„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

Slimnīcā atgriezos, bet ar citu mērķi

Ciemojoties draudzē „Prieka Vēsts” un apspriežot gaidāmo mūziklu „Gaismas ēnā” ar Kristīni Petrovu, draudzes preses dienesta vadītāju, uzzinātā ziņa no viņas mani pārsteidza nesagatavotu. Zinu, ka Kristīne ir aktīva TV žurnāliste. Esmu pieradusi viņu redzēt ar mikrofonu rokās un TV kameras priekšā. Bet jaunās ziņas man lika aizdomāties par dzīves jēgu. Tās nav kārtējās ārzemju vai arī vietējās Latvijas mēroga ziņas, bet gan kaut kas daudz dziļāks. Mūžības pieskaņu radošas un paliekošas. Tādām ziņām ir vislielākā vērtība…

Sarunā Kristīne ieminējās par kādu savu dzīves lappusi, kas viņu izmainījusi uz visiem laikiem.

17 gadu vecumā man sāka sāpēt kāja, kad aizgāju pie ārsta, tiku mierināta, ka man ir vienkārši augošs organisms un sāpes ir dabiska lieta. Pēc neilga laika saka sāpēt arī mugura, kakls un locītavas. Biju stīva kā pagale un vairs nevarēju bez zālēm iziet no mājas. Mani aizsūtīja uz Cēsu reģionālo slimnīcu. Nesaprazdami šādas slimības iemeslu, ārsti mani nosūtīja uz pārbaudēm Rīgā. Bet arī tur šīs slimības iemeslu atklāt nevarēja vairāku mēnešu garumā. Bet es tikmēr vienkārši „dilu”. Slimība izraisīja arī sirds aritmiju. Mocības mēnešu garumā bija lielas. Es nezināju, kas ar mani notiek, ārsti āri neko nevarēja pateikt, tikai mammai tika atklātas patiesās slimības sekas un bezcerība šīs slimības priekšā. Tā izrādījās ģenētiski iedzimta slimība, kas saēd kaulu audus.

Par cik es vairākus mēnešus uzturējos slimnīcā, tad pie manis uz palātu nāca kristieši un stāstīja par Dievu un teica, ka Viņš spējīgs mani dziedināt, bet es tam neticēju. Es biju reālistiski domājoša un dzīvoju ģimenē, kurā Dievam vieta nebija atvēlēta. Kristieši nerimās un lūdza par mani Dievu. Slava Dievam, ka viņi to darīja!

Es ļoti spilgti atceros manas dzīves nozīmīgāko nakti. Šajā naktī es sapratu, ka rītdiena nepienāks. Es mirstu. Tas man bija skaidrs. Spilgti atceros apziņu, ka pēc nāves nekas nebeidzās, jo, lai arī mans organisms bija novārdzis un dzisa, mana būtības apziņa nevienā mirklī nevājinājās. Tagad es zinu, ka tā ir mana dvēsele un gars. Pēc nāves mēs atvadāmies tikai no miesas. Šajā manā vistumšākajā naktī es sev apkārt jutu nospiestu atmosfēru, kura mani vilka uz bezdibeni pazušanā. Tas sagaida katru, kurš nav savu dzīvi atdevis Jēzum. Tur būtu arī es, ja vien nebūtu bijis nākamais mirklis, kad man savu roku pretī izstiepa Jēzus, un vienkārši no turienes burtiski „izrāva”. Man tas bija šoks un bezgala liela laime. Pirmkārt, bezgala lielais pārsteigums, ka Jēzus ir, un ka Viņam ir tāda vara! Otrkārt, neizsakāms prieks, ka Viņš man deva iespēju dzīvot no jauna.

Ticības ceļš

Tā pienāca arī mans nākamais rīts. Es pamodos kā jauns cilvēks. Drīz vien manas analīzes uzlabojās. Bet piedzīvotais šajā liktenīgajā naktī mani vedināja uz dažādām pārdomām, tādēļ es lūdzu kristiešiem aizvest mani uz draudzi. Es degu ar vēlēšanos vairāk iepazīt Dievu. Viņš man atklāja, ka tas, kas notika tajā naktī, bija īstenība. Tādā veidā sākās mans ticības ceļš. Es nožēloju grēkus un pieņēmu ūdens kristības. Es turpināju lietot zāles, bet tas nebija ilgi, jo ticēju, ka Dievs dziedinās pilnībā. Joprojām nevarēju pieliekties, jo sāpēja mugura, bet kādu reizi uz draudzi atbrauca Tods Bentlijs un dievkalpojuma laikā viņš aprakstīja 5 cilvēkus, kuriem jānāk uz skatuves priekšplānu un jāpieņem dziedināšanu, viens no aprakstītajiem biju arī es. Izgāju priekšā, kaut gan ļoti nevēlējos. T. Bentlijs man jautāja: „Ko tu līdz šim neesi varējusi izdarīt?” Es atbildēju: „Pieliekties.” Viņš lūdza par mani Dievu un tad teica: „Dari to!” Pirmais, kas man ienāca prātā – viņš grib izgāzt visu pasākumu! Paklausot viņa uzstājībai, es liecos un man tas izdevās. Bet par cik esmu reāliste un biju pastāvīgā ārstu uzraudzībā, tad nespēju noticēt momentānai dziedināšanai, tādēļ gāju uz poliklīniku nododot asins analīzes, lai par to pārliecinātos. Tās patiešām bija kā veselam cilvēkam. Tā es ieguvu arī reālu atstiprinājumu tam, ka Dievs patiešām mani bija pilnīgi dziedinājis. Ārsti gan iepriekš prognozēja, ka manas sāpes un mocības tā pa īstam nebeigsies nekad, un vienmēr vajadzēs lietot zāles, bet es ticībā tās pārstāju lietot, un nu jau kopš tā brīža ir pagājuši 5 gadi. Es patiešām esmu vesela! Tagad, satiekot meitenes no slimnīcas laikiem, kurām bija līdzīgas kaites, vēl spilgtāk pārliecinos, ka tas ir bijis brīnums. Viņas stāsta, kā cīnās ar slimību, kamēr es jautri spriņģoju pa dzīvi un slavēju Dievu, jo esmu vesela. Tā kā arī mana ģimene zināja, ka biju „norakstīta” un esmu praktiski cēlusies no miroņiem, arī mamma un māsa saprata, ka ir tikai viens dzīvības ceļš – tas ir Jēzus.

Slimnīcā atgriezos, bet ar citu mērķi

Pagājuši 5 gadi. Un man ir radusies vēlēšanās pateikties Dievam par brīnumainu dziedināšanu arī praktiskā veidā. Es eju uz Bērnu slimnīcu Vienības gatvē, kur savulaik gulēju pati. Vēlos stiprinātu citus, kas atrodas savas dzīves smagākajā posmā. Parasti tā ir draudzīga laika pavadīšana ar bērniem, jo viņiem tur uzturoties mēnešiem, ir ļoti garlaicīgi. Es meklēju arī citus veidus, kā varētu kalpot šajā jomā. Tagad, piemēram, ar savas draudzes atbalstu izveidoju video sižetu par Betiju Laufmani, kas, pārciešot vēzi, mūžībā aizgāja 16 gadu vecumā. Uzzinot par slimību, viņa savu dzīvi bija nodevusi Jēzus rokās. Un atvadoties no šīs pasaules, viņa savā priekšā patiešām redzēja Debesis. Par tām viņa stāstīja savai mammai un tētim, kā pēdējos vārdus minot – es nekad, nekad, nekad nemiršu! Tā jau ir Dieva dāvana un mūsu glābšana – mūžīgā dzīvība kopā ar Dievu Debesīs! Un par to ir šis stāsts.

0 komentāri

Citi rakstiSākumlapa

Doma baznīcā atklāj barikāžu laikam veltīto vitrāžu “Ar degsmi par brīvu Latviju”

Doma baznīcā atklāj barikāžu laikam veltīto vitrāžu “Ar degsmi par brīvu Latviju”(0)

Doma baznīcā atklāj jauno vitrāžu “Ar degsmi par brīvu Latviju”, kas veltīta 1991.gada barikādēm un Latvijas neatkarībai,- ziņo spektrs.com/la.lv/vsm.lv Doma baznīcai bija sevišķa nozīme 1991. gada janvāra barikāžu laikā, kad tā pārvērtās par sava veida kaujas nometni, kur neatkarības aizstāvji smēlās garīgo spēku un saņēma gan emocionālo mierinājumu, gan medicīnisko palīdzību. Lai godinātu barikāžu laiku

Juris Rubenis par pravietiskā vārda JAUNS būtību mūsdienu laikmetā

Juris Rubenis par pravietiskā vārda JAUNS būtību mūsdienu laikmetā(0)

Pirms dažiem gadiem SPEKTRS.COM publicēja jaunā gada pravietojumu „Jaunas lietas un vietas Tavā dzīvē.”  Taču lasītāju atsaucība bija krasi dažāda. Vieni nosodīja pašu pravieti, bet kāds lasītājs tikai gada baigās atsūtīja e-pastu ar atzinumu, ka pravietiskais vēstījums ir izprasts, tikai gada noslēguma posmā. Kaut arī pravieša uzdevums nav vēsti pasniegt saprotami, izskaidrojoši un atbilstoši pielāgojoties

Līga Gleške „Prieka vēsts”: Jaunā Gada pravietojums

Līga Gleške „Prieka vēsts”: Jaunā Gada pravietojums(0)

Draudzes „Prieka vēsts” mācītājas Līgas Gleškes uzruna dievkalpojumā Jaunā Gada mijā. Kāds būs gaidāmais Jaunais Gads? Jēzus Kristus atbildētu: „Tāds, kādu Tu vēlies.” Vai gads būs izdevībām, iespējām, un finansiāli pārbagāts? Vai arī tajā neklāsies tik labi kā gribētos? Par to zina tikai Tu pats! Kāpēc? Tāpēc, ka mēs paši radām iespējas un izdarām izvēles

Saruna ar Dr.h.hist Leo Dribinu: Redziet, un citas tautas arī atzina, ka viendievība ir vislabākā ticība

Saruna ar Dr.h.hist Leo Dribinu: Redziet, un citas tautas arī atzina, ka viendievība ir vislabākā ticība(0)

Pieminot 1941.gada ebreju masu slepkavības, 30. novembrī Latvijā, Rīgā, kino “K Suns” norisinājās Izraēlas un Latvijas pārstāvja Borisa Mafcira aizkustinošās dokumentālās filmas “Atmiņu lādes” 6.daļa prezentācija. Pēc filmas demonstrācijas Izraēlas vēstniecības organizatori aicināja klātesošos nolikt sveces pie Brīvības pieminekļa, pieminot Rumbulā noslepkavotos Latvijas ebrejus. Uzvelkot virsdrēbes īpaši steidzīgie aši devās ceļā pie Brīvības pieminekļa, taču

Kāpēc kristietība nav savienojama ar citām reliģijām un garīgām praksēm

Kāpēc kristietība nav savienojama ar citām reliģijām un garīgām praksēm(1)

Ilze Eris: Mīlestības Skolas lektore. Četru bērnu mamma. Aizlūdzēja, kalpotāja. Ilze ir ieguvusi augstāko izglītību valodniecības jomā, kas palīdz viņai labāk izprast Dieva vārdu. Viņa ir arī studējusi teoloģiskās zinības. Precoties, ar ko mēs rēķināmies? Ar mīlestību. Ar uzticību. Ar to, ka dzīvosim visu atlikušo dzīvi ar šo cilvēku un viņš/viņa ar mums. Mēs rēķināmies,

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.