Autors: Evgēnia Černova

“Tādas kā viņa, tev būs desmit, bet māte un tēvs — viens!” Šādu frāzi esmu dzirdējusi daudzreiz. Domāju, ka pārāk bieži šie vārdi tiek lietoji mūsu “kultūrā”.

Reiz tie bija skanējuši arī manā dzīvē. Tad vīrs klusējot ņēma mani pie rokas, un mēs aizgājām. Nestrīdoties. Neizskaidrojoties.

Mazliet vēlāk es sacīju:

— Tādas, kā es, nebūs desmit.

— Nepievērs uzmanību, — atbildēja viņš.

Vairāk pie šīs tēmas neatgriezāmies. Un par ko tad tur būtu ko runāt? Mēs dzīvojam kopā jau daudz gadu, un tamlīdzīgas provokācijas līdz šim nav varējušas ietekmēt mūsu attiecības. Bet ja kaut kas tāds atgadītos vairākus gadus atpakaļ, dumja frāze varētu nopietni sabojāt mūsu savstarpējās attiecības.
Kautgan tā arī dzīvē bieži notiek. Nez kāpēc vienotība, kura ir neatņemama sastāvdaļa un Dieva iesvētīta, pārbaudes laikā izrādās ļoti ievainojama un trausla. Vienotību spēj izpostīt pat atdzisušas kotletes, neiznesta miskaste un vīramātes dzēlīgās piezīmes un pārmetumi.

Tomēr, ņemot vērā mūsu vieglprātīgo attieksmi pret laulību, nekā izbrīna vērta tajā nav. Daži mani paziņas jau ir paspējuši vairākas reizes izšķirties un nesaskatīt tajā nekā pretdabīga. Vienkārša attaisnojuma formula „Tāda ir tā dzīve.” Satiekoties ar tādas dzīves modeļa piekritējiem viņi brīnās, kā es līdz šim vēl neesmu izšķīrusies. Atbildu, ka jā, joprojām dzīvoju ar savu vīru un dzīvošu tik, cik Dievs būs atvēlējis.

Šāsdienas laulības attiecības atgādina papīru kuģīti ūdens peļķē, kurš nejauši apslacīts ūdens spēj nogremdēt. Kaut gan Dievs taču ir iecerējis, lai laulības būtu kā jaudīgs kuģis dzīves okeānā. Tūkstošiem viļņu atsitās pret tērauda izturīgām borta malām, saules svelmes dedzināts, vējā mētāts un tomēr nekas nespēj to satriekt.

Cēlonis ir tāds, ka kāzu saistības nav aplūkojamas kā galīgs un neatgriezenisks lēmums veltot savu dzīvi vienam cilvēkam. Bet pati laulība tiek jau uztverta kā pagaidu variants, tas ir tas, ko pie iespējas var postīt jebkurā mirklī. Pierasta arī sabiedrības lojālā attieksme pret šķiršanos, turklāt to ir daudz vienkāršāk izdarīt nekā agrāk. Pie tādiem nosacījumiem jauni pāri jau pašos attiecību pirmsākumos ne ar ko neriskē.

Kāda mana paziņa kategoriski atsakās dzemdēt otru bērnu. Viņa baidās, ka vīrs varēs atkal atstāt ģimeni un viņai pašai nāksies rūpēties par ģimeni.

Situācija, neapšaubāmi, ir bēdīga, bet taču uz pulveru mucas ilgi nenosēdēt. Katram gribas stabilitāti, un mēs mainām partnerus cerībā iegūt, beidzot pārliecību partnerī un saskatīt savu nozīmīgumu arī viņa dzīvē.

Lūk, arī sanāk, ka stulba frāze par to, ka „sievas tev var būt kaut desmit”, skan diemžēl visai ticami.

Bet es nevēlos būt desmitā. Un pat ne otrā vai trešā. Tikai pirmā! Neatkārtojamā! Vienīgā! Un uz visu dzīvi!

Kādreiz Mozus atļāva ebreju vīriešiem atstāt savas sievas, ja tās pārkāpj laulības uzticību. Bet Jēzus teica, ka Dievs iecerējis laulības attiecības pilnīgi savādākas: „Tādēļ atstās cilvēks tēvu un māti un pielips pie savas sievas, un būs viņi viena miesa.”

Un meklēt pamatotus šķiršanās cēloņus vai baidīties, ka kādreiz dzīvesbiedrs kaut kur var pazust ir visai muļķīgi. Pieļaut tādas domas— nozīmē iepriekš apglabāt laulību. Personiski es neļauju sev pat domāt par to. Vienkārši šajā pasaulē neviens nav svarīgāks par to cilvēku, ar kuru reiz biju apprecējusies. Un nekas nav vērtīgāks par mūsu savstarpējām attiecībām. Un nekur nav labāka vieta pasaulē, kā mana māja, kurā dzīvo mana ģimene. Kāda būs mūsu nākotne — es nezinu. Bet zinu, ka man ir vīrs, un mana vieta — blakus viņam. Šodien. Un uz visiem laikiem