„Viņš spoža rīta zvaigzne Dieva dēls;

Šī zvaigzne mūs reiz mājās atvedīs;

Tā mīlestība mūsu sirdīs līst;

Jo, lūk, tur Viņš – Emanuels;

Dievs ir ar mums, Dievs ir par mums, Dievs ir mūsos.”

Gadsimtu garumā astronomu vidū notikušas asas diskusijas par to, vai Betlēmes zvaigzne vispār bija eksistējusi, taču pēdējo gadu laikā notiek apspriedes vairs nevis par to, vai tā vispār ir bijusi, bet gan par to, kas tā par tipa zvaigzni un kādā veidā tā varējusi pārvietoties, ilgā laika posmā? Kāpēc Betlēmes zvaigzne tiek dēvēta arī par spožo rīta zvaigzni? Kāds Betlēmes zvaigznei sakars ar austrumu gudrajiem? Kādā veidā zvaigzne varējusi pazust un atkal parādīties debesīs? Un t.t. Par to visu liecina Bībele, taču no nesenā astronomiskā viedokļa, tas viss it kā nav bijis iespējams… Bet varbūt tomēr?… Pamatojoties uz mūsdienu zinātnes – astronomijas un datortehnikas, attīstībā sasniegtajiem rezultātiem, var veikt sarežģītus aprēķinus dažādu debess spīdekļu stāvokļu retrospektīvā, t.i., izmantot pagātnē vērstās analīzes tās vai citas hipotēzes pamatošanai vai noliegšanai.

Kristīgā sabiedrībā pastāv uzskati, ka Betlēmes zvaigzne ir Dieva inspirēts brīnums, vai arī Dieva sūtīts eņģelis, kas rādīja austrumu gudrajiem ceļu pie Pestītāja. Bet par cik cilvēce ir tendēta uz faktiem un pierādījumiem, tad šāda ierobežota atbilde vairumu neapmierina.

Tāpēc, ja tā labi pacensties, tad arī brīnumam radīsies kaut cik racionāls skaidrojumu, tādējādi apstiprinot tās patiesumu.

Kāds sakars?

Atrologi uzskata, ka austrumu gudrie ir saistāmi ar maģiju un pie jaunā ķēniņa bija devušies zvaigznes iespaidā, jo astroloģijā ir zināms, ka zvaigznes parādīšanos ir saistāma ar pazīstama un ietekmīga cilvēka piedzimšanu, tāpēc austrumu gudrie devās jaunā valdnieka meklējumos, lai pie viņa dzimšanas vietas varētu izdarīt maģisku kultu. Un atstāt savu kultūras mantojumu nākamajam valdniekam. Ja vien astrologiem būtu taisnība..

Tomēr, tā jau nu nav, ka austrumu gudrie ir izrauti no notikuma konteksta un uzradušies no citas pasaules ietekmējoties no astroloģiskas zvaigznes nozīmes.

Parakājoties pagātnē dažkārt var uzrakt kaut ko lietderīgu un tātad, ko mums vēsta pagātne? Pagātnes vēsts. Tas ir Bileāma, Beora dēla, pravietojums: „Es viņu redzu, bet ne tagad, es viņu novēroju, bet ne tuvumā: zvaigzne ņems sev ceļu no Jēkaba, un no Israēla celsies Scepteris, tas sadragās Moāba deniņus un nopostīs visus Seta dēlu pamatus (4.Mozus 24: 17) Vēlākā laika periodā pravietojums atkārtojas.

„ Kamieļu jūklis apklās tevi, jaunie kamieļi no Midiānas un Ēfas, visi tie nāks no Sabas, tie atnesīs zeltu un vīraku un teiks Tā Kunga slavu.” (Jeseja 60:6)

Un par cik cilvēce ir radusi vairoties un izplest savas teritorijas un no Vecās Derības pravietojuma līdz Jaunās Derības piepildījumam ir pagājis tik liels laiks, ka ir nodzīvojušas paaudžu paaudzes un izklīdušas pa visu plašo zemi un tādējādi, protams, ka Vecās Derības pēcteči varētu dzīvot ne tikai „apsolītās zemes” teritorijā.

Lai saprastu vai austrumu gudrajiem varētu būt kāds sakars ar maģiju, ieskatīsimies arī psiholoģiska rakstura niansēs.

Lieta ir tāda, ka parasti Vecajā Derībā ir norādes attiecībā par viediskiem sapņiem, kad Dievs ar to palīdzību par kaut ko cilvēku brīdina. Arī šajā gadījumā ar austrumu gudrajiem notika tāpat, tātad uzskats, ka austrumu gudrie ir bijuši magi, kā to uzskata daži vecticībnieki un astrologi varētu būt maldīgs. Pēc idejas austrumu gudrajiem, tomēr bija kāds sakars ar kristīgo mācību, jo pirmkārt, magi, nekad nebūtu pielūguši spēku, kas ir pretējs viņu garīgam stāvoklim.

Otrkārt, pēc nosapņotā brīdinājuma sapņa, austrumu gudrie, nesteidzās brīdināt Herodu par iespējamajām briesmām, bet mierīgi bez liekiem jautājumiem devās mājās pa citu ceļu.

Betlēmes spožā rīta zvaigzne

Tā jau saka, ka cik cilvēku tik viedokļu, bet… ir viens, bet… cik viedokļu tik arī sabojātas dzīves, tāpēc biežāk ieskatīsimies acīs patiesībai.

Hipotēzes hipotēžu galā. Pirmā hipotēžu grupa saista Betlēmes zvaigznes parādību ar divu vai triju spožu planētu krustošanos un savienošanos cita aiz citas vienā punktā.

Trīs zvaigžņu savienojums: Astronoms un matemātiķis Johanness Keplers (1571–1620), 1604. gada oktobrī novērodams Jupitera, Marsa un Saturna savienojumu Strēlnieka zīmē, šajā pašā debesu sektorā ieraudzīja novas uzliesmojumu. Uz novērojumu pamata Keplers izteica pieņēmumu, ka līdzīgu parādību varējuši pamanīt Austrumu gudrie Jēzus dzimšanas brīdī, turklāt tobrīd debesīs tāpat veidojās planētu savienojums.

Divu zvaigžņu savienojums: Jupitera un Venēras redzamo satuvošanos pie debess juma. Kā rāda veiktie aprēķini, var pievērst īpašu uzmanību divām šo planētu satuvošanās reizēm – 3.gada 12.augustā pirms mūsu ēras Jupiters un Venēra satuvojās līdz 12 leņķa minūšu lielam savstarpējam attālumam, bet 2.gada 17.jūnijā pirms mūsu ēras šī satuvošanās sasniedza jau 3 leņķa minūtes. Turklāt abas satuvošanās notika Lauvas zvaigznājā netālu no zvaigznāja spožākās zvaigznes Regulas. Lauva, kā zināms, ir jūdu karogā uzņemts simbols, bet „Regula” latīniski nozīmē “mazais ķēniņš”.

Tātad – atkal divas it kā visai zīmīgas sakritības. Tomēr šīs hipotēzes lielākais klupšanas akmens ir tas, ka senie zvaigžņu pētnieki diez vai būtu nosaukuši par zvaigzni divas vai trīs šīs viņiem labi pazīstamās planētas.

Otrā hipotēžu grupa mēģina sasaistīt Betlēmes zvaigzni ar kādu spožu novu vai pārnovu, t.i., uzliesmojošu vai katastrofālu zvaigzni, kuras parādīšanās varētu būt notikusi tajā laikā. Piemēram, ārsts, astrologs un matemātiķis Džerolāmo Kardāno (1501–1576), uzskatīja, ka Betlēmes zvaigzne bija nova, kas parādījās Kasiopejas zvaigznājā. Pēc viņa aprēķiniem, šādam uzliesmojumiem ir jānotiek regulāri, apmēram reizi trīssimt gados. Viņa pieņēmumu apstiprināja matemātiķis un astronoms Tiho Brahe, ģeocentriskās pasaules ainas izveidotājs. 1572. gadā Tiho Brahe novēroja jaunas zvaigznes dzimšanu.

Tomēr, pētot senās ķīniešu un korejiešu hronikas, kuras izceļas ar sevišķu debess parādību novērojumu pilnību un aprakstu precizitāti, uzmanību piesaistījuši divi ievērības cienīgi notikumi.

5. gadā pirms mūsu ēras ap 24.martu, t.i., pavasarī Mežāža zvaigznājā 70 dienas tikusi novērota spoža nova, kas bijusi redzama debess austrumu daļā pirms Saules lēkta nelielā augstumā virs horizonta, kas it kā labi saskan ar Mateja evaņģēlijā aprakstīto parādību.

Taču tikpat labi ar Betlēmes zvaigzni varētu saistīt novas vai pārnovas uzliesmojumu gadu vēlāk Ērgļa zvaigznājā. Aprēķini rāda, ka šo zvaigzni varēja novērot tieši virs Betlēmes.

Taču arī šīs hipotēzes diemžēl sastopas ar grūti pārvaramu iebildumu – Betlēmes zvaigzne nav bijusi stāvzvaigzne, kāda ir nova vai pārnova, jo, kā liecina Bībeles teksts: “Zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns.” (Mt.2:9). Tātad Betlēmes zvaigzne pārvietojās, mainīja savu stāvokli pie debess juma.

Trešā grupa apvieno hipotēzes, kuras mēģina identificēt Bētlemes zvaigzni ar kādas komētas parādīšanos. Šajā virzienā veiktie aprēķini patiešām uzrāda iespējas saistīt Bētlemes zvaigzni ar, piemēram, labi pazīstamās un izpētītās Haleja komētas parādīšanos 12.gadā pirms mūsu ēras. Šim notikumam it kā var piesaistīt arī Bībeles attiecīgo tekstu, un viss būtu pieņemami, ja vien, kā jau atzīmēts, pats notikums nebūtu realizējies 12 gadus pirms kristīgās Baznīcas pieņemtā un noteiktā Kristus dzimšanas gada. Tā kā par Kristus dzimšanas gadu bijušas daudzas diskusijas, tad šī hipotēze pilnīgi noraidāma nebūtu.

Pirmoreiz šo hipotēzi par komētu izvirzīja Origēns – (teologs, filozofs un zinātnieks) nodarbojoties ar šīs zvaigznes dabas izpēti, secināja, ka tā ir bijusi komēta. Pēc viņa domām: “.. astainās zvaigznes jeb komētas vienmēr parādās debesīs, kad uz zemes dzimst jaunas impērijas vai notiek kādi citi svarīgi notikumi..” Un vēl viņš raksta: “.. vai tad jābrīnās, ka Betlēmes zvaigznes parādīšanās sakrita ar zīdaiņa dzimšanu, kuram bija jārada pārvērtība cilvēces prātos?”

Kā zināms, komētu orbītas iedalās trīs veidos—hiperboliskās, paraboliskās un eliptiskās. Un, ja zemei tuvojās pirmā vai otrā tipa komēta, tad tās ir ar ļoti izstieptu orbītu, kas neatbilst dotā pētījuma raksturojumam, tāpēc, iespējams, ka Betlēmes zvaigzne varēja būt tāda komēta, par kuru mēs neviens neko nezinām.

Vai, nu arī tā varēja būt periodiskā komēta. Vienīgā periodiskā komēta, kas bija redzama dotajā laika periodā, ir bijusi Galleja komēta, 12.gadā līdz m. ē.

Mūsdienu Krievijas astronoms A.I. Raznikovs papildina domu uzskatot, ka Galleja komēta bija no Zemes virsmas redzama 12.g. mūsu ērā. Mūsdienu aprēķinu rezultātā uzstādīts, ka “pirmajos septembra datumos komēta iegāja Lauvas zvaigznājā un tuvojās Melech, jeb „Regulas” zvaigznei- “mazais ķēniņš”, atrodoties aptuveni 50° no Saules pa ekliptiku tā saucamajā Everharta zonā, kas ir īpaši labvēlīga komētu atklāšanai. Tieši tad viņu arī varējuši ieraudzīt austrumu gudrie…

Rīta zvaigzne

Ķīniešu astronoms Ma Tuan Lin atzīmēja, ka Betlēmes komēta pirmoreiz tika pamanīta debesīs 12.g. 26.augustā līdz m.ē. Dvīņu zvaigznāja austrumdaļā, turklāt viņa kustējās Lauvas zvaigznājā ar ātrumu 6° diennaktī. Sākotnēji komēta bija novērojama tikai rīta stundās austrumu daļā. Iespējams tāpēc, tā arī tika saukta par „spožā Rīta Zvaigzne” (Atklāsmes 22:16).

Staigājošā un ilgi ejošā zvaigzne

Rakstos teikts, ka austrumu gudrie, bija veikuši lielu ceļa posmu, pirms ieiešanas Pestītāja dzimšanas zemē. Tāpēc jautājums ir tāds, kādā veidā zvaigzne varējusi pārvietoties tik ilgi un pazust un atkal parādīties?

Kā jau zināms astronomu un arī dzen pētnieku vērotās komētas pārvietošanās laiks ir ļoti ierobežots un pilnīgi nesakrīt ar Betlēmes zvaigznes raksturojumu.

Zinātnieki uzskata, ka zvaigznes pazušanu un parādīšanos varētu izskaidrot ar to, kā dotā zvaigzne varējusi būt zvaigzne pulsārs. (Pulsārs ir rotējoša neitronu zvaigzne, kas izstaro regulārus radioviļņu impulsus. Zvaigznei griežoties, stars periodiski pagriežas pret Zemi un ir redzams uzliesmojums – impulss.), tomēr…

Domājums, ka Betlēmes spožās rīta zvaigzne, pārvietojās pa noteiktu izstieptu orbītu tādējādi saglabājot savu pārvietošanās gaitu, tā varējusi apsteigt Piena Ceļu un turpināt savu ceļu dienvidu virzienā. Paejot garām Arcturus spožajai zvaigznei tā turpinājusi savu gaitu Vēršu dzinēja (ziemeļu puslodes zvaigznājs) pakājē. Tad tā iegājusi Čūskas zvaigznājā mainīja virzienu austrumos un palika tur mēneša laikā un lēni pārvietojusies zvaigznāja vidū. Kad zvaigznājs bija pamests, tā pārgāja uz 56 dienām „zilajā drakonā” (Svari, Skorpions, Strēlnieks). Tādējādi izriet, ka to arī redzēja austrumu gudrie un varēja pamanīt zvaigznes „pēkšņās” pārvērtības. Un novērotājiem varēja šķist, ka zvaigzne pazudusi.

Šis izskaidrojums iet saskaņā ar Rakstiem: „Tad, kad Jēzus bija piedzimis Bētlemē, Jūdas ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja: “Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt.” (Mat.2:1-2)

Tad mēs lasām, ka no ķēniņa nesaņemot atbildi tie aizgāja. „Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns. Un, zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. Un, namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres.” (Mat.2:1-2)

Nobigumā var teikt, ka varbūt mūsu mēģinājumi rast šāda veida racionālus izskaidrojumus Bētlemes zvaigznei vispār nav sevišķi loģiski. Šī, par zvaigzni nosauktā, debess parādība varēja būt arī pilnīgi iracionāla parādība – spožums, ko Radītājs savā visvarenībā bija iededzis, lai pievērstu uzmanību vai atzīmētu (manifestētu) Sava Dēla dzimšanu, kura pēc savas būtības – Dieva iemiesošanās – arī ir iracionāla parādība.

Tomēr neapstrīdami ir tas, ka Kristus piedzimšanas laiks, respektīvi, laiks pirms Kristus piedzimšanas, kā to redzējām no piemēriem, bija saistīts ar virkni reālu un iespaidīgu debess parādību.