2.oktobris Latvijas tautai ir noteicošs. Tas ir vēlēšanu laiks.  10. Saeimas vēlēšanas. Daudz viedokļu. Daudz emociju. Taču arī netrūkst tādu, kuri uzskata, ka nav vērts vēlēt, jo… un tad seko dažāda veida atrunas. Vai tas ko maina, ka mēs izvēlamies nepiedalīties vēlēšanu procesā? Jā, maina! Bet ne par labu mums. Kādu rezultātu tad mēs gaidām? Es esmu vienaldzīgs? Tad tādu pašu vienaldzību saņemu atpakaļ.
Pagājušās vēlēšanās vēlētāju skaits strauji saruka. 60%. Pārējā tautas daļa noteica skaidru pozīciju. Neitrālu pozīciju. Nevēlēja vispār. Pie kādiem rezultātiem tas noveda, mēs šajos gados pārliecinājāmies paši…
Tomēr ar ko būtu jāsāk, līdz “ķeksīša” ievilkšanai vēlēšanu biļetenos?

Jāsāk ar analīzi, kas palīdzētu mums saprast katras partijas izvirzītās prioritātes, ieskatoties interneta mājas lapās: www.cvk.lv; www.ejambalsot.lv; kandidatiuzdelnas.lv

Piedaloties Atvērtajās durvju dienās.

Ne tikai Bībelē ir aprakstīti pagātnes varoņi un to varoņdarbi, bet arī mūsdienās ir savi varoņi, arī Latvijā. Varoņi, kuri cīnījušies par Latvijas zemi. Atdodami savas dzīvības un izlējuši asinis par brīvu nacionālu valsti-Latviju.

Vai mēs godinām viņu piemiņu? Vai arī dzen atceramies viņu labos darbus un dalāmies ar citiem, lai tādējādi celtu viens otra nacionāli-patriotisko Garu un ieaudzinātu to arī savos bērnos? Nē! Šodienas skatījumā pateicoties austrumu nostādnei, vārds nacionālisms jau ir izkropļots tik tālu, ka tas jau ir kļuvis par sinonīmu lamu vārdam.

Vai tās ir tās vērtības, par kurām latviešu pagātnes patrioti un ticības vīri ir atdevuši savas dzīvības?

Nezinu, vai latviešu nācijai ir „īsa atmiņa”, vai arī baiļu paralīzes iespaidā joprojām trīc par savu vietu zem saules un tāpēc savas vēlētāju balsis gatavi no jauna atdot par „politiskajiem līķiem” un korumpētajiem politiķiem, kuri jau iepriekš ir parādījuši uz ko ir spējīgi, precīzāk sakot, uz neko, kā vien bremzēt Latvijas tautai nozīmīgus likumprojektus, tāpēc vien vajadzētu būt kaut kādai kauna sajūtai pirms līst kaut vai rāpus, bet atpakaļ valdībā.

Aicinu atsvaidzināt atmiņu attiecībā par to, par ko, tad ir cīnījušies Latvijas tautas senči. Lai labāk izprastu gaidāmās 10. Saeimas vēlēšanas politisko spēli izaicināsim tos, kuri sevi dēvē par „tautas kalpiem”. Vai starp viņiem atrastos Latvijas izpratnē varoņi, kuru dēļ būtu vērts atdot savas vēlētāju balsis?

Atskatīsimies netālā Latvijas vēstures pagātnē, cīņās par Latvijas neatkarību, un atceroties tos patiesos varoņus, kuri cīnījušies par Latvijas zemi, salīdzināsim pagātni šodienas skatījumā.

Un saprast, vai mums vajadzīgi „varoņi nodevēji” un „viltus pravieši”, kas cenšas Latviju virzīt atpakaļ austrumu nezināmajās, iznīcības tālēs, kaut gan, pēc augusta statistikas datiem vadoties, izskatās, ka Latvijas tauta labprāt vēlas atgriezties, pie tiem, kas savulaik Latvijā ieviesa genocīda programmu un Latvijas tautas paverdzināšanu zem dzels priekškara, vienīgi, vai to vēlas arī latviešu nācija?

Vai arī atgriezties pie „politiskajiem līķiem” un to smirdēšanas?

Vai arī izvēlēties kaut ko pavisam jaunu un iedziļinoties saprast, ka tas jaunais cīnās par to pašu, par ko savulaik cīnījās Latvijas senči.

Par ! Par nacionālu valsti! Par brīvu Latviju!(visās nozīmēs).

Jo tikai un vienīgi nacionāla un garīga atmoda spēs glābt Latvijas valsti no austrumu un rietumu elles. Tikai nacionāla identitātes apzināšanās un garīgais spēks spēs izraut no elles, kurā paši dodamies.
Tikai un vienīgi vienoti vienā Garā un Spēkā, vienoti ar nacionālām saitēm, mēs uzvarēsim jebkura ienaidnieka pārspēku.
Vai tas ir iespējams? Jā! Ja tas pat ir panākams ar bērnu palīdzību: „No bērnu un zīdaiņu mutes Tu Sev esi izveidojis pretspēku Saviem pretiniekiem, lai liktu apklust Saviem naidniekiem un atriebējiem.” (Ps 8:3)
Tad mēs to it sevišķi spēsim, kā teikts ”Es visu spēju Tā (Jēzus) spēkā, kas mani dara stipru!”(Ef. 4:13).

Latvijas neatkarības laiki

Lai Latvija kļūtu neatkarīga tika ieguldīti milzīgi nacionālie spēki un ticība.
Līdzko Latvija kļuva neatkarīga, šķiet, ka loģiski būtu, ka Latvijas nākotnes kurss mainītos latviešu nācijai pozitīvā gultnē. Tomēr tā tas gluži nav. Kas tad pa ceļam ir pazaudēts? Nacionālisms un patriotisms. Kā noticis tā, ka latvieši ir aizmirsuši par ko cīnījušies? Lai atbildētu uz jautājumu, jāpavēro politiskie procesi pēc neatkarības iegūšanas. Novērojot var konstatēt, ka pamatā praktiski lielākā daļa nacionālie spēki, tas ir, lielākie aktīvisti tika likvidēti. Pēkšņajās un traģiskajās nāvēs. Viens noslīka jūrā, otrs – autoavārijā, trešais- nesaprotamajos apstākļos, ceturtais- ar pēkšņu sirdstrieku, piektajam, iekoda nezināmas izcelsmes indīgs dundurs un t.t. Un tā īsā laika periodā visi patiesie nacionālie spēki un brīvības paudēji veiksmīgi tika novērsti un aizmirsti.

Bībelē teikts: „Tev būs savu tēvu un savu māti godāt.”(5.Moz.5:16) Arī mūsu Tēvijas varoņi ir kāda dēla vai meitas vecāki.

Godāt? Kas tad būtu? Pieminot viņu labos darbus, Tu augsi veselīgā nacionāli patriotiskā garā un lai kādi vēji arī nepūstu (neoliberālisms vai sociāl-komunisms ar uzurpatoriskām tieksmēm, divvalodības programmas ieviešanas plāniem un Latvijas ekonomiskā paverdzināšanas veicināšanā), nespēs Tevi izsist no Tava uzsāktā kursa un nespēs ietekmēt un pakļaut sev veļamā virzienā. Tu vienmēr zināsi savu nozīmi un savas Valsts un Zemes vērtību. Tad nevajadzēs latviešiem pārņemt ārvalstu nepraktisko un nepiemēroto pieredzi, bet gan cienīt savas Zemes „gudrās galvas” veidojot savu nacionālo bāzi un primāri apmierināt savas tautas intereses. Tad nevajadzētu svinēt aizjūras svētkus un aizmirst savas tautas nozīmīgos nacionālos svētkus. Tad kristieši Latvijā varētu ne tikai sajūsmināties par Bībeles varoņiem, bet tikpat neizmērojami apbrīnot arī tos, kristiešus-Dāvidus, kuri ar paceltām galvām varonīgi stājušies pret Latvijas Goliātu. Un tādus kristiešus nespētu ietekmēt nekādi „viltus pravieši” no ārvalstīm.
Un, lai ko tas maksātu, neatdotu Dieva doto zemi, Latvijas teritoriju, kā tas notika Abrenes gadījumā, neatdotu nevienu kilometru, nevienu metru, nevienu centimetru, jo par to ir dārgi samaksāts, asiņaini maksāts.

Šodien

Neapzinoties Latvijas nozīmi, mēs zaudējam patiesās vērtības. Un tagad latviešu patriotisms izpaužams vicinot Latvijas karogu hokeja čempionātā un tikai tāpēc, ka ir iereibuši. Nav ne cieņas, ne goda.
Pie kā ir novedusi latviešu tautu patieso vērtību nenovērtēšana? Uzskatāms piemērs: Latviešu gaidāmā pasivitāte vēlēšanās, jo neesot vērts un krievu aktivitāte, balsojot par krievu partijām SC un PCTVL, jo ir vērts, padara iespēju atgriezties austrumu ietekmē ļoti reālu. Krievu tautības vēlētāju optimistiskais gars vēlēšanu laikā ir vainagojies jau iepriekšējās vēlēšanās, izvirzot krievu patriotu par Rīgas mēru. Tieši krievu nacionālās identitātes apzinātājs faktiski jau vada latviešu tautu, bet viņa pakalpiņš ir kosmopolītiski izaudzināts latvietis. Soli pa solim apmierinot krievu vēlētājus. Soli pa solim mainot Latvijas kursu pretējā virzienā, bet latvieši pat nepamana, ka Latvijas kuģis jau sen purvā. Un joprojām skan vārdi: „Nav vērts, jo tāpat nekas nemainīsies.” Toties krieviski runājošie, kuri jau ieguvuši pilsonību, cīnās par savām tiesībām un atkal optimistiski ievēl „savējos” jo zina cik grūti iegūstama pilsonība, bet vēl ir tik daudz radu, kuriem vēl jāizkārto pilsonība citādākā veidā, nekā paredzēts Latvijas valsts likumdošanā.
Kamēr latvieši par to tik pasmaida un saka, ka viņiem nekas nesanāks, jo Latvija ir mūsu Zeme, pasīvi noraugoties no malas, lētticīgie latvieši ir vienkārši viltīgi un darbietilpīgi apmuļķoti.

Latvijas politikā vīzija

Latviešiem jau sen pateikts: „Divkopienu valsts!” Vai kādam ir iebildumi? Klusums.
Lai iedrošinātu krievu vēlētājus tieši pirms vēlēšanām Latvijas „varoņi” labprāt pieņēma vizītē Maskavas mēru Juriju Lužkovu. Pieņemšana pompoza. Smaidi uz lūpām. „Galva” Maskavas Namā iedrošināja tautiešus vēlēt, jo tikai tā ir panākami Krievijas mērķi Latvijā un ātrākā veidā panākama divvalodība Latvijā, piebilstams, ka tas tikai ir laika jautājums. Vienīgi pazemīgais kalps Latvijas prezidents, savu viedokli izteica vienā teikumā savā tvītera kontā, bez nekādas oficiālas nostājas.
Un latvieši tik turpina savu veco dziesmu: „Nav vērts, nav vērts, nekas tāpat nemainīsies..”

Varbūt tomēr ir vērts pamosties un mobilizējoties vismaz ievelkot „ķeksīti” vēlēšanu lapiņās par „savējiem?” Par nacionāliem spēkiem…

Dievs, svētī Latviju!