Cilvēks allaž tiecas visu pieejamo pasaules mantoto informatīvo bagāžu sabalansēt savā prātā saliekot to „pa plauktiņiem”, bet ja kas ir lielāks par pašu plauktiņu, tad atmest kā nederīgu. Tādējādi nostiprinot savu stereotipisko domāšanas veidu ar dažādiem pieņēmumiem. Psihologi to ietērpj arhetipu pasaulē, bet zinātnieki evolūcijas teorijā (hipotēze). Bet ko darīt, ar to informācijas pārpilnību, kas nekādi nav iespējams iekārtoties mazajos plauktiņos, jo par mazu? Ko darīt, kad evolūcijas teorija (hipotēze) kārtējo reizi pieviļ?
Varbūt pienācis laiks kaut ko mainīt savā domāšanas veidā? Saprotot, ka Dievs ir neierobežots. Un vairums veco uzskatu nav efektīvi un nevar uz tiem uzticīgi paļauties.

Vai 20 000 gadu atpakaļ varētu izgudrot kalkulatoru? Loģiski, ka nē. Vai 20 000 gadu atpakaļ varētu rasties Mēness kalendārs ar kalkulatora palīdzību? Loģiski, ka nē.

Kāpēc nē? Jo „dižie” prāti apņēmības pilni centušies iegalvot mūsdienu civilizācijai, ka toreiz, cilvēks bijis tik aprobežots, gluži kā „dauna” slimnieks, kurš vienīgais ko spējis, puskails, vienā „trako kreklā” skraidīt pa mežu medījot dzīvniekus un pielāgojoties dzīvnieku pasaulei, dzīvojot alās.

Lietas būtība

Pirms 20 000 gadiem Centrālāfrikā, uz robežas starp kādreizējo Zairu un Ugandu bijuši tik attīstīti iedzīvotāji, ka mantojumā atstājuši – mazu, aizvēsturisku, relikviju- skaitļotāju, kas pašreiz vēl joprojām izraisa izbrīnu muzeja apmeklētājus un nodarbina pazīstamu matemātiķu prātus.

Zinātnieki to nosaukuši par Išango kaulu (Ishango Bone). 1960. gadā arheologs Žans de Eincelīns de Brokūrs (Jean Heinzelin de Braucourt) to atrada pie Edverda ezera kādreizējā Beļģijas Kongo.
Eincelīns īpaši izpētot neparasto atradumu secināja, ka tas ir darināts dažādiem ierobiem, turklāt neparasti bija arī tas, ka tas ir viegli izliektas formas un augšgalā iestiprinātājs kvarca gabals licis aizdomāties par tā izcelsmi. Atradējam drīz vien radās doma, ka svītras kaula virsmā varētu simbolizēt skaitļus. Un ne tikai to – jo ilgāk beļģu arheologs salīdzināja savā starpā svītru grupas, jo skaidrāk viņš saprata, ka šeit attēlotas komplekcijas skaitļu virknes.
Viena virkne bija saistīta ar skaitli 10 – ierobi bija grupēti pēc principa: 20 + 1, 20 – 1, 10 + 1, 10 – 1.
Otrā rindā bija pirmskaitļi starp 10 un 20.
Trešā rindā bija savirknēti skaitļu reizinājumi ar 2.
Vēlāk speciālisti atklāja arī citas matemātiskas virknes.
1962. gadā Eincelīns bija publicējis savu atklājumu žurnālā Scientific American. Tā bija plaši diskutabla tēma. Vēlāk 1972. gadā žurnālists Aleksandrs Maršaks (Alexander Marshack) savā rakstā minēja, ka mistiskajā skaitļošanas kalkulatorā, fiksēts Mēness kalendārs.

1999. gadā inženieris Vladimirs Placers no Eiropas Kosmonautikas pārvaldes izteica trešo versiju. Viņš apliecināja, ka attēlotie skaitļi visos gadījumos bija saistīti ar skaitli 12.

Kādā publikācijā Eilebruks teica: „Gan pirms 50 gadiem, gan arī krietni agrāk neviens nespēja iedomāties, ka afrikāņi pirms tik ilga laika jau nodarbojušies ar matemātiku. Turklāt pie mums pastāv spēcīgi rasistiski strāvojumi, kuriem Išengo objekts ir nepatīkams.
Ekspertīzes laikā secināts, ka kalkulators ir datējams ar 20 000 gadiem, kas ir neapgāžams un neapstrīdams. Tas ir vēlais paleolīta periods (Senais akmens laikmets.)

Kamēr rodas aizvien aizraujošākas versijas, tikmēr ir noticis brīnums – pēc tam, kad vērtīgais atradums kalkulators – Išango kauls, piecdesmit gadu, putekļos klāts, gulējis atvilknē Beļģijā, Briseles Karaliskās Dabas zinātņu institūta muzejā (Royal Belgion Institute of Natural Science in Brussels), ir izstādīts publiskai apskatei.