Septītās Dienas Adventistu Draudžu Savienības bīskaps Viesturs Reķis

Mēs pieminam to laiku, kad tālajā 1918. gada 18. novembrī mūsu tauta paziņoja pasaulei, ka tā vēlas būt brīva un pati lemt savus likteņus. Ka pietiek dzīvot apspiestībā, pakļauties citu tautu interesēm. Mūsu Latvijas neatkarības pasludināšanas brīdis.

Tas ir laiks, kas atgādina gan prieku, atvieglojumu un jaunas cerības, gan rūpes, rūgtumu un sāpes. Tik daudz cerību un šķietami tik mazs ieguvums. Joprojām nabadzība, alkatība, negantība un posts apņem cilvēkus. Nevienlīdzība, tās vai citu iemeslu radītā skaudība. Kur gaišā nākotne? Mēs joprojām dzīvojam grēcīgā zemē. Un neaizmirsīsim, ka arī mēs, kristieši, esam daļa no savas tautas. Tas atgādina to, ka esam līdzatbildīgi par to, kas notiek.

1918. gada novembris bija smags laiks. Cilvēcīgi lūkojoties, tas bija visnepiemērotākais brīdis domām par neatkarību. Valsts bija bez savas teritorijas, iekļauta impērijas sastāvā kā nomaļa, trūcīga guberņa. Nav līdzekļu, karš. Visur citzemju armijas, iekarotāji, virsū spiežas spēki, kas tīko novest šo zemi vēl lielākā atkarībā un postā. Atkāpšanās, līdz pat jūrai. Šķietami viss zaudēts.

Bet bija cilvēki, kuri sacīja — pietiek! Mēs gribam būt brīva valsts. Gribam augt un veidoties par pārtikušu, brīvu sabiedrību. Vai to panāca cilvēku spēks? Dievs atgādina — nesaki, mans spēks. Dievs iejaucās. Senā vēsture to atgādina. Līdzīgi bija Izraēla tautai. Jautājums — ko darīt tālāk? Dievs dāvina iespējas, kā tās izmantot?

Vispirms jau atbrīvoties no garīgās verdzības gara. Jo Dievs visu laiku atgādina savu spēku. Kā? Jēzus ir sacījis: Jūs esat Mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nesaprot, ko viņa kungs dara; bet Es jūs saucu par draugiem, tāpēc, ka visu , ko esmu dzirdējis no Sava Tēva, Es jums esmu darījis zināmu. Ne jūs mani, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek. (Jāņa 15:14-15)

Kristus mūs ir izredzējis, izvedis no grēka verdzības, devis jaunas iespējas izmainītai dzīvei. Vai tā nav lieliska dāvana? Jautājums ir un paliek — kā mēs to izmantojam? Vai ļaujam, lai arī mūsu sirdis kļūst brīvas no verdzības gara? Kas mums ir svarīgāks — vai tas, kā izpatikt cilvēkiem, tas, ko tie par mums padomās, vai arī darīt taisnību, sekot Dieva gribai?

Ja neesam brīvi attiecībā uz sevi, dzīvojam aizspriedumos, pieņēmumos, izdomājumos, mēs nespēsim būt brīvi attiecībā pret citiem. Mīlestība izdzen bailes un dara mūs brīvus. Brīvus dzirdēt Dieva balsi un sekot tai, vērtējot citam citu augstāk par sevi pašu un dot liecību par apbrīnojamo Dieva žēlastību, jo tā ir vienīgā, ar ko kristietība atšķiras no citām reliģijām.

Tas izpaudīsies rūpēs par vidi, ko Dievs mums uzticējis. Valsts — tie esam arī mēs, kristieši. Kādi mēs esam, tāda būs valsts un vide, kurā dzīvojam.

Sveicu Latvijas Valsts neatkarības svētkos un novēlu būt patiesi brīviem šīs valsts pilsoņiem, jo mēs piederam Dieva Valstībai.

Mana lūgšana joprojām ir: Dievs, svētī Latviju!