Pagājušajā mēnesī Sanita izteica piedāvājumu, Jums iesūtīt savus dzīves stāstus SPEKTRS redakcijā ([email protected] ar norādi: sadaļai Pārdomas), lai varam pagodināt un pateikties Dievam par Viņa varenajiem darbiem un brīnumiem! Lūk, pirmais pavasarī izaudzis asniņš. Prieks, ka pirmais iedrošinājums un apliecinājums nācis no vīrieša.

Māris Riekstiņš: k/c „Prieka vēsts” instrumentālās daļas vadītājs. Kalpo draudzē 12 gadus. Viņa atbildība ir dziesmu apdares, kompozīcija, nošu materiāla gatavošana un instrumentālais skanējums.

Es uzaugu pie vecvecākiem – atmosfērā, kura ne pārāk veicināja manu izaugsmi. Tobrīd es vēl neapzinājos, ka manī aug bailes par dzīvi, proti, vai spēšu būt veiksmīgs. Piecu gadu vecumā, kad sāku spēlēt klavieres, rakstura dēļ es līdz galam izvedu klavierskolotāju. Rezultātā viņa mūsu mājai gāja ar lielu līkumu. Gadiem ritot, neveiksminieka statuss manā apziņā nogulsnējās arvien vairāk. Lielākoties, būdams vēl bērns, es dzīvoju slēptā apjukumā un nedrošības sajūtā. Vienīgais, kas mani no tā spēja izvilkt, bija bungu spēlēšana – to es varēju darīt stundām ilgi (mans vecākais brālis bija bundzinieks), un brāļa grupas mēģinājumu klausīšanās. Šobrīd, atskatoties, es jau tolaik ieraugu sevī tieksmi pēc mūzikas, kuru Dievs bija ielicis manā sirdī kopš bērnības – Viņa aicinājumu būt levītam Viņa namā.

No neveiksminieka par huligānu

Skolas laikā liela daļa skolotāju bija mani norakstījuši kā neveiksminieku. Frāzes: “tu nekas neesi, tādu kadru mēs vēl neesam redzējuši, tu neko nesasniegsi, kā tevi vispār var mīlēt,” dzirdēju gandrīz ikdienu Tas viss mani ietekmēja tik ļoti, ka es uzsāku “huligāna karjeru” – sāku bastot stundas, dzert, pīpēt. Izveidojās “līdzīgi domājošu” jauniešu grupējums, ar kuriem kopīgi darījām prātam grūti aptveramas lietas – laupījām veikalus, sitām cilvēkus, taisījām masu kautiņus, spēlējāmies ar dzīvību. 9. klasē manā liecībā bija tikai divas sekmīgas atzīmes – mūzikā un fizkultūrā. Rezultātā 9. klases mācību gada vidū – Ziemassvētku laikā – mani izslēdza no skolas. Arī tolaik Dievs mani ir ļoti žēlojis un sargājis – skaidri apzinos vismaz piecas reizes, kad biju par mata tiesu no nāves, tostarp divos gadījumos tikai brīnums mani paglāba.

Lūzuma punkts

Vecāki bija šķīrušies, un mans tēvs bija skolotājs lauku skolā Saldus rajonā. Mamma zvanīja tēvam, kuru es nebiju redzējis nepilnus desmit gadus, lai viņš ņem mani pie sevis, jo viņa vairs netika ar mani galā. Brīnumainā veidā viņam izdevās mani iekārtot skolā gada vidū bez sekmju izraksta (jo ko gan es tur būtu parādījis?). Kaut kas manī salūza, es šobrīd skaidri apzinos, ka Dievs sāka strādāt pie manas sirds un gatavoja mani savam aicinājumam. Mācību gadu es pabeidzu gandrīz tikai ar teicamām sekmēm. Sāku spēlēt bungas skolas ansamblī. Daudz apmeklēju konsultācijas pie skolotājiem un atguvu nokavēto.

Solis līdz pašnāvībai

Tēvs mani aizsūtīja uz Murjāņu Sporta Ģimnāzijas Jūrmalas filiāli, kur sāku profesionāli nodarboties ar akadēmisko airēšanu. Tā bija vieta, kur bailes par savu pastāvēšanu, vietu dzīvē un pašapziņu man tika pazaudētas pavisam. Ne sporta dēļ, bet vecāko amata brāļu attieksmes dēļ. Nespēju iedomāties, ka sporta internātskolā varētu pastāvēt “ģedovščina”. Pēc pāris gadiem bija brīdis, kad nonācu pilnīgā izmisumā. Neviens par to nezināja, es mācēju to noslēpt, bet man bija skaidrs, ja kaut kas radikāli nemainīsies, tad dzīvot es nespēju. Es biju tikai vienu soli no
pašnāvības.

Sastapšanās ar Dievu

Par Dievu es nebiju dzirdējis gandrīz nemaz, arī neticēju nekam un nevienam. Tomēr tieši tobrīd mamma man sāka stāstīt visādas jocīgas lietas par Dievu, draudzi un glābšanu. Vēlāk izrādījās, ka mamma bija sākusi iet uz kristiešu draudzes Prieka Vēsts dievkalpojumiem VEF kultūras pilī. Esmu ļoti pateicīgs Dievam, ka viņa lūdza un ticēja par mani. 1992. gada 25. oktobrī es atdevu savu dzīvi Dievam. Spilgti piedzīvoju mīlestību – sajūtu, ka es vairs neesmu viens. Es savai dzīvei ieraudzīju jēgu, cerību, ka viss var būt savādāk – es atradu sevi Viņā!

Aicinājuma apziņa

Iepazīstot Dievu arvien vairāk, manā sirdī sāka mosties aicinājuma apziņa – es ar apbrīnu skatījos uz slavētājiem, tobrīd skaidri zināju, ka tā ir mana vieta. Ļoti spilgti atceros pirmo reizi, kad man uzticēja kalpot pie bungām! Es nekad dzīvē nebiju juties tik laimīgs, kā toreiz, kad ar drebošu sirdi un kājām, stāvēju aizkulisēs un gaidīju dievkalpojuma sākumu. Es skaidri zināju, ka mana dzīve vislielākajā mērā būs saistīta ar Dieva slavēšanu. Aptuveni pēc gada es sajutu, ka Dievs ved mani tālāk mūzikā, es sāku pastiprināti interesēties par klavierēm. Tolaik bija ļoti nepatīkama problēma, kas bija mani nomocījusi visus gadus. Kopš bērnības – uz manām rokām bija ap 20 kārpu, no kurām es nekādi nevarēju tikt vaļā. Es ļoti spilgti atceros kā lūdzu Dievam: “Kungs, ja Tu esi mani aicinājis mūzikas kalpošanā, un es zinu, ka Tu esi mani aicinājis, tad lūdzu dziedini mani!” Aptuveni pēc pāris dienām es pamodos ar pilnīgi tīrām rokām – Dievs atbrīvoja mani no tā, no kā es nevarēju tikt vaļā aptuveni 18 gadus! Tas bija vēl viens apliecinājums Dieva aicinājumam! Es pavadīju stundas un stundas, burtojot notis un cenšoties likt kopā akordus – izmantoju katru mirkli, kad vien bija iespēja piekļūt pie klavierēm. Pēc laika, slavēšanas vadītājs man uzticēja otrā taustiņnieka kalpošanu. Tad viss aizgāja – es sava prieka pēc sāku taisīt pavisam vienkāršas fonogrammas, kas attīstīja manī aranžētāja iemaņas. Daudz klausījos kristīgos māksliniekus Ron Kenoly, Michael W. Smith, Petra, Novij Jerusaļim, u.c.

Atdot savu dzīvi Viņam

Dievs ir ļoti mani svētījis. Esmu ārkārtīgi pateicīgs Viņam par savu draudzi, kurā man bija/ir iespēja pilnveidoties gan garīgi, gan profesionāli. Pa šo laiku esmu sarakstījis daudz dziesmu bērnu izrādēm, slavēšanai, veidojis daudz aranžiju, fonogrammu, bet pats svarīgākais – kļuvis par pielūdzēju! Esmu atradis to, ko neapzināti meklēju visu savu dzīvi – Dieva mīlestību! Viņš ir izglābis mani no drošas bojāejas, un viss, ko es gribu darīt šobrīd, ir kalpot Viņam. Neatskatoties!
Atdot savu dzīvi Dievam – tas ir pats labākais, ko mēs varam izdarīt, jo Viņš zinās labāk, ko ar to darīt.

Dievs ir mīlestība!

Es gribētu uzrunāt tos, kuri, iespējams, atrodas līdzīgā situācijā, kādā atrados es, pirms atdevu savu dzīvi Dievam. Jums ir jāzina, ka Dievs nemeklē tikai veiksminiekus, pašpārliecinātus cilvēkus, tādus, kuri ir uzauguši pilnās ģimenēs. Viņam ir nodoms un aicinājums pilnīgi ikvienam, tai skaitā arī tev! Es iepriekš baidījos uzticēties, arī Dievam, bet noriskēju, un nenožēloju to ne mirkli. Pat visbezcerīgākajā situācijā ir cerība, izeja un atrisinājums – Jēzus Kristus. Nekad nav par vēlu atdot Viņam savu dzīvi, lai cik bezcerīga tā liktos. Dievs ir mīlestība!
Dažreiz lietas mūsu dzīvē nenotiek tā, kā mēs vēlamies, tāpēc rodas jautājumi, uz kuriem nav atbildes. Šādos brīžos ir tik labi apzināties, ka mēs redzam tikai mazu fragmentu, bet Dievs redz visu mūsu dzīvi kopumā, un VIENĪGI VIŅŠ zina, kas un kad mums ir vajadzīgs! Tikai Viņš atver vai aizver kādas durvis! Vislabākais, ko mēs varam darīt, ir uzticēties un kalpot Viņam no visas sirds. Neatskatoties!

P.S: Cilvēks ir interesanta būtne, kuru ietekmē, uz ko viņš skatās! Pēteris bija tāds pats cilvēks kā mēs, viņam bija tas pats Vārds, tā pati ticība, bet viņa ticība kļuva dzīva tad, kad viņš skatījās uz Kristu! Vienā mirklī visa viņa pasaule izmainījās. Viļņi, kas līdz šim varēja viņu nogalināt, nu vairs neko nenozīmēja! Jo ticību dzīvu dara nevis jaukas dziesmas un pareiza valoda, bet neatlaidīgs skats uz Kristu, un domas par Viņu!