„Neviens cilvēks to nevar izteikt; acis ir par vāju, lai visu to saredzētu,
un ausis, lai visu to sadzirdētu.” (Sal. māc. 1:astoņi )

Pierādi, ka Dievs ir. Pierādi, ka eņģeļi eksistē. Pierādi, ka dēmoni un sātans ir reāli. Pierādi, ka garīgā pasaule eksistē. Tā šo domu varētu turpināt bezgalīgi. Taču dažkārt rodas arī pretjautājums, vai pierādījuma meklētājs patiesi vēlas zināt to, ko iepriekš nav zinājis, redzēt to, ko iepriekš nav redzējis, vai dzirdēt to, kas nav bijis dzirdēts? Biežākos gadījumos šķiet, ka atbilde netiek gaidīta, bet gan tādējādi ir iespēja izrādīt savu pārākumu attiecībā pret to, kuram uz vienkāršu jautājumu jāsagatavojas. Atbildes sniegšana sarežģījas, jo materiālā veidā jāpierāda tas, kas ir garīgs.

Pārdabisku lietu pierādīt dabiskā veidā nav vienkāršs uzdevums. Turklāt, lai atbilde būtu efektīva abām pusēm jātic un jāvēlas, lai atbilde varētu būt sasniedzama neierastā veidā- lūdzot Dievu. Jautājums ir par to, vai jautājuma meklētājs ir gatavs atbildes saņemšanā? Vai ir gatavs spert soli pārdabiskā redzēšanā, dzirdēšanā vai iepazīšanā?

Dažkārt piedaloties diskusijas ar oponentiem rodas sajūta, ka pretējā puse nemaz nevēlas pat iejusties, izprast, kur nu vēl iedziļināties lietas būtībā. Diemžēl dažkārt diskusijas jāpārtrauc, jo tām nav seguma un jēgas. Kamēr sirdi no krūtīm neizraut un neuzlikt uz galda, tikmēr neticēs, ka sirds ir. Bet ja arī ir, tad kā pierādīsi, ka tā spēj arī just? Kad Jēzus augšāmcēlās un pēc tam parādījās mācekļiem, Toms teica: „Neticēšu, kamēr savas rokas neielikšu Viņa rētās.”

Protams, ticības un neticības vai garīgās un materiālās dimensijas tēma vijās cauri laikmetiem. Iepriekš esam arī runājuši par “Piektā dimensija”.

Kopš Dekarta laikiem Eiropā valdošais „obligātais” racionālisms radīja mākslīgu barjeru starp zinātni un ticību jeb reliģiju. Protams, mēģinājums racionāli analītiskā pieejā izskaidrot ticības norises beidzas ar fiasko. Ne velti Svētais Augustīns teicis: „Es ticu tāpēc, ka tas ir absurds.”

Slēptā dimensija

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēks neredz neredzamo un nespēj pierādīt kā darbojas dziedināšana, atbrīvošana no atkarībām, grēku piedošana un miroņu augšāmcelšanās ir tā, ka ceturtā dimensija ir nepieejama cilvēka fiziskam skatam ar racionālu pieeju. Par cik spējam dzīvot un uztvert tikai trīs dimensijas, nav pat jēgas skaidrot, kā darbojas ceturtā, jo pat trešo dimensiju izzināt joprojām nespējam. Tas nav mūsu kompetencē. Radīt paši no jauna, kas jau ir radīts bez mums, nespējam. Zīmīgi vārdi: „Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules. Vai kaut kas kādreiz notiek, par ko varētu sacīt: redzi, tas ir kaut kas jauns! – Tas jau sen ir bijis laikos, kas ir bijuši ilgi pirms mums.” (Sal. māc. 1 : 8) Tātad viss tas, ko mēs lietojam ir kādreiz jau sen radīts. „Kas tagad ir, tas jau sen ir bijis, un, kas vēl būs, tas arī jau sen ir bijis, jo Dievs nereti atjauno arī jau sen pagājušo.” (Sal. māc. 3: 15)

Par zinātni

A. Einšteins darbā „Par zinātni”(On Science) runājot par ticību un reliģiju kā tādu, saka: „Es skatos uz gleznu, bet mana iztēle nespēj veidot tās radītāja tēlu. Es aplūkoju pulksteni, bet nespēju iedomāties, kāds izskatās pulksteņmeistars. Kā gan lai viņš izprastu Dievu, kas tūkstoš gadus un tūkstoš dimensijas uztver kā vienu veselu?” Jāpievieno arī izteiktā doma no Bībeles: „viena diena Tam Kungam ir kā tūkstoš gadi un tūkstoš gadi kā viena diena.”(2.Pēt. 3: astoņi)

Vēlāk kādā intervijā Einšteins Dieva esamību attēlojis zīmīgā līdzībā: „Mēs esam kā mazi bērni, kas iegājuši milzīgā bibliotēkā, kuras plaukti līdz pat grieztiem pilni ar grāmatām dažādās valodās. Bērns zina, ka šīs grāmatas kāds ir uzrakstījis. Viņš nezina, kas un kā. Viņš nesaprot valodas, kurās tās rakstītas. Bet bērns atskārst, ka eksistē kāds plāns, pēc kura grāmatas sakārtotas, kāda mistiska kārtība, kuru viņš neizprot, bet neskaidri apjauš. Tāds, manuprāt, ir cilvēka prāts – pat visgudrākais un pieredzējušākais – attiecībā pret Dievu.”

Meistars un Margarita

Neparastā raksturā Dieva esamības pierādījumus izgaismojis krievu rakstnieks Mihails Bulgakovs darbā „Meistars un Margarita. Literāts ateists Berliozs pie Patriarhu dīķiem tiek iesaistīts it kā nejaušā sarunā par pašu Volandu. Saruna ievirzās par pieciem Dieva esamības pierādījumiem Pašpārliecinātais Berliozs deklarē, ka nekādi saprātīgi Dieva esamības pierādījumi vispār nevar eksistēt, ka arī sestais Kanta pierādījums ir nepārliecinošs. Dieva nav. Uz Volanda jautājumu, kas tad Pasaulē nosaka lietu kārtību, Berliozs strauji atcērt: „Cilvēks pats!” Te Volands norāda, ka cilvēks var gan plānot, bet visus plānus var izjaukt slimība, piemēram, neārstējama sarkoma, cilvēks var pakļūt zem tramvaja, viņš ir mirstīgs – tā vel pusbēda, bet viņš var mirt pēkšņi un negaidīti, lūk, kur tas joks. Vai tas neliek domāt, ka cilvēka likteņus nosaka kāda cita vara? Un tūlīt pajautā Berliozam, vai viņš droši var pateikt, ko darīs šovakar?. Berliozs, protams, zina, ka šovakar piedalīsies literātu sanāksmē. „Tas nenotiks,”pārsteigtajam Berliozam paziņo Volands. „Jums tramvaja riteņi nogriezīs galvu!” Un vēl jautājums jau šoka stāvoklī novestajam literātam ateistam: „Vai Velna arī nav? Tūlīt Jums uzrādīsšu septīto pierādījumu!” Pārbiedētais Berliozs, kas tagad Volandu notur par vājprātīgu, metas bēgt, paslīd uz nejauši izlijušas saulespuķu eļļas, pakrīt zem tramvaja, un riteņi viņam patiešām nogriež galvu, kātika pareģots.

Šis Bulgakova izdomātais paradoksālais Dieva eksistences pierādījums atgādina apgrieztās ģeometriskās teorēmas pierādījumu.

Nobeigumā: Divas paralēlas dimensijas materiālo-racionālo un garīgo diemžēl nav iespējams izprast cenšoties atdalīt vienu no otras un pētīt tikai vienu no tām. Dimensijām jāsavienojas un jāsaplūst Vienā Garā, jākļūst par Vienu Miesu. Tikai sadarbojoties un apvienojoties rodas atklāsme par Lielo Patiesību.