Māc. Dr. G.Kalmes uzruna 16.martā Latviešu leģiona atcerē sv.Jāņa baznīcā

Par prioritātēm

„Kad Jēzus bija kristīts, ..  [Dievs] no debesīm sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls ..” Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts. .. kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst. .. kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Bet Viņš atbildēja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” .. [un]: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot” (Mt 3, 16-17; 4, 1-4; 10). „Mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā. .. Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes” (1 Jņ 4, 17-18).

Notikums, spriedze un aizkadrs

Vēsturisko notikumu atcerēs bieži atkārtojam: „no vēstures jāmācās!” Lūk, vēsturisks notikums – Kristus cīņa ar sātanu. Notikums, kas izšķīra un joprojām izšķir daudz. Šajā notikumā mums ir dota iespēja redzēt sevi un daudz iemācīties.

Parasti skatot dokumentālās vai mākslas filmas par karu, uzmanību saista notikumu dinamika, spriedze, kustība. Skatīto nevilšus vērtējam pēc līdzpārdzīvojumā gūtā adrenalīna daudzuma.

Bet reti jautājam – kas ir aiz notikuma? Kas norisinās vīros, kuri tur ieroci? Kas notiek viņu sirdīs un dvēselēs? Kas ir viņu ideāli, vērtības, pārliecība? Rīcības motīvus grūti parādīt uz ekrāna, bet tieši tie ir izšķirošie.

Garīgās cīņas izpratne

Evaņģēlists Matejs mums ir sagādājis iespēju ielūkoties aizkadrā. Viņš parāda gara cīnītāja, Dieva dēla Jēzus Kristus sadursmi ar pašu velnu.

Ko māca šī cīņa? To, ka vērtību pareiza sakārtošana, prioritizēšana sniedz spēku, stiprina identitāti un ved uz uzvaru. Prioritizācija nozīmē mazsvarīgākā pakļaušanu būtiskākajam. Ērtību pakļaušanu vērtībām un gribu turēties pie tām, neļaujot tās izšaubīt, izvilt.

Ko nozīmē garīga cīņa? Zināt sevi, savus gara spēka avotus, pareizās vērtību prioritātes un savu sūtību. Unto pašu zināt arī par pretinieku. Kas viņš ir patiesībā, nevis par ko maskējoties, izliekas. Sv.Raksti par velnu saka: „viņa nodomi mums labi zināmi” (2 Ko 2, 11). Savu spēku tas smeļ mūsu vājumā, viņa mērķis ir izraisīt bailes, paniku un bezspēcības apziņu.

Novērst!

Iedarbīgākais veids kā iznīcināt kādu, ir nevis fiziski likvidējot, bet novēršot viņa rīcību no būtiskā uz ikdienišķi aktuālo. Sātans cenšas izprovocēt Kristu uz garīgu pašiznīcināšanos, novirzot Dieva dēlu no Viņa sūtības.

Pēc četrdesmit dienu gavēšanas Jēzum noteikti gribējās ēst. Velns piedāvā sadarbības plānu: viņa pienesums ir ideja pārvērst akmeņus par maizi, savukārt no Dieva dēla gaida tās praktisko izpildījumu.

Sātans uzstājas kā līdzcietīgs humānists: būsi pats paēdis un varēsi citiem palīdzēt! Velns lieliski prot apelēt pie cilvēka zemišķajām vajadzībām. Tās ir neapstrīdamas. Ja plāns maks, lieli nodokļi un maza alga ilgstoši māc cilvēku, tas pārslēdz viņu „vēdera un kabatas” režīmā. Kurš var pārmest, ja tad cilvēks noēd savu dzīves aicinājumu un dotības, izdzīvošanas cīņā netiekot līdz tās virsuzdevuma īstenošanai? Sātans ir priecīgs par katru, kura radošos spēkus izdodas novērst no vērtībām uz dzīvē nepieciešamajām ērtībām. Kur nu vēl, ja veselu tautu vai valsti. Latvija būtu gards kumoss …

Mēs joprojām ciešam no nepārvarētās ekonomiskās krīzes, iedzīvotāju reālajos ienākumos esam ES rādītāju astē. Alkatīgie, tuvredzīgie valdošie ir novājinājuši tautu, ka jebkuram, kurš dzīvo zem iztikas līmeņa, var piestāties kārdinātājs: „vai neredzi, ka spējīgākie, gudrākie ir jau aizbraukuši un ka pašam laiks apsvērt tādu iespēju vai arī piestrādāt par profesionālu latvieti nelatviskajās partijās?”

Daudzi pazīst šo kārdinājumu. Kad tam piekrītam, tad arī iekrītam. Esam ļāvuši sevi reducēt uz staigājošu vēderu.

Tautu baroja ar veiksmes stāstiem. Veiksme patiešām būtu, ja aizbraukušie pulkiem atgrieztos uz jaunatvērtām ražotnēm, ja nodokļus maksātu no peļņas nevis no apgrozījuma, ja tos samazinātu, nevis paaugstinātu, ja mazajiem uzņēmējiem nevajadzētu sūdzēties par birokrātijas šķēršļiem, ja liegtu tirgot uzturēšanās atļaujas, ja skolās būtu valstiski atbalstīta patriotisma mācība, ja tiktu izskausta valdošo korupcija, ja Drošības policija izmēztu piekto kolonu, ja plašsaziņas līdzekļos iegrožotu Krievijas kara propagandu, ja valsts efektīvi un reāli stiprinātu un popularizētu Bruņotos spēkus, Zemessardzi un Jaunsardzi.

Apelācija

Apelācija pie iztikas aizvien ir efektīva: piemēram – vai tiešām ir īstais laiks runāt par patriotisko audzināšanu, ja jārūpējas par pensijām un algām? Vai jāatgādina par nepārvarētajām okupācijas sekām, ja …. utt., utjpr. Bet, ja būsim vien rūpējušies par miesu uz savas identitātes vērtību rēķina, tad šīs vērtības sadrups pilnīgi, un drīz nebūs neviena, kurš gribēs Latviju aizsargāt. Tad mūs kailām rokām paņems šīs polittehnoloģijas autori.

Kristus neapstrīd zemišķo vajadzību nepieciešamību, bet to, ka tās būtu vienīgās: „cilvēks nedzīvo no maizes vien.” Jēzus noliedz cilvēka redukciju uz iztiku, jo nākamais solis ir paredzams: cilvēks būs atkarīgs no tā, kurš viņu nopirks par mazu algu, bet smagu darbu. Primitīvi, bet diemžēl iedarbīgi.

Kārdinātāja rīcība

Kārdinātājs varēja efektīvi darboties, kad pirmie cilvēki Ādams un Ieva ielaidās sarunā, uzklausīja viņu kā līdzjūtīgu un gudru padomdevēju, tā piešķirot viņam tādas pat tiesības kā Dievam. Varbūt, ka tas bija demokrātiski, taču sekas bija iznīcinošas.

Ādams un Ieva dzīves pieredzes trūkuma dēļ nezināja, bet mēs gan zinām, ka patiesībai un meliem nav vienādas tiesības, ka okupants un okupētais, bende un upuris nevar būt līdzvērtīgi dialoga partneri. Varbūt, ka meli jau tapuši par Krievijas specifisku stratēģiskās komunikācijas veidu, bet katrs saprātīgs cilvēks zina, ka principiālā nozīmē meli ir patiesības slepkavība.

Paklausīt tumsas kungam, tapt par viņa sadarbības partneri nozīmē graut savu identitāti un parakstīties par savu garīgo pašnāvību. Tāpēc Kristus neielaižas diplomātiskās sarunās un kompromisos ar velnu, nelieto arī politkorektu valodu. Dieva dēls lietas sauc īstajos vārdos. Sātans netiek dēvēts par kaimiņu no ietekmīgas pazemes organizācijas, bet par „meli” un „slepkavu” (Jņ 8, 44). Šodienas aktualitāšu valodā varētu teikt „agresors un maskirovkas lietotājs”.

Žurnālists Imants Liepiņš aculiecinieka stāstā vēsta: „Apmaksājot propagandas telekanālus un visādas tautiešu aktivitātes, Krievija maskē savus militāros mērķus un gatavo augsni „zaļajiem cilvēciņiem”. .. izliekoties par globālu tirdzniecības partneri un iestājoties starptautiskās organizācijās, Krievija iemidzina kaimiņu modrību un gatavo invāzijas. Nomaskējot savus karavīrus par „zaļajiem cilvēciņiem”, Krievija cenšas tos padarīt par it kā nepiederošiem nevienai valstij – pēc mēnešiem diviem, protams, ciniski atzīstoties, ka tie bija viņu kaujinieki gan.”[1]

Kāpēc Jēzus izturēja velna uzbrukumu, nenobijās, nesāka stomīties, taisnoties, bet mēs tik bieži nē? – Jo ar savu katikkautkasnenotiek attieksmi izrādām vājumu un tā provocējam agresoru.

Katru gadu par 16.martu tiek doti gudri padomi, ka lūk tieši šogad nav gudri doties pie Brīvības pieminekļa, ka pietiek, ja dodas uz Lesteni, vēl labāk, ja piemin kritušos vien mājās, utml.

Varoņu atceres jēga

Mūsu izcilais vēsturnieks U.Ģērmanis sacīja: „tauta, kurai ir savi varoņi un kura tos piemin, ir neuzvarama.” Tātad, ja varoņus nepiemin, tauta top uzvarama. Piektdien dzirdēju piedāvājumu uzskatīt latviešu leģionārus par karavīriem, bet ne par varoņiem. Viltīgi. Ja leģionāri ir tikai karavīri, tad arī ir tikai viņus mobilizējušās lielvaras upuri. Upuri izsauc līdzjūtību, bet nerada cīņas sparu. Varonis gan iedvesmo sekot viņam līdz uzvarai.

Pateikt tik vien, ka leģionāri ir mūsu vēstures daļa, nozīmē nepateikt neko svarīgu. Jājautā – kāda daļa? Ir jāredz pēctecību. Daudzi no viņiem pirms tam bija latviešu strēlnieki, kuri izveidoja topošās Latvijas armijas mugurkaulu un 1920.gadā padzina iebrucējus, uzvarot Brīvības cīņās. 1945.gadā pēc Vācijas kapitulācijas 4000 no leģionāriem devās partizānu gaitās. Viņu cīņas uzturēja tautas pretestību okupācijas režīmam. Nepakļaušanās gars pārsviedās uz jaunatni, inteliģenci, un tā mēs izturējām līdz Atmodai. Leģionāri ir svarīgs posms tautas brīvības alku un neatkarības gribas ķēdē. Ne mazāk.

Šodienas vēstures stundā mācīsimies ne tikai garīgās cīņas stratēģiju, bet arī, ka:

1)      varoņi ir jāgodā viņu varonības dēļ,

2)      tas jādara, lai paglābtos no mietpilsonības, gļēvuma, morālā vājuma, pēc kura mūsos ilgojas pretinieks.

Varam būt hibrīdkara cīnītāji

Ja agrākajos karos cīņa sākās un beidzās ar ieročiem rokās, tad šodien hibrīdkarš iesākas ar cīņu informatīvajā laukā pret mūsu vērtībām, principiem, identitāti un, kad šī cīņa būs uzvarēta, ieradīsies arī „zaļie cilvēciņi.” Bet tas arī nozīmē, ka ikviens varam būt cīnītājs vismaz hibrīdkara pirmajos posmos. Tajos uzvarot, varam nepieļaut tā pāraugšanu par militāru iebrukumu.

Spēka avots

Kāpēc Jēzus varēja izturēt garīgo spiedienu un uzvarēt, bet mēs tik bieži nē? Viņš sacīja: „es un Tēvs, mēs esam viens” (Jņ 10, 30). Tas nozīmē tik ļoti būt kopā ar savu augstāko vērtību (nevis ērtību), ka saplūsti ar to. Sekojot Kristum, mums vajadzētu sacīt: „mēs un Latvija esam viens!”

Reiz jautāju kādam igauņu armijas kapelānam, ko viņi darīs, ja iebruks krievi, bet ASV viņus neatbalstīs? Viņš sacīja: „mēs ieraksimies!”, vēstot: „mēs tik ļoti saplūdīsim ar Igaunijas zemi, ka mūs no tās neizraus neviens!”

Jēzus, atsitot velna uzbrukumu, saka: „stāv rakstīts!” un citē sava debesu Tēva vārdus sv.Rakstos. Uz ko mēs, latvieši, Latvijas pamatnācija un valstsnācija varam atsaukties kā uz savu spēka avotu?

Uz Aleksandra Grīna „Dvēseļu puteni”? Uz Aleksandra Čaka „Mūžības skartajiem”? Šoreiz lai uzklausām Broņislavu Martuževu:

„Te piedzimām, te uzaugām,

Dod, Dievs, ka arī mirstam.

Mēs savu zemi uzraugām

Līdz pēdējam, līdz šķirstam.

Mēs zobenu, mēs vairogu, mēs galvu ķīlā liekam.”[2]

Satversmes ievadā par to lasām:

„Latvijas valsts ir izveidota, .. lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem .. Latvijas identitāti .. veido .. latviskā dzīvesziņa, .. vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības.” Beidzot esam definējusši Latvijas pastāvēšanas mērķi, kaut maz un nekonsekventi.

IR IESPĒJAMS!

Jēzus piemērs rāda, ka ir, IR IESPĒJAMS nekļūt par lokāmo divdabi, rāpuli, līdēju. IR IESPĒJAMS dzīvot saskaņā ar savu identitāti, principiem, vērtībām. IR IESPĒJAMS būt cīnītājam un tapt par varoni. Protams, par to var nākties maksāt. Bet ir vērts. Apziņa, ka neesi iztirgojis un izšķiedis niekos, sīkās ērtībiņās Dieva sev doto mūžu, lai tikai paglābtu labklājības līmenīti, atmaksājas ar pašcieņu. Jo mēs taču esam savu vērtību, ideālu un principu, nevis sarausto mantu kopums.

Cilvēka sūtība ir pēc iespējas vairāk, spilgtāk, bagātīgāk, radošāk paust, īstenot savu identitāti, savu dievlīdzību. Ne velti Pāvils atgādina: „mēs esam Dieva darba biedri” (1 Kor 3, 9).

Tas pats attiecas arī uz tautu. Dievs ir radījis Latviju, devis tai valstiskumu, lai mēs te īstenotu savu nacionālo identitāti. Mūsu tautas sūtība ir latviskot Latviju. Nevis tikai uzturēt to kaut kādā līmenītī, bet nu jau atgūt, morāli un garīgi atkarot savu valsti iepretim globalizācijas briesmām un Krievijas izvērstajam hibrīdkaram.

Tāpēc lūgsim!

Tāpēc šodien vairāk kā jebkad lūgsim, lai Dievs pasarga mūs no gļēvuma, mīkstčaulības, bezmugurkaulainības. Lai Viņš sava Dēla Kristus mīlestības uz mums dēļ svētī mūs ar drosmi, apņēmību, gudrību. Velnam un viņa sabiedrotajiem neizdosies mūs apmuļķot, samulsināt, iebiedēt, jo: „Mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā. .. Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes” (1 Jņ 4, 17-18).