Mācītājs – Valdis Zilgalvis (Septītās Dienas Adventistu draudzes Baltijas Konferenču Ūnijas prezidents un Izpildkomitejas loceklis, Sabiedrisko attiecību & Reliģiskās brīvības nodaļas vadītājs.)

Izraēla: Protestantu baznīcu pieņemtā vieta, kurā varētu bijis nogūldīts Jēzus Kristus. Jo netālu ir kalns, kas izskatās kā Piere. Otra vieta atrodas Jeruzalemes iekšpus mūra un to sauc -Kalvari. Foto: Mācītājs Valdis Zilgalvis.

“1 Bet pēc sabata, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu apraudzīt. 2 Un redzi, notika liela zemestrīce, jo Tā Kunga eņģelis nāca no debesīm, piegājis novēla akmeni no durvīm un sēdās tam virsū. 3 Un viņa izskats bija kā zibens un viņa drēbes baltas kā sniegs. 4 Bet sargi drebēja aiz bailēm un kļuva kā miruši. 5 Bet eņģelis uzrunāja sievas, sacīdams: “Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. 6 Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis. Nāciet šurp un raugiet to vietu, kur Viņš gulēja. 7 Un ejiet steigšus un sakiet Viņa mācekļiem, ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies; un redzi, Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit. Redzi, es jums to esmu sacījis.” 8 Un tās steigšus izgāja no kapa ar bailēm un ar lielu prieku un tecēja to vēstīt Viņa mācekļiem. 9 Un redzi, Jēzus nāca tām pretim un sacīja: “Esiet sveicinātas!” Bet tās piegāja pie Viņa, apkampa Viņa kājas un krita Viņa priekšā pie zemes. 10 Tad Jēzus saka uz tām: “Nebīstieties, ejiet un sakiet to Maniem brāļiem, lai viņi noiet uz Galileju, un tur viņi Mani redzēs.” (Mateja 28:1-10)

Jēzus kapa apraudzīšana

Man šķiet, ka mums grūti ir iejusties to sievu vietā, kuras gāja apraudzīt Jēzus kapu rīta agrumā. Tā bija pirmā nedēļas diena, tātad diena pēc klusā sabata. Šodien dzirdam baznīcu zvanus, esam lasījuši un klausījušies Kristus augšāmcelšanās stāstu. Mūsu rokās ir četri evaņģēliji, daudz atsauksmju Jaunajā Derībā, pat vēstures liecības. Mēs esam sagatavoti, jo augšāmcelšanas fakts jau ir tālā vēsturē. Bet šīs sievas nekā par to nezināja. Un labi, ka mums ir iespēja iepazīties ar augšāmcelšanās stāstu no viņu redzes viedokļa. Jo Matejs mums pastāsta ne tikai to, ko viņas sacīja, un ne tikai to, ko viņas darīja, bet arī to ko viņas sajuta.

Stāsts sākas ar rīta aprakstu. Aust pirmās nedēļas dienas rīts. Marija Magdalēna un otra Marija iet apraudzīt Jēzus kapu. Mēs no šīs rakstu vietas nevaram uzzināt, kas bija tā otrā Marija. Varbūt tā bija Jēzus māte. Lai kā arī tas nebūtu, Matejs pievērš uzmanību vārdam apraudzīt, apskatīt, tātad — redzēt.

To pamānījām lasītā tekstā. Sievas gāja apraudzīt (2), ieraugot eņģeļus, karavīri aiz bailēm drebēja un kļuva kā miruši (4), eņģelis aicina apskatīt vietu, kur Jēzus ir gulējis (6), tad vēl (7) septītā pantā vārds redzi… attiecināts uz to, ka viņi redzēs Jēzu Galilejā. Bet būtībā viņi ieraudzīja Jēzu jau daudz agrāk. Un tad vēl sarunas laikā šis vārds “redzi” tad, kad dodoties prom no kapa, sievas satiek Jēzu (9).

Tātad ir rīta agrums un klusums, un tad pēkšņi tur viss pārvēršas lielā troksnī, pārsteigumā un bailēs. Notiekošo ir grūti izskaidrot, viss notiek tik pēkšņi: gan pieminēta zemestrīce, gan arī spožais eņģeļu izskats kā zibens.

Nesen netālu no Japānas krastiem kāds bija ierakstījis zemestrīces trokšņus. Vai tā būtu Japāna vai arī jebkura cita vieta pasaulē, pat niecīgs zemes trīces troksnis un zemes drebēšana iedveš bailes. Trauki skapī sāk grabēt, māja, liekas, tiek virzīta prom no saviem pamatiem. Lielās zemes trīcēs sienas var sākt plaisāt un māja var sabrukt, tāpēc ir ieteikts zemestrīces laikā atstāt mājas.

Tajā rītā klusumu pārtrauca zemestrīce, parādījās eņģelis, viņš savā spožumā bija tik spilgts kā zibens. Viņam milzīgais apzīmogotais akmens kapa priekšā ir tikai tāds nieks. Viņš to noveļ un pats mierīgi uz tā uzsēžas. Un nav jābrīnās, ka to redzot un jūtot, sargi dreb un nokrīt kā miruši. Tātad te debesis ietekmē zemes procesus.

Tad eņģelis pievēršas sievām. Viņš mierina: “Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis. Nāciet šurp un raugiet to vietu, kur Viņš gulēja!” Mums nav pateikts vai viņas bija nomierinājušās. Vai var nomierināties tad, kad zeme dreb tik stipri, ka pat mirušais pamostas?

Kristus augšāmcelšanās brīnums

Un te es gribētu pakavēties pie vārdiem: Viņš nav šeit, jo Viņš ir augšāmcēlies.” Tātad: kas tad ir Kristus augšāmcelšanās?

Pirmkārt, pamanām no evaņģēlija rakstītājiem, ka kapā vairs nekā nav. Tātad nav arī līķa. Ja būtu bijis līķis un eņģelis būtu teicis Viņš ir augšāmcēlies, tad mēs teiktu viņa gars tagad klejo apkārt. Un tad būtu attaisnojums tiem kuri saka, ka nāves laikā dvēsele var klejot apkārt ārpus miesas.. Pirms augšāmcelšanās rīta neviens Kristu kā garu kā spoku neredzēja. Viņš dusēja kapā. Bet augšāmcelšanās rītā kaps bija tukšs. Eņģelis sievām vēstīja: Viņš nav šeit, jo Viņš ir augšāmcēlies.” Tātad ir notikusi Kristus augšāmcelšanās miesā.

Otrkārt, runājot par Kristus augšāmcelšanos, mēs redzam ka tā ir vēsturiski unikāla. Mēs zinām, ka Jēzus bija piecēlis no nāves Jairus meitiņu, atraitnes dēlu, un Lācaru. Visiem viņiem vēlreiz bija jāgulstas zemes klēpī. Kaut arī visi šie trīs gadījumi nebija klīniskās nāves gadījumi un par Lācaru pat bija teikts, ka viņa līķis jau oda, un tātad tās ir nāves, kuras joprojām cilvēce piedzīvo, tomēr pretstatā nosauktiem gadījumiem Jēzus augšāmceļoties bija ietērpies jauna veida miesā, kura vairs nebija padota nāvei, kā tas bija ar iepriekšējo. Bet tā bija tik pat reāla kā cilvēka miesa. Un tāda miesa tiek apsolīta arī mums visiem kuri uzticamies Viņam kā mūsu dvēseles Glābējam. Pāvils par to rakstīja (1Kor. 15:51-54) “Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti, piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti. Jo tam, kas šeit iznīcīgs, jātērpjas neiznīcībā, un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā. Un, kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību un šis mirstīgais apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: nāve ir aprīta uzvarā!

Tātad pienāks brīdis kad arī par mūsu kapu varēs sacīt viņš nav šeit, jo viņš ir augšāmcēlies.

Marka evaņģēlijs beidzas ar aprakstu, ka sievas, ieraugot eņģeli un tukšo kapu, bēg no tā prom bailēs un izbrīnā. Mateja evaņģēlijā arī tiek minēts, ka sievas bēg, bet te mēs lasījām, ka viņas skrien bailēs un lielā priekā, lai izpildītu to, ko lika eņģelis pavēstīt mācekļiem. Te mēs redzam tādu kā enerģijas atbrīvošanos — te ir prieks, te ir sajūsma kā piecgadīgam bērnam, kurš skrien no kalna zemē, neskatoties vai pakritīs vai ne. Sievas skrien, lai nestu eņģeļa vēsti mācekļiem, “ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies; un redzi, Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit”.

Kā redzat, aprakstot izjūtas, Matejs lieto pretstatus: gan bailes, gan lielu prieku. Tādā veidā viņš apraksta sievu pārdzīvojumu. Visa ir tik daudz, ka viņas trīc no prieka. Un tas nedaudz varētu līdzināties tam, ko izjūtam, kad esam iemīlējušies, kaut kas tāds, kad mēs stāstam par jaundzimušo bērniņu, varbūt to var salīdzināt ar to izbrīnu, kurā mijas bailes un prieks. Viņas skrien.

Un kas tad notiek? Priekā un bijībā viņas uzskrien virsū Jēzum. Un Matejs ir pierakstījis vienu vārdu, ko tajā brīdī saka Jēzus: “CHARIETE” tas nozīmē gan “sveicinātas” gan arī “Priecājaties!” Priekā viņas apkampj Jēzus kājas un nokrīt Viņa priekšā zemē. Un tūlīt no Kristus lūpām atbalsojas eņģeļa vārdi: “Nebīstieties, ejiet un sakiet to Maniem brāļiem, lai viņi noiet uz Galileju, un tur viņi Mani redzēs.”

Ja sievām vijās bailes un prieks vienā sajukumā, tad pēc Kristus uzrunas — kas palika pāri? Prieks! Liels prieks!

Augšāmcelšanās prieks

Man ir jautājums — vai augšāmcelšanās notikums bija kaut kas tāds, kas izraisīja prieku tikai sievās un mācekļos? Vai tas šodien izraisa arī mūsos sajūsmu prieku? Redziet ir viena lieta pārdomāt to kas notika pirms divtūkstošs gadiem Golgātā un dārza kapā. Varbūt domāt par faktu to kas notiks tad kad Kristus nāks otrreiz. Bet ko vēsta vārdi “Viņš ir augšāmcēlies” mūsu laikam, šodien? Pāvils norāda, ka Kristus augšāmcelšanās ir Kristiešu vēsts pats tās pamats (1.Kor 15:14-15): “Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība. Tad jau mēs būtu Dieva viltus liecinieki, jo mēs esam liecinājuši pret Dievu, ka Viņš Kristu ir uzmodinājis…”

Acu liecinieks apustulis Pēteris par Kristus augšāmcelšanās nozīmi viņa un visu kristiešu dzīvē rakstīja (1Pēt 1:3-7):

Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas Savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums, kas Dieva spēkā tiekat pasargāti ticībā pestīšanai, kas ir sagatavota, lai atklātos pēdējā laikā. Tad jūs līksmosities, tagad, ja tas ir vajadzīgs, drusku noskumdināti dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies.

Kā dzirdējām, arī mēs jau šodien varam priecāties pirmkārt, par to, ka pateicoties Kristus augšāmcelšanai mēs varam piedzīvot jaunpiedzimšanu, tātad mēs varam ne tikai piedzīvot grēku piedošanu, bet mēs varam saņemt jaunu sirdi, jaunu spēku dzīvot jaunu dzīvi. Ko tas nozīmē praktiski? Tas nozīmē to ka mēs piedzīvojam brīdi kad mēs pie sevis pamanām, ka mums vairs nepatīk tās sliktās lietas kuras mēs izdarījām un izdarījām. Tas ir brīdis kad varam no tām atteikties un tās mūs vairs neverdzina. Tas ir apliecinājums šodien ka augšāmceltā Kristus spēks ir ienācis mūsu dzīvē.

Otrkārt, mēs varam priecāties par dzīvo cerību Jo Viņš dzīvo, tāpēc arī es dzīvošu. Mūsu cerība nav likta uz mirušo Glābēju bet uz dzīvo. Tāpēc mēs varam teikt ka mūsu cerība ir dzīva. Mēs celsimies augšā no nāves tāpat kā Kristus cēlās augšā. Tas nav tikai tā kā mēs to gribētu, vai domātu vai iztēlotos. Mūsu cerība ir reāla un mums ir cerība ka mēs viņu redzēsim un būsim viņam līdzīgi, ka aizsniegsim Apsolīto zemi, mūžīgo dzīvi.

Treškārt, mēs varam priecāties ka mums ir mantojums. Pēc savas aiziešanas Kristus atstāja savā vietā Aizstāvi, Svēto Garu lai pārliecinātu mūs ka mums ir Mantojums Viņā. Aizejot Viņš sacīja, ka gatavo vietu mums. Un par šo mantojumu bija teikts, ka tas ir neiznīcīgs, neaptraipīts un nevīstošs.

Ceturtkārt, mēs varam priecāties jau šodien esam pasargāti Dieva spēkā. Lasot oriģinālvalodā te runāts par apsardzību kāda ir cietoksnī. Mēs atceramies skaisto Mārtiņa Lutera himnu “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils…” Uzticoties Dievam mēs varam saņemt apsardzību.

Piektkārt, ja mēs visu iepriekšējo apzināmies un ticam tad arī mums ir vieglāk pārdzīvot ciešanas. Mēs pat varam priecāties, ka Dievs ir mūsu audzinātājs.

Sestkārt, mēs varam priecāties, ka varam mantot tīru ticību, kura izpaužas mīlestības darbos. Ciešanas, pārbaudījumi ir tādi kuros ticība nostiprinās tā iegūst nesavtības spožumu.

Un septītkārt, mēs varam priecāties, ka Jēzus nāks otrreiz. Augšāmcelšanās mūs vada pie drošas pārliecības, ka Jēzus nāks otrreiz. Un mēs būsim ar Viņu kopā mūžīgi. Mēs varam saņemt visas Dieva svētības caur ticību.

Kā mēs visu to varam saņemt? Viņš ir augšāmcēlies un Viņš nav šeit Viņš ir pie Tēva labās rokas un aizlūdz par mums. Par Augšācelto ir teikts (Ebr 4:14-16):

“Tā kā mums ir liels augstais priesteris, kas izgājis caur debesīm, Jēzus, Dieva Dēls, tad turēsimies pie Viņa apliecināšanas. Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.”

Vai par visu to mēs šodien nevaram pateikties un priecāties?
Priecājaties! Kristus ir augšāmcēlies! Āmen.