Tekstu tulkoja: Ilze Saulīte
Aizvadītajā mēnesī Izraēla atzīmēja Holokausta upuru piemiņas dienu – Jom Ha Šoa. Ik gadu šajā dienā, atskanot sirēnai, cilvēki uz brīdi apstājas, ar klusuma brīdi godinot sešu miljonu bojā gājušo ļaužu piemiņu. Nacistiskās Vācijas zvērības atstāja kauna traipu cilvēces vēsturē. Mēs gudri rīkojamies, ja mācāmies no pagātnes tumšajām vēstures stundām.
Bieži mēs dzirdam, ka Izraēlai jābeidz runāt par Holokaustu – pietiek! Taču amerikāņu filozofs Džordžs Santanja ir pilnīgi citās domās, apgalvojot: “Tie, kas nevēlas atcerēties savu vēsturi, ir nolemti to atkārtot.”
Patiesībā tas ir Bībelisks princips. Dievs izaicināja Savu tautu ar pravieša Jeremijas muti: “Vai jūs esat aizmirsuši savu tēvu ļaunos darbus?” (Jer.44:9)
Dievs vēlas, lai mēs atceramies, no kurienes esam iznākuši, nevis lai ievestu nosodījumā, bet, lai pasargātu mūs no krišanas tajās pašās bedrēs.
Tādēļ tas nav tikai pagātnes atceres jautājums, bet tagadnes pārveidošanas un nākotnes veidošanas jautājums. Šajā atziņā arī balstīta mūsu sadarbība ar Holokausta memoriālu Jad Vašem. Pirms dažām dienām Jad Vašem noslēdzās seminārs, uz kuru bija ieradušies mācītāji no visas pasaules, lai pētītu vēstures traģiskās stundas un mācītos šīs atziņas pielietot mūsdienās.
Ikgadējie semināri un dāvinātā māja Holokaustu pārdzīvojušajiem ļaudīm Haifā ir nesusi mums visiem lielu svētību.
Kristiešu vēstniecība ir apņēmusies ne tikai atcerēties pagātni, bet ar Jūsu palīdzību mēs vēlamies mainīt situāciju šodien un ietekmēt arī nākotni. Paldies, ka esat ar mums šajā darbā, atbalstot ebreju tautu pasaulē un svētījot Izraēlu!
Kristus mīlestībā,
Dr. Jurgens Bjulers
ICEJ direktors
No izdzīvojušo ļaužu stāstiem
Vēlāk Lietuvā viss mainījās un ebrejiem sākās ciešanu laiks. Benjamins aizbrauca no Viļņas, pirms sākās grautiņi 1939. gadā. Tad, 1940. gadā, Lietuvā ienāca padomju armija, bet 1941. gadā to okupēja vācieši. Benjamina vecāki un trīs māsas palika Lietuvā un rezultātā gāja bojā Holokaustā. Izdzīvoja tikai Benjamins un viena māsa, jo viņi bija aizsūtīti dzīvot pie radiem un draugiem Šveicē, Itālijā un kara beigās arī Holandē.
Kad Benjamins ieradās Nīderlandē, viņam sagādāja viltotus dokumentus, ar kuriem viņš nodzīvoja tur piecus gadus. Tas bija brīnums, kuram pateicoties, Benjamins izdzīvoja.
Benjaminam bija 26 gadi, kad beidzās karš. Viņš pievienojās Alijas jauniešu kustībai un devās uz Izraēlu. 1946. gada martā viņš ieradās Haifā ar nelegālo kuģi “Tel Hai.” Uz kuģa viņš sastapa jaunu meiteni, kura vēlāk kļuva Benjamina sieva. Viņi apprecējās un dzīvoja Haifā. Benjamins kļuva par grāmatvedi. Viņš piedalījās Izraēlas Neatkarības kara cīņās. Drīz arī Benjamina māsa pārcēlās uz dzīvi Izraēlā.
Benjamina māsa aizgāja mūžībā pirms četrpadsmit gadiem 95 gadu vecumā. Šodien Benjaminam ir viens dēls, kurš dzīvo Aškelonā, četri mazbērni un četri mazmazbērni. Viņi apciemo Benjaminu reizi mēnesī Haifas mājā, kur viņš pārcēlās uz dzīvi pirms diviem gadiem līdz ar citiem Holokaustu pārdzīvojušajiem ļaudīm. Benjaminam ir 92 gadi un šobrīd viņš ir viens no vecākajiem iedzīvotājiem ICEJ būvētajā veco ļaužu mājā.
“Es tagad esmu ļoti slinks”, viņš smaidot stāsta, – “tas ir jauki būt šeit. Man ir viss, kas nepieciešams: man pienes tēju un ēdienu, man pašam nekas nav jādara. Tas ir kā desmit zvaigžņu viesnīcā. To nevar izteikt vārdiem. Cilvēki šeit ir tik laipni!”
Josefs Frīdmans
Nesen Haifas mājas iemītniekiem pievienojās Holokaustu pārdzīvojušais Josefs Frīdmans, kurš dzimis 1932. gadā Buharestā, Rumānijā.
Kad Josi bija vienpadsmit gadu, viņš knapi izbēga no nacistiem, kuri ielenca vietējo ebreju kopienu, lai viņus deportētu. Josefa ģimene dzīvoja pie sinagogas. Tēvs bija aizgājis no ģimenes un viņa mamma pārstāja sūtīt Josi uz ebreju jauniešu pasākumiem. Kad Josi kādu vakaru skatījās, kā nacistu karavīri pulcina kopā visus vietējos ebrejus sinagogā, karavīri Josi dzina prom, lai izvairītos no aculieciniekiem, nenojauzdami, ka viņš ir ebrejs. Nākošajā dienā atbrauca kravas mašīna un aizveda aizturētos ebrejus uz nāves nometni.
Josi ar mammu paglābās no pirmās deportācijas, bet dzīvoja pastāvīgās bailēs par nākotni. Uztraukums par notveršanu mocīja viņus visu kara laiku.
Josi emigrēja uz Izraēlu 1964. gadā. Viņš cīnījās Sešu dienu karā 1967. gadā un izpildīja solījumu, ka, ja viņš paliks dzīvs, tad atgriezīsies un apprecēs savu mīļoto Diānu, kura bija šķirtene ar diviem bērniem.
Laulībā nu jau aizvadīti vairāk nekā 40 gadi un ģimeni kuplinājusi vēl viena meita. Līdz šim ģimene dzīvoja nelielā mājiņā Neve Šanan.
Josi atceras, kā pirmo reizi dzirdēja par Haifas aprūpes namu Holokaustu pārdzīvojušajiem laudīm: “Dziesma mani aizveda uz Haifas mājām. Kad es reiz strādāju par elektriķi, es satiku kādu dziedātāju darba ballītē. Es sacīju viņam, ka arī es varu dziedāt un nodemonstrēju to viņam. Nesen es atkal sazinājos ar šo dziedātāju. Viņš katru ceturtdienu uzstājās Haifas mājā un ielūdza mūs ar sievu atbraukt ciemos,” – atceras Josi.
Josi un Diānai uzreiz iepatikās Haifas aprūpes nama iedzīvotāju labestība un jaukā atmosfēra.
Tagad viņi dzīvo Haifas mājā un stāsta: “Viss ir brīnišķīgi. Šeit ir apbrīnojams miers. Mums ir viss, kas nepieciešams – medicīniskā aprūpe, ēdienāšana trīs reizes dienā un sadraudzība ar ļoti jaukiem cilvēkiem.
1963. gadā Jad Vašem uzsāka projektu, paredzot apbalvot tautu iedzīvotājus, kuri palīdzēja izglābt ebrejus Holokausta laikā.
Tituls „tautu taisnie“ līdz ar medaļu un goda sertifikātu tiek pasniegts tautu varoņiem, kuri nacistu genocīda laikā riskēja ar savu dzīvību, glābjot ebrejus no nāves. Izraēla šiem ļaudīm piešķir goda pilsoņa nosaukumu, kā arī tiesības pastāvīgi uzturēties Izraēlā.
Gadu laikā ap 130 „tautu taisnie“ ir pieņēmuši šo piedāvājumu un pārcēlušies uz dzīvi Izraēlā. Daudziem tas ir bijis drosmīgs lēmums. Radi un draugi bieži bijuši neizpratnē, bet neskatoties uz to, viņi uzsākuši jaunu dzīvi jaunā valstī.
Joprojām vairāki „tautu taisnie“ dzīvo Izraēlā un nu jau viņi ir vecākā gadu gājuma sirmgalvji. Arī šiem cilvēkiem Starptautiskā kristiešu vēstniecība Jeruzalemē palīdz sadarbībā ar Izraēlas labdarības organizāciju ATZUM. Tā ir vēsts un liecība glābējiem, ka viņu varonīgums un uzupurēšanās nav aizmirsta.
Jerziks Radzio bija viens no Izraēlas atzītajiem „taisnajiem“, kurš ar savu ģimeni dzīvoja Izraēlā. Jerziks nu jau ir mūzībā, bet mums bija iespēja satikt viņa kundzi Aldonu un meitu Beati.
Līdzīgi daudziem citiem varoņiem, Radzios nebija plānojuši kļūt par glābējiem un bija nesagatavoti brīdim, kad nācās pieņemt lēmumu. Jerziks un viņa brālis Slaveks Radzio bija pusaudži, kad redzēja ebrejus kolonnā soļojam gar Vistulas upi uz piespiedu darba nometni 1942. gadā.
Viss notika ļoti strauji. Slaveks, liela auguma un spēcīgs jaunietis būdams, izvilka no kolonnas vienu ebreju pāri – Šmuelu un Dvoru Lipcigus, un paslēpa aiz sevis. Kad sargi neskatījās, viņi paķēra arī Šmuela sievas māti Leu Batz. Pēc dažām dienām viņiem izdevās nolaupīt arī Šmuela brāli Ābramu no Jabloņas nometnes pie Varšavas.
„Jerziks un Slaveks pārnāca mājās ar Lipcigu ģimeni,“ atceras Aldona, – „Viņi vienkārši sacīja mammai: Mēs atvedām ciemiņus. Un bez jebkādiem jautājumiem, šie ciemiņi kļuva par mūsu ģimenes loceļiem.“
Radzio ģimene bija poļu kristieši. Viņi ātri pārveidoja mājas bēniņus par slēptuvi. Iesākumā ebreju viesi maksāja Radzio ģimenei par uzturēšanos. Bet vēlāk, kad viņu līdzekļi bija iztērēti, Radzios dalījās ar draugiem ēdienā un siltumā, neskatoties uz saspīlētajiem apstākļiem, jo ģimene dzīvoja no viena brāļa algas.
Šo pāris gadu laikā Radzios ģimene piedzīvoja daudz raižu, īpaši, kad nacistu armijas vienība apmetās tuvumā uz ilgāku laiku.
Vēlāk Jerziks un Aldona izlēma pārcelties uz Izraēlu, kur atjaunoja savu ciešo draudzību ar Ābramu un Šmuelu. Šīs attiecības izvērtās brīnišķīgā draudzībā par spīti nežēlības un baiļu pārņemtajam laikam, kurā viņi dzīvoja.
Paldies par Jūsu dāvanām, atbalstot šos vecos ļaudis, kā arī citus „tautu taisnos“ Izraēlā. Viņi ir cienīgi saņemt mierinājumu un pateicību par izrādīto kristīgo mīlestību kritiskā laikā. Lūdzu, atbalstiet mūsu darbu, ziedojot ICEJ Atbalsta kalpošanai www.icej.org/.
Atkrišanas pazīmes
Kur draudze kļūdījās pirmskara Vācijā
sagatavoja ICEJ direktors Jurgens Bjulers
Bībeles skolotāji ir daudz diskutējuši par Pāvila vārdiem: „papriekš jānāk atkrišanai un atklāti jāparādās grēka cilvēkam, pazušanas dēlam” (2.Tes.2:3). Lielākais vairums tic, ka šie vārdi attiecas uz kristiešiem, kuri masveidā atstās ticību pēdējos laikos pirms antikrista parādīšanās.
Draudzes darbība pirmskara Vācijā 1930. gados, iespējams, ir viens no skaidrākajiem piemēriem vēsturē, kas parāda, kā var notikt atkrišana.
Mums būtu jāmācās no kļūdām, ko pieļāva kristieši Vācijā, kad pie varas nāca Hitlers – antikrista paveids.
Lielākā daļa vācu kristiešu tolaik neticēja, ka nacisti patiešām īstenos ebrejiem adresētos draudus. Jo tāds masveida mēroga genocīds kā Holokausts vēl nekad vēsturē nebija noticis
Starp kristiešiem Vācijā bija arī daudzi, kas ticēja Dieva aicinājumam ebreju tautai un gaidīja viņu sapulcēšanos Izraēlā.
Vietējie ebreji uzskatīja Vāciju gandrīz par paradīzi, jo viņi bija labi integrēti sabiedrībā. Daži vācu ebreji pat runāja, ka pienācis mesiāniskais laikmets.
Rodas jautājums: kā tāda valsts ar tik lielu garīgo mantojumu varēja tik zemu krist? Atbilde nav vienkārša un, iespējams, nekad netiks atbildēta pilnībā. Bet laikā pirms Holokausta Vācijā bija vērojamas vairākas garīgas kustības, kas pieļāva sargu krišanu no mūriem, atstājot lielāko draudzes daļu neaizsargātu pret uzbrukumiem. Kas tās bija par kustībām?
1. Vārda patiesības noliegšana
Neskatoties uz to, ka Vācija atradās lielas reformācijas centrā, 1600. gadu beigās tā atvēra durvis arī sekulārajam liberālismam. Luters pirmais uzsāka pilnas Bībeles tulkošanu savas tautas valodā, taču citi vācu teologi drīz sāka apšaubīt tās patiesumu. 20.gs. sākumā daudzi uzskatīja, ka Bībele ir tikai pasaku krājums.
Šī liberālā teoloģiskā pieeja sasniedza kulmināciju, kad 1942. gadā vācietis Rūdolfs Bultmans, luterānis, aicināja demitoloģizēt evaņģēlijus, ar to domājot atcelt augšāmcelšanos un citus brīnumus jeb „pieņēmumus“. Viņš uzskatīja, ka kristīgajai ticībai pietiek ar faktu par Kristus krustā sišanu. Šī jaunā ideja ātri izplatījās pasaulē.
Laikā, kad nacisti sasniedza savu „zenītu“, daudzi vācu kristieši vairs neuzskatīja Bībeli par svētu Dieva Vārdu ar autoritāti.
2. Pretošanās Svētajam Garam
Vasarsvētku kustība, kas piedzima Azuzas ielas atmodā 1906. gadā, strauji izplatījās Eiropā. Vispirms uz Norvēģiju un tālāk uz Vāciju. Šīs atmodas sākumam raksturīgais ekstāzes noskaņojums aizvainoja daudzus labi izglītotus un nosvērtus vācu evaņģēliskos līderus. 1909. gadā viņi sapulcējās Berlīnē un izdeva tā saucamo „Berlīnes deklarāciju“, kurā paziņoja, ka vasarsvētku kustības izpausmes ir dēmoniskas un nepieņemamas draudzes locekļiem. Šī deklarācija tika atcelta tikai 1996. gadā.
3. Nespēja pazīt laikus
Pirms 1932. gada daudzi evaņģēliskie kristieši Vācijā stipri turējās pie nacionālistiskiem un pat monarhiskiem uzskatiem. Viņi saprata, ka Kaizera Vilhelma gāšana ved tautu pie spēcīga morālo vērtību sabrukuma Vācijā. Tajā pašā laikā boļševiki gāza carus Krievijā un ienesa tur komunismu, kam sekoja smagas draudžu vajāšanas Krievijā. Kad komunisti ieguva popularitāti Vācijā, daudzi protestantu kristieši uzskatīja nacistus par konservatīva tipa cietoksni cīņā pret plaukstošo ateistisko komunismu.
Tādējādi daudzi kristieši pieņēma nacistus un redzēja Hitleru kā tādu, kurš spēs atjaunot morāli Vācijā: tika slēgti nakts klubi, aizliegts homoseksuālisms, uz ielām atkal bija drošība. Draudze uzskatīja, ka lielāks ļaunums nāk no radikālajiem kreisajiem, tādējādi nokļūstot Hitlera slazdā.
Bija mācītāji, kuri atklāti uzstājās pret Hitleru un daži par to samaksāja ar dzīvību, taču šādu cilvēku bija pārāk maz, lai radītu ietekmi tautā.
Ko mēs varam no tā mācīties?
Vēstulē tesaloniķiešiem 2:9-12 Pāvils raksta: „Jo viņa (šī pretinieka) parādīšanās ar visu viņa viltus varu, zīmēm un brīnumiem ir sātana darbs, kas ar visādiem netaisnības līdzekļiem pieviļ tos, kas pazūd, tāpēc ka tie nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi. Tāpēc Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem, tā ka sodā krīt visi, kas nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību.”
Angļu tulkojumā teikts: „tāpēc ka tie nav pieņēmuši mīlestību uz patiesību…” Pāvils brīdina, ka mīlestības trūkums uz patiesību rada vakuumu sirdī, kurā var iemājot spēcīgi maldi. Tieši tas notika Vācijā, kad liberālie teologi atstāja mīlestību uz patiesību un pazaudēja respektu pret Dieva Vārdu. Sekas izpaudās kā spēcīgs apmāns, kas ielavījās kristiešu vidū, un beigās pārņēma visu tautu. Mēs nedrīkstam pieļaut Dieva Vārda autoritātes samazināšanu savā dzīvē. Mums nepieciešama Dieva Vārda barība katru dienu. Tā ir mūsu gaisma tumsas laikos.
Tāpat mums ārkārtīgi nepieciešama Svētā Gara vadība. Jēzus teica, ka Gars vadīs mūs visā patiesībā un atklās nākamās lietas (Jāņa 16:13). Mums nepieciešama Gara pravietiskā balss vienmēr, arī tajos gadījumos, kad Gara izpausmes ir pretrunā ar mūsu kultūras tendencēm. Vācu kristieši noraidīja patieso Svētā Gara kustību un tādējādi aizvēra durvis Viņa balsij. Mēs dzīvojam izaicinājumu pilnā laikā un nākotnē mūs sagaida jaunas cīņas. Bez Viņa vadības mēs nebūsim spējīgi izdzīvot. Mums nepieciešama vēlēšanās dzirdēt Dieva Gara balsi katru dienu.
Un visbeidzot, mums spēcīgi jānostiprina sava identitāte Dieva Valstībā. Vācu kristiešiem bija pārlieku liela ticība uz spēcīgu nacionālo glābēju. Viņi smagi pievīlās un krita. Daudzi vācu kristieši redzēja sevi, pirmkārt, kā vāciešus un tikai pēc tam kā kristiešus. Bībele mūs pamāca lūgt par savu valdību un būt uzticamiem pilsoņiem, ievērot likmus, taču mēs nedrīkstam aizmirst, ka mūsu patiesā identitāte un pilsonība ir debesīs līdz ar visiem citiem Dieva ļaudīm (Ebr. 11:13-16).
Mācīsimies no vēstures un ļausim Dievam pasargāt mūs no atkrišanas, lai Viņš mūs varētu darīt par spēcīgu liecību apkārtējai pasaulei!
© WFJ Maijs 2012
tulkoja Ilze Saulīte
0 komentāri
Uzraksti, ko domā