„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

Es ticu tikai tam, ko redzu!

Apgalvojums: „Es esmu pragmatiķis. Es ticu tikai tam, ko redzu!”

 „Mūsu ticības šaubu galvenais cēlonis ir tas, ka mēs bez ierobežojuma uzticamies savam prātam, domādami, ka tas ir bezgala varens un nemaldīgs” (Cotvos)

Atbilde: Daudzi saka, šos jau atpazīstamos vārdus: „Es ticu tikai tam, ko redzu!”
Lielie domātāji un vēsturē dziļi atstājušie pēdas cilvēki, aizvien mazāk brīnās par to, ka sadzīvē, dabā, zinātnē un citur pastāv noslēpumi, kurus nespēj izdibināt cilvēka prāts. Daudzi no tādiem cilvēkiem paļaujoties tieši uz ticību un savu personisko pārdzīvojumu saskarsmē ar to, ko prāts nevar izdibināt, bet tik vien gars saprot, secinājuši, ka bez augtākā spēka iejaukšanās ieplānotais neizdodas.

„Lai arī cilvēki domā, ka visas zinātnes kopā ir kaut kas liels, piedzīvojošais zinātnieks sajūt zinātnes robus un trūkumus un ir pārliecināts, ka cilvēks mūsu dienās var pazīt tikai mazu daļiņu no tā, ko daba nes sevī,” tā izsakās ķīmiķis Sonbeins.

Filozofa Sokrāta reiz teikto: „Es zinu to, ka neko nezinu,” varētu salīdzināt ar to, ko teica arī dabas pētnieks Reinke: „Filozofijas gala punkts ir atziņa, ka mums jātic. Tas ir cilvēka gudrības negrozāmais likums – liktenis.”
„Starp deviņām debesīm un zemi, Horācij, ir lietas, kas jūsu skolas gudrībai pat sapnī nav rādījušās,” saka Šekspīrs. Ungāru rakstnieks Gardonians saka: „Par tādu, kas visam tic, var šaubīties, vai viņš nav muļķis; par tādu, kas netic nekam citam kā vienīgi tam, ko viņš redz, pat nav ko šaubīties, ka viņš ir muļķis.”

Ticu, kaut gan neredzu

Ieskatīsimies šajā lietā arī nedaudz no cita skata punkta. Ikdienas dzīvē ir daudz lietu, kurām ticam, bet neredzam. Piemēram, Jūs atrodaties restorānā un esat pasūtījuši kādu eksotisku ēdienu, kā Jūs varat būt pārliecināts par to, vai pasūtīto varžu vai vēžu kājiņu vietā nav atnests žurku kājiņas no vietējā pagraba? Pēc izskata līdzīgi, bet par garšu, iespējams var vien strīdēties par gaumi. Vai arī, ja Jūs esat kāda prominenta persona sabiedrībā, kā lai zin, ka ēdiens nav noindēts? Jūs varat tam vienīgi ticēt, ka tā tas ir. Kāpēc mūsdienu jauniešiem nav saprotama tēma 2. pasaules karā pārdzīvotais Latvijas tautā? Jo viņa nav to piedzīvojusi savām acīm, nav izjutuši uz savas ādas, nav cietuši badu un zemisku apkaunojumu. Bet vai tāpēc, ka viņi to neredz tas nav bijis?
Hogo Grotijs, 16.gs. lielais jurists, rakstīja: „Bez ticības sabrūk vēsture, dabas zinātne, medicīna, pat attiecības starp vecākiem un bērniem.” Tohners, slavenais pagājušā gadsimta fiziķis, māca vēl skaidrāk: „Katra vēstures zināšana dibinās uz ticēšanu vēstures avotiem. Kā arī kas paliktu pāri no visas mūsu zinātnes, ja nebūtu vairs ticības? Atņem zinātnei ticību un tā sabruks. Arī ikdienā, katrā tās solī mums vajag ticības. Vēsturnieks tic avotiem, tiesnesis – lieciniekiem, slimnieks –ārstam, skolnieks – savam skolotājam. Ja te mums tik daudz jātic, vai tad kāds brīnums, ka arī reliģijā mums jātic tik daudz lietām, kuru būtība mūsu mazajam prātam nav aptverama.”
Protams, ka ticēt var tikai uzticamam avotam, kas balstās uz taisnību un patiesību. Arī citām zinātniskām lietām mēs varam ticēt, tāpēc, ka tās ir kopā ar citiem faktiem, kā viens ķēdes posms saistās ar citiem. Tāds ķēdes posms ir arī kristietībā. Mūsu prāts nespēj aptvert. Kāpēc tad tām ticam? Tāpēc, ka par viņu ticamību galvo kāds liecinieks, kas visu zina un kura vārdi ir patiesi patiesība un saskaņā ar Viņa teikto, kas ir pārbaudāms mūsu pieredzē un sasaucas ir Jēzus Kristus.

Es esmu pragmatiķis

Matemātika – Šķiet, tur tiešām nav nevienas lietas, kam „jātic”. Tur visu pierāda ar dzelzs loģiku, ar skaidriem secinājumiem un neko „netic”. Tur viss saistās kopā, kā viens ķēdes posms. Jā, noteikti taču ķēdes posms karājas gaisā, ka pamatmācības aksiomas, uz kurām balstās visa matemātika, nav gluži pierādāmas. Piemēram, ka veselais ir lielāks, nekā puse nekā viena daļa; kā taisne ir īsākais ceļš starp diviem punktiem. Kā to nevarētu pierādīt? Tas taču ir redzams, viens acu uzmetiens rāda, ka tam tā jābūt.
Jā, mēs redzam, ka tam tā jābūt. Ja tās tā nebūtu, mēs nevarētu spert pat soli uz priekšu, tātad, mēs redzam, ka tādas ir matemātikas pamatmācības, bet” pieradīt” tās nevaram.

Fizika – Un cik daudz tādu lietu nav ķīmijā un fizikā. Tur, piemēram, visgrūtākais ir jautājums: jautājums vai ir viela? Lai atbildētu uz to, mēs ķermeni sadalām vismazākajās tālāk nedalāmās daļiņās- atomos. Bet kas ir šis atoms? Neredzams mazums, materiāls, tomēr nedalāms,- lielāks noslēpums nekā pats ķermenis, ko ar tā palīdzību gribējām izskaidrot.

Astro-fizika – Ķermeņa pievilkšanas spēks. Cik viegli mēs mētājamies ar šo izteicienu! Visa astronomija dibinās uz to. Bet kas tas ir? Ņūtons par to saka: „Ķermeņi tā izturas, it kā tie cits citu pievilktu, un to es atzīstu. Vai tie patiesi cits citu pievelk, to es nezinu; Kā tie cits citu var pievilkt, to es nespēju saprast.” Jā, mēs jau arī īsti nezinām ko mēs saucām „spēku”. Slavenais fiziķis Tomsons raksta: „Smaguma spēks ir noslēpumu noslēpums. Tādi ir arī visi molekulārie spēki: magnētisms, elektrība u.t.t.

Dzīvā daba – Vēl daudz lielākā skaitā šādus tumšus punktus piedāvā mums dzīvā daba. Mēs varam gandrīz sacīt, ka no tiem procesiem, kas norisinās dzīvajos organismos, mēs nesaprotam neko. Par sagremošanu, vairošanos, instinktiem mums ir tik niecīgas zināšanas, ka mums jāatzīstas, šīs zināšanas nav nekas vairāk, kā jau dabā notikušo procesu hronoloģisks atstāstījums. Mūsu zināšanas un saprāts nesasniedz ne tūkstošo daļu no tā, kas īsti būtu vajadzīgs īstai zināšanai”.
Pastērs saka:„Kad mēs paceļam roku, vai liekam darboties saviem zobiem, tad mēs veicam kaut ko tādu, ko neviens nevar tā īsteni atstāstīt.”

Es ticu tikai tam, ko redzu!

Un tagad par redzi. Ko tad mēs vispār redzam?
Skudras redz ultravioletos starus, ko cilvēks nespēj uztvert. Mārīte lido pretī kalnam un arī saka: -Kalna nemaz nav, nē, es to neredzu! Viņai var ticēt, jo to tiešām neredz. Niecīgā kukainīša acs neredz līdz milzīgās akmensmasas virsotnei. Un, vai tad kalns neeksistē?.
Vai mums tāpat nav jādomā par Dievu un, mūsu prātam neizdibināmiem kristietības noslēpumiem? Vai man nav jāteic, ka mana redze ir tāda pat pret šīm augstajām lietām un patiesībām, kā mārītes redze.

Zinātnieku pierādījums

Vai es tiešām redzu to, ko redzu savām acīm? Ja siters minūtē taisa 111 – 365 biljonu vibrāciju, tad mūsu āda to sajūt kā sitienu; ja vibrāciju skaits 395-759 biljoni, tad ar acīm mēs to sajūtam kā krāsu. 338 biljonu vibrāciju dod sarkanu krāsu, 758 biljonu-violetu. Starp šiem diviem vibrāciju skaitļiem atrodas pārējo varavīksnes krāsu vibrāciju skaitļi. Bet kas atrodas zem 395 biljonuvibrācijām un kas-viņpus 778 biljoniem? Nekas? Nē, ir arī 380 un 900 biljonu sitera vibrāciju sekundē, bet ne priekš mūsu acs. Mēs pat nevaram iedomāties, cik daudz krāsaināka būtu pasaule, ja mums būtu daudz jūtīgāki maņas orgāni, kas varētu to visu redzēt. Ar tagadējiem jutekļiem mēs nojaušam tikai niecīgu daļu no faktiski esošās pasaules, bet pret lielāko daļu mēs esam akli.

Bet tā ir, kā rakstīts: ”Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. Mums Dievs to ir atklājis ar Savu Garu, jo Gars izdibina visas lietas, arī Dieva dziļumus.” (1.Kor. 2: 9)

Un, ja, Dievs neatver savus dziļumus, tad paši mēs nespējam atvērt vairāk par to, ko citi jau ir atklājuši. Jaunu riteni, vai riņķi un apli tik un tā neizgudrot…

Domājams, ka zinātnieki atklāj tik daudz, cik Dievs vispār pieļauj. Tik daudz, cik ir gatavi saņemt, tik daudz, cik spēj aptvert. Bet bez visām tām zināšanām ir nepieciešams daudz kas vairāk. Kā skaistas puķes priecē mūsu acis, tā arī Dieva atziņa un atklāsme rotā mūsu garīgo dzīvi, vai arī sniedz praktiskas zināšanas sekmīgai dzīves veidošanai. Bet, kā starp puķēm aug arī nezāles, tā arī cilvēku gara dzīvē šīs nezāles parādās nesaturīgā informācijas devā, kas nereti ienaidnieka atdarinātas, tukšai laika kavēšanai, nenosvērtai jūtu mulsināšanai vai apzinātam prāta maldināšanai.
Tāpēc ir nepieciešama smalka, izglītota sirds, pareiza nojauta, vērīgs prāts, un izkopta audzināšana, lai milzīgajā informatīvajā pasaulē izvēlētos piemērotāko, labāko, cilvēka dzīvi un personību veidojoša un izkopjoša informācija, lietas, vieta un laiks. Gara izglītība Dieva atziņā ir kā labs draugs, kas kā puķe priecē tikai pilnīgā uzticībā, atklātībā, savstarpējā saprašanās un cieņā. Un tāds ir mūsu Jēzus, kurš kļūst par mūsu dzīves vadzvaigzni, spožo rīta zvaigzni.

Redzēt plašāk un izprast dziļāk

Redzēt plašāk īstajā laikā un īstajā vietā, var vienīgi ar Dieva atziņu sirdī. Gluži kā dažkārt atzīstamies paši sev, kad kaut ko pēkšņi ieraugām vai izprotam. Kāda tad ir mūsu pirmā reakcija? Kā es to neredzēju agrāk, vai arī, kā es to nesapratu agrāk.. Bet kas būtu, ja Tu ieraudzītu agrāk? Vai novērtētu, vai izgaršotu, vai izbaudītu? Nelaikā noplūkts zieds neizplaukst, taču kad esi gatavs saņemt, tad pēkšņi ieraugi kaut ko tādu acīm neticamu, kaut ko tik krāšņi izplaukušu un izcili perfektu, ka apstulbst un samulst sirds. Bet prāts atsakās skaidri domāt, jo neticība steidz bremzēt un „pamācīt”. Un tik ilgi gaidītais risinājums Tavai dzīvei izrādījies ir meklēts nezināmās tālēs un horizonta plašumos, taču tas ir bijis te pat līdzās. Tikai vajadzējis nedaudz vairāk piepūlēt redzi, lai to ieraudzītu, saskatītu un tad, vien atliek tik raudzīties tajā tik ilgi, kamēr acis jau nogurst, taču vēlme skatīties paliek.
Spožā gaisma un skaistums, miers tik neapjaušams, mūžīgās mīlestības plūsma aizvien vairāk vilina savos apskāvienos. Un tik kūsti no laimes un smaidi no prieka, bet sirds jau dzied: „Pateicības pilna sirds ir man, par Tevi kad domāju sirdī skan, mīlu Tevi, kā nevienu.”
Un rezultātā nākas vien secināt: „Ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!„ (Rom 8:39)

0 komentāri

Citi rakstiSākumlapa

Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs: par riskiem, ratificējot Stambulas konvenciju

Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs: par riskiem, ratificējot Stambulas konvenciju(0)

Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs saistībā ar t.s. Stambulas konvencijas ratifikāciju uzskata, ka vardarbība ir ļaunums, jo īpaši pret bērniem, sievietēm. Taču problēma t.s. Stambulas konvencijas kontekstā rodas, kad sākam iedziļināties, kas tiek saprasts ar vārdu „vardarbība”.  1)Vai piespiest ārsti pretēji savai reliģiskajai pārliecībai izdarīt abortu, t.i. nogalināt mazu neaizsargātu dzīvību nav vēl

Doma baznīcā atklāj barikāžu laikam veltīto vitrāžu “Ar degsmi par brīvu Latviju”

Doma baznīcā atklāj barikāžu laikam veltīto vitrāžu “Ar degsmi par brīvu Latviju”(0)

Doma baznīcā atklāj jauno vitrāžu “Ar degsmi par brīvu Latviju”, kas veltīta 1991.gada barikādēm un Latvijas neatkarībai,- ziņo spektrs.com/la.lv/vsm.lv Doma baznīcai bija sevišķa nozīme 1991. gada janvāra barikāžu laikā, kad tā pārvērtās par sava veida kaujas nometni, kur neatkarības aizstāvji smēlās garīgo spēku un saņēma gan emocionālo mierinājumu, gan medicīnisko palīdzību. Lai godinātu barikāžu laiku

Juris Rubenis par pravietiskā vārda JAUNS būtību mūsdienu laikmetā

Juris Rubenis par pravietiskā vārda JAUNS būtību mūsdienu laikmetā(0)

Pirms dažiem gadiem SPEKTRS.COM publicēja jaunā gada pravietojumu „Jaunas lietas un vietas Tavā dzīvē.”  Taču lasītāju atsaucība bija krasi dažāda. Vieni nosodīja pašu pravieti, bet kāds lasītājs tikai gada baigās atsūtīja e-pastu ar atzinumu, ka pravietiskais vēstījums ir izprasts, tikai gada noslēguma posmā. Kaut arī pravieša uzdevums nav vēsti pasniegt saprotami, izskaidrojoši un atbilstoši pielāgojoties

Līga Gleške „Prieka vēsts”: Jaunā Gada pravietojums

Līga Gleške „Prieka vēsts”: Jaunā Gada pravietojums(0)

Draudzes „Prieka vēsts” mācītājas Līgas Gleškes uzruna dievkalpojumā Jaunā Gada mijā. Kāds būs gaidāmais Jaunais Gads? Jēzus Kristus atbildētu: „Tāds, kādu Tu vēlies.” Vai gads būs izdevībām, iespējām, un finansiāli pārbagāts? Vai arī tajā neklāsies tik labi kā gribētos? Par to zina tikai Tu pats! Kāpēc? Tāpēc, ka mēs paši radām iespējas un izdarām izvēles

Saruna ar Dr.h.hist Leo Dribinu: Redziet, un citas tautas arī atzina, ka viendievība ir vislabākā ticība

Saruna ar Dr.h.hist Leo Dribinu: Redziet, un citas tautas arī atzina, ka viendievība ir vislabākā ticība(0)

Pieminot 1941.gada ebreju masu slepkavības, 30. novembrī Latvijā, Rīgā, kino “K Suns” norisinājās Izraēlas un Latvijas pārstāvja Borisa Mafcira aizkustinošās dokumentālās filmas “Atmiņu lādes” 6.daļa prezentācija. Pēc filmas demonstrācijas Izraēlas vēstniecības organizatori aicināja klātesošos nolikt sveces pie Brīvības pieminekļa, pieminot Rumbulā noslepkavotos Latvijas ebrejus. Uzvelkot virsdrēbes īpaši steidzīgie aši devās ceļā pie Brīvības pieminekļa, taču

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.