– Cilvēki man ir jautājuši: kur bija Dievs tajā brīdī, kad bruka jumts Zolitūdes veikalā? Kāpēc viņš nepieturēja jumtu, lai ļaudis neietu bojā? Es atbildēšu ar pretjautājumu: bet kur bija tie cilvēki, kas bija atbildīgi par to, lai šī ēka būtu droša un lai cilvēkiem nevajadzētu baidīties par savu dzīvību tad, kad viņi tur ieiet? Jautājums – kur bija Dievs tajā brīdī? – liecina par to, ka tiek mēģināts novelt atbildību no sevis un visās pasaules nelaimēs vainot Dievu.
– Bet es šo jautājumu tādā veidā neuzdevu.
– Jūs, protams, ne, es runāju par tiem, kas tiešām tā domā un runā. Nu man nepieciešama atkāpe. Dievs radīja pasauli, tās centrā ieliekot cilvēku un atdodot šo pasauli cilvēka rīcībā. Viņš teica: augļojieties, vairojieties, apstrādājiet zemi un pakļaujiet to savām vajadzībām. Milzīga Dieva dāvana, kas tika iedota cilvēkam, bija brīvība – brīvā griba, izvēles iespējas. Un Dievs nekādos apstākļos neizmantoja vardarbību pret cilvēku. Viņš vienmēr ir ļāvis izmantot šo savu dāvanu, jo pretējā gadījumā mēs kļūtu par robotiem, mankurtiem un zombijiem. Un Dievs cilvēkam arī pateica, kur ir viņa brīvības robežas, un tas ir ļaunā un labā atziņas koks. Viņš atklāja cilvēkam: kas tev nāk par labu un kas – par sliktu. Tas ir tāpat kā ceļu satiksmes noteikumi, kā automašīnas tehniskie noteikumi – benzīna vietā nedrīkst liet ūdeni, bet eļļas vietā – bērt smiltis. Dievs teica: tu vari darīt visu, ko sirds vēlas, bet labā un ļaunā robežas tev nebūs pārcelt. Jo tad tu mirdams mirsi. Un tomēr cilvēks izšķīrās par to, ka viņam sagribējās pamēģināt Dievam nepaklausīt, jo viņam šķita, ka Dievs nav labvēlīgs, Dievs viņu ierobežo. Nu, pamēģināja… Viss beidzās ar to, ka cilvēks izkrita laukā no paradīzes. Un tagad, runājot par Maxima: tā ir traģiska realitāte, bet vienlaikus skarba alegorija par visu mūsdienu civilizāciju, kurā ir iestrādāti kļūdaini elementi. Tad, kad sākas krīzes situācija, viss var sabrukt kā kāršu namiņš. Maxima gadījumā ir pilnībā redzami racionāli izskaidrojumi un iemesli, kāpēc šī celtne sabruka. Pamatā ir cilvēku kļūdas, nolaidība, alkatība. Tas viss sakoncentrējās un vienā brīdī sabruka.
– Bet Evaņģēlijā mēs lasām: neviens mats bez Dieva ziņas cilvēkam nevar nokrist.
– Kāpēc tas notika tieši šajā brīdī – tas ir noslēpums. Nav racionālas, mums izprotamas atbildes, kāpēc tas notika tieši tajā brīdī un kāpēc gāja bojā tieši cilvēki. Tas ir Dieva noslēpums.
– Varbūt tas gobelēns, ko auž Dievs, pilnībā būs saprotams tikai tad, kad paši nokļūsim gobelēna otrajā – īstajā – pusē? No šīs, kreisās puses, tas izskatās diezgan nepievilcīgs un neizprotams…
– Jā, tieši tā. Kad Jēzum uzdeva līdzīgu jautājumu – vai tie cilvēki, kas gāja bojā, bija lielāki grēcinieki? –, viņš teica, ka ne. Bet jūs visi, viņš turpināja, aiziesiet bojā, ja neatgriezīsieties. Dievs pieļāva, ka cilvēku bezatbildība un alkatība nes nāves augļus, bet mērķis bija – lai citi saņem signālu, jo tas ir aicinājums visai mūsu sabiedrībai uz sirdsapziņas izmeklēšanu, lai vainīgie izvērtē savu vainu un izdara secinājumus, lai viņi atgriežas no saviem grēkiem. Un ne tikai viņi vien, bet visi tie, kuri ļāva, lai izveidojas šāda veida sistēma. Es biju pārsteigts par ātrumu, ar kādu visas struktūras, kas bija iesaistītas Maxima celtniecībā un funkcionēšanā, kā uz burvja nūjiņas mājienu divu dienu laikā veikli atrunājās, ka ar viņiem viss kārtībā un ka vaina nav viņu pusē. Tad vairs tikai atliek parādīt ar pirkstu uz debesīm un pateikt, ka vainīgs ir Dievs. Bet traģēdijas iemesli diemžēl ir reāli – cilvēciski.
– Maxima ir gadījums, kurā vainojami cilvēki. Bet vētras, cunami, citas dabas katastrofas? Tur taču nav vainojama bezatbildība.
– Paplašināsim šo gadījumu. Tomēr gribu teikt, ka arī dabas kataklizmās ir cilvēku vaina. Visa pasaule savstarpēji ir cieši saistīta: līdzīgi kā materiālajā jomā, kur sekas ir tieši saistītas ar cēloņiem, tāpat visa cilvēce ar neredzamām saitēm ir sasaistīta garīgā jomā. Un ikviens ļaunums, kas tiek ģenerēts kaut kādā pasaules malā vai viena cilvēka sirdī, kaut kādā nozīmē rada zemestrīces veida sekas visā pārējā organismā.
– Tātad tas, ko es nodomāju vai skaļi pasaku, piemēram, kaut tu galu dabūtu! – var materializēties?
– Ja tas ir ar naidu pateikts, ja sirdī ir naids, nevis mirkļa dusmas, tad šī naida enerģija aiziet Visumā, tā nekur nepazūd. Un tad, kad šīs ļaunuma enerģijas ir pietiekami daudz, tā iedarbojas arī uz materiālo pasauli. Un tad var rasties cunami, zemestrīces, izvirdumi… Garīgais ar materiālo ir cieši saistīts. Pat ja tās mums šķiet tikai dabas katastrofas, jāmeklē garīgie cēloņi un mūsu pašu līdzatbildība.
– Ko jūs gribētu pateikt cilvēkiem Ziemassvētku vakarā, kas jau tik tuvu?
– Gribu atgādināt to, ka Vārds ir tapis miesa un dzīvojis starp mums. To nereti atkārtoja Jānis Pāvils II, ka dievišķais vārds, tapdams cilvēks, noslēpumainā veidā ir savienojies ar ikvienu no mums, viņš ir iegājis pasaules realitātē. Lai arī cik jums būtu grūti, lai arī bēdīgi jums būtu ap sirdi, Viņš ir klātesošs – jūsu dzīvē, jūsu sirds dziļumos, un es aicinu jūs atvērties uz šo Viņa klātbūtni. Tad, kad mēs atveramies uz šo klātbūtni, tā kļūst taustāma arī mūsu pieredzes līmenī. Un tad mēs piedzīvojam to, ka mūs nes kāda neredzama roka. Mums parādās arī spārni, ar kuriem varam lidot cauri mākoņiem un tumsai, kas bieži mūs apņem. Tāpēc gribu visiem novēlēt gaišus un priecīgus Kristus dzimšanas svētkus, tādus, kuros piedzīvojam Viņa klātbūtni.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā