Redakcija SPEKTRS ir saņēmusi neskaitāmas sūdzības attiecībā par Sv. Pavila draudzes doktrīnu, mirušo dvēseļu „pieminēšana”. Un lūgumu izskaidrot, kas tas īsti ir? Lai situāciju novērtētu adekvāti SPEKTRS redakcija lūdza interviju no Sv. Pavila draudzes priekšnieka Olafa Makāna, jo no viņa ir atkarīgs, kāds mācītājs tiek uzaicināts uz dievkalpojuma vadīšanu. Makāna kungs labprāt deva interviju. Notika arī tikšanās un intervētas draudzes locekles, kuras šo draudzi ne tikai apmeklē, bet arī kalpo. Vārdi ir anonīmi, lai pēc intervijas sniegšanas netiktu izslēgtas no draudzes.
ILGLAICĪGI SĀPĪGS JAUTĀJUMS
Tiekoties ar baznīcas loceklēm pie tases tējas, cita citu pārtraucot stāstīja daudz, kā viņas uzskata, netaisnīgas lietas. Tas pat nav aprakstāms. Sāpīgi klausīties. Sasistas sirdis. Un tas viss notiek baznīcā. Dažas domas no teiktā, Biruta apgalvo: „Es šajā baznīcā vairs neeju, jo mācītājs A. Bergmanis runā vienīgi un tikai par miroņiem, tāpēc esmu spiesta griezties baptistu draudzē, kura netālu atrodas no mūsējās.” Marta teica, ka viņai jau spokojoties tie miroņi. Briesmīgi, ka katru svētdienu tiek pieminēti mirušie, bet savas veselības dēļ, nevar aiziet uz citu draudzi, arī ar garīgo prātu saprotot, ka šāda mācītāja rīcība aizver durvis dzīvajam Dievam. Jautāts, vai par to tika ziņots baznīcas priekšniekam? Marta pasvītroja, Makāna kungam teikts, ka daudzi tā dēļ iet prom no draudzes, bet viņš atbildēja, ka ar 150 cilvēkiem draudzē pilnīgi pietiek. Elionora ar asarām acīs atzina, ka mācītājs ir apmāts ar mirušo pielūgsmi, par dzīvajiem viņam maza bēda. Jūtoties kā kapsētā nevis baznīcā. Alvīna: „Agrāk nesapratu, ko daru, tagad par to esmu nožēlojusi. Es biju domājusi, ka ar savu rīcību palīdzu savam mirušajam vīram, tādēļ visai bieži mācītājam lūdzu aizlūgt par aizgājēju un devu tam ziedojumu, cik nu varēju atļauties. Vēlāk mācītājs A. Bergmanis paskaidroja, ka pārtiekot tikai no mūsu ziedojumiem. Domāju, ka varbūt tāpēc mācītājs ir ieinteresēts biežāk aizlūgt par mirušajiem. Tikai vēlāk uzzināju, ka mācītājam ir pensija. Pēc kārtējās vīra parādīšanās sapnī es pamodos. Sajūta bija drausmīga. Es, lūdzu, Dievu, lai tas izbeidzas. Atvēru Bībeli un lasīju to skaļā balsī. Vēlāk es uzzināju, ka ir tāds interneta žurnāls SPEKTRS un uzrakstīju uz e-pastu [email protected] un mana mazmeitiņa to aizsūtīja. Saņēmu atbildi. Man paskaidroja, ka tas nav mans vīrs, bet gan mani moka ļaunais gars. Sapratu, ka man ir vajadzīga nevis pērkama aizlūgšana, bet Dieva spēks. Dievs par mani apžēlojās un pateicoties atbildei es uzzināju, ka man pašai piemīt spēks saistīt ļauno garu.(Mat 18:18) Es to darīju, kļuvu brīva. Alelluja!
ARGUMENTI UN FAKTI
SPEKTRS: Kristiešiem ir zināms, ka „Dievs ir dzīvo Dievs nevis mirušo” tomēr Jūsu Sv. Pāvila baznīcā ir cita doma. Aktīva mirušo kults pielūgšana. Kāpēc Jūsu draudzē uz šo parādību ir tik ļoti tendēta?
Olafs Makāns: Es neteiktu, ka tā ir tendēta lieta. Tā ir laiku gaitu tradīcija.
SPEKTRS: Jā! Tieši tā, laiku gaitu tradīcija, bet ne kristīga.
Olafs Makāns: Nu, katoļiem ir starpnieki – svētie un šajā gadījumā lūgšana par mirušajiem, tas ir pašu dēļ, lai celtu sevi.
SPEKTRS: Atvainojiet, ka pārtraucu, ko nozīmē pašu dēļ, lai celtu sevi?
Olafs Makāns: Kad mēs neaizmirstam mirušos draudzes locekļus un pieminām tos un atceramies viņu darbus un ar lūgšanu zināmā mērā, stiprinām paši sevi.
SPEKTRS: Atvainojiet, es Jūsu domu nesapratu.
Olafs Makāns: Es Jums paskaidrošu. Ja mēs savās atmiņās paturam tos, kuri mums ir bijuši mīļi un tuvi, mēs atsvaidzinām viņu piemiņu. Un mēs varam sniegt tālāk šo ziņu saviem bērniem un radiniekiem.
SPEKTRS: Pēc jūsu vārdiem izriet, ja šis jautājums ir tik aktuāls, tad jāņem vērā gan draudzes sākotnējos 15 000 tagad jau mirušu dvēseļu un par šiem 120 gadiem, kopā ņemot, tad cik garam būtu jābūt dievkalpojumam. Atvainojiet, tas drīzāk ir joks.
Jā! piekrītu, bet piemēram, es labprāt atceros, ko mans radinieks vai draudzes loceklis ir darījis dzīvam esot, bet diemžēl, kā Bibelē teikts, „ka miruši vairs neko nezin”, viņi taču neturpina savu dzīvi esot miruši un ne viņi mums var kaut ko palīdzēt, ne mēs viņiem.
Olafs Makāns: Nē! nu kāpēc? Var gan, Bībelē ir pieminēta mirušo uzturēšanās vieta pirms pastarās tiesas.
SPEKTRS: Manuprāt, Jūs runājat par latviešu tautas pasaku izdomājumu „šķīstītavu”.
Olafs Makāns: Nē! Katoļi to sauc par Purgatoriju. Pastāv uzskats, ka ar mūsu lūgšanas palīdzību mēs varam uzturēt viņas spēkā un stiprībā.
SPEKTRS: Esmu pati lieciniece, tam, ka Dievkalpojuma nobeigumā notika aizlūgšana par četriem mirušajiem, par katru atsevišķi tika aizlūgts un slavēts ar dziesmu. Atmosfēra baznīcā kļuva aizvien nospiedošāka. Pēc tam mācītājs A. Bergmanis, lasīja vēstulīti, kura tika lūgts aizlūgt par kādu sievieti, kura dzirdot ļauno garu balsis, bet lūgšana nesekoja.
Olafs Makāns: Kā tad ne? To iekļāva kopīgā lūgšanā. Un mēs jau tā nevaram lūgt par viņu, jo viņas ģimene nav kristīga.
SPEKTRS: Ja šo jautājumu skatāmies no tāda skata punkta, tad, lūdzu, uzrādiet Bibelē rakstu vietu, kurā ir teikts, ka tev nebūs aizlūgt par dzīvo, ja ģimenē ir nekristieši un tev būs pielūgt mirušie un jāslavē tos ar dziesmām? Un ja sievietes ģimene nav kristīga, tad kāpēc draudzē šo ģimeni neevangelizē, to es secinu pēc tā, ka biju jūsu draudzē ziemassvētkos un arī tad runāja par to pašu sievieti. Varbūt vajadzētu šo ļauno garu vienkārši izdzīt?
Atvainojiet, ka es tā runāju, mans mērķis nav jūs aizskart. Esmu no citas draudzes un mums māca aizlūgt par jebkuru, kas to lūdz neatkarīgi no tā, vai tas ir dzērājs, vai ubags, vai narkomāns.
Olafs Makāns: Mēs nepielūdzam mirušās dvēseles, bet pieminām.
SPEKTRS: Lūdzu, paskaidrojiet atšķirību.
Olafs Makāns: Lūgšana ir saruna ar Dievu. Cilvēku piemiņa vai notikumu piemiņa tiek veikta ar pietāti.
SPEKTRS: Vai nevarētu pietātes pieminēšanu, piemēram: sastādot sarakstu pieminēt vienu reizi gadā “Mirušo piemiņas dienā” novembrī, jo tomēr sūdzības ir daudz un cilvēkus šī pieminēšana ne tikai satrauc, bet arī nomāc.
Olafs Makāns: Grūti pateikt. Jo pareizticīgā baznīcā to var darīt jebkurā diennaksts laikā, cilvēks atnāk un uzliek svecīti. Mums ir, kā Jūs sakāt, vienu reizi gadā piemiņas diena, ar kuru noslēdzas gads. Par godu viņiem.. Ir arī kapu svētki.
Ir taču tādi, kuri ir nomiruši nesen, tad viņu radinieki atnāk un viņus piemin.
SPEKTRS: Labi, tas ir jauki, bet lai pārliecinātos par sūdzību patiesumu, es klausījos dievkalpojumu un dzirdēju, ka mācītājs pieminēja 1980. gada aizgājušo. Varbūt tomēr vajadzētu vairāk pievērst uzmanību dzīvajiem, vairāk domājot, par to, kā mēs varētu atgriezt jaunas dvēseles Dievam un mazāk koncentrēt uzmanību mirušajiem, jo mēs viņiem, ja neņemt vērā katoļu un pareizticīgās baznīcas viedokli, bet gan Bībeles mācību, diemžēl nevaram palīdzēt. Turklāt par to mums bija jārūpējas, kad viņi bija dzīvi.
Olafs Makāns: Ja mēs nezinām pagātni, tad nezinām nākotni.
Tā jau nav, ka nepievēršam uzmanību dzīvajiem. Bet mums jāņem vēra veco gājuma cilvēku intereses, jo aizgājušo dvēseles ir viņiem līdzās.
SPEKTRS: Vai tas nav šizofrēnijas paveids?
Olafs Makāns: Es domāju, ka nē, jo ja tā būtu tad jāsaka, ka lielākā daļa mūsu tautas ir šizofrēniska. Jo piemēram, piekopj kapu kultu. Mirušo pieminēšana neko sliktu nedara, tas pat ir svētīgi saglabāt saikni ar mirušajiem. (pretēji redakcijas viedoklim, bīstama nodarbe!) Un tas ir labāk nekā skatīties šausmu filmas, kas daudz vairāk iespaido. Protams, ka kādam tas var patikt un nepatikt, tā ir cita lieta.
SPEKTRS piebilde. Vēlētos atgādināt, ka Sv. Pāvila baznīca ir Luterāņu, tātad jāseko Lurera mācībai, kurš ienīda tāda vaida pasaules gudrību. Tādā gadījumā, jāpārdēvē par katoļu vai pareizticīgo draudzi, vai arī aicinām vēlreiz pastudēt un atgriezties pie Lutera mācības!
0 komentāri
Uzraksti, ko domā