“Sākotnēji vienotā luterāņu baznīca, šķiet, ir sadalījusies divās savstarpēji karojošās baznīcās,“ – tik skaudru secinājumu pauž septiņi Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) mācītāji un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne vēstulē, kas publiskota sestdien – Reformācijas svētkos.
“Jebkura sašķeltība ir apdraudējums, identitātes apdraudējums,” saka viens no vēstules autoriem – Torņakalna baznīcas Lutera draudzes mācītājs Kaspars Simanovičs. K. Simanovičs uzskata, ka vēstulei nav specifiska laika nogriežņa vai mērķa un ka draudžu dzīvē tā nemainīs neko – cilvēki, tāpat kā līdz šim, ies baznīcā, lūgs Dievu, ies pie Svētā Vakarēdiena. Taču nākamā gada vasarā notiks LELB Sinode, uz kuru tiek virzīts priekšlikums par izmaiņām LELB Satversmē – ierakstīt, ka ordinācija mācītāja amatam tiek rezervēta tikai vīriešu kārtas pārstāvjiem.
Pagājšnedēļ 28. oktobrī notika mācītāju konference, kurā balsojot nospriests, ka par ordinācijas kandidātiem tiek aicināti tikai vīrieši. 6 -mācītāji pret šo priekšlikumu; 54 – par.
Kā šo iniciatīvu vērtē luterāņu mācītāji? LA.LV atbild vairāki mācītāji.
Andis Lenšs, Daugavpils iecirkņa prāvests, Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrāles dekāns:“Latvijas luteriskā baznīca savā Satversmē vēlas ierakstīt, ka ordinācija mācītāja amatam tiek rezervēta tikai vīriešu kārtas pārstāvjiem, savukārt baznīca ārpus Latvijas atzīst arī sieviešu ordināciju. Patiesībā atšķirības starp abām baznīcām ir diezgan fundamentālas. Protams, Latvijas mācītāju saimē ir arī vieta dumpiniekiem, reformācijas gars to pieļauj. Domāju, ka viss atkarīgs no tā, kad un kādās mācību iestādēs mācītāji ieguvuši teoloģisko izglītību, kādi ir bijuši viņu skolotāji. Man, piemēram, ir bijuši izcili skolotāji. Diskutēt, protams, var, taču es atbalstu Latvijas baznīcas kopējo nostāju. Kāds no maniem amata brāļiem teicis apmēram tā: lai kā man gribētos dzemdēt, es nedzemdēšu, jo esmu vīrietis, taču, ja man tomēr izdotos laist pasaulē bērnu, necīnīšos, lai manas dzemdētāja tiesības tiktu atzītas.”
Jānis Kalniņš, Ugāles draudzes mācītājs: “Tas, ka mums ir arī luteriskā baznīca ārpus Latvijas, nav nekas tāds, kas varētu sašķelt latviešu nāciju. Latvijas baznīcai jāpaliek tādai, kāda tā ir. Ja mēs atteiksimies no bībeliskajiem principiem, sāksies lavīnveida process. Sākumā legalizē sieviešu ordināciju, pēc tam – viendzimuma laulības, tad iet vēl tālāk. Nav jau runa par to, ka vīrieši būtu spējīgāki par sievietēm; galvenais jautājums ir par Bībeles autoritāti, par sievišķo un vīrišķo, par dziļāku būtību. Piekrītu arhibīskapa Jāņa Vanaga teiktajam, ka mehāniska abu baznīcu apvienošana varētu novest pie dramatiskām attiecībām, jo, piemēram, daļa trimdas latviešu drīzāk uzskatītu, ka Latvijas baznīcai jāpieņem viņu kārtība, domāšanas veids un virsvadība.”
Arnis Bušs, prāvests, Valmieras Sv. Sīmaņa draudze: “Zinot abās baznīcās pēc būtības ļoti atšķirīgas lietas, grūti iedomāties, kas varētu reiz sadalīto baznīcu apvienot. Tādu iespēju nudien neredzu. Vaina tā, ka mēs katrs esam pārāk centrējušies uz sevi – kā es jūtos, ko es gribu un tamlīdzīgi. Galvenais tomēr ir tas, lai mēs būtu godīgi pret Dievu. Es kā normāls kristietis drīzāk aicinātu pajautāt – varbūt tas skaistums un krāšņums ir dažādībā? Ja reiz ir divas baznīcas, kurām ir draudzīga un cieņas pilna sadarbība, tad taču ir pamats teikt – nu ko, veselīgi papildinām viena otru!”
Arvīds Bobinskis, Nīcas draudzes mācītājs: “Teorētiski nostāja par vienotu luterisko baznīcu Latvijā ir laba lieta, taču praktiski – ļoti apšaubāma lieta. Jā, pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, kad tika uzrakstīts vienotās Baznīcas darbības noteikumu mets, nodoms par abu baznīcu apvienošanu bija diezgan reāls. Toreiz latviešu mācītāji ārzemēs vēl nebija tik izteikti liberāli kā mūsdienās. Lai gan neesmu pats kategoriskākais, kad runa ir par sieviešu ordināciju, tomēr drīzāk teiktu “nē”, nevis “jā”. Ārzemēs gandrīz vai nedrīkst kritizēt sieviešu ordināciju, geju un lesbiešu attiecības. Man tuvāks ir konservatīvs garīgais viedoklis. Šobrīd neredzu pamatu, lai lemtu par abu baznīcu apvienošanu.”
Ģirts Grietiņš, Jaunjelgavas draudzes mācītājs: “Abām baznīcām ir pārāk atšķirīga izpratne par vairākiem jautājumiem, lai tagad aktualizētu apvienošanas jautājumu. Ja apvienot neizdevās pirms divdesmit gadiem, tad tagad to izdarīt būtu nesalīdzināmi grūtāk.”
UZZIŅA
* Otrā pasaules kara laikā 1944. – 1945. gadā no Latvijas bēgļu gaitās devās 143 luterāņu mācītāji jeb apmēram puse. Kopš 1963. gada Pasaules luterāņu federāciju pārstāv divas latviešu luteriskās baznīcas – LELB un LELBĀL.
* Starp abām baznīcām pastāv uzskatu atšķirības, galvenā – Latvijas baznīcas mācītāji lielā pārsvarā atbalsta viedokli, ka sievietes nedrīkstētu ordinēt mācītāja amatam, savukārt Baznīca ārpus Latvijas ordinēšanu pieļauj.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā