Iepriekšējā SPEKTRS numurā mēs stāstījām par tiesas procesiem, kuros tiesā ģimenes vērtību aizstāvjus. Šie cilvēki ar savu klātbūtni bija izrādījuši, tāpat kā daudzi no mums, sašutumu un neapmierinātību par nelikumīgā „Pride 2006” norisēm.
Piemēram, šo konkrēto cilvēku mācītāju no Tukuma Vladimiru IVANČIKU administratīvā tiesa pilnīgi attaisnoja, bet mūsu valsts prezidenti, tas neapmierināja, viņa pavēlēja Ģenerālprokuratūrai pārskatīt lietas vēlreiz un atrast pārkāpumus, lai lietas būtu pārvestas no administratīvas tiesas uz krimināltiesu.
Piedāvājam īsu tiesas izklāstu un interviju ar Vladimiru Ivančiku, viņa sievu Dzintru Ivančiku, un adoptēto meitu Kristīni.

VAI VIEGLI AUDZINĀT AUDŽU BĒRNUS?

SPEKTRS: Pastāstiet, lūdzu, Ivančika kungs kā Jūs kļuvāt par mācītāju?

Vladimirs Ivančiks: Draudzē esmu 15 gadus un 7 gadus atpakaļ draudzes vadība nolēma mani iecelt par draudzes mācītāju.

SPEKTRS: Jūsu ģimene ir pieņēmusi vairākus audžu bērnus, kā Jūs izšķīrāties par tādu soli?

Vladimirs: Mūsu draudzi sāka apmeklēt bērni, kuriem bija nepieciešama īpaša uzmanība, kad sākām interesēties par viņu vecākiem, tad izrādījās gaužām skumja aina, jo viņiem vecāku nebija.
Un es sapratu, ka man šie bērniņi jāņem savā aizgādībā.

SPEKTRS: Jūs tā runājat tā, it kā tas būtu tik vienkārši un elementāri izdarāms, bet ne katra sieva vai arī otrādi vīrs spēj pieņemt tādu lēmumu.

Vladimirs: Šādu lēmumu spēj pieņemt līdzcietīga sirds. Protams, arī manu sirds stāvokli Dievs mainīja un kausēja, un piepildīja ar mīlestību pret šiem bērniņiem, jo viņiem jābūt mīlētiem, saprastiem un to var izdarīt ne jau no malas uz viņiem lūkojoties, bet gan paņemot pie sevis un audzinot kā paša bērnus. Kādam taču jāuzņemas atbildība par to… Es pieņemu lēmumu šos bērniņus pieņemt savā ģimenē un pateicu to savai sievai, bet interesanti bija tas, ka viņai bija gluži tādas pašas domas.
Protams, ka līdz lēmuma pieņemšanai visi izrietošie procesi notika palēnām. Zinot to, ka bērniņi ir bezpajumtnieki mēs piedāvājām viņiem naktsmājas, tad viņi sāka dzīvot pie mums, tad arī sapratām, ka tas ir Dieva prāts, lai viņi kļūtu par mūsu bērniem. Jo Dievs nevēlas, ka Viņa bērni ir pamesti, Viņš savus bērnus ved uz draudzi, jo draudze ir Dieva ģimene.

SPEKTRS: Tomēr, no Jūsu vīra vārdiem Dzintras kundze, varētu secināt, ka viss notika vienkārši, bet kāds ir Jūsu skatījums uz notiekošo?

Dzintra: Es uzskatu, ka jebkuru situāciju mūsu dzīvēs vada Dievs.

SPEKTRS: Pastāstiet, lūdzu, jūsu pirmos iespaidus, kad jūs apzinājāties, ka jaunie bērni Jūsu ģimenē jau ir Jūsu.

Dzintra: Pirmo meitenīti sauc Tatjana Simjonova, viņas māte tika noslepkavota, viņa palika pilnīgi viena, mēs viņu aicinājām padzīvot pie mums uz neilgu laiku, bet mēs viņu tik ļoti iemīlējām, ka palika dzīvot pie mums. Ar viņu bija grūti, sarežģīts raksturs, briesmīga uzvešanās no pudeles kakla šņabi dzēra, bet tad, kad iepazina Dievu viņas raksturs mainījās.
Tagad viņa ir izaugusi un dzīvo Vācijā. Brīnišķīgs vīrs uzņēmējs, dēliņš Antons 7. gadus vecs. Strādā par kosmetologu.

SPEKTRS: Ierasts, ka ja ģimene pieņem audzināšanā bērniņus no nelabvēlīgām ģimenēm, tad ilgu laiku viņiem jāmācās adoptēties jaunā vidē, jāapmeklē dažādus speciālistus tai skaitā arī psihologu, kā šie adoptācijas procesi notiek jūsu ģimenē?

Dzintra: Pēc būtības mācītājs arī ir psihologs. Un kad pieņēmām pirmo meitenīti, mēs jau bijām pieredzējuši vecāki. Mūsu bērni bija jau pieauguši.
Sākotnēji kopā ar mūsu pašu bērniem mēs bijām 15 cilvēki. Šī cena ko mēs maksājām bija tā vērta. Jo skatoties uz viņu tagad izmainītiem likteņiem ir liels gandarījums.

SPEKTRS: Tik daudz, kā Jūs tiekāt galā?

Dzintra: Es esmu ļoti prasīga mamma pret saviem īstajiem bērniem un arī tiem, kuri dzīvo mūsu mājā. Mēs kā draugi apsēžamies un izrunājam visas sarežģītās situācijas, meklējām kopīgu risinājumu. Bija arī strīdi, ziniet karā kā jau karā, bet šī mīlestība, kas nāk no Dieva vienalga uzvar. Vēlāk mūsu ģimenē ienāca Aija Piterāne, par viņu bija samaksāta dārga cena, nezinu vai otru reizi es izturētu. Viņa bija ļoti smaga rakstura cilvēks pilnīgi nepakļāvīga ar saviem uzskatiem, spītīga. Tagad viņa ir pilnīgi cits cilvēks dzīvo atsevišķi no mums un Tukumā strādā par bērnu audzinātāju. Izmaiņas ir lielas. Viņa raksta dzeju.
Tagad pie mums jau 2 gadus dzīvo 16. gadus veca meitenīte Kristīne Jēkabsone, kurai māte mirusi no vēža. Patēvs dzēra un fiziski iespaidoja meiteni. Mēs izcīnījām Kristīnīti caur tiesu un tagad viņa ir mūsu meita. Agrāk viņa mācījās speciālajā internāta skolā, bet tagad mēs viņu pārcēlām normālā skolā, jo viņai ir dotības mācībās un tagad par 1 gadu izgājusi 2 klašu kursu. Kā izrādās meitene ir apdāvināta un talantīga un nav nemaz tik aprobežota kādu viņu gribēja padarīt nevīžības pilni cilvēki. Dievs par viņu sevišķi rūpējās. Kristīne ir ļoti skaista un patīkama meitiņa. Ļoti paklausīga lēnprātīga un strādīga. Viņa mums ir tā Kunga balva.

SPEKTRS: Kā Kristīne nonāca Jūsu ģimenē?

Dz. Kādu dienu es lūdzu Dievu un teicu, lai viņš man dod meitenīti. Pēc divām dienām es nonācu slimnīcā ar plaušu karsoni. Un mana meita uz slimnīcu atnāca ar savu draudzeni un tā bija Kristīne. Es viņu redzēju pirmo reizi un man viņa ļoti iepatikās. Turklāt es uzzināju, ka viņa ir bārenīte, tad es sāku cīnīties par viņas tiesībām. Tādā veidā Kristīne nonāca mūsu mājās. Esot kopā ar Dievu viss dzīvē ir reāli, konkrēti un ieplānots.

SPEKTRS: Psiholoģijā ir tāds termins „izdegšanas sindroms” proti, kad cilvēks ir atdevis visu no sevis citiem un paliek bezspēcīgs, kā tas ir Jūsu gadījumā?

Dz. Cilvēki izdeg un iztukšojās un nekur viņi vairs nekam nav derīgi, bet Jēzū Kristū viss notiek savādāk. Kad mēs esam iztukšoti mēs zinām, tā Kunga spēku kas mūs piepilda.

SPEKTRS: Kādā veidā Jūs kā ģimenes galva cīnāties ar grūtībām?

V. I: Galveno kārt grūtības varētu būt finansiālas, bet tomēr, mums nekad nav bijis tādas situācijas, kad trūktu iztika.

SPEKTRS: Vai jums nav bijis tā, ka viss man pietiek, es vairs nevaru šo lielo ģimeni audzināt.

V. I: Jā ir bijušas tādas domas.

SPEKTRS: Daudzas ģimenes tomēr baidās ņemt adopcijā svešu bērniņu, ka viņam varētu būt kādas psiholoģiska, fiziska vai vēl kāda cita rakstura problēmas. Vai Jūs neesat par to domājis?

V. I: Es biju domājis par to, bet tad kad Dievs man atklāja, ka Viņš spēj mainīt cilvēku pilnībā. Es pārliecinājos savas ģimenes dzīvē, kā tas notiek reāli.
Vienīgi šīm ģimenēm, kuras domā par bērniņa adoptēšanu aicinu padomāt par to vai dziļi sirdī viņi to patiešām vēlās, bet pirms paņemt bērniņu iepazīties ar dzīvo Dievu, kurš palīdzēs Jums šajā izvēlē. Jo bez Dieva mīlestības ir ļoti grūti mīlēt svešu bērniņu.

SPEKTRS: Kristīnīt, jautājums tev, kādā veidā tu ienāci šajā tavā jaunā ģimenē, kādas ir tavas pārdomas dzīvojot tajā jau 2 gadus?

Kristīne: Kādu reizi draudzene mani uzaicināja atnākt līdzi uz slimnīcu apciemot viņas mācītāja sievu. Es devos līdzi, bet tad, kad es ieraudzīju mācītāja sievu es biju ļoti pārsteigta, jo iepriekšējā naktī redzēju sapnī tieši viņu. Es sapratu, ka viņa ir mana jaunā mamma. Mēs iepazināmies slimnīcā un mani burtiski vilka uz šo jauno ģimeni, es nācu pie viņiem ciemos. Viss manā dzīvē sāka mainīties uz labu. Katru reizi es vēlējos iet pie viņiem biežāk un negribēju iet projām. Tagad es esmu šīs ģimenes meita.

VLADIMIRA IVANČIKA TIESA

Mihails Kļaviņš (V. Ivančika advokāts):

Manu klientu apsūdz par necenzētu vārdu lietošanu un huligānisku uzvedību notikuma vietā, kas pilnīgi neatbilst klienta būtībai un dzīvesveidam. Paskaidroju tiesai, ka protokols bija sastādīts sešas stundas pēc notikuma, turklāt protokola sastādīšanas laikā V. Ivančiks neatradās notikuma vietā. V. Ivančika rīcība bija tikai tāda, ka aizstāvēja kādu cilvēku, kuru fiziski iespaidoja cits. Tas, ka sitējs izrādījās policists civilapģērbā, neattaisno viņa nekorekto uzvedību un nedod tādas pilnvaras ierosināt administratīvo lietu…

Tiesnese: Tiesas spriedumu Jūs saņemsiet kancelejā 11. aprīlī.