„Attiecības ir visa piepildījums.” V. Indrišonoks

Uz prezentāciju devos nelabprāt. Steidzos. Pārdomāju visas dienas notikumus, bet, kad biju iegājusi apgaismotajā baltajā baznīcā, es pēkšņi jutos kā nokļuvusi citā pasaulē. Domas izgaisa. Dvēselē iestājās neaprakstāms miers. Ierastās ikdienas reklāmas vietā redzēju gluži citu ainu. Pasākums bija sācies un V. Indrišonaka balss skanēja klusi un maigi. Es spraucos cauri ļaužu masai, nokļuvusi priekšējā rindā, ieraudzījusi brīvu vietiņu un apsēdos. Uzmanību piesaistīja uz skatuves skaisti liesmojošās sveces. Skanošajai dziesmai pavisam drīz jau vajadzēja beigties un šķita, ka tūlīt sāks dziedāt eņģeļu koris. Iespējams, ka tas arī dziedāja, vienīgi manas ausis to nespēja saklausīt.
Prezentācija beidzās. Patīkami, ka tā pārvērtās par skaistu mirkli Dieva slavēšanai. Klausītāji, nesteidzīgi un gausi, devās durvju puses virzienā. Droši vien kā es, centās izbaudīt vēl pēdējos mirkļus šai miera caurstrāvotajā gaisotnē.

Vienā zāles malā izveidojās gara rinda. Tuvojoties tai, pamanīju, ka tās galā atrodas galds, uz kura novietoti neskaitāmi daudz jaunie V. Indrišonoka albumi „Klusas sarunas ar Tevi”. Autors drudžaini parakstīja katra pircēja CD vienu pēc otra. Viss ritēja gluži kā pa konveieri. Biju patīkami pārsteigta, ka šis konveieris ir Svētā Gara iedarbināts. Ļaudis izskatījās tik ļoti laimīgi un iedvesmoti, mirdzošām acīm un platiem smaidiem sejā, par to vien, ka tikuši pie autora paraksta uz sava iegādātā diska. Saņēmuši CD, it sevišķi jaunieši, nedevās vis prom, bet gan palika tur pat blaukus rindai, savā starpā sarunājoties un lūkojoties uz autora parakstu, it kā domādami, ka tūlīt paraksts varētu izzust, un tad nāktos rindā stāvēt vēlreiz, lai atkārtoti saņemtu autora uzmanību un noraudzīties, kā viņš paraksta albumu no jauna. Skatoties uz šo ainu, domāju – interesanti, cik reižu viņi būtu gatavi stāvēt vienu un to pašu rindu?

Nu vidējais aritmētiskais varētu būt… Bet tajā pašā laikā V. Indrišonaks vidējo aritmētisko nebija aprēķinājis, jo vairākas reizes devās pakaļ jauniem CD, lai apmierinātu lielo pieprasījumu. Kad Valdis bija devies pēc CD no jauna, es atkal sāku fantazēt – interesanti, cik ilgi rindā stāvošie būtu gatavi gaidīt autoru atgriežamies? Nu vidējais aritmētiskais… vienu vārdu sakot – ilgi. Hm, kad tas konveieris beigsies? Neredzēju tam ne galu, ne malu. Kad turpināju fotografēt laimīgās sejas CD saņemšanas brīdī, man pavisam negaidot kāds klusi jo klusi pie auss čukstēja: „Bet cik ilgi tu būtu gatava gaidīt Ziemassvētku brīnumu?”

V. INDRIŠONOKS: Ziemassvētki ir īpašs laiks, kas svināms ģimenes lokā, neatkarīgi no tā, vai cilvēki ir ticīgi vai nē. Domāju, ka tas ir īpašs laiks daudziem, un tādēļ neiztikt arī bez īpašas mūzikas ar noskaņu. Jāņos paši braši dzied līdzi Jāņu dziesmām. Mūzikas pasaulē ir tāda tradīcija – Ziemassvētku mūziku tematiski nodalīt no visas pārējās mūzikas. Tas arī attiecas mākslas, glezniecības pasaulē. Tas ir iemesls, kā dēļ šo Ziemassvētku albūmu esmu izlaidis.

SPEKTRS: Ko nozīmē Ziemassvētki Jūsu paša dzīvē?

V. I: Ziemassvētki ir tradicionāli ar Kristus piedzimšanu. Tas ir laiks, kad Dievs pietuvojās mums, arī man personīgi, un, kad arī mēs atļaujam Dievam pienākt mums tuvu klāt. Viņš ienāk mūsu sirdīs, ja mēs iedalām telpu un vietu Viņam.

Man Ziemassvētki ir īpaši ar to, ka tas ir laiks attiecībām. Pats Dievs cilvēka veidolā nācis pie cilvēkiem, apliecinot, ka Viņš vēlas ar mums šīs attiecības. Dievs no saviem augstumiem nāca, kļūdams par cilvēku, un veidoja ar mums dialogu. Viņš pirmais spēra soli, un no mums ir atkarīgs spert atbildes soli pretī.

SPEKTRS: Kādā veidā tas būtu iespējams?

V. I: Visbrīnišķīgākais un pareizākais veids būtu atsaukties šim Kristus bērniņam. Viņš aicina: „Nāc un pielūdz mani, nes savas dāvanas, es vēlos piedzimt tavā sirdī un būt tavs Kungs!” Un mums ir iespēja nākt pretī un teikt: „Jā, Kungs, es vēlos, ka tu ienāc manā dzīvē, tā ir mana atbilde Tavai piedzimšanai.”
Ziemassvētkos šis aicinājums ir vistiešākais, jo šajā laikā debesis ir vistuvāk pietuvojušās mums. Tā ir iespēja teikt Kristum „Jā! ” un nākt pie Viņa.

SPEKTRS: Jūs minējāt, ka vajadzētu dot dāvanas Kristum, kā tas būtu darāms?

V. I: Bībelē ir rakstīts par kādiem gudrajiem, kuri pienesa Kristum dāvanas-zeltu, dārgakmeņus, vīraku, bet, protams, vislielāko dāvanu, ko Jēzus sagaida, ir mana sirds. Tā ir vislielākā un patiesākā dāvana, kura ir nemirstīga. Kaut arī manas rokas ir tukšas, man vienmēr ir ko Viņam dot, un tā ir mana sirds.
Šis ir laiks, kad mēs viens otram tuvojamies un runājam par attiecībām, jo attiecības ir visa piepildījums! Faktiski, bez tām nekas nav dzīvs un nekam citam nav jēgas. Tādēļ arī mēs viens otram dāvinām dāvanas. Bet, ja mēs viens otram neveltam laiku un uzmanību, tad tām dāvanām nav nekādas nozīmes. Tādēļ arī šajā CD ir dziesma par to, ka vislabākā dāvana ir laiks, kas pavadīts kopā un attiecības.

SPEKTRS: Kādu draudzi Jūs apmeklējat un kāpēc tieši to?

V. I: Apmeklēju un esmu Mateja draudzes loceklis un viens no pielūgsmes kalpošanas vadītājiem. Kāpēc apmeklēju tieši šo draudzi? Domāju, ka Dievs ikvienu, kas meklē, aizved uz kādu no draudzēm, un bieži vien mēs nespējam atbildēt kāpēc apmeklējam tieši šo draudzi, jo Dievam ir savs nodoms pāri par mūsu saprašanu.

SPEKTRS: Zināms, ka Jūs esat labs blūza virtiozs, kāpēc Jūs vairs nespēlējat šo mūzikas žanru?

V. I: Blūzs ir atkarīgs no tā, kā tu izdzīvo to. Blūza spēks ir tajā, kā tu izpaud savu pieredzi caur šo mūzikas formu. Savu laiku esmu ilgstoši spēlējis blūzu. Vēlāk izjutu, ka tas mani ierobežo. Esmu izaudzis no šīs mūzikas formas un vēršu skatienu plašāk. Es meklēju kaut ko vairāk, kādas personīgākas izpausmes.

SPEKTRS: Bet ir arī citas mūzikas formas, kuras ierobežo…

V. I: Protams, par visu vairāk man ir svarīga brīvība. Noteikti šad tad es tomēr uzpēlēju blūza formāta skaņdarbu, kuru spēlēju kādos klubos vai draudzē.

SPEKTRS: No mācītāju puses esmu dzirdējusi, ka muzicēt drīkst tikai draudzē un nekādā gadījumā ārpus tās, turklāt nekristīgu tekstu itsevišķi.

V. I: Ko nozīmē drīkst, nedrīkst. Dievs dod mums brīvību lietot Viņa dotās dāvanas jebkur. Un nav jau nekur teikts, ka Dievs ir tikai draudzē. Ja Dievs ir mūsu sirdī un mēs Viņu pagodinām un liecinām ar mūzikas palīdzību par Dievu citiem, tad tas ir ļoti brīnišķīgs veids, jo tādējādi iespējams aizsniegt cilvēku sirdis, kuras nekad nav bijušas baznīcā un nekad neienāks.

SPEKTRS: Vai tā varētu būt sava veida evaņģelizācija?

V. I: Protams. Mūzika ir pats efektīvākais evaņģelizācijas veids. Es nespēju iedomāties nekādu spēcīgāku formu, jeb ieroci, cilvēku dvēseļu sasniegšanā un viņu uzrunāšanā, kā tieši ar mūzika, un es gribētu teikt, ka šis superpārdabiskais spēks, kas ir pareizi virzīts, kalpo tieši tādam mērķim, kādam mūzika sākotnēji bija paredzēta, jo tā bija paredzēta Dieva godināšanai, Viņa slavas, varenības un Viņa skaistuma un pilnības izteikšanai. Tāpēc mūzikai ir pardabisks spēks cilvēka gara uzrunāšanai. Svētīgi ir muzicēt ne tikai dievnamā, bet arī ārpus tā.

SPEKTRS: Droši vien mācītāji uztraucās par to, lai šie mūziķi, kuri uzstājās klubos, nepazustu tur. Kā Jūs domājat, vai tas ir iespējams?

V. I: Gan jā, gan nē. Domāju, ka cilvēks, kurš ir pieaudzis un nostabilizējies Dievā un kuram ir attiecības ar Dievu, un, ja viņam ir tāds aicinājums doties tieši tajā vai kadā citā vidē, turoties uz stingra pamata, tad viņu nav iespējams ietekmēt. Domāju, ka Dievs sūta arī uz tādām vietām. Es vēlreiz uzsveru, viss sakņojās tajā, cik tev ir spēcīgas attiecības ar Dievu, cik lielā mērā tu esi stiprs Viņā. Nekas cits, ne tavs statuss sabiedrībā vai kristiešu vidū, bet gan attiecību pamats ar Dievu.

SPEKTRS: Esmu no kristiešiem dzirdējusi tādu viedokli, ka kristietis, spēlējot klubos, nevirza kluba apmeklētājus mērķim – vest tos pie grēku nožēlas. Ko Jūs teiktu par to?

V. I: Tas ir atkarīgs no mērķiem un uzstādījumiem.

Ja mērķis ir noevaņģelizēt klubos tā, ka visi kluba apmekletāji krīt ceļos un nožēlo grēkus, es domāju, ka tas ir savā veidā radikāli. Mums Dievs dod saprātu, jo ir dažādas pakāpes, kā mēs uzrunājam cilvēkus. Kādam ir vajadzīgs gadiem runāt un runāt pakāpeniski pa kripatiņai, bet citu vienreiz uzrunā, un viņš ir uzreiz gatavs pieņemt Jēzu. Un kādam, tu vari vispār neko neteikt, piemēram, tavs kaimiņš tevi vērojot ierauga tevī Dievu, neskatoties uz to, ka tu neesi pateicis ne vārda. Šajā jomā ir vajadzīga Dieva gudrība un vadība, jo nav universālas formulas. Un tādēļ muzicējot klubā, nerunājot par Dievu, 

vien izstarojot Dieva klātbūtni, tā aizskar cilvēku sirdis un viņš to noteikti jūt, kaut arī nespēj šo sajūtu noformulēt, bet tas ir sajūtams. Tas viņu pamudina, un notiek kādas pārmaiņas viņa dzīvē. Vai arī, pie tevis vienkārši nāk aprunāties. Viņš noteikti uz to reaģē. Tas ir tas galvenais. Es zinu ļoti labus augstas klases instrumentālistus, džeza vīrus, kuri ir nopietni ticīgi vīri, un šādā veidā viņi uzrunā cilvēkus un tie atgriežās pie Dieva. Tādēļ sakot, ka tikai baznīcā un nakādā citā veidā nemuzicēt, es domāju, ka tas ir tāds legālistisks piegājiens. Negribētu teikt, ka tas ir tas pareizais veids. Mums tomēr ir jabūt elastīgiem un jāierauga šīs dažādās formas, kuras var piedāvāt, un, lai Dievs dod mums gudrību, kā tās lietot.

SPEKTRS: Cik gadus jūs muzicējat?

V. I: Nu kādus 28 gadus.

SPEKTRS: Labs stāžs, tādēļ es vēlētos Jums lūgt padomu.Ir zināmas daudzas muzikālās grupas, kuras iesāk muzikālu darbu, bet pamet, tad atkal iesāk un atkal pamet, vai jums ir kāds padoms vai iedrošinājums, lai mūziķi spētu iesākto tomēr nepamest?

V. I: Tas ir diezgan sarežģīts jautājums, man pašam pirmā grupa bija tāda, kurai gāja līdzīgi, bet ir zināmas grupas, kuras no to dibināšanas pirmsākumiem ir kopā, kā, piemēram, „U2” – viņi ir iemācījušies tik ļoti labi viens otru izjust, ka no viena skatiena jau zina, kas kuram un kā jādara. Tā ir ļoti liela dāvana un vērtība, kura ir jāprot noturēt. Un šajā gadījumā atkal mēs pieskaramies pie tēmas – attiecības. Uz to ir jāiet, jāmeklē šādi cilvēki. Vai nu Dievs to iedod, vai arī nē. Un, ja iedod, tev tās jāprot noturēt. Jaunajiem es iesaku veltīt laiku vienam priekš otra, būt draudzīgiem.

SPEKTRSS: Piemēram, leģendārais blūza gigants B.B.Kings spēlē viens un ar savu repertuāru pievienojās dažādām blūza grupām, kā Jūs vērtējat tādu darba pieeju?

V.I: Tas ir viegli un tajā pašā laikā nē. Protams, daudz vieglāk strādāt ar cilvēkiem, kurus tu pazīsti un esi kopā. Sadarbojoties ar dažādiem mūziķiem jābūt elastīgam. B.B. Kings ir līderis, vienlaicīgi esot gan solists, gan ģitārists. Pats par sevi viņš ir personība. Tas ir notikums. Kādi citi mūziķi spēj realizēties tikai grupā. Kad esi viens, tu spēj izteikt sevi tieši tad, kad esi viens, zinot, kas tu esi, tev ir pieredze. Šādam cilvēkam ir jābūt ļoti stipram. Ir brīži, kad notiek sadarbība ar grupām, bet tad atkal esi viens. Līdzīgi kā Kristus. Viņam apkārt bija cilvēki, tie nāca un gāja, bet tikai daži bija ar Viņu kopā. Šo līdzību var savienot ar mūsu dzīvēm – kādi nāk un aiziet, bet citi ir ar mums vienmēr. Tas attiecāms arī mūzikā. Daudz grūtāk ir mūziķim, kuri ir vieni. Parasti viņi ir ļoti stipras, spēcīgas personības. Kaut gan dziļi dvēselē viņi ilgojās, lai blakus būtu kāds, ar kuru varētu iet kopā.

SPEKTRS: Varbūt Jums ir kāds novēlējums SPEKTRS lasītājam?

V.I: Vēlos uzsvērt to, ka attiecības meklējamas starp sevi un Dievu, kā arī ar tuvākiem cilvēkiem. Novēlu spēt atrast laiku un pavadīt to kopā. Kā dzied viena no manām mīļākajām dziedātājām – Sāra Kroft, dienas beigās tu pamanīsi, ka viss, kas tev pieder, tās ir attiecības, kuras esi ieguvis. Tādēļ es novēlu ikvienam cilvēkam meklēt attiecības un, kad tās atrastas, spēt novērtēt. Lai mēs būtu tie, kuri iegūst attiecības, saglabājam tās un, lai tās būtu liela vērtība, kā arī, lai dienas beigās spētu saskatīt, ka tas ir lielākais dārgums un vērtība mūsu dzīvē.