Vasarsvētki tiek svinēti 50ajā dienā pēc Lieldienām, kas parasti iekrīt svētdienā laikā no 10.maija līdz 13.jūnijam. 2010.gadā Vasarsvētki bija 23.maijā.

Vasarsvētki ir pavisam neparasti. Varbūt kādam īsti nav skaidrs, kas tajos tiek svinēts, – vai vasaras sākšanās? Notiek visas dabas atplaukums, telpas rotā meijas, zied ķirši un ābeles. Tā patiešām arī ir.

Tomēr Vasarsvētkos tiek svinēts arī kas cits: tā ir ne tikai dabas, bet arī mūsu garīgā atdzimšana.
Kristīgās baznīcas kalendārā Vasarsvētki līdzās Ziemassvētkiem un Lieldienām ieņem īpaši svarīgu vietu. Ziemassvētki ir Dieva Tēva diena, kad Tēvs dod pasaulei savu Dēlu, kas ienāk šajā pasaulē kā bērns. Lieldienas ir Kristus svētki, viņa augšāmcelšanās, nāves uzvaras diena. Un Vasarsvētki ir Svētā Gara svētki, Gara izliešanas svētki. Šeit parādās Svētā Trīsvienība, kas ir svarīga kristīga atklāsme.

Svētais Gars, Vasarsvētku dienā iemiesojies apustuļos, ir palicis nesaraujamā vienotībā ar baznīcu, padarot īstenus tās sakramentus un patiesas tās mācības. Kristieši Vasarsvētkus uzskata par Kristīgās baznīcas dzimšanas dienu. Baznīcas vēsturē Vasarsvētku rituāli savu nozīmi ieguva diezgan vēlu, 425.gadā šos svētkus ieviesa kā atsevišķi svinamu dienu.

Bībele stāsta, ka Vasarsvētku dienā Jēzus mācekļi bija sapulcējušies, kad pār viņiem tika izliets Svētais Gars. Namā, kur viņi sēdēja, “nāca rūkoņa, it kā pūstu stiprs vējš, (..) un parādījās uguns mēles.” Turklāt ļaudis, kurus līdz tam šķīra atšķirīgas valodas un pat domāšana, piepeši spēja viens otru saprast.
Vētra un uguns izsaka to, kādas izmaiņas rada Svētais Gars. Caur Svēto Garu pasaulē atklājas Dieva darbība, caur Svēto Garu mēs arī saņemam grēku piedošanu. Svētais Gars vieno cilvēkus, saista kristiešus pie kristīgās kopības un dod spēku sludināšanai.

Vasarsvētku notikums apliecina, ka Baznīca nav cilvēku veidota organizācija, bet gan Svētā Gara iedvesmotu cilvēku kopība, kura nāk kopā dievnamos, kalpo un liecina citiem par Kristu nevis pienākuma dēļ, bet tāpēc, ka tā ir šo cilvēku garīga pārliecība un ticība.
Vārdi „iegremdēts ūdenī” nozīmē ūdens kristības savukārt „iegremdēties ugunī”- Svētā Gara kristības.

Draudzes „Kristus pasaulei” mācītājs Mārcis Jencītis ievieš konstruktīvu skaidrību jautājumā par Svētā Gara nozīmi

Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni. (Mateja 3:11)

Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam. (Ap.d. 1:8)

Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera. (Ījaba 14:1)

Šīs Rakstu vietas mācītājs min kā atbildi uz jautājumu kas ir Svētā Gara kristība, kam tā domāta un ko ar to darīt. Mācītājs saka: „Ja esmu kristīts ar Svētajā Garā, tad esmu iegremdēts ugunī! Un līdzejoša zīme ir runāšana mēlēs”. (Ap.d.2:4) Otra Rakstu vieta savukārt runā par Svētā Gara spēku bez kura mēs nevaram pildīt savu uzdevumu. Mācītājs uzsver, ka pat tad, ja savās lūgšanās Dievu nepiedzīvojam nedēļām ilgi, ir svarīgi zināt: „Esmu pagremdēts Svētajā Garā un apveltīts ar spēku.” Mācītājs paskaidro šo rakstu vietu precīzāk – „Jā, šeit ir runa par spēku, bet vārda liecinieks tiešais tulkojums ir moceklis.” Tātad, mācītājs šo rakstu vietu piedāvā lasīt šādi – „Tu dabūsi mocīties, kad Svētais Gars būs nācis.”, un paskaidro: – „lai staigātu spēkā būs jāmaksā cena”. Trešā rakstu vieta no Vecās Derības raksturo cilvēka stāvokli, kad viņš nav piedzimis no augšienes – pilns nemiera. Bet Dievs saka, ka Viņš mums dod Savu mieru, tādu kā pasaule nepazīst! Mācītājs min acīmredzamu piemēru, kā mūs izmaina Dieva uguns – Mozus nomira lielā vecumā, bet bija vesels, viņš saka: „Man ir 40 gadi, bet man nav nevienas normālas grumbas un man neviens nedod četrdesmit gadus. Tas tāpēc, ka esmu iegremdēts ugunī!”- mācītājs turpina.

Par eņģeļiem Viņš saka: kas Savus eņģeļus dara par vējiem un Savus sulaiņus par uguns liesmām, – (Ebrejiem 1:7)

„Viņš mūs dara par uguns liesmām, daļa no Viņa godības ir uz manis un tevis, tev pieder mūžīgs mantojums.” – saka mācītājs. „Mums ir vara tikai tad, kad esam pagremdēti Viņa ugunī un ietērpti Viņa spēkā”. Par piemēru mācītājs min sauļošanos – „Tad, kad tu pavadi laiku saulē, tava ādas krāsa mainās. Tieši tāpat ir kad pavadu laiku ar Dievu, mans gars maina stāvokli!” Mācītājs uzsver, ka mums ir nepieciešams pavadīt laiku ar To, kas ir mūsu spēka avots. „Policistam ir vara tikai tad, kad viņš ir uzvilcis formu. Ja mani uz ceļa mēģina apturēt kāds, kuram nav formas tērps. Man ir tiesības pabraukt viņam garām un neapstāties. Mums, kā kristiešiem ir vara tikai tad, kad esam apģērbti Dieva spēkā. Tāpēc ik dienas ir nepieciešams pavadīt laiku kopā ar To, kas ir mūsu spēka avots!” – saka mācītājs.

Un, tos sapulcinājis, Viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, tā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši. (Ap.d.1:4)

Tanīs dienās Pēteris, piecēlies brāļu vidū – tur bija kopā ap simts divdesmit cilvēku (Ap.d.1:15)

Mācekļi bija paklausīgi un Vasarsvētku dienā bija pulcējušies, katrs ņemdami līdzi savas ģimenes un tos, kas arī bija izvēlējušies sekot Jēzum. Tālāk mācītājs vērš uzmanību uz to, ka ir trīs dažādi notikumi – jaunpiedzimšana, kad manī iemājo Svētais Gars, Pagremdēšana ugunī un atjaunošanās kā „apdeits” (update) kādai datorprogrammai.

Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus. (Ap.d. 4:31)

Mācītājs norāda, ka šajā rakstu vietā ir runa par cilvēkiem, kuri jau bija kristīti Svētajā Garā. Tātad notika atjauninājums. Dievs laiku pa laikam pieskaras, atjauno.

Mācītājs stāsta piemēru par sievieti – Hannu Vaiti, kura 1874. gadā uzrakstīja grāmatu „Laimīgas dzīves noslēpums”, šī grāmata bija apvērsums, visi to lasīja, taču, kad viņa to rakstīja, viņa nemaz nejutās labi. Viņas ģimenes dzīve bija šausmīga, viņa kopā ar vīru klaiņoja no draudzes uz draudzi. Tomēr viņa darīja to, kas ir jādara un bija rezultāts. Tāpat arī mums, pat ja savos lūgšanu kambaros nepiedzīvojam īpašu Dieva pieskārienu emociju līmenī, mēs turpinām celties uz lūgšanu un neskatoties uz emociju iztrūkumu Dievs ietērpj mūs spēkā, jo esam bijuši viņa klātbūtnē. Mācītājs turpina ar vēl vienu piemēru: „Pat ja es neko nejūtu, es tik un tā sludinu!”. Turpinot šo pašu domu mācītājs runā par REMU (Dieva Vārds tieši tev) „Dažreiz, kad es lasu Bībeli ir tā, ka katrs pantiņš man ir rema, citreiz uz mani nekas nerunā, bet es tik un tā esmu bijis Dieva klātbūtnē.” Mācītājs īpaši uzsver, ka Dieva pieskāriens nav emocijas! „Ja tu esi bijis savā kambarī, tad Dievs jau tev ir pieskāries!” Runājot par Svētā Gara spēku mācītājs liek atcerēties Dāvidu, kurš ganīja avis Svētā Gara spēkā. Gans visos laikos ir bijis nicināms amats. Tomēr Dāvids bija uzticams tajā vietā, kur bija nolikts un vēlāk viņš ganīja Izraēla tautu.

Tad Viņš izraudzīja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma viņu no avju laidariem (Ps 78:70)

„Ja tu esi pagremdēts ugunī, tad tu tajā vietā, kur esi nolikts visu izpildi laikā, un nestāsti, ka esi Svētā Gara pilns, ja neklausi Dievam, draudzes mācībai un savam līderim”, saka mācītājs.

Mēs esam šo vārdu liecinieki un arī Svētais Gars, ko Dievs devis tiem, kas Viņam paklausa.(Ap.d. 5:32)

Un neapreibinaities ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet Gara pilni, (Efez.5:18)

Kā mēs varam piepildīties ar Svēto Garu? „Esiet paklausīgi!” – aicina mācītājs, – „ja tu esi īsts vīrs ģimenē, tad bērni tevi klausa un tu gādā par sievu. Ja tu esi īsta sieva, tad esi palīgs, nevis diktators un „spieķis ritenī”. Tu esi pagremdēts ugunī un tāpēc tev ir jāieņem ģimenē tā vieta, kas no Dieva ir paredzēta!” Mācītājs saka – „Mans mērķis ir atjaunināt tevi, lai tev ir spēks un tu izmet no galvas vārdus „es nevaru!” Manā leksikonā sen nav vairs tādu vārdu! Kad esam pagremdēti ugunī, mums ir spēks būt tādiem, kādi mēs gribam būt!” Ir svarīgi atcerēties, ka arī tajos brīžos, kad neko nejūtam, esam pagremdēti ugunī un Dievs mūs lieto. Mācītājs Mārcis Jencītis sāk stāstīt gadījumu Berlīnes konferencē pirms vairākiem gadiem, kad viņš pirmo reizi redzēja, kā tiek dzīti ārā ļaunie gari. Mācītājs saka: – „Esmu dzirdējis, ka saka – ejiet dzeniet no pasaules velnus ārā. Bet tas nav iespējams – velnus var izdzīt tikai no kristiešiem, tikai no jaunpiedzimušiem, jo tikai pār tiem ir Jēzus asinis un tāpēc dēmonam nav tiesību atrasties viņā!”

Jo es dodu viņiem liecību, ka viņi deg par Dievu, bet bez izpratnes. (Romiešiem 10:2)

Mācītājs saka: – „Tu vari būt bez pareizas izpratnes un degt, bet tam ir sekas – tu pazaudēsi uguni un kļūsi remdens, kā visi citi kristieši blāvām acīm.” Un tad mācītājs atkal atgriežas pie Berlīnes notikumiem, lai pastāstītu savu piedzīvojumu ar Dievu trīs dienu garumā. „Es nezinu, kad tieši Dievs mani kristīja ar Svēto Garu, bet šajā konferencē es sāku lūgt mēlēs.” Kad vakarā atgriezāmies viesnīcā, radās ideja kopīgi lūgt Dievu, sadevāmies rokās, sākām lūgt un es nokritu, manas kājas kļuva ļenganas un mani piepildīja laimes sajūta. Es domāju kaut tas nekad nebeigtos. Viss likās daudz skaistāks – pat laterna mirdzēja visās varavīksnes krāsās, es tik labi to atceros. Mana doma bija, ka tas ir labāk par visām narkotikām. Viss peld un gribas smieties. Es atgriezos istabiņā taču sapratu, ka manu seju rotā tik muļķīgs smaids, ka citi to nesapratīs un devos atkal ārā, kur satiku vēl vienu tādu pašu kā es un mēs kopīgi sēdējām kafejnīcā. Un kopš tā brīža visas trīs dienas, kā sākās kādas lūgšanas, es biju gar zemi. Lūk, tāpēc man nav skaidrības, kad tad tiku kristīts ar Svēto Garu.”

Ananija aizgāja un nonāca tanī namā un, viņam rokas uzlicis, sacīja: “Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev parādījies ceļā, pa kuru tu nāci, mani sūtījis, lai tu atkal kļūtu redzīgs un pilns Svētā Gara. Tūdaļ no viņa acīm nokrita kā zvīņas, viņš atkal redzēja un uzcēlies tika kristīts. Un viņš ēda un atspirga. Viņš palika dažas dienas pie mācekļiem Damaskā un tūdaļ sludināja par Jēzu sinagogās, ka Tas ir Dieva Dēls. Bet visi, kas to dzirdēja, uztraucās un sacīja: “Vai viņš nav tas, kas Jeruzālemē vajājis tos, kas piesauc šo Vārdu, un vai viņš nav tāpēc šurp nācis, lai tos saistītus vestu pie augstajiem priesteriem?” Bet Sauls arvien vairāk iedegās un saviļņoja ļaudis, kas dzīvoja Damaskā, pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus. (Ap.d. 9:17 – 22)

Tie bija divi dažādi brīži, kad Pāvils piedzima no augšienes un kad saņēma Svēto Garu. Svētā Gara kristība notika caur roku uzlikšanu, taču, lai piedzimtu no augšienes roku uzlikšanu nevajag. Taču Gars var nākt arī bez roku uzlikšanas, kā tas lasāms Apustuļu darbu 2. nodaļā. Pēc tam, kad Pāvils bija kristīts Svētajā Garā viņš sāka sludināt un vēl vairāk aizdegās Dievam. Tādēļ mācītājs saka: „Ja es esmu kristīts ar Svēto Garu, tad es daru četras lietas:

AIZSNIEDZU, NOSTIPRINU, APMĀCU, IZSŪTU.

„Berlīnē, pēc sava trīs dienu piedzīvojuma, es uzreiz sāku stāstīt par Kristu!”, – stāsta mācītājs. „Visās manās darba vietās visi zināja par Jēzu. Jau no pirmās dienas manī dega uguns. Un nebija tā, ka par mani smietos, kad es liecināju, visi klausījās, jo es esmu pagremdēts Svētā Gara ugunī. Man vienmēr bija ko teikt, ko liecināt, kamēr tas pārvērtās par sludināšanu.”
„Pirmā evaņģelizācijā ko man ļāva rīkot, atnāca 200 cilvēku. Tas sekoja otrā evaņģelizācija, kur man ļāva pašam sludināt. Vienmēr pirms šiem pasākumiem man iekšā dega tā, ka nevarēja gulēt, tā, ka nevarēja neko ieēst” – , stāsta mācītājs. „Visām šīm lietām ir vajadzīgs Svētā Gara spēks, bez tā nevar. Piemēram, Līderu skola no manis prasīja ļoti daudz spēka – bez Svētā Gara spēka tas nemaz nebūtu iespējams.” Un tad seko mācītāja brīdinājums: – „Ja tev nav atpūtas brīdis, tad tev ir beigas!” Viņš stāsta par evaņģelizāciju Ukrainā –četros mēnešos tika aptvertas 60 pilsētas. „Vienīgais, kas izglāba bija tas, ka man katru dienu bija personīgas attiecības ar Dievu! Lūk, tur tu tiec iegremdēts ugunī”, – stāsta mācītājs. Tas skan kā brīdinājums būt uzmanīgam kalpošanā, darbā, attiecībās ģimenē, ar citiem. „Kad esi iztukšots, tukšums nepāriet vienā dienā,” – turpina mācītājs. „Šeit tu vari saņemt vienu pieskārienu, kad par tevi aizlūdz, bet kas pēc tam? Pēc tam savs kambaris un pašam jāsaved kārtībā gan sava miesa, gan dvēsele, gan prāts!” Mums ir vajadzīgs Svētā Gara spēks, lai no rītiem celtos un darītu to, kas jādara. „Ziniet, ir vēl velna balss”, – saka mācītājs. „Varbūt tu par maz kalpo, kā tev tik labi viss sakārtots!” Ir jāmāk izšķirt un jākonsultējas ar savu vadītāju, vienmēr jāpārbauda pareizās prioritātes:
1. attiecības ar Dievu;
2. tu pats;
3. ģimene;
4. kalpošana;
5. darbs.
Mācītājs brīdina: „NEJAUC!” Viņš dalās pieredzē, ka arī viņam sākumā bija grūti sākt personīgas attiecības ar Dievu. Tad, kad viņš tikko sāka pavadīt laiku ar Dievu, braukt uz mežu, viņam bija jāpieņem lēmums to darīt un viņš šo lēmumu varēja izdarīt, tāpēc, ka viņā dega uguns. „Tev vajag spēku. Un to var iegūt ar regularitāti un disciplīnu, nevis vienu pieskārienu”, – skaidro mācītājs.