„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

Jāņu naktī grāmatu dedzināšanas nozīme

Jāņu naktī draudze “Jaunā paaudze” organizēja pasākumu, kurā dedzināja grāmatas. Latviešu nacionāla rakstura un patriotisma iedvesmotas, kā arī ar latviskās identitātes nozīmi grāmatas tika uzskatītas par okultiskām. Starp tām -latviešu tautas pasakas, „Mārtiņa dziesmu grāmata”, eposs „Lāčplēsis” un J. Jaunsudrabiņa „Baltā grāmata”.

Kopš Jāņu nakts “Jaunās Paaudzes” piedzīvojumiem, internetžurnāla spektrs.com redakcija joprojām saņem sašutuma pilnas vēstules ar jaunām replikām, argumentiem un faktiem. 

Starp vēstulēm bija arī kāda dedzinātās grāmatas autora sāpju stāsts. Grāmatas autors lūdza neizpaust savu vārdu, lai nesaņemtu „Jaunās paaudzes” uzbrukumus. Autors jutās pazemots un aizskarts. Viņa grāmata neesot okultiska rakstura. Grāmatas saturs ir bijis pavisam cits. Autors piebilda, ka acīmredzot krievu draudzei to nesaprast. Šādu rīcību grāmatas autors uzskata par mēģinājumiem Latvijas tautu atgriezt PSRS laikos. Autors „Jauno paaudzi” nodēvējis par 5 kolonas ielikteņiem un apspiedējiem, apsverot iespēju „Jaunās paaudzes” rīcību iesūdzēt tiesā.

Citu vēstuļu būtība:

Vai tiešām Latvijā jāizplata viduslaiki? Vai tiešām jānonāk pie rasu naida kurināšanas? Vai tiešām jāpanāk latviešu tautai svarīgu lietu izskaušana? Vai tiešām „Jaunai paaudzei” bija tik nozīmīgi tādā veidā izrādīt savu varu? Un t.t.

Pārdomas

Vai bija nepieciešams dedzināt eposu “Lāčplēsis” nosaucot to par zoofīliju? Droši vien krieviski runājošie kristieši, ne tikai nespēj integrēties Latvijas sabiedrībā, bet jau nonākusi līdz tādam absurdam, ka pat nespēj saskatīt grāmatas satura būtību. Tā ir nespēja grāmatu lasīt „starp rindiņām’. Jo ja atcerēsimies neseno Latvijas negatīvo un apspiesto vēsturi, tad daudzi literāti, dzejnieki un Latvijas daiļrades attīstītāji nevarēja atklāti izpausties savā daiļradē, tādējādi mācījās rakstīt „starp rindiņām” un latviešu sabiedrība ļoti labi saprot, kāda ir bijusi daiļrades patiesā būtība.

Jāņem vērā, ka eposa „Lāčplēsis” galvenais varonis ir izraudzīts patiess Latvijas patriots, kurš cīnījās pret Latvijas uzbrucējiem Kangara izskatā. Lāča ausis patiesībā ir spēka simbols. Bet ja mēs raudzīsimies „melns un balts” kategorijās, tad arī Bībelē varam to saskatīt. Piemēram, Simsonu, kuram spēka simbols ir bijuši mati.

www.spektrs.com nācās izkliedēt nesapratni, dzēst konfrontācijas liesmas un mēģināt izskaidrot lietas būtību.
www.spektrs.com atgādina: kristietība sabiedrībā ir jāienāk nevis ar sirpi un āmuru, bet gan ar mīlestības garu!

Arhibīskapa Jāņa Vanaga viedoklis

Rīgas Domes deputāts Dāvis Stalts portālā Delfi (Pretlatviskais vājprāts, 27.07) raksta: “Izsaku arī pamatoti skarbu nosodījumu Latvijas kristīgo konfesiju atbalstam šādām vai līdzīgām akcijām.” ar to domājot draudzes Jaunā Paaudze pasākumu, kura laikā tika dedzinātas grāmatas.

             Noskaidrosim faktus

Šķiet, tas bija vēl pagājušā gada nogalē, kad mani un vairāku citu baznīcu bīskapus apmeklēja draudzes Cerība mācītājs Jānis Sadovskis ar ierosinājumu organizēt lūgšanu naktis, kur dažādu konfesiju kristieši vienā laikā sapulcētos savos dievnamos aizlūgt par Latvijas labklājību un garīgu atmodu. Pārrunājām to kapitulā un nospriedām, ka ideja ir laba un varam to atbalstīt. Lai arī luterāņi kopā ar citiem aizlūdz par mūsu zemi un tautu. Acīmredzot līdzīgi sprieda arī citi bīskapi. Tas tad arī ir projekts, kuram J.Sadovskis saņēma citu konfesiju baznīcu atbalstu. Līdz Jāņiem bija notikušas jau trīs lūgšanu naktis – visnotaļ pozitīvi pasākumi.

Kur nogāja greizi?

Gan padomju laikā, gan daudzus gadus pēc atmodas ekumeniskā sadarbība notika tradicionālo baznīcu starpā. Jaunās draudzes un kustības tajā iesaistījās nesen un pamazām. Ciktāl atceros, šī bija mācītāja J.Sadovska pirmā iniciatīva, kurā viņš aicināja iesaistīties arī citas baznīcas. Varbūt tieši ekumeniskās pieredzes trūkums viņam neļāva pamanīt, ka projektu, kurā dalies ar citiem un izmanto citu baznīcu vārdu, nedrīkst vienpersoniski izmainīt pēc saviem ieskatiem vai piešķirt tam jaunu saturu. Diemžēl tieši tas notika. Bez brīdinājuma un konsultēšanās, mācītājs Sadovskis ceturtajai lūgšanu naktij pieteica Jāņu svinēšanas tematiku, aprakstot to ļoti negatīvos vispārinājumos – tiesa, kā savu personīgo vīziju. Lieki teikt, ka nekam tādam viņš citu baznīcu bīskapu piekrišanu netika saņēmis.

 Kā rodas sensācijas

J.Sadovska ekumenisko kļūmi – jāatzīst, apbrīnojami veikli – izmantoja kāds Māris Puķītis rakstā „Baznīca pret līgotājiem“ („Kasjauns.lv“, 20.06). Tukšā vietā viņš izpūta krāšņi draudīgu burbuli par starptautisku visu baznīcu mobilizēšanos pret jāņu svinēšanu Latvijā, piediedzot vēl klāt draudzes Jaunā Paaudze pretpagānisma konferenci un grāmatu dedzināšanu. Lai sajukums būtu vēl lielāks, rakstam par J.Sadovska un A.Ļeģajeva iniciatīvām viņš pievienoja kardināla Pujata un manu foto. Tā rodas sensacionālās ziņas, kas pēc tam neliek mierā cilvēku un pat domnieku prātus. Īstenībā baznīcu apvienotā ofensīva pret Jāņiem ir tīrā fikcija. Var runāt tikai par diviem atsevišķiem, šauri lokāliem notikumiem ar konkrētiem vadītājiem.

Par Jāņiem

Mūsu sabiedrība ir ļoti daudzveidīga, taču Jāņus svin gandrīz katrs. Tādēļ var piekrist domniekam D.Staltam, kurš Jāņus redz kā latviešu kopīgā ētosa spilgtu un vienojošu sastāvdaļu. Tomēr vienojoši tie būs tikai tad, ja neviena sabiedrības „frakcija“ nemēģinās Jāņus monopolizēt. Maldās gan kristiešu draudzes, gan latviskās senticības kopēji, ja mēģina 21.gadsimta Jāņus nosaukt par pagānismu. Jau ļoti sen Jāņi nav reliģiski, bet tautiski svētki. Neplosīsim tos, mēģinot ievilkt savā vai iegrūst otra reliģiskajā aplokā. Parasts latvietis, dziedot „līgo“, domā par reliģiju tikpat maz, cik caurmēra vācietis piesauc dievieti Freiju, sakot „piektdiena“ (Freitag). Protams, ir senticības sekotāji, kas Jāņos izpilda pagānu rituālus ar reliģisku nozīmi. Ir arī kristieši, kas ar savām ģimenēm pulcējas Jāņu nometnēs, piešķirot tām Jāņa Kristītāja dzimšanas dienas saturu. Taču absolūtais vairākums, tai skaitā kristieši vienkārši sanāk kopā, lai pie ugunskura satiktos, dziedātu, mielotos un svinētu. Kad skatos „Skroderdienas Silmačos“, es redzu tieši tādu līgošanu. Ar zināmu drošību ņemos apgalvot, ka Antonija, Dūdars, Aleksis un Elīna bija kristīti luterāņi, bet Jāņu svinēšanā dabiski iekļāvās arī Ābrams, Joske un Zāra!
Luteriskā ticība nav pretrunā latviskumam. Gluži otrādi, tā ir daudz devusi latviskās identitātes veidošanā – atcerēsimies kaut vai Glika Bībeles tulkojumu, kas ievērojami attīstīja latviešu valodu, Manceli un Fīrekeru, kas vieni no pirmajiem sāka sacerēt prozu un dzeju latviešu valodā, vai Stenderu un Herderu, kas vēl pirms Barona sāka pierakstīt latviešu tautas dziesmas. Tie ir tikai atsevišķi, izcili piemēri. Droši vien nozīmīgāk bija tas, ka Lutera mazais katehisms un dziesmu grāmata bija atrodami katrā sētā. Tās bija grāmatas, kuras bērni mācījās lasīt. Luterāņi tradicionāli arī neuzskata Jāņu svinēšanu par grimšanu bezdievībā, alkoholismā vai par nodošanos pagānismam. Baznīca gan iebilst pret pārmērībām dzeršanā, pret vieglprātību intīmos sakaros un brīdina, ja kāds tiešām mēģina nodarboties ar maģiju vai burvestībām. Taču, ja kāds to dara, tad parasti ne jau tikai Jāņos.

Par grāmatu dedzināšanu

Publiskai grāmatu dedzināšanai Eiropas atmiņā ir liels emocionāls un simbolisks lādiņš. Mēģinu saprast, kas gan pamudināja Jaunās Paaudzes vadītājus tā rīkoties? Ja kāds cilvēks grib atraisīties no okultām saitēm, maģisko priekšmetu sadedzināšana ir ierasta rīcība. Apustuļu darbu grāmatas 19. nodaļā var lasīt par pirmajiem kristiešiem: „Labs skaits to, kas bija nodarbojušies ar burvju mākslām, sanesa [burvestību] grāmatas un tās sadedzināja visu acu priekšā.” Arī kristiešu misionāriem citos kontinentos gadās sadedzināt burvju amuletus un maģiskus priekšmetus, no kuriem atsakās tie, kas pieņēmuši kristīgo ticību.
Tomēr te, Eiropā izvēlēties publisku grāmatu dedzināšanu – akciju ar tik baigām asociācijām gan viduslaiku, gan nesenajā vēsturē manuprāt ir liela kļūda, kas apzīmogo ne vien pašus dedzinātājus, bet visus kristiešus. Visvairāk satriekts es jutos, dzirdot kas esot dedzināts – vienkārši tautas dziesmu krājumi, pasaku grāmatas un pat Jāņa Jaunsudrabiņa „Baltā Grāmata“. Kristīga latvieša, luterāņa bērnības atmiņas, kuras es kādreiz lasīju priekšā saviem bērniem! Ja tas tiešām ir taisnība, varu tika izjust nožēlu un kaunu, pieminot Jēzus vārdus: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara!“ Ja tā tomēr nav bijis, tad draudzes Jaunā Paaudze vadītāji rīkotos labi, ja steidzami kliedētu visus pārpratumus, jo tas ne tikai satrauc cilvēkus, bet arī apgrūtina ekumenisko situāciju Latvijā. Gribas ticēt, ka ir notikusi kļūdīšanās, nevis apzināta vēršanās pret latviešu kultūru.

Par baznīcu un pagānismu

Viens no slāņiem šai saputrotajā stāstā ir baznīcas attiecības ar pagānismu. Tas ir delikāts temats, ko nevar izsmelt īsā rindkopā. Protams, kā kristietis es apliecinu ticību Jēzum Kristum kā vispilnīgākajai Dieva atklāsmei, kurā cilvēkiem ir dāvāta dvēseles pestīšana un grēku piedošana. Tomēr Latvija nav reliģiski monolīta zeme un kristiešiem jāatceras, ka viņi te nav vienīgie. Jā, kristieši ir aicināti dalīties savā ticībā ar citiem. Tomēr pieminēsim, ka vislielāko postu kristīgajai vēstij Latvijā nodarīja nevis pagāni un, iespējams, pat ne komunisti, bet krustneši, kuri bija iedomājušies mīlestības labo vēsti uzspiest ar uguni un zobenu. Viņu cirstās brūces joprojām nesadzīst daudzu latviešu dvēselē.

Netapsim krustnešiem līdzīgi!
Es arī aicinātu senticības kopējus, sevišķi politiķus un domniekus atturēties no latviskuma vienādošanas ar pagānismu vai latvisko senticību. Tāda nostāja riskētu atsvešināt kristiešus no latviskuma un tas būtu liels apgrūtinājums latviešu konsolidācijai, uz ko aicina Dāvis Stalts.

Alekseja Ļedjajeva atbilde Latvijas sabiedrībai

“Jaunās paaudzes” vadītājs Aleksejs Ļedjajevs atklātā vēstulē Latvijas sabiedrībai skaidro, ka draudze nevēršas pret latviešiem un to kultūru, bet gan pret Līgo svētku traģiskajām sekām, par kuru atbildība būtu jāuzņemas okultisma sludinātājiem. Grāmatu dedzināšana ir bijis brīvprātīga un dziļi individuāla šo cilvēku darbība, kas balstīta Svētajos rakstos, uzsver A. Ļedjajevs

A. Ļedjajevs raksta, ka pasākumā nav bijusi runa par Līgo svētkiem, bet gan par “šo svētku sekām”. “Jaunā paaudze” vienmēr iestājusies par suverēnu Latviju un nekad nav savu darbību vērsusi pret latvisko dzīves veidu, nacionālo kultūru un tradīcijām.

Jaunā paaudze nenosoda Līgo svētku svinēšanu, bet gan “grēka manifestāciju šo svētku ietvaros”. A. Ļedjajevs norāda, ka Līgo svētkus pavada daudzi nelaimes gadījumi ar smagām sekām un pat nāvi. “Atbildība par tik traģiskām sekām būtu jāuzņemas tiem, kas propagandē grēku un okultismu,” uzskata A. Ļedjajevs. Viņš ar nožēlu secina, ka baznīcas mēģinājumus pievērst uzmanību šīm problēmām tiek ilustrēti kā draudzes vēršanās pret nacionālo kultūru un tradīcijām.

Kaut pats nav bijis klāt kalpojumā Atver acis – patiesība par okultismu, viņam zināms, ka tajā piedalījās ap 100 cilvēku. “Ar okultismu, maģiju un burvestībām saistītu grāmatu iznīcināšana (iegūtas savā laikā par pašu personīgajiem līdzekļiem) bija viņu personīga un brīvprātīga lieta, kurā viņi balstījās Svētajos rakstos,” raksta A. Ļedjajevs. Vēstulē citēts fragments no Apustuļu darbu 19. nodaļas: “Un labs skaits to, kas bija nodarbojušies ar burvju mākslām, sanesa grāmatas un tās sadedzināja visu acu priekšā; to vērtību noteica un saskaitīja piecdesmit tūkstoš sudraba gabalu.”

Vēstulē A. Ļedjajevs vairākas reizes norāda uz reliģisko brīvību neaizskaramību un vaino masu medijus reliģiskā naida kurināšanā.

 

0 komentāri

Citi rakstiSākumlapa

Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs: par riskiem, ratificējot Stambulas konvenciju

Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs: par riskiem, ratificējot Stambulas konvenciju(0)

Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs saistībā ar t.s. Stambulas konvencijas ratifikāciju uzskata, ka vardarbība ir ļaunums, jo īpaši pret bērniem, sievietēm. Taču problēma t.s. Stambulas konvencijas kontekstā rodas, kad sākam iedziļināties, kas tiek saprasts ar vārdu „vardarbība”.  1)Vai piespiest ārsti pretēji savai reliģiskajai pārliecībai izdarīt abortu, t.i. nogalināt mazu neaizsargātu dzīvību nav vēl

Doma baznīcā atklāj barikāžu laikam veltīto vitrāžu “Ar degsmi par brīvu Latviju”

Doma baznīcā atklāj barikāžu laikam veltīto vitrāžu “Ar degsmi par brīvu Latviju”(0)

Doma baznīcā atklāj jauno vitrāžu “Ar degsmi par brīvu Latviju”, kas veltīta 1991.gada barikādēm un Latvijas neatkarībai,- ziņo spektrs.com/la.lv/vsm.lv Doma baznīcai bija sevišķa nozīme 1991. gada janvāra barikāžu laikā, kad tā pārvērtās par sava veida kaujas nometni, kur neatkarības aizstāvji smēlās garīgo spēku un saņēma gan emocionālo mierinājumu, gan medicīnisko palīdzību. Lai godinātu barikāžu laiku

Juris Rubenis par pravietiskā vārda JAUNS būtību mūsdienu laikmetā

Juris Rubenis par pravietiskā vārda JAUNS būtību mūsdienu laikmetā(0)

Pirms dažiem gadiem SPEKTRS.COM publicēja jaunā gada pravietojumu „Jaunas lietas un vietas Tavā dzīvē.”  Taču lasītāju atsaucība bija krasi dažāda. Vieni nosodīja pašu pravieti, bet kāds lasītājs tikai gada baigās atsūtīja e-pastu ar atzinumu, ka pravietiskais vēstījums ir izprasts, tikai gada noslēguma posmā. Kaut arī pravieša uzdevums nav vēsti pasniegt saprotami, izskaidrojoši un atbilstoši pielāgojoties

Līga Gleške „Prieka vēsts”: Jaunā Gada pravietojums

Līga Gleške „Prieka vēsts”: Jaunā Gada pravietojums(0)

Draudzes „Prieka vēsts” mācītājas Līgas Gleškes uzruna dievkalpojumā Jaunā Gada mijā. Kāds būs gaidāmais Jaunais Gads? Jēzus Kristus atbildētu: „Tāds, kādu Tu vēlies.” Vai gads būs izdevībām, iespējām, un finansiāli pārbagāts? Vai arī tajā neklāsies tik labi kā gribētos? Par to zina tikai Tu pats! Kāpēc? Tāpēc, ka mēs paši radām iespējas un izdarām izvēles

Saruna ar Dr.h.hist Leo Dribinu: Redziet, un citas tautas arī atzina, ka viendievība ir vislabākā ticība

Saruna ar Dr.h.hist Leo Dribinu: Redziet, un citas tautas arī atzina, ka viendievība ir vislabākā ticība(0)

Pieminot 1941.gada ebreju masu slepkavības, 30. novembrī Latvijā, Rīgā, kino “K Suns” norisinājās Izraēlas un Latvijas pārstāvja Borisa Mafcira aizkustinošās dokumentālās filmas “Atmiņu lādes” 6.daļa prezentācija. Pēc filmas demonstrācijas Izraēlas vēstniecības organizatori aicināja klātesošos nolikt sveces pie Brīvības pieminekļa, pieminot Rumbulā noslepkavotos Latvijas ebrejus. Uzvelkot virsdrēbes īpaši steidzīgie aši devās ceļā pie Brīvības pieminekļa, taču

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.