Kāpēc mēs esam radīti? Vai varat atbildēt uzreiz. Kāda ir pirmā atbilde, kas nāk prātā? Man grūti katru tagad uzklausīt, bet gribu, lai mēģināt atbildēt sevī vai arī to izdarāt kā mājasdarbu. Gribu pateikt, ka esam radīti laimei. Ticat? Bet vai jūtaties laimīgi? (Daži atbild apstiprinoši.) Slava Dievam! Nu varbūt ne visi un varbūt ne vienmēr arī tie, kas tā atbildēja. Bet tā ir patiesība. Tā māca Baznīca un svētie, ka Dievs cilvēku ir radījis, lai viņš būtu laimīgs. Un mūžībā [...] cilvēks redz Dievu un ir laimīgs. Vecajā Derībā redzam, ka cilvēki saka – es redzēšu Dievu un nomiršu, jo viņi uzskatīja, ka šī pieredze izrauj viņu no miesas.

Cilvēks ir radīts laimei. Kāds tam sakars ar šodienu? Mēs zinām, ka paradīzē pēc radīšanas cilvēkam bija ļoti tiešs kontakts ar Dievu un labs kontakts ar savu sievu – viņi nestrīdējās, sieva viņam nepārmeta, bija saskaņa. Un zinām, ka diemžēl parādījās trešais, kas pierunāja darīt to, ko Dievs teica nedarīt – apēst aizliegto augli, kas, protams, nebija ābols, kā to attēloja. Es to formulēju tā – Dievs norādīja, kas ir labs un ļauns, un aicināja nepārbīdīt robežas, tas ir, nesāc pats noteikt, kas ir labs un ļauns. Nedari ļaunu, lai to pārbaudītu, jo bieži ļaunais nāk zem skaistas maskas un mēģina iestāstīt, ka būsi laimīgs.[...] Un cilvēks sabruka. Viņa personības viengabalainība starp juteklisko, intelektuālo un garīgo sfēru izšķīda un kopš tā laika [...] attiecībās vīrs sāka apsūdzēt sievu, sieva vīru… Izjūk attiecības starp cilvēkiem un ar Dievu. Diemžēl tā ir realitāte, kas ir pasaulē, kas ir grēka sekas.

Visos laikos visās civilizācijās cilvēkiem ir bijusi savas nepilnības apziņa, vienlaicīgi arī apziņa par Dievu, kas ir pilnīgs un svēts, ka starp abiem pastāv milzīgs bezdibenis. Cilvēku ciltis ir vienmēr mēģinājušas pārvarēt šo bezdibeni un atgriezties pie sākotnējās viengabalainības. Tā laime – skatīt Dievu – var skanēt abstrakti, ja mums nav dzīvā Dieva pieredzes, bet ikvienam no mums ir bijusi mīlestības  saskarsme ar tuvākajiem. Tā ir piedzīvota tēva, mātes, brāļu, māsu, kāda cilvēka nesavtīga mīlestība. Tā aizskar sirdi. Varbūt šī laimes pilnība, ko paredzējis Dievs, ietver arī cilvēcisko aspektu, ko sauc par svēto sadraudzību? [...]

Visos laikos cilvēki ir vēlējušies atgriezties pie tā, kas bija paradīzē. Kādā veidā? Un tas ir atslēgas vārds šodien, kad svinam Euharistijas iedibināšanas svētkus. Ko nozīmē šis upuris? Kāds ir šī izlīguma ar Dievu atgriešanās ceļa noslēgums? Cilvēki upurus lika visdažādākajā veidā, lai tiktu vaļā no nepilnības un netīrības sajūtas. Kad nebija ar harmonijas ar Dievu, lai to pārvarētu, cilvēki nesa upurus. Tie bija dažādākie – augļi, jēri, vērši, putni, maize, vīns, pārtika. Pagāniskajās reliģijās arī cilvēku upuri. [...] Caur upuriem cilvēks mēģina kaut kādā veidā izpirkt savu vainu, atbrīvoties no Dieva soda, no grēka sekām, jo upuris vienlaicīgi izsaka cilvēka iekšējo apziņu, ka pasaulē ir taisnīgums – ja esi sagrēkojis, tad ļaunumam ir sekas. Lai to izpirktu, vajadzīgs upuris. Vecajā Derībā redzam, ka upuru kļūst arvien vairāk [...] Praviešu laikos tiek vairāk uzsvērts, ka Dievam svarīgāks, nevis ārējais aspekts, bet gan cilvēka sirds. Caur pravieti Osiju Dievs saka, ka vēlas žēlsirdību, nevis upurus. Satriekts gars ir upuris Dievam. Tiek meklēts, kas ir būtiskākais upurī. [...]

Jēzus Kristus ir tas Dieva kalps, par kuru runā pravietis Isaja, kurš saka – atdošu savu dzīvību par draugiem, par tautu. Dieva kalps, kurš pats kļūst par upuri. Būs cilvēks, Dieva kalps, kurš paklausībā atdos savu dzīvību par kalpiem. Vēl cits aspekts, kas Jaunajā Derībā parādās, ka Viņš ir Pashas jērs, kas tika nokauts, kad Izraēļa tauta ceļoja no Ēģiptes. Tajā naktī visi pirmdzimtie Ēģiptē tika nogalināti. Lai izraēliešu pirmdzimtie netiktu nonāvēti, viņiem vajadzēja ar jēra asinīm uzlikt zīmi uz durvīm. Jaunajā Derībā tiek teikts, ka Jēzus Kristus asinis ir tās jēra asinis, kas pasargā no atriebēja eņģeļa [...]

Tātad Jēzus asinis kā jēra asinis, kas palīdz iziet no verdzības zemes. Būtiskais ir tanī, ka Vecās Derības upuri bija tikai zīmes un simboli, [...] bet tiem nebija spēka atbrīvot no grēka, no nāves varas. Tā vēsts, kas ir Jaunās Derības sirdī, ir upuris, ko salika Jēzus Kristus, atdodot savu dzīvību, nomirstot pie krusta – tā ir samaksa par mūsu grēkiem. Mums ir atvērtas durvis, lai atjaunotu attiecības ar Dievu un tuvākajiem. Tas ir dziļš noslēpums. To sauc par atpestīšanas noslēpumu. To nevar stāstīt tiem, kas nav ticīgi, jo viņi nesapratīs. Arī Jēzus saka – nemetiet pērles cūkām, jo viņas tās samīdīs.

Tā ir esence – Jēzus Kristus salika sevi upurī. Tas ir visu Vecās Derības upuru piepildījums. Kad mēs to pieņemam ticībā, [...] ka viņa upurim ir nozīme man personīgi, manām problēmām, attiecībām un attiecību problēmām ar tuvākajiem, ar Dievu, tad tā ir atbilde uz visām šīm problēmām. Un pēc šī upura pieņemšanas lūdzu, lai Viņš piepilda tās sēras, kur līdz šim bija grēks, nepilnība, šaubas. Pāvests Francisks pirms pāris dienām rakstīja – kas bēg no krusta, tas bēg no augšāmcelšanās. Es teikšu – kas bēg no Kristus upura un nevēlas to pieņemt, tas bēg no laimes tās dziļākajā nozīmē. Šodien šis dievkalpojums mums to atgādina un palīdz atvērties šim lielajam noslēpumam. Lai Dievs mums palīdz pieņemt visu to, ko caur šodienas svinībām ir sagatavojis mums!

Tekstu no audio ieraksta sagatavoja LRKB IC