Arhibīskaps Z. Stankevičs: “Es sapņoju par to, lai mums būtu nākamā atmoda.”

Esmu par tādu mākslu, kurā galvenā ir gara dimensija,” teic Romas katoļu baznīcas Rīgas diecēzes arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs la.lv intervijā.

Par Jāņa Rozentāla izstādi, kas norisinājās Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, arhibīskaps Stankevičs stāsta: “Rozentāls, portretējot sievietes, pratis dziļi ielūkoties viņu dvēselē. Muzejā bagātīgi bija pārstāvēta arī mitoloģiskā līnija, piemēram, glezna “Melna čūska miltus mala”.

Interesants ir Rozentāla izteikums par baznīcas mākslu. Raksturojot situāciju sava laikmeta dievnamos, viņš bijis ļoti kritisks: “Aiz smieklīgām bailēm piedāvāt cilvēkiem kaut ko nepierastu, bet labāku, pamazām pieradināt viņus pie tā, izkopjot viņu gaumi, arvien tiek mēģināts iztapt viņu bērnišķīgajām prasībām, nevis apmācīt un audzināt viņus. Tālab arī gleznas ir kļuvušas tik nenozīmīgas un neinteresantas, ka tām vairs nav galīgi nekādas nozīmes dievkalpojuma noskaņas bagātināšanā, un neviens tās neņem vērā. Tāpēc tās ir pavisam liekas, ja ne pat kaitīgas, jo cilvēka gaumi nevis pacilā, bet velk lejup, sabojā.” Teiktais lielā mērā ir aktuāls arī šodien attiecībā uz mākslu, kas ir mūsu dievnamos, un arī uz mūsu mākslu un kultūru vispār. Saskatu šādu problēmu glezniecībā, teātra mākslā un, protams, izklaides žanrā. Esmu saskāries teātrī, operā, arī izstādēs ar to, ka notiek izdabāšana skatītājam un tiek mēģināts spēlēt uz viņa jutekļiem, instinktiem, bet netiek strādāts pie tā, lai ar mākslu cilvēku paceltu augšup, modinātu viņa garu.”

Taču runājot par ATMODU Stankevičs atgādina: “Atmodai vajadzīgas daudzas dimensijas – jābūt garīgajai (kuru neredzu bez reliģiskās dimensijas), taču arī kultūras dimensijai, patriotiskajai dimensijai. Tās ir saistītas ar daudziem mākslas veidiem – mūziku, glezniecību, teātri utt. Atmodai vajadzīgi arī materiālie priekšnosacījumi, jo, lai cilvēks pievērstos garīgajām vērtībām, viņam nepieciešams kāds iztikas minimums.”

Par publicēta Imanta Lancmaņa altārgleznu, par kuru autors sacīja, ka mūsdienās Kristus augšāmcelšanās aina nevar būt apcerīga, omulīga. Jo 2016. gadā Kristus ir drūms un jautājumu pilns, ieraugot mūsu pasauli visnotaļ nekristīgu, arhibīskaps dalās savā viedoklī: “Biju uz šīs gleznas atklāšanu un patiešām priecājos, ka šāds novatorisks darbs ir tapis. Interesanti, ka Lancmaņa kungs Kristu, kam ap vidu ir Lielvārdes josta, ielicis Latvijas ainavā un kontekstā un četrus Kristus kareivjus attēlojis kā dažādu laikmetu pārstāvjus Latvijas vēsturē. Vēstījums ir intelektuāli garīgs; ar mākslas līdzekļiem tiek uzdots jautājums – kā tu pret šo notikumu attiecies, ko tas nozīmē tev šodien?”