Sarkozī Francijā izsauc debates par reliģijas un sabiedrības attiecībām.
Parīze: Francijas prezidents Nikolā Sarkozī, arvien biežāk piesaucot Dievu un ticību, izsaucis pret sevi vērstu kritiku, ka pārkāpjot Francijas likumos noteikto -baznīca ir atdalīta no valsts.
Sarkozī, atteicies no tradicionālās prezidenta atturības reliģijas jautājumos un īsi pirms Ziemassvētkiem, teikdams runu vienā no Romas bazilikām, uzsvēra Francijas kristīgās saknes.
Savukārt tiekšanās reizē Rijādā viņš islāmu nosauca par “vienu no diženākajām un skaistākajām civilizācijām, kādu pasaule pazinusi”, bet savus Saūda Arābijas mājastēvus – par valdniekiem, kas “vēršas pie islāma pamatvērtībām, lai apkarotu fundamentālismu, kas tās noliedz”.
Sarkozī atzinīgie izteikumi par karalisti, kas pazīstama ar striktas islāma versijas īstenošanu un izplatīšanu, savas vizītes laikā cenšoties noslēgt izdevīgus eksporta līgumus, bija pēdējais piliens prezidenta kritiķu pacietības kausā.
“Tā nav cieņa pret baznīcas un valsts nošķīrumu,” paziņojis opozīcijā esošo sociālistu līderis Fransuā Holands.
“Tā ir ideoloģiska nostāja, kas reliģiju padara par instrumentu, lai musulmaņu valstīs reklamētu Francijas ražojumus, (piemēram), civilās kodolspēkstacijas,” norādīja Holands. “Jaukt reliģiju un ārpolitiku ir neloģiski un nepareizi.”
Arī viens no vadošajiem gollistiem Žans Luijs Debrē, kurš pašlaik vada Konstitucionālo Padomi, nācis klajā ar netiešu Sarkozī kritiku, uzsverot, ka 1905.gada likums, ar kuru baznīca tika nošķirta no valsts, ir labs un ka bijusi “piemērota izdevība nodrošināts, lai tā līdzsvars netiku apvērsts”.
Diskusiju centrā nonākusi Sarkozī novēršanās no Francijas tradīcijas, saskaņā ar kuru reliģija tiek uzskatīta par pilnīgi privātu lietu. Tā aizsākās ar 1905.gada likumu, bet ar laiku pāraugusi zināmā politkorektumā, kas reliģijas iznešanu publiskajā telpā padarījis par tabu.
Prezidents šo parādību nosaucis par negatīvo “laicite” (franču termins, kas ietver gan baznīcas un valsts nošķīrumu, gan reliģijas pārnešanu privātajā telpā un ar zināmām atrunām var tikt tulkots kā sekulārisms). Sarkozī paudis vēlmi to aizstāt ar “pozitīvo laicite”, kas rēķinātos ar ticības sniegtajām cerībām un ļautu piešķirt valsts finansējumu reliģiskajām organizācijām.
Trešdien diskusijas uzbangoja arī Nacionālajā sapulcē, sociālistu deputātam Žanam Glavanī asi kritizējot Sarkozī Rijādas runu.
“Runa, kurā Dievs piesaukts ne tikai katrā lapaspusē, bet katrā rindiņā, rada sabiedrībā fundamentālu problēmu,” norādīja deputāts.
Uz to iekšlietu ministre Mišela Alio-Marī atbildēja, ka valdība vēloties “palīdzēt izpausties visiem garīgumiem, tai skaitā tiem, kas balstīti ateismā”.
Lai gan 1905.gada likuma mērķis bija mazināt savulaik lielo katoļu baznīcas ietekmi, baznīcas līderi pašlaik izturas ļoti rezervēti pret jebkādām reformām, kuras varētu mainīt “status quo” un atdzīvināt antiklerikālās kustības.
Savukārt astoņus miljonus lielā musulmaņu kopiena, lielākā Eiropā, gluži pretēji tikai apsveiktu reformas, kas ļauti viņiem gūt finansiālo atbalstu mošeju celtniecībai un paplašinātu imamu sagatavošanu.
Divreiz laulību šķīrušais Sarkozi pats sevi sauc par “kultūras katoli”, kurš, lai gan baznīcu apmeklē reti, augstu vērtē to morālo un sociālo lomu, kuru reliģija varot pildīt sabiedrībā.
“Kāds, kurš tic, ir kāds, kurš cer,” Sarkozī sacīja Romas Svētā Jāņa Laterāna bazilikā teiktajā runā. “Republikas interesēs ir daudz vīriešu un sieviešu, kas cer.”
0 komentāri
Uzraksti, ko domā