„Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas. Tātad tas, kas pretojas valsts varai, saceļas pret Dieva iestādījumu. Bet tie, kas saceļas pret to, paši sev sagādā sodu.” (Rom 13: 1-2.) (Lasītājas viedoklis.)

Tomēr izlasot kaut ko tamlīdzīgu, nezinot kontekstu, varētu secināt, ka Latvijas valdība ir kristīga. Tātad pašos pamatos tā iesāk savu dienu Dieva pielūgsmē, rodot atbildes uz jautājumiem no paša Dieva un pieņemot lēmumus un jaunus likumus izrietot no Dieva gribas. Tā ir bez korupcijas, bez kompromisa iestādījums, kas 100% kalpo tautas interesēs. Latvijas tauta dzīvo uzplaukumā, labklājībā, drošībā un vispār ir laimīga nācija. Vai ne?
Hm, bet ja tā labi padomā, tad tā nav pat tuvu patiesībai.

Lai saprastu šīs rakstvietas vārdu jēgu, ieskatīsimies tajā pašā atziņu avotā nedaudz dziļāk. Kā šādi vārdi vispār tapuši un kāda ir to patiesā nozīme.
Pirmsākumi ir meklējami Bībeles sākumā. Pirmie varas darbi bija jaušami starp Ābrahamu un Dievu, kad tie slēdza abpusēju Līgumu vai pareizāk sakot Derību. Tad starp Mozu un Dievu, kā rezultātā tauta uzzināja Dieva nodomus rakstiskā formā 10 baušļos. Un pēc tam tikai sākās.. krustām šķērsām, tikai tāpēc, ka tauta izvēlējās izpaust savu brīvo gribu. Pasekosim, kas no tā visa ir sanācis.

Kāds ir bijis Dieva sākotnējais nodoms attiecībā par valsts pārvaldi?
Sākotnēji valsts vara bija Dievs. Dievs ar tautu sazinājās ar praviešu palīdzību. Viņš pats teica, kas tautai ir jādara un kā jāvirzās dzīvē uz priekšu. Pravieši tika atdalīti no tautas, lai varētu pilnībā nodoties Dievam. Tādējādi, lai būtu patstāvīgā kontaktā ar Dievu, bija iedalīta atsevišķa vieta Dieva templim, lai to uzturētu Dievs noteica visai tautai pienest desmito tiesu.
Dievam bija uzticīgs pravietis vārdā Samuels caur kuru Viņš pauda brīnumus un nodrošināja tautu. Samuelam bija divi dēli. Nav zināms kāds bija iemesls, vai tāpēc, ka Samuēls bija nepārtraukti aizņemts Dieva lietās un nebija laiks mācīt dēliem Dieva bijāšanu un tie izlaidās, taču Samuels dēliem bija devis varu par Izraēlas tautas vadīšanu un jaunie dēli „savārīja ziepes”. Tautas vecaji to redzēdami sadusmojās, viņi atnāca pie Samuela un sūdzējās, bet neteica, lai Samuels lūgtu Dievu un lai Tas Kungs norāda, kas tālāk jādara, vai jānoņem no amatiem Samuela dēli un jāieceļ kāds cits, vai jāpārmāca esošie, par to nebija ne runas. Vecaji pauda skaidru tautas nodomu: ”Iecel mums tagad ķēniņu, kas lai mūs tiesā, kā tas ir visām tautām.” Jāpiezīmē, ka līdz tam laikam nav bijuši nekādi ķēniņi, vai kā vēlākos laika periodos karaļi, kas valdītu pār tautu, jo par Izraēlas tautu valdīja pats Dievs. Tātad tauta atteicās no Dieva pārvaldes un pieprasīja cilvēku, kurš valdītu pār viņiem. Par cik Dievs ir devis brīvu gribu, Viņš pieņēma tautas gribu, kas pilnībā nesakrita ar Dieva plāniem un Dieva gribu. Kad Samuels pielūdza Dievu, tad Tas Kungs paredzot nākotni un tautas likteni, brīdināja tautu attiecībā par to, kas notiks, ja tā tiešām izvēlēsies cilvēku, lai tas valdītu par tautu. Aina nebija no tām labākajām. Tauta uzklausīja Samuēlu un nepiekrita Dieva brīdinājumam un vienalga pieprasīja savu. Tauta atteicās no Dieva valsts pārvaldes, viņi vēlējās ķēniņu no cilvēku vidus. Atkārtošos, tāda nebija Dieva griba! Dievs NEIECĒLA cilvēku, kas valdītu pār tautu, bet AKCEPTĒJA jeb apstiprināja tautas izvēli. Tās ir divas dažādas lietas. Un tauta saņēma to, ko pati izvēlējās, ķēniņu, kas ieviesa nodevu sistēmu, tādējādi parādījās un tika noteikti pirmie nodokļi. Dievam jaunās reformas nebija tīkamas. Dievs paredzēja tālāko scenāriju- aizvien lielāki nodokļi, elku kalpība, verdzība un t.t. Bet ko lai dara, ka tautai sava galva uz pleciem?!.. Kura, protams, nespēj saredzēt, kas darās degungalā, kur nu vēl, saskatīt un novērst tuvojošās briesmas.
Un tā, nu, tas process turpinās arī šodien.
Latvijas tauta ievēl un pēc tam spļaudās no tā, ko pati ievēlējusi. Bet Dievs paliek bez vainas vainīgais. Dievs tiek padarīts par līdzvainīgo un līdzatkarīgo. Dievam visā šajā procesā ir iedalīta akceptēšanas loma, jo Viņa viedokli taču neviens neprasa…

Vai vienmēr būtu jāpaklausa valsts varai?

Bībelē ir teikts, par pakļaušanos valdībām un varām. Taču ieskatīsimies kādā ļoti spilgtā nepakļaušanās piemērā, kādu sodu šajā gadījumā piemēroja valsts vara un kādu sodu izvēlējās Dievs. : Ķēniņš Nebukadnēcars pavēlēja visā valstī pielūgt zelta teļu. Tāds bija valsts varas likums, kuru bija jāpilda visiem un ja kāds nepildītu, tad par sodu, tas būtu iemests degošā ceplī, respektīvi, nāves sods. Tātad kā jau sākotnēji cienītā lasītāja minēja, tad visiem būtu viennozīmīgi jāpakļaujas Latvijas varai, pretējā gadījumā tā ir pretošanās Dieva iestādījumam, kas savukārt ir sodāms. Tālāk rakstos teikts, … Taču daži jūdi, (kuri, starp citu, ieņēma labus valsts pārvaldes amatus) -Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego atteicās no likuma jeb pavēles pildīšanas, jo tas bija pretrunā ar Dieva pirmo likumu jeb bausli, Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā. Kas tad notika ar tiem puišiem, kuri atteicās pielūgt valdību un varu? Viņi tika sodīti un iemesti degošā ceplī. Vai sadega? Nē, viņus izglāba Dievs. Tad kāpēc Dievs viņus pasargāja, ja viņi nepakļāvās varai un valdībai, Dieva iestādījumam? Tas gan ir labs jautājums.. Varbūt tāpēc, ka valsts vara ne vienmēr (vai biežākos gadījumos) nav saskaņā ar Dieva varu? Jāpiebilst, ka Bībelē ir arī teikts, ka nevar kalpot diviem kungiem. Kaut gan tas jau ir cits stāsts.
Vai no tā neizriet, ka Dieva likumi ir augstākā vara pretstatā valsts varas likumiem?
Bībelē ir vēl kāda līdzīga pavēle: „Atgādini viņiem, lai padodas un paklausa valdībām un varām, lai ir gatavi uz katru labu darbu.” (Tit. 3:1)
Visnotaļ gudra pamācība, kas sastāv no divām daļām. Teikuma vidū nav izvēlēts punkts, jo faktiski otrā daļā ir pilnīgi cita doma. Šķiet, ka autors brīdina, lai mēs būtu gatavi padoties un paklausīt valdībām un varām, taču, ja nepiekrītam viņu netaisniem darbiem, tad vismaz, lai mēs nepaliekam kā viņi, bet turpinām savu Dieva darbu, tas ir būt gataviem uz labiem darbiem.

Vai jāpakļaujas negodīgiem likumiem?

„Bēdas tiem, kas izdod netaisnus likumus, un tiem, kas raksta smagus tiesiskus noteikumus, lai grozītu tiesu nabagiem un laupītu tiesības manas tautas cietējiem, ka atraitnes aplaupa un bāreņus posta!” (Jesejas 10: 1-2)

Pirmsvēlēšanu ažiotāža Latvijā. Lielas ambīcijas izteiktas lozungos un pirmsvēlēšanu saukļos. Un jo plašākas un vispārinātākas ir devīzes, jo lielāka garantija, ka tās spēs aptvert pēc iespējas lielāku interešu loku.
Piemēram, ekspansīvi revolucionāra un šovinistiska devīze „Nepilsoņiem pilsonību!” (bez valsts valodas eksāmena un solījuma) Mērķi sasniedzošs, tomēr pretlikumīgs lozungs, bet par to nav jau runa, galvenais, ka tā sasniedz nostalģiski noskaņotos pēc veciem „labiem” padomju laikiem, kad viss tika panākts ar varu un spēku. Masveida pamatnācijas apspiešana, vēl daudzu apziņā vēl ir svaiga. Pret tādiem nedarbojas vārdi- nožēla, asimilācija, naturalizācija un integrēšanās…
Šāda vaida netaisnības darbi vienmēr tiecas atgriezties un nekāds noilguma process nelīdz.
Protams, ar šādu vajadzību dzīvojošie vairākums sastāsies rindā, lai ievēlētu tos, kas apmierinās viņu galveno interesi, nemaz rēķinoties ar to, ka prasība ir nelikumīga un tāda prakse nav pielietojama nevienā brīvā valstī. Politikās partijas, kas veicina nemieru un etnisko neiecietību, ļoti labi apzinās, ka panāk nelikumību valsts apvērsuma līmenī, tas ir trumpis ar kura palīdzību abas partijas plāno piepildīt galveno mērķi, iekļūt valdībā, lai varētu realizēt savus plānus, kā viņi paši saka ”Mēs panāksim!” Njā, kaut kur dzirdēti vārdi, vai tik tos nav izteicis savulaik krievu tautā iecienītais V.I. Ļeņins..
Interesanti, ka viena no abām partijām ir sagatavojusi „Trojas zirgu” pasūtot sabiedrisko aptauju, lai zondētu etniskas vardarbības izraisīšanas iespējas Latvijas teritorijā, kuras varētu pielietot pēc uzvaras vēlēšanās.
Politiskā pieredze jau ir daudz kārt pierādījusi, līdz kurienei tautas tāda zemo instinktu uzbudināšana ir novedusi. Tomēr nepārtraukti tieksme bāzēties tieši tādām metodēm Latvijā parādās, nu, jau kurās vēlēšanās. Pārsteidzoši, ka atsauce ir liela.

Kāds risinājums? Aizliegt pret pamatnāciju vērstas darbības. Aizsargāt no ekspansijas.
Cietējs un apsūdzētājs vienā kamerā

Saprotams, ka PSRS laiki spējuši spēcīgi iedragāt un saplosīt gan krievu, gan arī dzen latviešu apziņas un abām pusēm trūkst mīlestības piepildījuma savās privātajās dzīvēs un sabiedriskajā dzīvē kopumā. Tomēr padomju laikā, kā arī brīvajā Latvijas neatkarības laikā, ieplūdušajai Latvijas teritorijā, krievu tautas neizprotamā ekspansīvā mānija, kas ir tik spēcīga, ka to noslāpēt šķiet nevarētu nekas ir neattaisnojama un nepieļaujama.

Dzīvojot Padomju Savienībā bija īpatnēja tiesu sistēma, par kuru klīda pat anekdotes, par to, ka cietēji kļūst par vainīgiem, bet vainīgie par cietējiem. Rodas iespaids, ka tas Latvijā darbojas joprojām. Latvijas pamatnācijai (cietējai) joprojām par kaut ko nezin ko jājūtas vainīgai. Vainīgai par to, ka ir sava zeme. Vainīga par to, ka vēlas runāt savā dzimtajā valodā, par kuras likumīgo lietošanu joprojām jāiestājas, jāaizstāv, jāattaisnojas un jācieš.

Kāds risinājums?

1. Krievu tautai dot iespēju un atvieglot ceļu atgriezties savā dzimtenē.
2. Lielāku uzmanību valsts līmenī būtu jāpiegriež vērība un vēlreiz jāpārskata deokupācijas laikā palaistais garām.
3. Rūpīgi jāizstrādā brīvprātīgais repatriācijas process.
4. Deportācijas programmas izstrāde.

Ilgu gadu garumā latviešu tauta nespēj izdzēst atmiņas un nostāstus par latviešu tautas izvešanu no savas zemes pārpildītos lopu vagonos, fizisku izrēķināšanos un latviešu tautas masveida iznicināšanu, kuru pastrādājusi Krievijas Padomju vara Latvijas okupācijas laikā.
Kopš Latvija ir ieguvusi savu neatkarību, latviešu tautai nepārtraukti tiek atgādināts, ka tai jāsamierinās un jādzīvo tālāk.
Paradoksāli, bet kādu aizmiršanu gaidīt no Latvijas tautas puses, ja joprojām cietējs atrodas vienā kamerā ar apsūdzēto? Kādā veidā, lai tauta dziedinās, ja tai līdz šim nav piedāvāta medicīniskā palīdzība un netiek atdalīta no apsūdzētā klātbūtnes. Kā lai viņa dziedina savas rētas, aklimatizējas un nostājas uz savām kājām, savā zemē, ja tai ir visu laiku jārēķinās ar pāridarītāju, kurš nav pat ne tikai elementāri atvainojies, bet gan ar katru gadu pieaugušām ambīcijām un uzstādījumiem pieprasot, to kas viņiem pēc likuma nepienākas. Tieši tāpēc, jau viņi raujas pie varas, lai mainītu likumus un noliktu latviešus atkal uz ceļiem.
Latviešu tauta ir kā sakauti un satracināti suņi pirms nelegālajām suņu sacīkstēm, nepārtraukti uzstūrēti uzbudinātā stāvoklī un tiem tiek pamests apsūkāts kauliņš pirms vēlēšanu maratona. Lai pārgurušie spētu vismaz ķeksīti ieķeksēt vēlēšanu sarakstos un tad atkal varētu ielaist suņu krātiņos. Vienīgi droši vien tie suņu sacīkšu saimnieki un lielo naudu ieguvēji, pat neapzinās, ka var pienākt diena, kad kāda neredzama roka atslēgs krātiņus, interesanti, ko suņi saplosītu pirmos?

Kāda ir Dieva griba?

Vai tāds ir Dieva plāns, lai viena nācija nospiež otru? Nē, Dievs nav sado-mazohists un nevēlas, lai tāda būtu arī latviešu nācija. Dieva griba attēlota spilgtā piemērā, ebreju tautas izvešanā no Ēģiptes, kas parāda, ka divas atšķirīgas tautas, dažādām mentalitātēm un uzskatiem, sadzīvot kopā nevar. Viena tiecas nomākt otru un otra noteikti nokļūst vergu statusā.
Dievs katrai tautai ir iedalījis savu zemi. (Par to iepriekš esam runājuši) Dieva griba ir, lai krievi dzīvotu Krievijā, bet latvieši Latvijā! Katram ir jāzin, kur ir viņa mājas. Apzinoties to, nebūs iemesls nacionālā naida kurināšanā un latviešu tautas nīšanā un paverdzināšanā.
Ir labi, ka ciemiņi pilna māja, bet katram viesošanās laikam ir jāzin savs mērs. Laicīgi atstāta ciemošanās vieta ir laba uzvedības etiķete, bet ja aizkavējas, tas ir nogurdinošs process nama saimniekiem. Kad tiks apzinātas katra robežas, tad arī atkritīs sajūta, ka nama saimnieka māja ir ciemiņa māja, bet saimnieks spēs atvilkt elpu, sakopties un atpūsties.

Ārvalstu politiskie spēki un garīgie līderi Latvijā

Kāpēc latviešu tauta cieš? Krievu tautības mācītājiem Latvijā, kuri ir iebraukuši šajā zemē ar viņuprāt Dieva misiju, kalpot Latvijas tautai – savs spriedums. Okultisma un elku kalpības sekas. Nenoliedzami. Tomēr vai spriedums nav diezgan virspusīgs? Vai ar to vien pietiek, ka latviešu tautā iedzīt vainas apziņu, lai netraucēti varētu veidot savas atdalītas krievu kopienas un tajās apmierināt tikai krievvalodīgo ticīgo intereses?

Tomēr, vai latviešu tauta ir vienīgā tauta visā zemeslodē, kura ir piekopusi okultismu un pielūgusi elkus? Un tāpēc tai jācieš gadsimtu gadsimtos? Nu, taču nē. Visām tautām ir bijuši šādi tādi grēciņi, par kuriem saņemta atmaksa.
Nav patīkami dzirdēt, ka ik pa laikam Latvijā viesojas ārvalstu politiskie viesi un garīgie līderi, kuri vaino Latvijas valsti un pamāca, kādi mēri jāpieņem, lai varētu vairāk izpatikt ES, savukārt garīgie līderi citē Bībeles vārdus: „Piedod un tev taps piedots!” Cik viss ir vienkārši, vai ne?!
Vienīgi tāds sīkums, pretjautājums. Kur Jūs, cienītie ārvalstu partneri bijāt, Baltijas valstu okupācijas laikā, kad tām bija nepieciešams Jūsu atbalsts, aizstāvība un palīdzība? Kāpēc nepieprasījāt brīvību un neatkarību Latvijai, kuru Jūs tagad pieprasāt no Latvijas, pilnīgu bezierunu pakļaušanos liberālās programmas ieviešanā Latvijas teritorijā?
Kāpēc, Jūs, cienītie, garīgie līderi tik uzstājīgi aicināt Latvijas tautu uz piedošanu un grēku nožēlu, taču neapmeklējat Krievijas teritoriju un nepieprasāt, lai tā atzītu Baltijas valstu okupāciju un lūgtu piedošanu Latvijas tautai par okupācijas laiku un par visiem tiem pārdarījumiem, kurus piekopj joprojām? Kāpēc viņiem nepieprasāt nožēlot Lielvaras ekspansijas mānijas grēku?
Nu, ko?!
Viegli runāt ar pakļāvīgo, grūtāk ar agresoru.
Viegli ir vainot, bet grūtāk aizstāvēt, aizsargāt un pastāvēt.
Viegli pārmest, pieprasīt un pēc tam aizbraukt, grūtāk izprast, mīlēt un palikt.
Viegli nezināt, attaisnoties un graut, grūtāk zināt, izprast un celt.

Bet atbildot uz galveno jautājumu, kāpēc latviešu tauta cieš? Atbilde: Tranzīts!

Aicinājums:

Kristieši, pietiek dzīvot viltus lēnprātībā! Pietiek slēpties un gaidīt. Pietiek teikt, ka viss ko vari, tas ir lūgt Dievu, par labākiem laikiem. Pienācis laiks pamosties no liturģiskā miega. Ja kristieši neiestājas par taisnību un patiesību un nenostājas aizsardzības pozīcijā par savu zemi, tad kāda ir nozīme kristietībai? Kas var, ja Tu nevari, vai pareizāk sakot negribi? Pietiek, Jums, garīgie tēvi iejusties farizeju lomā un aizstūrēt savas ganāmās avis, darīt Dieva darbu, ne tikai tā Kunga namā, bet arī zemē, kas pieder Dievam. Pietiek runāt, ka kristietībai nav sakara ar politiku! Jūs taču redzat, kurp viss iet, ja Jūs savu saimi piespiežat klusēt.
Pietiek Lūgt Dievu par savām personiskām interesēm, pienācis laiks lūgt par Latviju! Taisnīgu, tiesisku, likumīgu, Latviju. Lūdz par atmodu Latvijā! Lūdz par Latvijas Valsts valdību.
Pienācis laiks, neļaut valdībā ienākt jau iepriekš sevis ievēlētos, kuri darījuši aplamus darbus.
Pienācis laiks komentēt priekšvēlēšanu rakstus un ziņas interneta mēdijos, kas pauž nepatiesību, noskaņoti negatīvi pret pamatnācijas vajadzībām un interesēm, kas pauž savus populiskos un tukšos saukļus.

Pienācis laiks vēlēt!
Pienācis laiks vēlēšanu sarakstos izsvītrot nevēlamos.
Pienācis laiks lūgt Dievu, lai Viņš uzrāda labākos no sliktākajiem, kuriem jāizvirzās politikā.
Pienācis laiks Dieva kalpiem ieiet politikā, tiem, kas bīstas to Kungu un mīl savu tautu.
Pienācis laiks tos atbalstīt, izvirzīt un ievēlēt.

Risinājums:

Krievu tautībai Latvijā jāiegūst pazemība un latviešu tautai brīvību no sarūgtinājuma, savukārt abām nācijām nepieciešama-savstarpēja cieņa, sapratne, saskaņa un mīlestība.

Nobeigumā:

„Svētums un Gods, Vara un Spēks, pieder Dievam Mūžīgajam!” (dziesmas vārdi.)

Neviens politisks spēks, kas vēršas pret tautu un ceļ tumsā negodīgus Likumus negūs panākumus! Tā nepastāvēs, tā nespēs apspiest un pieņemt negodīgas dāvanas, jo Dievs ir soģis, Viņam pieder augstākā Tiesa, Viņš sodīs tos, kas sevi ieceļ augstā godā. Tie, kas pakāpjas uz citu pleciem, kritīs! Jo Viņš ir Svēts un Taisns un Viņa Likumi Mūžīgi! Pateicoties savas tautas lūgšanām,
„Viņš pats nokāps no debesīm un tumsa būs zem Viņa kājām, lai stātos cīņā pret apspiedējiem un neslavas cēlājiem. Un Zeme līgosies un drebēs, un kalnu pamati trīcēs. Tie grīļojās Viņa bardzības priekšā. Viņš izraus no stipra pretinieka rokām, no naidniekiem, kas, pārmērīgi stipri būdami, māca. Apspiestajiem un pazemotajiem Viņš gādās palīdzību!” (Ps.18)

Lai Dieva valstība nāk pār Latvijas zemi un katrs piesauc Viņa Vārdu! Lai katrs atzīst, ka Dievs ir Varens savā žēlastībā un iegūst Pestīšanu.

Lai atmoda nāk! Lai Dievs, svētī Latviju un pasargā to!