Marina Podorožnaja

Iepazīstot Dievu un Viņa Tēva sirdi, mēs formējam savu attieksmi pret apkārtējiem. Tie, kuri neiepazīst Dievu un nav mātišķas un tēvišķas pieredzes nonāk strupceļā. Nolādētā un nezālēm aizaugušā vietā.

VECĀKI VARMĀKAS

Cik daudz vecāku ir šodien, kuri atsakās no saviem bērniem? Bērni dzīvo bērnu namos vai internātos kaut arī viņiem ir dzīvi vecāki. Citi dzīvo nemierīgās pilsētas ielās nakšņojot pagrabos un vilciena stacijā. Cik ir šo nelaimīgo, kuri cieš no vecāku vardarbības, tā arī neiepazīstot patieso vecāku mīlestību.
Vecāki bērniem ir miers un drošība. Bet pie kā griezties un lūgt palīdzību, kad bērns kļūst par upuri savu vecāku rokās? Un nav svarīgi, kurš ir kļuvis par ļaunuma iesācēju tēvs, kurš izvaro savu meitu vai māte, kura par to klusē vai izliekas, ka par to nezina.

Līdzīgi noziegumi ģimenēs ir iemesls bērnu pārbiedēšanā, emocionālā uzbudinātībā, nepārliecinātībā un pat cietsirdībā. Man ir nācies runāt ar tādiem bērniem un viņi ir atzinušies par to, ka vēlas sev nogriezt dzimumorgānus. Viņi paši sev nosaka sodu. Viņu vecāki no ārienes pat šķiet respektabli un izglītoti, bet iekšēji nožēlojami izvirtuļi, kuru dzīves ir bezprātīgas un savu dzīvi tā arī nobeigs ar nolādētu nāvi. Viņi nedzird bērnu vaimanas un asaras, sāpes un ciešanas. Viņi piedzeras ar savu grēku un iztukšo nevainīga bērna sirdi.

NOZIEDZISKĀ KLUSĒŠANA

Kāds varētu teikt: „Kur ir Dievs? Kāpēc Viņš klusē?” Bet kur tad esam mēs? Kur ir radinieki un draugi? Kur ir kaimiņi un skolotāji? Un galu galā kur ir draudze? Vai tiešām neviens neko nesaprot un nezin? Vai arī nevēlas zināt? Acīm redz – un neredz, ausīm dzird un neko nedzird un nesaprot? „Jo šo ļaužu sirds ir apcietināta, un viņu ausis ir nedzirdīgas, un savas acis tie ir aizdarījuši, ka tie ar acīm neredz un ar ausīm nedzird un sirdī nesaprot un neatgriežas, ka Es tos dziedinātu. „ (Mat.13:15)

Aizmirsuši, ka Dievs ir taisnīgs. Dievs ir taisnīgs tiesnesis ne tikai mirušo, bet arī dzīvo dvēselēm. Un sodīs visus, arī tos, kuri vienaldzīgi noraudzījušies, kā cieš citi un nav aizstāvējis un nav cēlis savu balsi un griezies ne pie Dieva, ne pie mācītāja, ne pie augstākās varas. Jo ir rakstīts: “jo tā ir Dieva kalpone tevis labā. Bet, ja tu dari ļaunu, tad bīsties; ne velti tā nes zobenu, jo tā ir Dieva kalpone, atriebēja un soda nesēja tam, kas dara ļaunu.”(Rom.13:4).

Kāpēc daudzi klusē? Iespējams, ka tās ir bailes zaudēt ģimeni un šādos apstākļos dzīvojoša sieva domā: „Ja nu viņš mani pamet un nepiedod manu nodevību? Kurš tad rūpēsies par mani un bērniem? Kur es atradīšu darbu un kur dabūšu naudu?” – Mokoties ar savu ne izlēmību, zaudējot saprātu viņa veido savu privāto dzīvi tā, kā viņai ir izdevīgi. Izvēloties komfortu un personīgo mieru, māte vai tēvs nepamana savu bērnu sāpes un bailes, bezizeju un naidu. Pārkāpjot pāri svēto lietu robežai padarot nevērtīgu pašu svarīgāko – saprašanu par mātišķīgumu un tēvišķīgumu. Bērns dzīvu vecāku klātbūtnē mokās bailēs un vientulībā, nāve seko tam pa pēdām un dzīvei vairs neredz nekādu jēgu. Vai ir kāda izeja un vai vēl nav zaudēta jebkāda cerība?

MŪSU DIEVS NAV KLUSĒTĀJS!

„Tā tu dari, un, kad Es ciešu klusu, tu domā, ka Es esmu tāds pats kā tu. Tādēļ Es pārmācīšu tevi un turēšu to tev acu priekšā. Ievērojiet jel to jūs, kas Dievu aizmirsuši, lai Man jūs nav jāsaplosa, un glābēja jums nebūs! „ (Psalms 49:21,22).

Dievs neredzamu padara par redzamu: „Atmaskošu tevi”,-lasām Svētajos Rakstos.

Kāds no upura apkārtējiem – tuvi draugi, kaimiņi, skolotāja, mācītājs vai kāds cits kļūst par dzīvu varmācības liecinieku ģimenē. Nelaimīgais neiztur, nasta kļūst par smagu bērna pleciem. Un ar sāpošu sirdi un asarām acīs viņš dalās savos pārdzīvojumos ar svešinieku vai arī ar tādu, kuram uzticas.

Pirmajai reakcijai cilvēkiem, kuri varētu palīdzēt glābt pazudušo dvēseli nevajadzētu būt nosodošai. Piemēram: „Es nezinu kā tev palīdzēt… Varbūt mēs varētu lūgt un iespējams, Dievs aizstāvēs tevi un glābs tevi. Tev vajadzētu mīlēt savus vecākus un pašam nedot viņiem iemeslu grēkot pret tevi.” Šāda veida reakcija no netīša liecinieka puses liecina par viņa iekšēju morālu netīrību. Vai arī, ka šādās lietās nav nekādas pieredzes.

Pateicaties Dievam, ka Viņš slepeni tīto padarījis redzamu. Pateicaties arī par to, ka Viņš iejaucās situācijā, lai ar Jūsu vai citu palīdzību glābtu nevainīgo dvēselīti.  Tas nozīmē, ka šādā situācijā vajadzētu ne tikai lūgt, bet reāli iestāties par bērnu un aizstāvēt to. Tā kā Rakstos teikts:  „Glāb tos, kurus nevainīgus taisās nonāvēt, un neatraujies no tiem, kurus paredz nomākt un nožņaugt. Kad tu saki: “Redzi, mēs to nesaprotam!” – vai tad tev nešķiet, ka Viņš, kas sirdis sver, to novēro, un Viņš, kas uzmana tavu dvēseli, zina to un atmaksā cilvēkam pēc viņa darba?”  (Sal.pam.24: 11).