„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

DZĪVES JĒGA

Tēma par, kuru ne labprāt runājam. Dzīvība un nāve. Kas ir aiz dzīvības sliekšņa un kas mūs sagaida tālāk? Vai dzīve beidzas šeit uz zemes, vai turpinās arī pēc nāves? Dažādas versijas, hipotēzes un pieņēmumi un arī šoreiz runāsim par uzskatu, kas sasaucas ar Bībelē teikto.

Kāpēc bija jānotiek tā, ka mūsu sarunas varonei Ingai Laufmanei bija jāsaskaras ar savas meitas Betijas nāvi? Vai tāda ir dzīves jēga? Acīm redzot Dievam bija tāds plāns un Betijas misija šeit uz zemes bija piepildīta.

Inga Laufmane iedrošina: „Es aicinu manu stāstu neuztvert ar nožēlu, bet gan raudzīties ar cerīgu skatu uz nākotni. Jo Dieva plāns – lai mēs visi tuvotos Viņam un izvēlētos personiskas attiecības ar Viņu. Dievs vēlas, lai kādreiz mēs nonāktu debesīs…”

Tomēr pastāv arī daudz ne dažādi citi ceļi. Divas līdzīgas situācijas, bet citādām beigām, Betijas stāsts un Kristīnes Petrovas pieredze Spektrs lapaspusē „Nepadodos”. Bet patiesībā – divi stāsti ar laimīgām beigām.

SPEKTRS: Dzīves jēga. Par dzīves jēgu varam runāt daudz un plaši, bet katram no mums ir sava sapratne par šo vārdu jēgu. Saprotams, ka arī Jums ir savs stāsts, jo esat izgājusi cauri smagam dzīves posmam. Un dzirdot kaut ko tādu, kā jūsu gadījumā, šķiet, ka līdz šim esošās vērtības nobāl. Kā Jūs domājat, kas ir dzīves jēga?

Inga Laufmane: Ikkatrs kādreiz dzīvē saskaramies ar šo jautājumu. Katram ir sava pieredze un arī mūsu ģimenei tā ir bijusi. Nekas līdz šim smagāks mūsu ģimenē nav piedzīvots un es ticu, ka arī vairs nepiedzīvosim. Esot tādā situācijā, kad jācīnās par dzīvību, man radās jautājumi, kāpēc tā ir noticis un par ko mūsu ģimenei ar to ir jāsaskaras. Un kāds ir mērķis? Tādus jautājumus nepārtraukti uzdevu Dievam.

Es nonācu pie slēdziena, ka bez Dieva dzīvei tik tiešām nav nekādas jēgas.

Jautāju arī Dievam par to, kāpēc Betija slimoja un tomēr beigu baigās aizgāja uz mūžības mājām? Negaidot Dieva atbildi es vispirms sāku meklēt vainu sevī, domājot, par to, ka varbūt manā dzīvē ir kaut kas tāds, par ko es esmu grēkojusi un tagad nākusi atmaksa. Pārdomas laiks 2, 1 gadu garumā. Un tikai tagad esmu sākusi saprast, kāpēc tam tā bija jānotiek.

Tagad zinu, ka Dievs ir žēlastības pilns. Viņš vēlas, lai mēs esam LAIMĪGI, veseli un lai bērni pārdzīvotu savus vecākus, bet gadījums ar mums bija otrāds. Un šķiet, ka tas nav tas, kas bija gaidīts, jo mēs ticējām, ka Betija būs dziedināta. Tad kā tas var būt, ka mēs ticējām, bet tā tas nenotika un Dievs nav atbildējis mūsu lūgšanām? Tā varētu likties, bet tomēr Dievs mums bija atbildējis visbrīnišķīgākā veidā…

Atbildot uz jautājumu, kas ir dzīves jēga? Tagad es varu to noformulēt šādi: Dzīves jēga ir: Būt sadraudzībā ar Dievu. Un šeit uz zemes Dieva plāns mūsu dzīvē ir, lai mēs pieaugtu pieredzē savās dzīvēs. Esot ar Betiju pēdējos gados ejot cauri viņas smagajos dzīves posmā, esmu sapratusi, ko nozīmē paļaušanās uz Dievu, tad kad vairs nav uz ko cerēt, ne uz cilvēkiem, ne arī uz ārstiem, tad atliek vien Dievs.

SPEKTRS: Kāda bija Betijas dzīves jēga?

Inga: Mēs esam pieraduši par saviem bērniem domāt nākotnes formā, domājot par to, kā viņi pabeigs skolu, tad apprecēsies, un tad arī sāksies tā īstā dzīve. un tas ir normāli.

Bet šajā gadījumā, ka cilvēkbērnam tika doti tikai 16 gadi, jautājums paliek, kāpēc tik maz? Un vai tas tik tiešām ir viss? Vai viņa ir izpildījusi Dieva uzdoto uzdevumu šajā dzīvē? Tagad esmu pārliecināta, ka jā. Viņa nonāca pie atziņām, pie kurām bija jānonāk. Un sapratusi galvenās dzīvēs vērtības. Galvenais ko viņa saprata, tas ir tas, ka pasaule neierobežojas vien ar to, ko mēs redzam fiziskām acīm. Betija saprata, ka ir arī garīgā dzīve un uz to viņa atsaucās. Tas bija īpašs Betijas ceļš pie Dieva. Kad vēl nezinājām smago diagnozi, bet jau atradāmies slimnīcā, viņa īpaši vēlējās izprast Dievu un Viņa Gribu. Slimnīcas dārzā viņa izjuta aicinājumu pielūgt ar mani Dievu. Tajā dienā Betija apzināti atdeva savu dzīvi Dievam. Tā arī sākās viņas ceļš. Viņa mācījās dzirdēt Dievu, lasīt Bībeli un lūgt. Tāds bija viņas atbilžu meklēšanas laiks. Nebija vienkārši pārciest vairākas smagas operācijas un ārstēšanas kursus, nepārtraukti ticot Dievam. Bet viņa godam tam procesam izgāja cauri. Un tad pienāca tas brīdis, kad es apzinājos, tagad man ir jāmācās no viņas ticības ceļu. Mūsu ģimene apbrīnoja viņas ticību. Pēc kārtējās operācijas viņa nezaudēja cerību, smaidīja un paļāvās uz Dievu. Es pat nespēju saprast no kuras kabatas viņa to smaidu izvelk. Es biju asarās un izmisumā, bet viņa smaidīja. Kaut arī viņas klātbūtnē neļāvos emocijām, viņa manu stāvokli izjuta un teica: „Mammu, vai tu taisies padoties?”

SPEKTRS: Betijas pēdējās trīs stundas ir iedrošinājums mums, ka pēc mūsu nāves mēs nokļūsim debesīs un tas ir pats brīnišķīgākais kas vien var būt, vai ne?

Inga: Pieņemt faktu, ka tavam bērnam ir pienācis laiks dodieties debesīs, tas ir gandrīz neiespējami. Bet tagad es saprotu, ka Betija bija dāvana mūsu dzīvē, jo Dieva klātbūtne reāli atspoguļojās caur viņu. Betija bija atbilde man. Tagad es zinu, kas mūs sagaida pēc šīs zemes dzīves uzskatāmā veidā. Kaut arī esmu ticīgs cilvēks, tomēr kādreiz dzīvē kā ikvienam no mums nākušas šaubas par to, vai es nonākšu debesīs? Vai Dievs mani sagaidīs? Vai tiešām tur būs cilvēku tiesa? Un.t.t… Betija bija dāvana mūsu ģimenē…

Tagad es arī zinu, ka esmu sagatavota arī kalpošanai citiem vecākiem, kuriem nākas iet cari līdzīgā situācija ar saviem bērniem. Iedrošināt un palīdzēt.

Vai tas nav brīnums, ka mēs esam kopā?

Kaut arī pēdējais Betijas dzīves posms bija ļoti smags, jo metastāzes plaušās neļāva elpot bez elpošanas aparāta un spēcīgās zāles viņu padarīja praktiski nekustīgu, šis pēdējais vakars bija īpašs. Šajā vakarā, Betija saprata, ka tas ir pēdējais viņas dzīvē. Betija mani pasauca, lai aprunātos, viņa teica, ka rītu nesagaidīs, tādēļ mēs izmantojām laiku, lai būtu pēc iespējas vairāk kopā. Šajā vakarā bija Dieva svaidīta atmosfēra un Svētā Gara klātbūtne. Debesis praktiski bija nolaidušās pār mums, to pat spēja izjust mans neticīgais vīrs, kurš arī bija ar mums. Es noņēmu elpošanas masku no Betijas sejas un viņa izskatījās pavisam savādāka, bez noguruma un sāpju pēdām, nomierinājās un atdzīvojās viņas skaistais smaids un viņa teica: Vai tas nav brīnums, ka mēs esam kopā?…”

Pateiktie vārdi bija ar dziļu apgarotību un es izjutu, ka Betija jau atrodas citā līmenī, viņa jau ir pār mums un saprot to, ko mēs nesaprotam un redz to, ko mēs neredzam, viņas priekšā atvērās garīgā – debesu pasaule un viņa mums sāka stāstīt to, ko redz gan pagātnē, gan tagadnē, gan arī nākotnē. Pēc neilga laika viņas skats pavērās tālumā un sāka Slavēt Dievu nepārtraukti dziedāja un atkārtoja vārdu „Alleluja”, kuru iepriekš nebija lietojusi. Viņa bija sajūsmas pilna, brīžiem pat nemācēja izteikt vārdos to, ko tur redzēja. Aprakstīt nespēto, viņa sajūsmā izsaucās „ Ārprāts…ārprāts…” Protamas, ka es neredzēju to, ko viņa, bet spēju tikai iedomāties salīdzinot ar Bībelē lasīto, par skaistām zelta ielejām un mājām, skaistām padebesīm, kas tiek sagatavotas ikvienam no mums. Viņa pieminēja, ka tur ir arī aizgājēji no mūsu ģimenes vectētiņš un vecmāmiņa, mana sirds par to priecājas, jo es šaubījos par manu tēvu, jo dzīves laikā es nedzirdēju, ka viņš nožēlotu grēkus, bet es viņam nepārtraukti liecināju par Dievu. Es priecājos, ka viņš tomēr pieņēma Jēzu Kristu par savu Pestītāju pats, bez manas klātbūtnes. Betija pravietoja arī par nākotni, ka mēs arī tur būsim. Viņa runāja daudz lietas par nākotni, bet ne visas mēs spējām saprast, jo viņai bija arī apgrūtināta runāšana. Pārsvarā tie bija sadzīviski pravietojumi, kas attiecas kopumā uz mūsu ģimeni. Viņa atkārtoti teica ar dziļu pārliecību: „Es nekad, nekad, nekad nemiršu.” Tā arī Bībelē ir teikts, ka Dieva bērni nemirs, bet dzīvos.

Pienāca laiks atvadīties, viņa to darīja interesantā veidā, atsveicinoties ar katru atsevišķi garīgā veidā, viņa it kā savā priekšā redzēja visus, kurus pazīst un tad pacēla roku un teica: „Čau!”

Pēdējais viņas teiktais: „Karogi plīvo, karogi plīvo.” Es nesapratu kāds sakars ar karogiem, bet burtiski nākamajos dievkalpojumos mūsu draudzē parādījās slavēšanas laikā karogi, tikai tad es sapratu, ka Betija runāja par netālo nākotni.

Pateicoties Betijai manī nostiprinājās ticība un paļāvība uz Dievu. Es zinu, ka es nekad, nekad nemiršu…

0 komentāri

Citi rakstiSākumlapa

Doma baznīcā atklāj barikāžu laikam veltīto vitrāžu “Ar degsmi par brīvu Latviju”

Doma baznīcā atklāj barikāžu laikam veltīto vitrāžu “Ar degsmi par brīvu Latviju”(0)

Doma baznīcā atklāj jauno vitrāžu “Ar degsmi par brīvu Latviju”, kas veltīta 1991.gada barikādēm un Latvijas neatkarībai,- ziņo spektrs.com/la.lv/vsm.lv Doma baznīcai bija sevišķa nozīme 1991. gada janvāra barikāžu laikā, kad tā pārvērtās par sava veida kaujas nometni, kur neatkarības aizstāvji smēlās garīgo spēku un saņēma gan emocionālo mierinājumu, gan medicīnisko palīdzību. Lai godinātu barikāžu laiku

Juris Rubenis par pravietiskā vārda JAUNS būtību mūsdienu laikmetā

Juris Rubenis par pravietiskā vārda JAUNS būtību mūsdienu laikmetā(0)

Pirms dažiem gadiem SPEKTRS.COM publicēja jaunā gada pravietojumu „Jaunas lietas un vietas Tavā dzīvē.”  Taču lasītāju atsaucība bija krasi dažāda. Vieni nosodīja pašu pravieti, bet kāds lasītājs tikai gada baigās atsūtīja e-pastu ar atzinumu, ka pravietiskais vēstījums ir izprasts, tikai gada noslēguma posmā. Kaut arī pravieša uzdevums nav vēsti pasniegt saprotami, izskaidrojoši un atbilstoši pielāgojoties

Līga Gleške „Prieka vēsts”: Jaunā Gada pravietojums

Līga Gleške „Prieka vēsts”: Jaunā Gada pravietojums(0)

Draudzes „Prieka vēsts” mācītājas Līgas Gleškes uzruna dievkalpojumā Jaunā Gada mijā. Kāds būs gaidāmais Jaunais Gads? Jēzus Kristus atbildētu: „Tāds, kādu Tu vēlies.” Vai gads būs izdevībām, iespējām, un finansiāli pārbagāts? Vai arī tajā neklāsies tik labi kā gribētos? Par to zina tikai Tu pats! Kāpēc? Tāpēc, ka mēs paši radām iespējas un izdarām izvēles

Saruna ar Dr.h.hist Leo Dribinu: Redziet, un citas tautas arī atzina, ka viendievība ir vislabākā ticība

Saruna ar Dr.h.hist Leo Dribinu: Redziet, un citas tautas arī atzina, ka viendievība ir vislabākā ticība(0)

Pieminot 1941.gada ebreju masu slepkavības, 30. novembrī Latvijā, Rīgā, kino “K Suns” norisinājās Izraēlas un Latvijas pārstāvja Borisa Mafcira aizkustinošās dokumentālās filmas “Atmiņu lādes” 6.daļa prezentācija. Pēc filmas demonstrācijas Izraēlas vēstniecības organizatori aicināja klātesošos nolikt sveces pie Brīvības pieminekļa, pieminot Rumbulā noslepkavotos Latvijas ebrejus. Uzvelkot virsdrēbes īpaši steidzīgie aši devās ceļā pie Brīvības pieminekļa, taču

Kāpēc kristietība nav savienojama ar citām reliģijām un garīgām praksēm

Kāpēc kristietība nav savienojama ar citām reliģijām un garīgām praksēm(1)

Ilze Eris: Mīlestības Skolas lektore. Četru bērnu mamma. Aizlūdzēja, kalpotāja. Ilze ir ieguvusi augstāko izglītību valodniecības jomā, kas palīdz viņai labāk izprast Dieva vārdu. Viņa ir arī studējusi teoloģiskās zinības. Precoties, ar ko mēs rēķināmies? Ar mīlestību. Ar uzticību. Ar to, ka dzīvosim visu atlikušo dzīvi ar šo cilvēku un viņš/viņa ar mums. Mēs rēķināmies,

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.