„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

Pulkvedis Oskars Kalpaks un viņa gars

 

Foto: Tēlnieka Gļeba Panteļejeva piemineklis O. Kalpakam ”Pret straumi” Esplanādē Rīgā.

Lasot Bībeli rodas ieskats Izraēlas tautas vēsturē, kultūrā, un galvenokārt morālē un ticībā, proti, iedziļinoties plašā sakarību spektrā par Izraēlas tautas attiecībām ar Visvareno Trīsvienības Dievu. Kristieši iedvesmojas un sajūsminās par Vecajā Derībā aprakstītajiem garīgo un nacionālo varoņu piedzīvojumiem. Dievkalpojumos mācītāji piemin leģendāro stāstu par Dāvidu un Goliātu. Pretstatot mazo, vietējo iedzīvotāju Dāvidu ar lielo un neuzvaramo iebrucēju Goliātu. Dāvida ticība Dievam un bezbailība sakauj Dieva izsmējēju.

Vai Dāvids iestājās kaujā tikai, lai aizstāvētu Dieva godu, tā kļūdams par varoni? Ne tikai, viņš redzēja ienaidnieku pārsvaru. Viņš redzēja, ka tautā iestājās panika, sāpe par iespējamo zaudējumu, nedrošību, bailes, izmisumu.

Domājams, ka Dāvids iestājās arī par savu nāciju, viņš vēlējās tautai nodot to, kas dega viņa sirdī, Dieva mīlestību pret tautu, kuru ne katrs izraēlietis varēja izprast un apjaust. Notika mijiedarbība, Dāvids aizstāvēja Dieva godu, bet Dievs aizstāvēja tautas godu. Kauja bija izcīnīta pārdabiskā veidā. Tādējādi Dāvids kļuva arī par Izraēlas tautas nacionālo varoni. Viņš iedvesmoja visu tautu cīnīties pret iebrucējiem, okupantiem un ienaidnieku pārsvaru.

Izraēlas tautai joprojām ir ar ko lepoties, jo vairāk, ka tik nozīmīgs un visai tautai izšķirošs notikums ierakstīts Bībelē. Punkts. Vai tomēr komats?

Neviļus rodas ķecerīgs jautājums, vai tikai līdzīgi stāsti nav sastopami arī citās tautās pagātnē un šodien? Kā ir ar latviešu tautu? Godīgi sakot, taču arī Latvijas vēsturē ir ne mazums liecību par Dievišķu pārdabisku darbību latviešu tautas labad. Vēsturiski  lielvalstu imperiālistiskās ietekmes dēļ, vēl pat mūsdienu Latvijā ir jaušams, ka daudzas lietu sakarības noklusētas.

Varbūt tā ir arī neziņa, kas saistāms ar Bībelē teikto, ka pašmājās pravietis nav cienījams.

Varbūt atsevišķi politiskie kontrolējošie spēki Latvijā nav ieinteresēti, lai latviešiem gluži kā Izraēlas tautai celtos pašvērtējums un cieņa pret savējiem, jo saprotams, ka arī šādi iedvesmojošie stāsti no pašu latviešu vidus var pacelt latviešu Gara spēku, ļaudamies pacelties, Atmodas spārnos.

Varbūt pēc inerces mēs paši pārlieku daudz savas tuvredzības un vienaldzīgās steigas dēļ, esam pieļāvuši dievišķas liecības atstāt nenovērtētas.

Varbūt ir laiks meklēt un nostiprināt vienojošajās saitēs sava tautieša, kaimiņa un draugu pārliecību, gara un mīlestības spēkā. Vienojošā saite, kas satur tautu un atklāj, ka arī starp latviešiem ir garīgie un nacionālie varoņi ar kuriem lepoties, viegli identificēties, efektīvi mobilizēties pēc vajadzības un vienkārši būt laimīgiem. Tie ir savējie, kas droši ved cauri grūtībām pretī Latvijas valsts pamatmērķim un tautu paceļ jaunā dievišķā spēkā, ticībā un mierā.

Dāvids no Izraēlas var mūs iedvesmot, bet droši vien viņš nebrauktu uz Latviju, lai to celtu no apziņas gruvešiem, latviešiem pašiem iedvesmojoties arī no savējiem varoņiem, jāceļ sava Latvija. Varbūt der padomāt, kā saskatīt mums pašiem savus garīgos un nacionālos varoņus un savējo varoņdarbus aprakstīt Latvijas Grāmatā.

„Pieminiet savus vadītājus!” (Ebr.13:7)

Pieminiet savus vadītājus jeb varoņus un pieminiet viņu varoņdarbus. Tas nav aicinājums, bet pavēle. Kā to darīt? Apkopt kapiņus? Nav slikta doma, taču ir rakstīts: „Lai mirušie aprok savus mirušos, bet tu ej un seko Jēzum”. Liecināt par Jēzu Kristu var dažādi, šajā gadījumā, pieminot savus vadītājus un neaizmirstot arī par dzīvajiem.

 

No mācītāja Dr.theol., Gunta Kalmes grāmatas “Durvis uz mājām“.

Pulkvedis un viņa gars

“Viņš bija personificēta uzvara” (Edvards Virza).

“Tā tauta, kurai ir savi varoņi un kura tos neaizmirst, nav salaužama” (Uldis Ģermanis).

“Ko mēs zinām par mūsu pirmo virspavēlnieku Oskaru Kalpaku (1882-1919) Ne tikai to, ko varam izlasīt grāmatās, bet vairāk to, kas parasti acīm apslēpts, – viņa iekšējo pasauli. Vienīgais, pēc kā mēs varam ko nešaubīgi secināt, ir viņa darbi, veikums. Darbi, kas liecina par lielu iekšēju dvēseles, gara un gribas piepūli, kuru nevar izteikt džoulos vai vatos, bet kuri saprasti un apjēgti izraisa cieņu, apbrīnu, sajūsmu un vēlmi līdzināties..”

“Tolaik mums bija vairāki virsnieki ar līdzīgu biogrāfiju kā Kalpakam, bet tikai viens tāds kā viņš. Tikai viens, kas tā prata īstenot Dieva dāvanu būt par varoni un savas tautas militāro vadoni.

Bērnībā O.Kalpaks vēlējies kļūt par ārstu vai mācītāju. Viņa mīļākie vārdi no Svētajiem Rakstiem bija šie Kristus sacītie: ” tas visu spēj, kas tic.” Bet Dievs viņam bija izredzējis citu ceļu- karavīra, virsnieka, savas Dzimtenes atbrīvotāja ceļu.”

Ģenerālis Kārlis Goppers (1876-1941) savās atmiņās apraksta viņa virsnieka gaitas un personību. Viņš bijis ne tikai ļoti apzinīgs virsnieks, bet arī atjautīgs un iniciatīvas pilns cilvēks. Jau pēc pirmajām Pirmā pasaules kara kaujām viņa karavīri -jebkura virsnieka rīcības precīzākais kritērijs – sacīja: „Ar viņu nepazudīsi. ”Kāds no viņiem reiz vērojot, kā vācieši cenšas ieņemt Kalpaka aizstāvētās pozīcijas, ne bez lepnuma sacīja: „Nesaprot, uz kā uzdūrušies.” Citreiz, kad vācieši ar stipru artilērijas uguni bija sašāvušo viņa ložmetēju rotas pozīcijas, tā ka lielākā daļa karavīru bija krituši un daļa no ložmetējiem bojāti, Kalpaks pats metās pie ložmetēja un lika vāciešiem atkāpties. Pateicoties viņa attapībai un komandiera drosmei, izdevās izglābt no drošas bojāejas veselu krievu divīziju. Par to viņš saņēma Jura zobenu.

Kaujas laukā viņš allaž apstaigāja savus kareivjus, tos uzmundrinot un uzturot viņu cīņas garu.[...] Viņš bija dzimis līderis. Kalpaks bija arī pazemīgs. Kad viņam paziņoja, ka viņš nominēts Jura krustam, viņš esot izbrīnījies jautājis: „Par ko?” „Viņam jau bija visi apbalvojumi, kādus piešķīra par kaujām, to starpā abas statūtu goda zīmes, Jura zobens un Jura ordenis,” raksta vēlākais ģenerālis Kārlis Goppers.

Par tādiem, kas kaujā negūst ievainojumus, mēdz sacīt, ka tie dzimuši laimes krekliņā. Visu kara laiku Kalpaks pavadīja frontē., jo ne reizi netika nopietni ievainots. Dievs viņu sargāja, jo gatavoja viņu kādam īpašam un lielam uzdevumam. Viņam vajadzēja īstenot to, pēc kā latvieši bija teikušies gadsimtiem-iegūt brīvību savai zemei un tautai.

Viņa dāvana

Cilvēkam ir daudzas Dieva dotas dāvanas. Mākslinieka dotības ir no tik vienkāršām lietām kā krāsām, skaņām, kustībām vai rakstu zīmēm radīt skaistumu. Zinātnieka prasme ir ielūkoties lietu būtībā, atrast to slēptākās un dziļākās sakarības, nosaukt tās vārdos. Un ticības dāvana ir gribasspēka mobilizācija-Dieva dots dvēseles un gara spēks pakļaut sevi augstākiem mērķiem, sasprindzināt sevi, lai pārvarētu grūtības. Vēl vairāk – cilvēks, kurš noticējis Kristus paša sacītajam, ka tas visu spēj, kas tic, aizrauj sev līdz arī citus- tik liels nu ir tapis viņa dvēseles un pārliecības spēks! Kalpakam bija Dieva dāvana šo spēku atraisīt arī savos zēnos. Tas nav pārspīlējums. Pulkvedis zināja par ko cīnās, un tādēļ viņš savu pārliecību spēja iedvest arī saviem karavīriem.

Ir saglabājies nostāsts, ka pirms kaujas Kalpaks jautājis saviem karavīriem: „Vai ticat?” un pats čukstējis: „Es ticu!” Un viņi kopā atbildējuši: „Mēs ticam!” Lūk, tas ir ieskats viņa dvēselē! Tas pasaka par viņu daudz vairāk nekā militārkarjeras apraksts un iespaidīgais apbalvojumu saraksts. Apustulis saka: Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā”(2.Kor.5:7),jo ticība ir nevis akla lētticība, bet gan garīgā redze. Tā jau skata uzvaru un tāpēc var būt pārliecināta. „Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām”(Ebr.11:1). Tā Kalpakam īpaši bija vajadzīga, kad viņam kā komandierim nācās dot savu pirmo pavēli nevis iet uzbrukumā, bet atkāpties no Rīgas. Viņš netika pavadīts ar līdzjūtību un simpātijām, bet ar lamām, zaimiem un nievām, jo latvieši vēl neticēja savas valsts iespējamībai. Notiekošais daudziem šķita viņu tautiešu droša vešana nāvē kādas avantūras dēļ. Bet Kalpaks zināja, par ko viņš un viņa bataljons cīnās. Viņš nebija daiļrunīgs, bet viņa vēstulē lasām: „Pagaidu valdību mēs aizstāvēsim līdz pēdējai asins pilei.”

Jau pirmā kauja pie Lielauces 919.gada 16. Janvārī pret pretinieka pārspēku nesa uzvaru. Tā atnesa arī ko vairāk. Kalpaka uzvara „sapurināja” depresijā un bezpalīdzības izjūtā iegrimušo valdību Liepājā, un tautā atmodās cerība. Šai uzvarai sekoja citas. Kalpakieši par savu komandieri izsacījās lakoniski: „Ar viņu mēs uzvarēsim” Un tā arī bija. Bet pats Virspavēlnieks pēdējo uzvaru neredzēja, 1919.gadā 6.martā viņš krita.

Nav grūti atbildēt uz jautājumu: Kādēļ mums tika dots Oskars Kalpaks?”- lai dibinātu Latvijas armiju un sāktu Latvijas atbrīvošanu. Mums vajadzēja kādu, kas bezcerīgā situācijā veiktu neiespējamo!. „Ideoloģiskā ziņā Kalpaks ar personīgo priekšzīmi bija ievērojami veicinājis Latvijas valsts ideju, salauzis vienaldzību un latviešu tauta lielā paļāvībā sāka raudzīties uz savu dēlu varoņdarbiem ar Latvijas brīvību kā cīņas mērķi.”[1] sacīja viņa cīņu biedrs Arvids Krīpens.

Mēdz sacīt, ka dzīvē vajag nospraust lielus mērķus. Kalpakam tas bija liels, ļoti liels-vārda visburtiskākā nozīmē tik liels kā Latvija-BRĪVA LATVIJA!

Edvards Virza retoriski jautā: „Ko tad Kalpaks nostādīja pretī lieliniecisma idejai, un caur ko viņš uzvarēja? Tā-nacionālā ideja ar saviem nedaudziem piekritējiem, un uzvarēja viņš ne tik daudz ar ložu metējiem un lielgabaliem, kā ar savu pārliecības spēku un savu gara stretēgiju.”[2]”

[1] Arvids Krīpens. Kalpaka bataljons un Baložu brigāde.-Belmore:Mintis PTY.,1963.-82.-83.LPP.

[2] Virza E. Pirmais Latvijas Nacionālo Karaspēku virspavēlnieks pulkvedis Oskrs Kalpaks. –Madona:Kalpaka pieminekļa komiteja Meironos un Savienība”Pulkveža Kalpaka bataljons”.-66.lpp.

Zināšanai:

Īsais ieraksts vēstures grāmatās vēsta, ka 1919. gada 6. martā Skrundas–Saldus ceļa apkaimē notika kauja starp tā brīža sabiedrotajiem – vācu un latviešu daļām. Bojā gāja vairāki Latvijas armijas virsnieki un kareivji, viņu vidū arī bataljona komandieris pulkvedis Kalpaks.

Liepājas Ziemeļu kapi bija Kalpaka pirmā atdusas vieta līdz 1919. gada septembrim, kad viņš tika pārbedīts dzimtas kapos Meirānos pie Madonas. Savukārt 1939. gada 6. martā Liepājas Ziemeļu kapos tika atklāta Kalpaka piemiņas vieta.

 

0 komentāri

Uzraksti, ko domā

Vārds:
E-pasts:
www:
Komentārs:

Citi rakstiSākumlapa

Leonards Inkins: Svētā inkvizīcija

Leonards Inkins: Svētā inkvizīcija(0)

Inkvizicija. Māslinieks: Joseph Nicolas Robert-Fleury. Avots: Wikipedia Attieksmi pret Svēto inkvizīciju šis rakstiņš lasītāja uzskatos var mainīt tikai tad, ja godīgi atbildēsi uz manu jautājumu: vai tici maģijai? Vai tici, ka maģija reāli darbojas? Pat ja netici maģiskām, darbībām, ja netici, ka kāds ar maģijas palīdzību spēj ietekmēt tevi un citus, arī tad ir iemesls

Trauksmes vēstule par bezprecedenta draudiem latviešu valodas nākotnei

Trauksmes vēstule par bezprecedenta draudiem latviešu valodas nākotnei(0)

Priekšlikumu izstrāde jaunam doktora līmeņa studiju un promocijas sistēmas modelim ministrijas darba grupā tika sākta jau pavasarī, bet tieši valsts svētku nedēļā iekšējai lietošanai tika izplatīts šī darba melnraksts – konceptuālais ziņojums Par konceptuāli jauna doktorantūras ietvara un jauna promocijas procesa ieviešanu Latvijā. Runa ir par visaugstākās raudzes zinātniskajiem darbiem – promocija ir šo darbu

Leonards Inkins: Ticība rituāla spēkam

Leonards Inkins: Ticība rituāla spēkam(0)

«Tuksnesī parādījās Jānis Kristītājs un sludināja kristību par apliecinājumu grēku nožēlai, kas ļauj saņemt grēku piedošanu. Tad pie viņa iznāca visa Jūdeja un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, tie atklāti atzina savus grēkus, un viņš tos kristīja Jordānas upē. Jānis valkāja kamieļa vilnas drēbes un bija apjozies ar ādas jostu, viņš ēda siseņus un savvaļas bišu medu.

Leonards Inkins: Izdzīvošana mēslu mucā

Leonards Inkins: Izdzīvošana mēslu mucā(0)

Sarunā „Cīņai sveiks!”  ar NA RD deputātu Daini Loci un Leonardu Inkinu, sarunas vadītāja Marlēna stāstīja par latviešu nodevību nerunājot latviski Latvijā. „Es aicinu latviešus Latvijā runāt latviski,” pauda Marlēna. Leonards Inkins piebilda: „Vai Jūs saprotat, ko šāds aicinājums dažkārt nozīmē latvietim?”.. Marlēna: „Pazemojumu?” Leonards: „Bieži arī pazemojumu..” Sarunas „Cīņai sveiks!” ierobežotā laika dēļ nav

Latvijas Evaņģēliskā alianse ielūdz uz konferenci  REFORMĀCIJAS KRĀSAS

Latvijas Evaņģēliskā alianse ielūdz uz konferenci REFORMĀCIJAS KRĀSAS(1)

Latvijas Evaņģēliskā alianse  ielūdz uz: 3. starptautisko konferenci  REFORMĀCIJAS KRĀSAS  25. oktobrī 10:00,  Rīgas Domes sēžu zālē. Konferences šā gada moto: “Reformācijas Rītausma”. Konferences šā gada moto: “Reformācijas Rītausma” Šogad konferencē ar lekcijām piedalīsies: Roberts Spirģis, Dr.hist., Manfred Kruppa, M.A., (Vācija) Uģis Sildegs, Dr.theol., Krišjānis Lācis, Mg.phil., Gints Lūsis Grīnbergs, Jānis Šiliņš, Dr.hist., Beata Paškevica, Dr.phil., Jouko

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.