām pilnvarām. Notiek politiskā absurda teātris – brīdī, kad Eiropā tautas pauž vēlmi aizstāvēt savu zemi, to demokrātiski paustie uzskati tiek ignorēti, aizbildinoties tieši ar demokrātijas vērtībām. Ar pseidohumāniem saukļiem par kaut kādu abstraktu solidaritāti tiek apspiests pats demokrātijas nesējs – tauta.

Mums atkal ir pavēlēts atvērt robežas – ielaist mūsu zemē gandrīz ikvienu, kurš te vēlas iemitināties un mums liek uz sava rēķina vēl par viņu rūpēties. Atkal mūsu tautai ir atņemta iespēja aizstāvēt savu zemi un savējos.

Šodien vairs nevaram izmantot pagātnes cīņu militāro pieredzi pilnā apmērā, jo kara forma ir cita. Šodien mums jau ir jācīnās par pašu iespēju cīnīties. Tāpēc svarīgāk kā jebkad agrāk ir paturēt vērā mūsu leģionāru cīņu morālo piemēru, ka par savu dzimteni ir jācīnās vienmēr – grūtos, ļoti grūtos un neiespējamos apstākļos. Lai viņu upuri mums atgādina, cik vērtīga ir Latvija un kas par to ir maksāts.

Ziemassvētki ir klusi, skaisti un priecīgi svētki, jo “Kristus ir nācis, pestīt mūs sācis.” Tā nebija 1944.gada ziemā. Tikai pārlasot kauju aprakstus vien un kaut attāli cenšoties iedomāties notikušo, nodreb sirds un iekšā viss sažņaudzas. Pēc senas kristīgas tradīcijas Jēzus dzimšanas dienā tika pārtrauktas cīņas un kari, jo šai naktī “Kristus ir dzimis, viss ienaids rimis.” Ja kāds uzdrīkstējās uzsākt vai turpināt karu, tas tika pamatoti uzskatīts par barbaru, par tādu, kurš tīši un patvaļīgi ir šķērsojis robežu, kas šķir cilvēku no dzīvnieka.

Ja Kristīgā Baznīca svin šo dienu kā pasaules Gaismas piedzimšanu, tad Staļina impērija to atzīmēja ar plaši organizētu cilvēku izkaušanu abpus frontes līnijām. Daudziem tie bija beidzamie Ziemassvētki viņu mūžā. Tā nebija “klusa nakts, svēta nakts.” Tā bija baisa nakts un šausmīgas dienas, kad nakts dabisko klusumu un mieru pārtrauca lielgabalu šāvienu troksnis un granātu sprādzieni, mirstošo vaidi un ievainoto saucieni pēc palīdzības.

Ziemassvētki kā Kristus dzimšanas diena ir sākums Viņa mūžam, kura nozīmi izsaka Viņa paša un Viņa apustuļa vārdi: „Es esmu pasaules Gaisma,” (Jņ 8, 12) „Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus” (1. Jņ 3,8), „Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību” (Jņ 18:37).

Patiesība par Ziemassvētkos dzimušo Pestītāju ir vienlaikus arī patiesība par mums pašiem kā Viņa atpestītiem, atbrīvotiem – no grēka, ļaunuma un mūžīgās nāves. Kristus sacītais: „Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ 8, 31-32) māca mūs stāvēt pretī savam un citu grēcīgumam, pašam ļaunumam kā tādam un pēcgalā mūs arī atpestī no tā. Patiesība par Ziemassvētku naktī dzimušo Jēzus bērnu dara mūs stiprus un brīvus.

Ziemassvētku kaujas ir aizdunējušas. Mūsu leģionārus Sarkanarmijas pārspēks nesalauza. Kurzemes cietoksnis palika kaujās neieņemts. Lai arī okupācijas tumsa nolaidās pār mūsu zemi un tautu gadu desmitiem ilgi, taču Dieva mums dotās un uzturētās brīves alkas tā nespēja pārmākt.

„Kādreiz uzausīs uzvaras diena, kādreiz sabruks šis sarkanais drauds” – tā dziedāja leģionāri. Šodien šo dziesmu vairs nevajag dziedāt ar ilgām, jo gaidītais ir piepildījies. Tā dēļ bija vērts cīnīties. Tā dēļ arī šodien jāturpina cīnīties – vienalga, pret kādu pretinieku – konvencionālu, hibrīdveida vai demogrāfisku. Lai Kristus miera un mīlestības vēsts varētu aizvien no jauna skanēt pilīs un būdiņās, kādiem aizvien ir jāsargā mūsu zemes fiziskā un kādiem – tās garīgā, vērtībtelpa.

„Ziemassvētku kaujas” – ir traģiska pretruna. Nu tā ir atrisināta. Dievs ir uzvarējis. Mūsu acu priekšā sabruka „Ļaunuma impērija” un atjaunojās Latvijas valsts. Nesprāgst vairs šāviņi, nebirst no debesīm bumbas, bet skanēs „klusa nakts, svēta nakts”, jo „Kristus ir dzimis, viss ienaids rimis.”

Ziemassvētku mīlestības un patiesības vēsts saka, ka, lai arī pasaulē ir un vēl būs ļaunums, taču tas neuzveica un neuzveiks patiesību un taisnību. Jo galu galā vienmēr uzvar un uzvarēs Dievs – visas patiesības, taisnības un mīlestības iemiesojums.

Līdzīgas ziņas:

Par Uldi Ģērmani mācītājs Guntis Kalme: latviešiem pieder brīvības alku, pretošanās un UZVARU vēsture!

Māc. Guntis Kalme: Ko var viens?

Guntis Kalme: Uzvarošās cilvēcības diena

Mācītājs Guntis Kalme ielūdz uz grāmatas „Latviešu karotprasme 1944-1945 desmit sarunas ar Latviešu leģionu” atvēršanas svētkiem

Guntis Kalme: Astotais, devītais, desmitais. Maijs.

Māc. Dr. G.Kalme: Par prioritātēm

Guntis Kalme: Šodiena kristīgā reālisma skatījumā

Guntis Kalme. Foto: Ieva Holma

Šī gada 3. oktobrī Latvijas Kara muzejs un studentu korporācijas „Fraternitas Livonica” Filistru biedrība rīkoja konferenci „Piemini Uldi Ģērmani!”, kas veltīta ievērojamā latviešu vēsturnieka, rakstnieka un politiskā publicista, Latvijas vēstures grāmatas „Latviešu tautas piedzīvojumi” autora, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekļa, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka Dr. Ulža Ģērmaņa 100. dzimšanas dienas atcerei. 

Mācītājs Guntis Kalme, uzruna

Vēsturnieka trīs atziņas

Pirmā un ļoti nozīmīgā simtgadnieka Dr. U.Ģērmaņa iezīme ir viņa zinātniskā godprātība. Ja viņš būtu dzīvs un aktīvs šodien, tad, visticamākais, viņu sauktu par politnekorektu. Ja politkorektums ir izdabāšana valdošajam meinstrīmam, tad U.Ģērmanis noteikti ir politnekorekts. Viņš nedomā, nerunā, neraksta valdošajiem „pa spalvai.” Tieši tāpēc viņa atziņas ir tik vērtīgas. Šodien par trijām no tām.

Vēsturi ne tikai veido politiķi, bet arī tie, kuri to raksta, kuri spēj aiz daudziem atsevišķiem notikumiem ieraudzīt to kopjēgu. U.Ģērmanis to prata.

Ko tad viņš ir paveicis? Citi mūsu vēsturnieki ir sarakstījuši daudzas biezgrāmatas, sniedzot vērtīgu un vajadzīgu informāciju; sevišķi tas sakāms par trimdas izdevniecībā „Daugava” iznākušajiem apjomīgajiem akadēmiskajiem sējumiem Latvijas vēsturē. Nevienu no tiem nav sarakstījis U.Ģērmanis. Viņam bija cits darbības lauks.

Konferences dalībnieki un viesi. Foto: Ieva Holma

Bieži šāda un līdzīga rakstura pasākumos saka: „no vēstures jāmācās!” Diemžēl visbiežāk netiek vēstīts, kas tieši. Tā paliekam ar vēstures jēlmateriālu – faktiem, skaitļiem, datiem vien. Ja no tā netiek izlobīta atbilde uz vienkāršo jautājumu „nu un tad, ka notika tas un tas?”, tad aicinājums mācīties no vēstures ir tikai retorika, moralizēšana.

U.Ģērmanis ir Latvijas vēstures pedagogs, jo spēj atbildēt pat uz šī jautājuma kāpinājumu: „kāda ir latviešu vēstures jēga?” Viens no viņa fundamentālajiem postulātiem ir: „Latviešu tautas vēsture ir stāsts par latviešu tautas nemitīgo brīvības cīņu, par lieliem upuriem un slaveniem varoņdarbiem.” Mūsu vēsture ir ne tikai pakļaušanas un okupāciju vēsture, kā mums to kādi cenšas iestāstīt daudzinot 700 gadu verdzības mītu, radot vēsturiskus mazvērtības kompleksus un pašnoniecinošas runas, bet daudz vairāk – brīvības alku, pretošanās un UZVARU vēsture! Tā ir pirmā ģērmaniskā atziņa, kas katram latvietim būtu jāiekaļ savās muguras smadzenēs, t.i., domāšanas un vērtībattieksmes refleksu līmenī.

Bet uzvaras ir jāizcīna, jo brīvība nekad nav par brīvu. Ir vajadzīgi cīnītāji, karotāji, – militārā, politiskā, un intelektuālā jomā. „Latvijas vēsture .. rāda, ka visos laikos latviešiem ir saglabājies drošu un uzticīgu cīnītāju pulks (dažreiz pat ļoti neliels). Izšķirošā brīdī tie atkal ir pacēluši savas tautas karogu un aizrāvuši sev līdzi pārējos pretī jaunām uzvarām.” Mums aizvien ir bijuši savi varoņi un vadoņi, kas kritiskā brīdī latviešu nācijas labad ir veikuši neiespējamo (vēsturnieks pats ir viens no nozīmīgākajiem mūsu nācijas pašapziņas veidotājiem). Tā ir otra būtiskā U.Ģērmaņa atziņa.

Vēsturnieks neglauda mūs pa spalvai: „nekur nav teikts vai rakstīts, ka latvietim neizbēgami ir jābūt lētticīgam.” Un paskaidro: „Mēs esam visumā ļoti darbīgi, kārtīgi un centīgi ļaudis, kas cik necik izdevīgos apstākļos spēj veikt gluži apbrīnojamas lietas. Bet mēs esam samērā vāji teorētiķi, plānotāji un vērtētāji.”

Tāpēc: “Latviešiem jāiemācās visas lietas un norises izvērtēt no latviešu un nevis svešo gudro kungu viedokļa. Mēs nedrīkstam ļaut sevi bīdīt un manipulēt svešām varām – pirmajā vieta allaž stādāmas latviešu un Latvijas intereses.” Uzdrīkstēties gribēt un būt pašiem savas vēstures subjektiem – ir trešā ģērmaniskā atziņa.

Vēsturnieka darbības laikā komunisms bija tā universālistiskā ideoloģija, kuras vārdā latviešiem prasīja atteikties no savas nacionālās pašapziņas. Šodien par tādu kļūst pārprastais politkorektums un globālisms, kura sekas jau tiek apdziedātas tautas dziesmā:

Meita rauda, māte rauda,

Kas atsauks tautu dēlu

Tautu dēls Briselē,

Sakumpušu muguriņu.

Tas nozīmē, ka trīs minētās ģērmaniskās atziņas joprojām ir būtiskas vadlīnijas Latvijas valstnācijas – latviešu pašapziņas veidošanā.