1236.gada 22. septembrī lietuviešu-zemgaļu karaspēks Saules kaujā iznīcināja Zobenbrāļu ordeni. Indriķa apraksta krustnešu likteni: “kā bābas viņus apkāva/ Man žēl ir daža varoņa,/ ko tur bez pretestības sita./ Tie citi izmisumā krita/ Un mājup bēga, ko vien spēja./ Bet zemgaļi nu nekavēja/ kā vārguļus tur apsist tos”.
Ko tas mums nozīmē tagad? Vai tā nav pārāk tāla vēsture, lai ko svarīgu secinātu šodienai? Nē! Kad kārtējo reizi mūs mēģinās demagoģiski pierunāt pakļauties sveštautu spiedienam, apelējot pie pragmatisma, racionālisma utt., atgādināsim par šo notikumu. Mēs neesam bijuši gļēvuļi, kalpu dvēseles. Netapsim tādi tagad. Neaizmirsīsim arī citas senču cīņas – kuršu uzbrukumus Rīgai 1210., 1228.g., žemaišu un kuršu spožo uzvaru 1260.g. pie Durbes (lielākā kauja 13.gs. Austrumeiropā, smagākā vācu sagrāve Latvijā; krita Livonijas ordeņa mestrs, Vācu ordeņa maršals, ap 150 bruņinieku, tūkstošiem citu krustnešu), zemgaļu un lietuviešu uzvaru pie Aizkraukles 1279.g. (krita Livonijas ordeņa mestrs, 71 ordeņa brālis), zemgaļu uzvaru pie Garozas 1287.g., utt. Saules kauja ir starp spožākajiem mūsu brīvības cīņu posmiem.
Šis uzskaitījums saka ko ārkārtīgi svarīgu. Mūsu tautas pašapziņa sākas ne tikai ar dainām, koklēm un tautas tērpiem, bet arī ar drosmi un uzvaru. Mūsu senči bija vīrišķīgi un prasmīgi cīnītāji. Jau no sava pastāvēšanas sākuma esam cīnījušies par savas tautas brīvību. Tieši ar šo atgādinājumu Baltu vienības diena ir svarīga – cik vien tālu varam ielūkoties pagājībā, – mēs esam cīnījušies!
Bet lūkosimies arī uz turpmāko. Vēsturnieks Rihards Ērglis 1936.g. rakstīja: “Ja pēc Saules kaujas uzvarētāji … būtu devušies pret vācisko Livoniju, pēdējā droši vien beigtu vilkt elpu, mazākais, uz kādu laiku. Tikai šādas tālredzības uzvarētājiem trūka. .. Viņu karavīri izklīda pa mājām.”
Raiņa nepabeigtā luga “Saules kauja” vēsta: “”Mēs uzvarējām, raugat paturēt!” Egoistiska nesaderība. Negatavība, nespēja nodibināt valsti, domāšanas trūkums.” Baltu vienība 1236. un citreiz ir bijusi tikai uz vajadzības brīdi, pēc tam katrs gājām savu ceļu.
Notikums māca zināmo atziņu, – vienībā spēks! Ko tas mums nozīmē šodien? Cik vienoti paši esam šodienas izaicinājumos? Vai protam formulēt savas kā valstsnācijas pamatvērtības – vienības garantu? Tās vajadzētu rast Satversmes sākumā. Bet tur tās nav minētas. Mums vispār nav preambulas, kas izteiktu valsts mērķi.
Citām nācijvalstīm tāda ir. Lietuvas preambula saka, ka lietuviešu tauta “cauri gadsimtiem aizstāvējusi tās brīvību un neatkarību, saglabājusi tās garu, dzimto valodu, rakstību un paražas,” Igaunija par valsts mērķi vēsta, ka tā “garantēs igauņu nācijas un tās kultūras saglabāšanu cauri laikiem,” Polija: “Pateicībā mūsu senčiem par viņu veikumu, viņu cīņu par neatkarību, kas gūta ar lieliem upuriem, par mūsu kultūru, kas iesakņota nācijas kristīgajā mantojumā.” Ungārijas Konstitūcija saka: “mēs esam lepni par mūsu priekštečiem, kas cīnījās par mūsu zemes izdzīvošanu, brīvību un neatkarību; Mēs atzīstam kristietības lomu nācijas uzturēšanā,” bet sākas ar: “Dievs, svētī ungārus!”. Īrijas konstitūcija tieši saista Dievu un tautu, vēstot: “Mēs, Īrijas tauta, atzīstam savus pienākumus mūsu dievišķajam Kungam, Jēzum Kristum, kurš uzturēja mūsu tēvus cauri pārbaudījumu gadsimtiem.”
Protams, runājot par Dievu, nevajag iedomāties “krustnešu dievu”, kam ar Jaunās Derības mīlestības un žēlastības Dievu Jēzu Kristu faktiski nav sakara ne pēc burta, ne gara. Vai kāds var iedomāties Jēzu un apustuļus zobenbrāļu rindās? Viduslaiku Drang nach Osten ekspansionisma atnestā kristietība bija formāla, ritualizēta, virspusēja, galvenokārt izmantota savtīgos nolūkos, tāpēc vietējiem sveša. Vajadzēja paiet vairākiem gadsimtiem un notikt būtiskām pārmaiņām pašā Rietumeiropā, lai reliģija atbrīvotos no varas struktūru ambīcijām. Kristīgo vēsti nozīmīgākos apjomos latviski saņēmām 16.gs., bet īpašu atsaucību tā guva 18. gs., kad no tās pašas Vācijas, Hernhūtes, to nesa ne varasvīri, bet vienkārši cilvēki, amatnieki. Latvieši tos sirsnīgi dēvēja par “vācbrāļiem.” Brāļu draudzes pieredzēja strauju izplatību un izraisīja nozīmīgu kultūras vērtību un nacionālās pašapziņas uzplaukumu. No tām cēlušies vairāki Latvijas valstsvīri, saimnieciskie un kultūras darbinieki.
Lai mudinātu tautas valstisku saliedētību uz vērtību pamata, nesenā Luterāņu Baznīcas Sinode ierosina šādu Satversmes ievadu: “Latvijas valsts pamatuzdevums ir nodrošināt latviešu tautas kā tās pamatnācijas izdzīvošanu un attīstību cauri laiku laikiem, jo Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur pilnvērtīgi var pastāvēt un uzplaukt latviešu nācija, tās kultūra un valoda. Lai to īstenotu, Latvijas valstij ir stingri jāstāv uz sava garīgā mantojuma pamata, kas īsi izteikts valsts himnā “Dievs, svētī Latviju!”. Ar to mēs atzīstam, ka gan kristīgās, gan latviešu un līvu tautas garīgās un materiālās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti. Šo vērtību unikāls apvienojums Latvijas valsti dara piederīgu Eiropas kultūrtelpai.”
Mēs, latvieši, varam, spējam un gribam apliecināt, kas un kādēļ mēs esam kā nācija un valsts.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā