„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

Dina Rubina par Izraēlas politiku un dzīvi

Dina Rubina -pazīstama Izraēlas rakstniece. 1990 g. izveidojusi aliansi no bijušām PSRS valstīm. Rakstniece atklātā vēstulē iepazīstina lasītājus ar patreizējo lietu stāvokli Izraēlā.

Mana profesija ir tāda: grāmatu rakstniece. Turklāt, ar to nodarbojos jau sen. Roka – uztrenēta. Galvenais manā profesijā – kas? Veselais saprāts un laba iztēle.

Stāsta varonis izdarīja to…, bet pēc loģikas citādi rīkoties nevarēja – pretējā gadījumā lasītājs tavam stāstam neticēs. Un tavs sacerējums nebūs pat graša vērts.

Es uzmanīgi sekoju un pielietoju šo metodei veselais saprāts un laba iztēle.

Piedāvāju iedomāties, kas astoņu gadu laikā varētu notikt, piemēram, kādā attālā Maskavas nomalē. Dienu un nakti atskan šāviņi, uzspridzina Krimas tiltu, raķetes trāpa kādā Maskavas mierīgo iedzīvotāju mājā, bērnudārzā vai vēl kādā nozīmīgā objektā. Vai arī, lūk, kā dažas dienas atpakaļ – sirmtiem māju nones līdz ar zemi. Bojā iet ļaudis, skolnieki mācās bumbu patversmēs, uzņēmumi ar totāliem zaudējumiem un t.t.

Atkārtoju: astoņus gadus.

Ko grib tie, kas mērķē ar raķetēm uz miermīlīgiem iedzīvotājiem? Vienkārša atbilde: „Kaut jūs visi nosprāgtu!”

Nu, kā? Vai sanāk iedomāties šādu ainu? Nekādi, pareizi? Bet Izraēlas iedzīvotājiem jāsakaras ar šo realitāti no valsts dibināšanas dienas.

Līdzīgi kā multenē „Leopold, nāc ārā, stulbais gļēvuli!”. Un pēc kāda laika Leopolds tomēr iziet ārā, jo nav iespējams vairs to klausīties.

Atceros, mums skolā mācījās tāds Šura otrgadnieks. Ļoti slinks, bet simpātisks zēns. Tas notika 67. gadā. „Sešu dienu Izraēlas karš” un politinformācijas stundās bija dzirdams tikai un vienīgi par „Izraēlas agresoriem, kara cēlājiem.”

Un, lūk, izsauc mūsu Šuru pie tāfeles, uz kuras bija izkārta Pasaules Karte. Šauram lūdza, lai viņš atkārtotu to, ko skolotāja tikko stāstīja par šausmīgo Izraēli. Šura lēni piecēlās no sava sola un laiski aizgāja pie tāfeles. Viņš piegāja pie kartes un vienaldzīgi ieskatījās tajā droši vien šī darbība viņa mūžā bija pirmā. Pēc laika viņš tomēr atrod sīciņo valsti un ar pirkstu pieduras tai. Pēkšņi viņš gluži vai atdzīvojās un pārsteigtā balsī iekliedzās: „Tā ir Izraēla?!” Šura sāka uztraukti ar pirkstu bakstīt apkārt norādītajam objektam un riņķoja ap to aizvien plašākā amplitūdā un izbrīnīti turpināja, „Un tas te viss apkārt ir arābi?!.. tad ko jūs man te stāstāt muļķības…kurš tad šajā gadījumā ir agresors?!” Mūsu otrgadniekam izrādījās, ka viss kārtībā ar veselo saprātu un iztēli.

Par ko diemžēl nevarētu teikt par pasaulē sabiedrības valdošo uzskatu! Par Eiropas valstu līderiem un par satrūdējušo Apvienoto nāciju, kura bezkaunīgi lobē HAMAS Organizāciju.

Mans draugs, armijas cilvēks, kura dienesta pakāpi es nevaru nosaukt, teica: „Tu pat nevari iedomāties cik dziļi un izplatīti tuneļi un bunkuri ir zem katras mājas. Viss Gāzes sektors – tas ir vesela apakšzemes pilsēta, kuru ilgi un rūpīgi veidojusi varenā teroristiska organizācija, gatavojoties ilgam sekmīgam karam. Turklāt mēs klausāmies un ietekmējamies informatīvajā propagandā. Viņi lieliski pārvalda un gatavojas arī informatīvas karam. Bet mēs nezin kāpēc par to visu aizmirstam.”

Man saka: „Bet taču iet bojā civiliedzīvotāji.” Tas gan, jā. Diemžēl vienmēr iet bojā civiliedzīvotāji kara laikā. Bet ne tādos apmēros, kā tas tiek pasniegts no nekaunīgo arābu masu mēdiju puses. Neskatoties uz to, ka tiek izmantotas raķetes ar precīzu mērķi un pirms kara darbībām pa pretinieku teritoriju brauc automašīnas, no kurām tiek izmestas skrejlapiņas ar brīdinājumu un pat zvanot pa mobilajiem tālruņiem, tik un tā iet bojā civilie iedzīvotāji. Taču notiek karš. Karš pret teroristiskajām, speciāli apmācītajām un profesionālajām, labi apbruņotajām teroristu nometnēm, kuru ideoloģijā nav nekas no līdzjūtības pret pašu tautu, tas ir civiliedzīvotājiem.

Šie civiliedzīvotāji (ja tādi, protams, vispār eksistē teritorijā, kur HAMAS tika izvēlēts ar balsu vairākumu, kolonnās aizrautīgi un ar lielu degsmi maršē desmitiem tūkstošu pusaudžu, telekameras objektīvā pašnāvnieku mātes runā par to, ka tās sapņo par to, kaut dzīvi palikušie dēli kļūtu par pašnāvniekiem un mirtu, televīzija diendienā „baro” mazus bērnus ar naida pilno indi) tad, lūk, tieši šos civiliedzīvotājus ekstrēmisti izmanto kā ieročus un aizsegus savās nometnēs.

Starp citu, arī tagad pilnīgi bez šķirošanas apšauj trešdaļu no Izraēlas teritorijas. Apšauj pat tad, kad Izraēla pārtrauc kara darbības un ļauj darboties humanitārajam gaitenim, palaižot desmitiem kravas automašīnu ar pārtiku un medikamentiem.

Kungi, nebūsim liekuļi, karš ir karš un kara darbības galvenā stratēģija neitralizēt ienaidnieku. Turklāt jārēķinās ar to, par kādu ienaidnieku ir runa. Par tādu, kurš savas novietnes kārto uz bērnu dārza jumtiem, skolās, slimnīcās un apdzīvotos rajonos. Pārvietojas no viena punkta uz otru svešu mazu bērnu pavadībā, kuri tiek atņemti no garāmgājēju rokām. Tāds ienaidnieks, kuram nav ne kauna, ne goda sajūtas. Kurš labprāt pieņem nāves izaicinājumu un līdz vēl paņem citu dzīvības, kaut arī tiek brīdināts par padošanos.

Tādu ienaidnieku jāiznīcina uzreiz, lai nerastu iespēju pasaulei kļūt mežonīgai un nocietinātai.

Vai labāk atstāt dzīvu, lai arī tālāk mācītu jauno paaudzi terorisma mākslā? Lai turpina nežēlīgi spīdzināt gūstekņus? Lai turpina aplaupīt savus civilos iedzīvotājus un visas pasaules priekšā atņemt iespēju saņemt humanitāro palīdzību? Tādu ienaidnieku saudzēt ir amorāli un bezatbildīgi.

Es mēģinu sev iztēloties pretkara demonstrāciju apšaudot Berlīni, kuras laikā arī iet bojā daudz civiliedzīvotāju. Un nevis Gazas sektoru, – bet gan vienu no skaistākām pilsētām– Drezdene, (apdzīvota ar patiešām mierpilniem iedzīvotājiem, kuri cietuši badu un nāvi, un, atšķirībā no Gazas sektora iedzīvotājiem, nesaņēmuši humanitāro palīdzību no visām pasaules malām, tajā pat skaitā no Izraēlas.) Jo kas gan spētu tolaik savākt uz tāda veida demonstrāciju, kaut vai duci „plānprātīgo?” Saprotams, ka neapmierinātos ar karu kurmjus, vajag iznicināt viņu pašu alās, lai nebūtu iespējams izgulēties un izārstēt savas rētas un pēc tam atkal neceltos jaunai cīņai.

Pamostoties, kā parasti, 5 no rīta, es steidzos ieslēgt datoru: Nu, lūk, ANO izdevis kārtējo deklarāciju par militāro darbību tūlītēju pārstāšanu un pārrunas par pamieru uzsākšanu. Kaut gan dokumentā ne reizi nav pieminēts HAMAS. Acīmredzami, viņš nemaz neeksistē dabā vispār. Rodas jautājums– ar ko tad Izraēlai ir jārunā?

Un kurš astoņu gadu garumā apšauj miera apstākļos – pilsētas? Un kāpēc gan rietumu pasaules lielvarām neparunāt ar ,piemēram, Ben-laden? Visticamāk, tāpēc, ka tamlīdzīgas „sarunas” ir bezjēdzīgas, un tas ir saprotams jebkuram, kam vēl nav mainītas pamatvērtības: veselais saprāts un iztēles esamība.

Pašlaik daudzi izdevēji citē Meires Goldi zināmo izteicienu: „Miers starp mums un arābiem iestāsies tad, kad viņi iemācīsies savus bērnus mīlēt vairāk, nekā ienīst mūs.”

Līdz šim nav iemācījušies.

 

0 komentāri

Uzraksti, ko domā

Vārds:
E-pasts:
www:
Komentārs:

Citi rakstiSākumlapa

Leonards Inkins: Troļļi

Leonards Inkins: Troļļi(1)

Troļļošana tas nav tikai internets, tā ir sadzīvē sen izmantota metode kādu ietekmēt, kādu nosodīt, kādam sariebt. Tas notiek skolās, darba vietās un citos kolektīvos. Baumošana un nepatiesību izplatīšana par kādu vai kādiem ir troļļošanas pirmsākums.       Reiz britu zemē iznāca kāds nedēļas laikraksts. Katru nedēļu tas priecēja lasītājus ar interesantiem rakstiem, diskusijām un

Leonards Inkins: Maģija

Leonards Inkins: Maģija(0)

Tad atnāca Jēzus no Galilejas uz Jordānu pie Jāņa, lai tas Viņu kristītu. Bet Jānis atturēja Viņu, sacīdams: Man jāsaņem kristību no Tevis, bet Tu nāc pie manis? Bet Jēzus atbildēdams sacīja viņam: Lai tas tā notiek! Tā taču mums pienākas izpildīt visu taisnību! Tad viņš to pieļāva. Pēc kristības Jēzus tūliņ izkāpa no ūdens,

Leonards Inkins: kas ir valsts?

Leonards Inkins: kas ir valsts?(0)

18.11.2020. Pie Kārļa Ulmaņa. Foto: Marlēna Pirvica Bieži dzirdu, ka: valstij vajag, valstij ir jādara, valstij ir jārūpējas, valstij ir jāievieš, jāveicina, man valsts neko nav devusi, man šī valsts nav vajadzīga uc. Par to, kas ir valsts, kopš Platona ir daudz grāmatu uzrakstīts, daudz filmu uzņemts un daudz skaidrots. Bieži par valsti grāmatās paustais,

Iesniegta Pateicības vēstule Latvijas valsts vadītājiem

Iesniegta Pateicības vēstule Latvijas valsts vadītājiem(1)

Pagājušā gada 19. oktobrī jau otro reizi pēc kārtas notika viens no lielākajiem kristīgajiem pasākumiem Latvijā – Starpkonfesionālā Tautas lūgšanu sapulce „Dievs, svētī, Latviju!”. Šis pasākums, kas vieno gandrīz visus Latvijā esošos konfesiju vadītājus un ticīgos, tiek rīkots ar mērķi apvienot Latvijas draudzes kopīgā lūgšanā par valsts nākotni, kā arī iestāties par kristīgām un ģimenes

Džejs Lī Grēdijs: Kā uzlādēt garīgās baterijas jeb 7 veidi lūgšanu dzīves atjaunošanai 2020.gadā

Džejs Lī Grēdijs: Kā uzlādēt garīgās baterijas jeb 7 veidi lūgšanu dzīves atjaunošanai 2020.gadā(0)

J. Lee Grady Dž. Lī Grīds, Žurnāla Charisma līdzautors. Kristīgajā žurnālistikā viņš ir iesaistīts kopš 1981. gada. Dzimis Atlantā, Dž. Lī Grīdam un viņa sievai Deborai ir četras meitas. Vairāku grāmatu autors tostarp populārā grāmata “10 meli, ko baznīca stāsta sievietēm”. Dž. Lī Grīds ir apmeklējis 12 valstis, izaicinot draudzi atbrīvot sievietes kalpošanā un izbeigt

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.