Visā Latvijā vakar 14. jūnijā notika atceres pasākumi, kas veltīti Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai, godinot aptuveni 16 000 Latvijas iedzīvotāju, kuri 1941.gada 14.jūnijā tika gan bez tiesas sprieduma nogalināti, gan arī deportēti uz Sibīriju.

Pēc Latvijas Valsts arhīva datiem, 1941.gada 14.jūnija otrajā deportācijas vilnī Latvija zaudēja vairāk nekā 15 425 iedzīvotājus. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda nāves sodu, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs.

Rīgā notika vairāki pasākumi, tostarp piemiņas brīdis pie Brīvības pieminekļa, Šķirotavas un Torņakalna stacijas, koncerti, kā arī Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša kantātes “Dievs, Tava zeme deg!” atskaņojums.

Fonds “Sibīrijas bērni” no plkst.10 00 līdz 12 00 Melngalvju namā organizēja konferenci “1941. gada 14. jūnija piemiņa”. Plkst.9 Sibīrijas bērni pulcējās uz kafiju ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci (NA), konferences dalībniekiem un viesiem. Konferences laikā tika apbalvoti skolēnu sacerējumu konkursa “Sibīrijas bērni” labāko darbu autori un notika darbu lasījumi.

Melngalvju namā organizētajā konferencē “1941. gada 14. jūnija piemiņa” ar runu uzstājās mācītājs Guntis Kalme.

Uzvarošās cilvēcības diena

No namturiem .. prasa, ka tie būtu uzticami (1 Kor 4, 2)

Gadi iet, notikumi attālinās, bet tas dod iespēju skaidrākos mērogos ieraudzīt un svarīgākais – novērtēt notikušo. Ja cilvēks iztiek tikai ar pārejošām vērtībām, tad viņš arī aiziet ar tām. Bet, ja cilvēks dzīvo ar nepārejošām vērtībām, tad viņš dzīvo tik ilgi, kamēr nākamajām paaudzēm ir svarīgas viņa pārstāvētās vērtības.

1941.g. vasarā, kad vācu karaspēks jau bija ienācis Latvijā un arestētos latviešus vairs nebija laiks un iespēja deportēt uz Sibīriju, Latvijas galvenais čekists Semjons (viņš arī Simons) Šustins nāvei nolemto sarakstu noslēdza ar: “Sociālās bīstamības dēļ visus nošaut!”

Aiz komunistu režīma birokrātiskā kancelejisma valodas slēpjas baisa īstenība, kuru toreiz nespējām aptvert. Cilvēki jautāja: “par ko mūs izsūta, soda, kādēļ esam vainīgi?” Šie naivie jautājumi uzrādīja, ka neesam izpratuši PSRS –  būtību.

Ko viens čekists nepateica, to paskaidroja otrs. Nesen iznākušajā Krievijas vēsturē kāds čekists vēsta par toreizējiem notikumiem: “gan zemnieki, gan [garīdznieki] bija cilvēciskās cieņas, neatkarības, garīguma nesēji un tieši tāpēc neapmierināja jauno varu.”

Mēs nezinājām, ka padomijā visam bija plāns, – ne tikai ražas novākšanai, kara rūpniecībai un piecgadēm, bet arī cilvēku iznīcināšanai. Ar okupāciju un valsts zaudēšanu arī mēs tikām tajos iekļauti.

Padomijai vajadzēja nevis vienkārši iznīcināt simtiem tūkstošiem savu reālo,  iespējamo un iedomāto pretinieku, bet vajadzēja iznīcināt pašu cilvēcību kā tādu. To nevarēja paveikt, tikai fiziski nogalinot. Ar to bija daudz par maz. Vispirms cilvēcību jāiznīcina pašos slepkavās, lai viņi iegūto necilvēcību nestu visur, kur ietu. Tāpēc, no vienas puses, čekistiem tika dota un stimulēta visatļautība — izturēties pret arestētajiem ciniski, tīši pazemojoši. Tā nebija nejaušība, bet sistēma cilvēcības iznīdēšanai. Ieslodzītajiem bija piešķirti numuri, nevis vārdi, viņus izsūtīja lopu, ne citos vagonos. Bet, no otras puses, lai paši čekisti nezaudētu modrību, arī viņi tika turēti bailēs, pa laikam pēc gadījuma metodes kādu represējot, deportējot, atšaujot.

Pārdomājot to dienu notikumus, pirmā atziņa ir —šausmu un izmisuma atmiņas ir grūtas un smagas. Bet tas nav viss deportācijas mantojums. Apraudāt zaudēto ir tikai viena daļa. Otra — svarīgākā — ir uzskaitīt to, ko sistēma nespēja paveikt. Tie, kuri izdzīvoja, atgriezās Latvijā. Deportācijas uz laiku izrāva viņus no Latvijas, bet nespēja izraut Latviju no viņiem. Sistēma nespēja salauzt brīvības alkas un Dzimtenes mīlestību.

Kad esmu Okupācijas muzejā mani pārsteidz eksponāti, kas liecina, ka izsūtītie mācījās ne vien fiziski izdzīvot, bet antipasaules apstākļos arī radīt. Pavisam nedaudz ir saglabājies pēc biežajām kratīšanām, bet svarīgs ir pats jaunrades fakts neiespējamos apstākļos. Cilvēki tur rakstīja — ne tikai vēstules, par kurām nezināja, vai tās būs iespējams nosūtīt un saņemt, bet sacerēja dzejoļus, zīmēja. Ne tikai uz papīra driskām un strēmelēm. Anticivilizācijā, antipasaulē, uz kuru viņi tika izsūtīti, nebija vietas elementārākajām cilvēciskām lietām — papīram, zīmulim, otai. Tāpēc tika zīmēts uz bērza tāss, bet literārie darbi rakstīti uz audekla lupatiņām. Tā apliecinās Kristus vārdi, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien. Cilvēki izlietoja spēkus, piepūlēja smadzenes, iztēli, lai radītu lietas, kas fiziskajā izdzīvošanā ne vien bija nederīgas, bet arī pakļāva briesmām gadījumā, ja tās tiktu atrastas. Pats garīgās jaunrades fakts parāda ne tikai pretestību padomju ideoloģijai vien, bet arī pasargātu, koptu spēju to īstenot. Kāds mūziķis bija darinājis nelielas “klusās klavieres”, lai nezaudētu savu pianista prasmi. Sistēma nespēja salauzt cilvēka garu.

Kāda no manas draudzes loceklēm muzejā nodeva savas mātes Jaunderību un ikoniņu, kuru viņa brīnumainā kārtā bija spējusi saglabāt cauri izsūtījuma gadiem. No Irkutskas apgabala Rešetu nometnes mācītājs Edgars Rumba rakstīja: “Es strādāju savā arodā.” Sistēma nespēja salauzt kristīgo ticību.

Šīs ir lielās vērtības, kuras jāsniedz nākamajām paaudzēm — Dzimtenes un brīvības mīlestību, jaunrades garu un kristīgo ticību.

Tās nav muzejiskas lietas, eksponāti. Tās ir nepārejošas vērtības, kas ir mūsu identitātes un piederības pamatā, lai saglabātu, pilnveidotu un attīstītu savu valstiskumu, latvietību, cilvēcību.

Šodien, kad no vienas puses globālisms tiecas iznīdēt mūsu identitāti, sākot ar nacionālo un beidzot ar dzimuma patību, un no otras puses putiniskais neostaļinisms ar “krievu pasaules” demagoģiju apdraud mūsu valstiskumu, šīs jūsos toreiz pārstāvētās vērtības ne tikai nav zaudējušas savu aktualitāti, bet ieguvušas jaunu skanējumu.

1940.g.okupācijas un 1941.g. deportāciju atziņa bija: zaudējot valsti, mēs zaudējam cilvēkus un tāpēc apdraudēta ir pati tautas pastāvēšana. Šodienas atziņa ir līdzīga: ekonomiskajā un nu jau arī demogrāfiskajā karā mēs zaudējam cilvēkus, un tāpēc apdraudēta ir tautas un pašas Latvijas pastāvēšana.

Šajā cīņā mums nekas jauns nav jāizdomā. Šodienas vērtību, informācijas, psiholoģiskajā un hibrīdkarā jūs esat kas vairāk kā tikai liecinieki bijušajam. Jūs neviens nevar demobilizēt no sirdsapziņas un ticības prasības būt par cilvēcības cīnītājiem.

Tas nozīmē aizvien no jauna meklēt un atrast veidus kā liecināt par notikušo, uzrunāt līdzcilvēkus tuvu un tālu un vēstīt pārdzīvoto. Režisore Dzintra Geka un Sibīrijas bērni  ir atraduši ne tikai pētnieciski dokumentālu, bet vienlaikus arī pilsoniski un cilvēciski aktīvu, ļoti uzrunājošu veidu kā to veikt, vienlaikus parādot – katrs varam būt cilvēcības liecinieki, Dieva mums sniegto vērtību namturi.

Tāpēc šī diena nav tikai sēru diena, daudz vairāk neuzvarētās un aizvien uzvarošās cilvēcības diena.