29. maijā plkst. 18:30 Latvijas Kara muzejā (Smilšu iela 20, Rīga) tika svinīgi atvērta Raivja Zeltīta otrā grāmata DR. PAULS JUREVIČS UN LATVIEŠU TAUTAS MISIJA. Grāmatā ir apkopotas joprojām aktuālas latviešu nacionālkonservatīvā domātāja Paula Jureviča (1891-1981) atziņas par filozofijas uzdevumiem, marksisma briesmām, modernās Rietumu pasaules problēmām, nacionālisma būtību un latviešu tautas īpašo misiju pasaulē, kā arī par dažādām sociālajām problēmām, piemēram, demogrāfiskās krīzes cēloņiem un risinājumiem. Grāmatu izdeva: „Domas spēks”.

Dr. G.Kalmes uzruna

Filozofa un tautas misija

Vai Dr. Pauls Jurēvičs pieder vakardienai, šodienai vai rītdienai? Ja par viņu runājam šodien, tad noteikti ne pagātnei, jo viņa vēstījums pirms 50 gadiem tagad mums ir ļoti aktuāls. Ja redzam, ka neesam sasnieguši viņa domas kvalitāti (piem., dziļumu, konsekvenci mūsu piederības Eiropai jautājumā), tad jāsaka, ka viņš ir arī mūsu rītdiena.

Mēs dzīvojam globalizācijas laikmetā. Tas nozīmē globalizētu saskarsmi, visu miejiedarbību ar visiem un visu. Bet mijiedarbība diemžēl nenozīmē tikai kultūrbagātināšanos, ērtas un ātras komunikācijas iespēju u.tml. Nebūsim naivi un nedzīvosim ilūzijās, – ne katra mijiedarbība ir miermīlīga.

Pasaulē ir vairākas civilizācijas un tās ir gana atšķirīgas. Nedomāsim, ka eiropeiskā ir vienīgā un tāpēc universālā. Nē, pasaulē pastāv vairākas (pētnieki runā par vismaz 8 – 9) civilizācijas. Katrai ir savs vērtību kopums, kas to dara par relatīvi noslēgtu megaorganismu. Šie organismi dabiski savā starpā konkurē par resursiem, ietekmi, izplatību un tāpēc diemžēl arī to sadursme ir neizbēgama, kā zināms no Arnolda Toinbija un Semjuela Hantingtona darbiem.

Mēs piederam pie Rietumu civilizācijas, tās vērtību komplekss ir veidojies vairāk nekā 2500 gadu garumā. Tās avoti ir grieķu filozofija, literatūra, estētika, māksla, arhitektūra; romiešu taisnības izpratne un tiesības, valsts pārvalde, inženierprasme, militārā kultūra un karotprasme; kristietības humānisms, aksiomātiska cieņa pret cilvēku, dzīvības svētums, īpašais sievietes statuss, žēlsirdība, diakonija, dievbijība u.tml.

Soli pa solim Rietumu civilizācijas attīstība aizveda to līdz Rietumu tipa nācijvalstij, kuras vērtību sistēma ir: valstnācija, tās koptā un sargātā zeme (mums šodien tā jāsaprot plašāk, nekā tikai Latvijas fiziskie 65 791 km2[1] [Abreni ieskaitot], proti – kā mūsu vērtību, kultūras, digitālā, virtuālā, kibertelpa un citas telpas), tās valsts valoda, daudzpusīgā kultūra, politiskā pašnoteikšanās valstiskuma veidā, vienota vēsturiskā pašapziņa, un militārpātriotiskais ētoss – nācijas varoņgars, kas izveidojies tās militārajās un nemilitārajās cīņās.

Latvijas valstij ir visas šīs vērtības. Varam būt lepni, ka mums, latviešiem, ir sava valsts, jo uz pasaules ir vairāki tūkstoši tautu, bet tikai 196 ir sava valsts. Tātad vairumam tautu nav sava valstiskuma. Mums, paldies Dievam, – vārda vistiešākajā nozīmē, ir! Tāpēc jau arī godinām Viņu valsts himnā.

Lai arī dzīvojam mainīgā pasaulē, taču tajā ir arī daži nemainīgi lielumi.

Bet Eiropa diemžēl ir ļoti mainījusies kopš 1939./40. gada, kad tikām no tās brutāli atrauti. Tā vairs nav pat kristīgi nomināla un arī jautājums par tās kultūras un humāno progresu ir problemātisks. Tā ir ļoti pārvērtusies, un diemžēl ne uz labu. Amerikāņu žurnāliste un autore Klāra Berlinski (Berlinski, 1968-) šādi raksturo Eiropas stāvokli: Eiropieši ir negriboši cīnīties par jebko un grib padoties jebkuram; viņus fascinē dekandence; [..] viņi nespēja asimilēt savus imigrantus; viņiem vairs nav bērnu; viņi vairs nerada zinātniski un kulturāli daudz nozīmīgu darbu; viņi ir zaudējuši savu reliģisko aicinājumu un vairs neuzskata savas dzīves par jēgpilnām … apstākļi ir padarījuši eiropiešus vairāk vai mazāk aklus un nespējīgus konfrontēties ar draudiem savai civilizācijai.[2] 2017. gada Parīzes deklarācija – Eiropa, kurai varam ticēt[3] kā galveno mūsu nelaimi norāda ne ekonomiskās, politiskās vai migrantu izraisītās problēmas, bet to, ka mums ir aplams priekšstats par Eiropu. Tas nozīmē, ka esam tālu aizgājuši no tās avotiem. Kā ES faktiskās vērtības šodien uzstājīgi tiek vēstītas darbaspēka brīva plūsma, viendzimuma laulības, homoseksualitāte, migrantu obligāta uzņemšana, u.tml. ES konstitūcijā pat vēsturiska atsauce uz kristietību netika pieļauta.

Otrais nemainīgais lielums ir Krievija – mūsu nemierīgais kaimiņš, kura sensenā agresija ir tikai mainījusi formu, izpildījumu, žanru, bet ne būtību.

Šodien informācijas un hibrīdkara apstākļos runājam par Latvijas visaptverošo valsts aizsardzību, jo hibrīdkarā tiek uzbrukts ne tikai valsts fiziskai teritorijai un tās bruņotajiem spēkiem, bet gan visām cilvēku grupām un visām dzīves jomām, jo īpaši informatīvajai, virtuālajai, kiber-, kultūrtelpai, vērtībtelpai.

Līdz ar to, gribam vai nē, bet katrs esam iesaistīts šajā jaunajā, brīžam it kā latentajā karā. Jautājums tikai – vai kā cīnītājs, vai kā upuris, – ja ne fiziskais, tad mentālais jau nu gan.

Šajā kontekstā Dr. Pauls Jurēvičs parādās ļoti aktuālā un svarīgā lomā, proti, kā savas nācijas, tās vērtību intelektuālais zemessargs. Viņš ir noraizējies par Rietumu civilizāciju, sakot: visa Rietumu kultūra ir satricināta pašos pamatos.[4] Tā ir izdarījusi eksperimentu, izmēģinājusi, cik tālu var noiet, atsakoties sekot sirdsapziņai un tās nesējam prātam un pārdot sevi varas un mantas iegūšanai. Tā ir nonākusi līdz punktam, kur tai draud pašiznīcināšanās.[5]

Šodienas cilvēka normatīvais tips vairs nav Apgaismības Homo sapiens, bet gan Homo oeconomicus, ekonomiski racionālais cilvēks, faktiski – mietpilsonis. Eiropā vairs nevalda varonības, pētniecības, atklāšanas, bet gan gļēvuma, savtīguma un egoisma ētoss. Tas ir vairāk nekā bīstami un riskanti, tas ir pašnāvnieciski. P.Jurevičs atgādina, ka jau simtām reižu rādīts un pierādīts, kurp ved baudas izvirzīšana par galveno vērtību, un vēsture to jau ir daudzas reizes ar piemēriem parādījusi: atsevišķo cilvēku tā ved no cilvēcības atpakaļ pie dzīvnieciskuma, bet tautas pie sairšanas un pie pakļaušanas svaigākām tautām, kurām bauda vēl nav visaugstākais.[6]

Pasaulē nav lielas vai mazas tautas, ir tikai tās, kas savu esību redz vai nu veģetēšanā vai kādas augstākas misijas izpildē. Kādreiz žēlojamies, ka dzīvojam Eiropas provincē. Bet tā ir liela priekšrocība. No relatīvi droša telpas un laika attāluma varam redzēt, kas notiek Eiropas ideju, ideoloģiju un ietekmju poligonā un mācīties no tā. Esam jau gana redzējuši Eiropas pieļautās kļūdas un aplamības, un jācer, ka arī sapratuši, kas notiek, ja tiek pieļauta nekritiska pakļaušanās genderisma, multitkulturālisma, velkomisma, politkorektuma u.tml. idejām. Te arī parādās mūsu tautas uzdevums, misija – palīdzēt Eiropai atgriezties pie tās patiesajiem avotiem un vērtībām.

Atcerēsimies, ka Paulam Jurevičam Eiropa nozīmē humanizētu dzīvi un dzīves apkārtni, – humanizētu saskaņā ar zinātni un mākslu (grieķiskais elements), saskaņā ar tiesībām un taisnību (romiskais elements) un saskaņā ar kristīgo cilvēciskās brālības un cilvēkmīlestības ideālu.[7]

Un nobeigumā par grāmatas autoru. Simpātiski ir tas, ka R.Zeltītu un latviešu nacionālo filozofu Paulu Jureviču vieno tas, ka šajā grāmatā aprakstītās un analizētās idejas ir vadlīnijas viņu abu dzīvei un rīcībai. Tāpēc P.Jureviča teksti ir tik uzrunājoši šodien un tas padara uzrunājošu arī šo Raivja Zeltīta grāmatu.