Jēzus brīdināja savu draudzi, ka tā darīs vairāk brīnumu, nekā Viņš. Vai mēs to darām? Kas īsti trūkst, lai to darītu? Kas? Bet māte nedomā par to, bet – rīkojas. Tik daudz ir dzirdēts brīnumainu stāstu par mātes varonīgo sirdi. Uz ko tik nav gatava māte, lai aizsargātu un glābtu savu bērnu. Viņa ir gatava uz visu!

Kādreiz Dievam izlūgtā un no miroņiem cēlusies mātes meita, kļuvusi par Dieva dāvanu no debesīm, ne tikai savai ģimenei, bet arī daudzām draudzēm. Viņa ir ar atvērtu sirdi Dieva slavēšanā, neskatoties uz to, ka kādreiz tā pati sirds bija apstājusies. Viņas balss tembra diapazons ir tik vareni spēcīgs un liels, ka spēj aizstāt pat draudzes kori. Slavēšanas laikā viņa ir spējīga atvērt Dieva svētību debesu logus, lai Kunga žēlastība un klātbūtne ienāktu draudžu telpās un to varētu izjust ikviena alkstoša sirds.

Olgas Kozminas sirds stāsts

Es dzīvoju Vologdas pilsētā un apmeklēju draudzi „Preobrežeņije”. Esmu slavēšanas grupas vadītāja. Jā, patiešām es esmu cēlusies no miroņiem. Tas notika 45 gadus atpakaļ slimnīcā – dzemdību nodaļā. Es biju 20 dienas veca, kad pār manu māti nāca sliktu ziņu lavīna. Ārsti runāja skaidri, ka izdzīvošanas iespēju nav. Man bija atklāts plaušu karsonis un pneinomija. Aiz manas mātes pleciem bija divu bērnu nāves. Un vēl vienu bērna nāvi droši vien, viņa nebūtu izturējusi. Māte mani neatstāja ne uz mirkli un nevēlējās ticēt ārstu diagnozei. Kāda vakara stundā mans tēvs nāca mūs apciemot un māte izgāja viņam pretī. Tad notika tās letālās sekas. Mana sirds apstājās. Ārsti jau uz to bija gatavi, bet ne mana māte. Māte ar tēvu bija ārpus slimnīcas, kad izskrēja ārsts, lai paziņotu, ka esmu mirusi. Māte dzirdot ziņu bija šausmās un skrēja pie manis. Bija jau sen par vēlu. Manu miesu pārklāja zilumi un kļuvu melna kā ogle. Bet māte man pieskārās un kliedza Dievam, ka mani neatdos un pieprasīja Viņam, lai mani atgriež, līdz ko tas tika pateikts, es sāku elpot. Tāda bija manas mātes ticība, kas mani glāba.

Pagāja daudz gadu. Šis notikums bija aizmirsts. Un neviens to nevēlajās atcerēties. Trīsdesmit gados es nožēloju grēkus un kļuvu kristiete. Dievs man atgādināja, ka Viņš mani ir cēlis no miroņiem. Es atcerējos, ka kādreiz mana māte ļoti negribīgi, kaut ko par to stāstīja, tikai es tam nepievērsu tik īpašu uzmanību, bet tagad es sapratu. Es sāku slavēt Dievu no visas sirds un iesaistījos slavēšanas grupā. Bet kādu dienu es izjutu, ka mana sirds sākusi streikot, krasi mainījās asinsspiediens. Es aizgāju pie ārsta pārbaudīt sirdi un ārsts pateica, ka man esot vienkāršā valodā sakot, caurums sirdī un, ka steidzīgi kaut kas jādara lietas labā. Bet es sev iegalvoju, ja reiz Dievs mani kādreiz cēlis no miroņiem, tad Viņš arī Pats mani dziedinās. Es lūdzu Dievu par sirds dziedināšanu gan fiziskā nozīmē, gan arī garīgā. Pēc neilga laika sirds streikot pārstāja. Un es saņēmu no Dieva atklāsmi, ka esmu dziedināta. Un tagad es slavēju Viņu par to vienmēr!