„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

Roberts Zīle: Vai eiro ieviešana ir „vēstures beigas”?

Raksts publicēts žurnālā “Bilance” nr. 322.

Ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi, kopš Latvija atguva savu neatkarību. Šajā laikā daudz ir izdarīts, lai mēs atgrieztos kultūras un ģeopolitiskajā telpā, pie kuras mēs vēsturiski esam piederējuši– esam iestājušies gan NATO, gan Eiropas Savienībā, bet no 1. janvāra būsim arī eirozonā. „Plāns izpildīts” – mēs varētu optimistiski deklarēt, un pasludināt, ka Latvijai ir pienākušas „vēstures beigas”.

Tas būtu vienkāršākais. Taču, paraudzīsimies uz lietām reāli – pēc iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju, tāpat kā pēc Džini sabiedrības nevienlīdzības indeksa mēs joprojām esam “vadošie” ES, simtiem tūkstoši Latvijas pilsoņu ir aizbraukuši labākas dzīves meklējumos un šis process turpinās; Krievijas politiskā un ekonomiskā ietekme, kas pēc neatkarības atgūšanas ar katru gadu samazinājās, nu atkal sāk sevi pieteikt aizvien intensīvāk.

Tādēļ ir pilnīgi pamatota sabiedrībā aizsākusies diskusija par to, kas būs „pēc” eiro? Kādu attīstības virzienu ies mūsu valsts? Un manuprāt tieši tagad, kad lielie „kalendārie” mērķi ir izsmelti, ir īstais brīdis nospraust mērķus, kurus mēs gribam sasniegt sabiedrības kvalitatīvajā attīstībā. Definēt, kāda ir Latvija, kuru mēs vēlamies redzēt, un konsekventi sākt pieņemt lēmumus šī mērķa sasniegšanai.

Šajā publikācijā es ieskicēšu dažus virzienus, kas mums varētu būt aktuāli. Es nepretendēju uz vienīgo patiesību un ceru, ka šai diskusijai pievienosies arī citi. Jo tikai saliekot prātus kopā, mēs spēsim izveidot tādu Latvijas nākotnes „bildi”, kas varētu būt dzīvotspējīga.

Rietumi vai Austrumi?

Šāds jautājums varētu šķist triviāls. Latvijai gan kulturāli, gan mentāli ir vienmēr bijis daudz vairāk kopīga ar Rietumiem, nevis Austrumiem. Tāpēc, lai arī integrācija Eiropā ir prasījusi daudz darba un pūļu, mūsu tuvināšanās Rietumiem lielā mērā ir notikusi dabiski un nepiespiesti. Likumsakarīga līdz ar to ir arī mūsu gaidāmā pievienošanās eirozonai no 1. janvāra. Pēc daudzu domām, mūsu pievienošanās Eiropas monetārajai savienībai arī noslēdz Latvijas integrācijas procesu Eiropā un ir uzskatāma par sava veida „vēstures beigām”. Vismaz attiecībā uz mūsu ģeopolitisko izvēli.

Taču, vai ir tik vienkārši, kā šķiet no pirmā acu uzmetiena? Ir jāņem vērā, ka Krievija nu jau vairākus gadus nopietni strādā pie jauna ģeopolitiska projekta – tā sauktās Eirāzijas savienības, kas vienlaikus iecerēta gan kā ES alternatīva ekonomiskā telpa, gan kā instruments atjaunotu Krievijas impērisko ambīciju īstenošanai. Šo projektu nevajag novērtēt par zemu! Daudzi tiešā veidā it kā nesaistīti procesi dažādās vietās – piemēram, Krievijas asā vēršanās pret Ukrainas un citu „tuvās pierobežas valstu” brīvās tirdzniecības līgumu slēgšanu ar ES, vērienīgās militāras mācības rietumu pierobežā, aktīvā pret ES vērstā ideoloģiskā kampaņa Latvijā, u.t.t. – ir vienas un tās pašas stratēģijas izpausmes.

Mēs nekādā ziņā nedrīkstam ignorēt to, kur mēs atrodamies no ģeopolitiskā viedokļa.

Ir divi būtiski aspekti, kas Latviju padara visai ievainojumu pret Krievijas centieniem – plašais „padomju cilvēku” slānis, kuri pateicoties masīvai Krievijas mediju propagandai tā arī pēc būtības nav samierinājusies ar realitāti, ka viņi dzīvo neatkarīgā Latvijā un ES, kā arī, protams, mūsu enerģētiskā atkarība un lielas Krievijas naudas klātbūtne Latvijā. Un, protams, svarīgākais, ka Krievija veido Eirāzijas savienību, kas pēc būtības ir impērijas atjaunošana vecajās PSRS robežās.

Demogrāfija un reemigrācija

Ekonomiskās krīzes rezultātā simtiem tūkstošu latviešu ir pametuši Latviju un pastāv pamatotas bažas, ka kombinācijā ar zemo dzimstības līmeni mūsu nācijas ilgtspējīga pastāvēšana var tikt apdraudēta.  Mums ir jādomā, kā atgriezt emigrējušos tautiešus atpakaļ dzimtenē. Ekonomikas ministrijas izstrādātais reemigrācijas plāns ir solis pareizajā virzienā, tomēr pašreizējā formā nepietiekams. Ir lieki lolot cerības, ka, piemēram, informācijas pieejamība par darba tirgu Latvijā mudinās aizbraukušos latviešus atgriezties; ja viņiem bija tik daudz iniciatīvas, lai izpētītu darba tirgu citās valstīs, tad diez vai viņiem būs grūtības atkal atrast nodarbi savā dzimtenē. Līdzīgi ir ar citiem reemigrācijas plāna rīcības virzieniem.

Drīzāk, viens no izšķirošajiem faktoriem, kas ietekmē Latvijas ģimeņu izvēli par labu aizbraukšanai vai palikšanai, ir mājokļa pieejamība. Ņemot vērā mūsu visumā zemo algu līmeni, banku piesardzību kreditēšanā un parādu nastu, kas guļas uz daudzām mājsaimniecībām kopš nekustamā īpašuma burbuļa plīšanas, kvalitatīvs mājoklis daudzām Latvijas ģimenēm ir nesasniedzams sapnis. Līdz ar to, ārkārtīgi svarīga ir valsts līdzdalība speciālas mājokļa programmas veidā. Tas varētu būt, piemēram, atbalsts pirmā mājokļa pircējiem, valstij garantējot viņu hipotekārā kredīta pirmo iemaksu. Tas varētu būt arī atbalsts ģimenēm, kas ievērojami pārmaksājušas par mājokli buma laikā, iedzīvotāju ienākuma nodokļa atlaides veidā par hipotekārā kredīta maksājumiem. Tā vai citādi – mums ir jādod handikaps mājokļu tirgū mūsu pašu ģimenēm. Daudzas emigrējušās ģimenes apsvērtu iespēju pārcelties atpakaļ uz dzīvi Latvijā, ja zinātu, ka vismaz par vienu svarīgu dzīves aspektu — mājokli — tām nebūtu jāsatraucas. Lieki piebilst, ka valsts atbalsts pirmajam mājoklim arī būtu kritisks apsvērums tām daudzajām ģimenēm, kas apsver iespēju emigrēt

Taisnīga nodokļu politika

Nodokļi spēlē milzīgu lomu valsts ekonomikas attīstībā un arī ir cieši saistīti ar demogrāfiju. Ir jāgādā, lai cilvēki grib un var dzīvot, strādāt un maksāt nodokļus Latvijā. Lai tā būtu, ir nepieciešama taisnīgāka nodokļu politika attiecībā pret visām iedzīvotāju grupām. Tas nozīmē, ka nodokļu slogam mazāk pelnošajiem un ģimenēm ar bērniem ir jāsamazinās. Satraucošs ir fakts, ka tā sauktais Džini indekss, ar ko mēra sabiedrības nevienlīdzību, kopš 2007. gada Latvijā ir palielinājies, nevis samazinājies, un ienākumu sadales nevienlīdzības ziņā mēs ieņemam pirmo vietu ES (Eurostat dati par 2012. gadu). Tas ir pilnīgā pretrunā ar mūsu vēlmi līdzināties Ziemeļvalstīm, kur ar nodokļu politikas palīdzību ir panākta daudz taisnīgāka ienākumu sadale sabiedrībā.

Taču runa nav tikai par sociālo taisnīgumu. Lai arī tas nenoliedzami ir svarīgs aspekts,  jāsaprot, ka netaisnīga nodokļu politika ir kopumā kaitējoša valsts ekonomiskajai ilgtspējai.

Tādēļ jau kopš 2006. gada gan šo rindu autors, gan apvienība „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK un vēlāk Nacionālā apvienība nu jau vairākām valdībām pēc kārtas ir neatlaidīgi piedāvājusi realizēt nodokļu sistēmas pārveidošanas programmu. Nākamā gada budžetā valdība beidzot ir spērusi soli pareizā virzienā. Tā ietvaros tiks ne tikai nedaudz samazināta sociālās apdrošināšanas iemaksu likme, ko pirmkārt sajutīs arī lielo algu saņēmēji, bet palielināts arī neapliekamais minimums, ienākuma nodokļa atvieglojumi par apgādājamiem un minimālā alga. Līdz ar to, piemēram, minimālās algas saņēmējs bez apgādājamiem nākamgad  “uz rokas” katru mēnesi saņems par nepilniem 20 latiem vairāk. Diemžēl šī summa joprojām būs zem iztikas minimuma, un

tāpēc ir jāpanāk, ka tieši neapliekamais minimums tiek straujāk paaugstināts, un ideālā variantā ir vienāds ar iztikas minimumu.

Runas par to, ka šādai iniciatīvai nepietiek fiskālās telpas, ir drīzāk politiski nevis ekonomiski motivētas, ja ņem vērā vēl neseno Reformu partijas spiediena rezultātā tapušo valdības apņemšanos pakāpeniski samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi līdz 20 procentiem visiem. Kas, protams, lielāku ieguvumu dos tieši lielāku ienākumu saņēmējiem.

Fiskālo telpu arī varētu paplašināt, ja paaugstinātu nodokli par ienākumu no kapitāla, kas Latvijā ir viens no zemākajiem ES. Ir jāapzinās, ka turīgie bieži vien savus ienākumus saņem tieši dividenžu vai akciju veidā, kuras tiek apliktas tikai ar attiecīgi 10 un 15 procentu likmēm. Šo nodokļu mērena paaugstināšana būtu ne tikai vēlama, bet nenodarītu arī ļaunumu valsts ekonomikai. Tiem, kas satraucas, ka paaugstinot kapitāla un kapitāla pieauguma nodokļus pēkšņi mums sāks trūkt investoru un vietējie uzņēmumi pārmetīsies uz citām valstīm jāpiezīmē, ka, piemēram, Bulgārijā šie nodokļi ir vēl zemāki, taču nav dzirdēts, ka biznesa vide steigtos tur investēt. Līdzīgi, ir maldīgi cerēt, ka Latvijas ekonomikai lielu pienesumu dos pašreizējā kārtība, kad ar kapitāla nodokli netiek apliktas dividendes, kas izmaksātas citu valstu juridiskajām personām. Tieši pretēji — šāda sistēma vairo spekulatīvās investīcijas, kas valstij nodara vairāk kaitējuma, nekā labuma.

Būtiskas izmaiņas būtu nepieciešamas arī nekustama īpašuma nodokļa jomā. Pirmkārt, ir jāreformē nekustamā īpašuma nodokļa piemērošana.

Pašreizējā kārtība, kad straujas nekustamā īpašuma cenas kāpuma gadījumā ilggadīgie mājokļu īpašnieki nav spējīgi samaksāt nodokļa summu, un ir spiesti savas ģimenes mājas pārdot, ir netaisnīga.

Tāpēc, līdzīgi kā, piemēram, Floridas vai Kalifornijas štatā ASV, ir jāievieš sistēma, kurā nekustamā īpašuma nodoklis attiecīgas pašvaldības ilggadīgiem iemītniekiem ir aprēķināts citādi nekā jaunajiem tirgus dalībniekiem un tā pieaugums ir limitēts. Kalifornijā tas tiek aprēķināts pret konkrēta bāzes gada kadastrālo vērtību. Nodokļa likme saglabājas piesaistīta bāzes gadam, tā nedrīkst tikt palielināta biežāk nekā reizi gadā, un ne vairāk kā par iepriekšējā gada inflācijas līmeni. Šī sistēma ļauj “neizspiest” ilggadējos iedzīvotājus, reizē no jaunajiem nekustamā īpašuma tirgus dalībniekiem paņemot būtisku nodokļa ieņēmumu. Savukārt, vienāda 70% atlaide, ko praktizē Jūrmala, dod daudz lielāku ieguvumu pēdējā laikā iegādāto un  būvēto dārgo īpašumu īpašniekiem, turklāt neatkarīgi no tā, vai deklarētās personas vispār ir ienākuma nodokļa maksātāji Latvijā.

Otrkārt, jānovērš situācija, ka mājoklī tā īpašnieks iegriežas tikai pāris reizes gadā vai vispār nekad. Ir jāievieš neapdzīvoto platību nodoklis, ko piemērotu īpašumiem, kuros to saimnieks nav reģistrēts un kuri nav oficiāli nodoti īrei. Šeit runa ir gan par otrajām un trešajām vasaras mājām, gan par banku un spekulantu neskaitāmajiem īpašumiem, gan strīda situācijā esošiem īpašumi,  kas  gadiem stāv tukši, kropļojot nekustamā īpašuma tirgu un veidojot tā saucamos “spoku” rajonus.

Treškārt, ir pienācīgi jāapliek ar nodokli nekustamā īpašuma spekulantu darbības. Valsts nodevai jāsastāda 80 procentus no starpības starp īpašuma kadastra vērtību un reālo īpašuma pārdošanas summu, ja gada laikā attiecīgais nekustamais īpašums tiek nopirkts un pārdots tālāk.

Izglītība un attīstība

Latvijas ilgtspējīgai attīstībai svarīga ir ne tikai vienlīdzīga, bet arī izglītota sabiedrība.  Informācijas tehnoloģijām, kuras ir noteicošās 21. gadsimta ekonomikā, piemīt tendence gan radīt jaunas darba vietas, gan padarīt par nevajadzīgām daudzas esošās. Tāpēc mūsdienu pasaule pieprasa cilvēkiem būt gataviem ātri adaptēties un gandrīz nemitīgi apgūt jaunas prasmes. Valsts interesēs ir spēt laicīgi paredzēt tehnoloģiskās pārmaiņas un sagatavot jaunos speciālistus, lai tie ir gatavi ne tikai pielāgoties, bet veidot nākotni. Pat ASV, kuru var uzskatīt par virzītāju tehnoloģiju attīstībā, sāk trūkt pat tik nosacīti vienkāršu profesiju pārstāvju kā programmētāju, un tiek lēsts, ka tuvākajā dekādē pieprasījums pēc tiem būs vismaz uz pusi lielāks, nekā absolventu ar attiecīgo grādu. Līdzīga situācija var veidoties arī Latvijā, ja izglītības sistēma tam nepielāgosies.

Būtiski ir atbalstīt jau esošos talantus un tradicionāli spēcīgās Latvijas industrijas ar lielu pievienoto vērtību. Kā vienu piemēru jāmin ir farmācijas nozare, kurā Latvijā ir spēcīga un konkurētspējīga ne tikai reģionālā, bet arī pasaules līmenī. Protams, arī pakalpojumu sektorā mums ir lielas iespējas. Mūsu zeme ir zaļa un nesapostīta; tūrisma sektorā mums ir daudzas dabiskas priekšrocības, kuras gadiem ejot tikai kļūs vēl aktuālākas. Svarīgi ir izmantot arī jaunas tendences „vecajās” nozarēs. Piemēram, tā sauktās trīsdimensiju drukas ieviešana rūpniecībā ir milzu iespēja tādām mazām valstīm kā Latvija, kuras nekad nebūs pasaules mēroga rūpniecības gigantu mājvieta. Bet, maza mēroga „gudra”, specializēta rūpniecība ar augstu pievienoto vērtību un eksportspējīgu produkciju ir viena no mūsu iespējām.

Enerģētiskā neatkarība

Latvijas ekonomiskā nākotne ir visciešākajā veidā ir saistīta arī ar enerģētikas norisēm reģionā un pasaulē. Enerģijas jomā visa Baltija joprojām lielā mērā ir ES sala, kas savienota tikai ar Krieviju. Gāzes tirgus liberalizācijā Latvijā ne par soli nevirzās uz priekšu, jo “Gazprom” lobija spiediens acīmredzot ir spēcīgāks, nekā ES likumdošana.

Jāuzsver – un tas bieži vien netiek pamanīts, ka enerģētiskajai atkarībai no Krievijas bez ģeopolitikas ir arī ļoti nopietns ekonomiskais aspekts – visa Latvijas tautsaimniecība ievērojami pārmaksā par monopolizēto gāzi.

Dažu ekspertu aprēķini rāda, ka alternatīvu gāzes piegāžu trūkums Latvijas patērētājiem divarpus gadu laikā no 2010. gada sākuma līdz 2013. gada vidum ir izmaksājis 255 miljonus latu.

Tas ir kā milzu nodoklis, kas bremzē mūsu attīstību, un nākotnē bremzēs vēl vairāk. Eksperti prognozē, ka enerģijas cena jau tuvākajā nākotnē būs nozīmīgāks konkurētspējas faktors, nekā darbaspēka izmaksas, kurās mēs nekad nespēsim konkurēt ar trešās pasaules valstīm. Piemēram, ASV, pateicoties slānekļa gāzes revolūcijai un no tās izrietošajam enerģijas cenu kritumam,  pēdējos gados ir dabūjusi atpakaļ savu “pazaudēto” rūpniecību. Tādēļ alternatīvu gāzes piegāžu esamība ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas noteiks Latvijas ekonomiskās izaugsmes iespējas.

Arī energoefektivitāte Latvijā jāuztver nopietni, jo sevišķi tāpēc, ka taupības pasākumi atsevišķas jomās ir iespējami salīdzinoši viegli un ātri. Pēc Starptautiskās Enerģētikas aģentūras (IEA) teiktā, energoefektivitāte ir pasaules pirmā degviela, jo investīcijas tajā jau 2011. gadā bija līdzvērtīgas ar investīcijām atjaunojamajos enerģijas resursos un fosilajā enerģijā. Piecu gadu laikā vien IEA dalībvalstis uz energoefektivitātes rēķina ir ietaupījušas vairāk nekā 300 miljardus eiro. Lai gan tādi energoefektivitātes pasākumi kā māju siltināšana, pateicoties ES atbalstam, Latvijā tiek veikti, valdībai ir jāveicina agresīvāka energoefektivitātes politika. Piemēram, valsts caur sertificētiem servisa piegādātājiem varētu palīdzēt samaksāt par mājokļu atjaunošanu, ļaujot mājokļu saimniekiem norēķināties ar valsti pakāpeniski caur ikmēneša komunālajiem maksājumiem.

Finanšu sektora sakārtošana

Lai gan bieži tiek uzsvērts, ka Latvija tiek uzņemta eirozonā kā paraugvalsts Māstrihtas kritēriju izpildē, pēdējos Eiropas Centrālās bankas un Eiropas Komisijas ziņojumos papildus tika norādīts uz pārlieku lielo nerezidentu, pārsvarā Krievijas, noguldījumu apjomu Latvijas komercbankās, kas var apdraudēt mūsu finanšu sistēmas ilgtspēju. Lai gan procentuāli izmaiņas pēdējos ceturkšņos nav lielas un nerezidentu noguldījumi sastāda aptuveni pusi no kopējiem nebanku noguldījumiem bankās, absolūtos skaitļos šie depozīti pieaug un sastāda aptuveni 9 miljardus eiro. Salīdzinājumam – nākamā gada valsts budžeta ieņēmumi tiek plānoti 7 miljardu eiro apmērā. Nerezidentu noguldījumi Latvijā ir potenciāli īpaši bīstami, jo tikai mazāk kā viena desmitdaļa no tiem valstī ir noguldīti uz ilgāku laiku par gadu. Pārējie 90 procenti ir līdz vienam gadam, no kuriem savukārt vislielākā daļa ir pieprasījuma noguldījumi, kurus krīzes brīdī iespējams ātri izņemt, radot finanšu tirgū paniku. Savukārt tiem nerezidentiem, kuri krīzes dēļ savus noguldījumus pazaudētu, zaudējumus līdz 100 000 eiro atbilstoši ES likumiem būtu jāsedz Latvijas valstij. Proporcija šeit ir skaidri redzama un iespējamās krīzes sekas – viegli prognozējamas. Tā būtu vēl lielāka finanšu katastrofa, nekā 2008. – 2009. gadā “Parex” gadījumā.

Ar nerezidentu naudu cieši saistīts jautājums ir arī uzturēšanās atļaujas un to ietekme uz nekustamo īpašumu tirgu. Bieži vien vienas un tās pašas personas glabā naudu Latvijā, ņem šeit bankas kredītu, pērk īpašumu, un kā bonusu vēl saņem Šengenas uzturēšanās atļauju. Lai gan par vēl vienu vērienīgu nekustamā īpašuma burbuli Latvijā runāt ir pāragri, nerezidentu aktivitātes veicina strauju cenu pieaugumu attiecīgos tirgus segmentos, un līdz ar to ir tirgu kropļojošas. Tās arī veicina pieprasījumu mājokļu kredītu tirgū, sadārdzinot mājokļu kredītu Latvijas iedzīvotājiem. Un visbeidzot, Latvija ar savām trešo valstu pilsoņiem ļoti „draudzīgajām” aktivitātēm  -  uzturēšanās atļaujām, nerezidentu noguldījumu piesaistīšanu, kapitāla nodokļa nepiemērošanu dividendēm, kas izmaksātas nerezidentu juridiskajām personām u.c. – kopumā riskē ar savu reputāciju ES.  Kipras piemēram vajadzētu kalpot kā mācībai, kas notiek, ja savu ekonomiku balsta uz tādiem lēmumiem, kas nav ilgtspējīgi – šādi turpinot, par simpātijām un vai solidaritātes izrādīšanu no citām ES dalībvalstīm krīzes gadījumā mēs varam aizmirst. Turklāt, kā zināms, naudai un ekonomiskajai ietekmei vienmēr līdzi seko arī politiskā ietekme.

Es jau minēju Krievijas aktīvo darbu pie Eirāzijas savienības veidošanas un ietekmes palielināšanas apkārtējās valstīs.

Mēs nedrīkstam ļaut valstī neierobežoti ieplūst Krievijas izcelsmes naudai, jo mūsu ekonomiskā atkarība no Krievijas jau tā ir liela.

ES prezidentūra

Noteikti ir jāuzsver, ka 2015. gadā, izmantojot mūsu ES prezidentūras termiņu, Latvijai ir dota iespēja aktualizēt sev svarīgos jautājumos arī ES līmenī. ES šobrīd ir krustcelēs – nākamgad ir gaidāmas ne tikai Eiropas Parlamenta vēlēšanas, bet arī jauns Eiropas Komisijas sastāvs un jauns ES Padomes prezidents. Līdz ar to ir pamats gaidīt zināmu politiskā kursa maiņu, kas visdrīzāk nebūs ES federācijas virzienā. Lielbritānija, Vācija, Nīderlande un vēl vairākas ES dalībvalstis ir ierosinājušas nodot atpakaļ dalībvalstu kompetencē vairākas šobrīd centralizētas pilnvaras. Es domāju, ka, neskatoties uz pamatotajiem aizbildinājumiem par kapacitātes trūkumu (Latvijas valsts krīzes un pēckrīzes gados nav bijusi tas labākais darba devējs), mums ir jābūt ambīcijām attiecībā uz mūsu prezidentūru. Un, viens no jautājumiem, kuru mēs varētu uzsākt risināt, būtu iespējamas Lisabonas līguma izmaiņas nolūkā atgriezt daļu ES kompetenču dalībvalstīm, tai pat laikā pastiprinot ES Vienoto tirgu. Mēs varēto šo procesu nodēvēt par „Rīgas iniciatīvu”.

Otrkārt, Latvijas prezidentūra varētu ieiet vēsturē ar aktīvu enerģētikas, īpaši gāzes tirgus liberalizācijas programmu.

Ņemot vērā mūsu situāciju, tas nevienu nepārsteigtu. Mēs varētu ierosināt padarīt vēl stingrāku esošo ES likumdošanu, lai vienotais ES enerģētikas tirgus vēl uz ilgiem gadiem nepaliktu tikai uz papīra.

Visbeidzot, pēc iestāšanās eirozonā mēs būsim daļa no tās, un mums  jāpieņem dalībvalstīm saistošus ekonomiska rakstura lēmumus, no kuriem atkarīga valstu un kopējā eirozonas stabilitāte. Līdz ar to, mūsu pašu interesēs ES prezidentūras ietvaros ir virzīt uz priekšu tā sauktās ES banku savienības pilnīgu izveidi. Lai gan saistībā ar dažu ES lielvalstu nevēlēšanos uzņemties jebkāda veida finanšu garantijas, šis process norit kā pa celmiem, un šobrīd ir panākta vienošanās tikai par vienotu banku uzraudzību (turklāt ļoti ierobežotā apmērā), pastāv izredzes, ka beigās tomēr taps pilnvērtīga eirozonas banku savienība, kurai varēs pievienoties arī tās neeirozonas ES dalībvalsts, kuras to vēlas. Kopīgs fonds banku problēmu risināšanai, kā arī ES līmeņa depozītu garantiju fonds beidzot varētu pārraut „ļauno apli”, kurā komercbanku maksātnespēja izraisa valsts maksātnespēju, kas savukārt izraisa citu valstu komercbanku maksātnespēju dēļ to ieguldījumiem šo valstu vērtspapīros.

Es uzskatu, ka kaut vai progress banku savienības izveide vien būtu liels panākums mūsu prezidentūras pusgadā. Un, mums nevajag baidīties no visai ES būtisku jautājumu risināšanas, bez šaubām, atceroties arī Latvijas intereses.

Rezumējot

Eiro ieviešana Latvijā noslēdz mūsu formālo eirointegrācijas ciklu. Tomēr darba vēl ir daudz. Mums priekšā ir laiks, kuru varam izšķērdēt, pašslavinoties par Latvijas sasniegumiem. Saprotams arī, ka joprojām turpināsies Krievijas agresīvie centieni izveidot Eirāzijas Savienību uz bijušās PSRS bāzes un nepārprotami Krievija tieši mūs uzskata par “draudzīgākajiem” vārtiem uz ES. Un, ja vārtus atver pārāk plaši,  tie kļūst tikai par telpas paplašinājumu.

Taču mums joprojām ir iespēja veidot tādu valsti, kas ir politiski un ekonomiski ilgtspējīga: ar pašcieņas pilniem pilsoņiem, kuri jūtas lepni, ka ir atgriezušies Dzimtenē; ar konkurētspēju, kas balstīta uz efektivitāti un kvalitāti, nevis lētu darbaspēku; ar pienācīgu ietekmi ES un tās attīstībā.

 

0 komentāri

Citi rakstiSākumlapa

Latvijas valsts dibināšanas svētkos: norisināsies koncerts „Dziedam Latvijai!”

Latvijas valsts dibināšanas svētkos: norisināsies koncerts „Dziedam Latvijai!”(0)

Norisināsies Latvijas valsts dibināšanas svētkiem veltīts koncerts „Dziedam Latvijai!” Rīgas Sv. Pētera baznīcā 18. 11. 17. plkst. 14. 00 Divi kori – kultūras centra „Mazā ģilde” vīru kamerkoris FRACHORI un Latvijas izdevniecību jauktais koris „FRACHORI” – aicina uz Latvijas valsts dibināšanas svētkiem veltītu koncertu „Dziedam Latvijai!”. Koncerts notiks sestdien 18. novembrī plkst. 14. 00 Rīgas

11.11.2017. Lāčplēša dienā: Gunta Kalmes uzruna pie Brīvības pieminekļa

11.11.2017. Lāčplēša dienā: Gunta Kalmes uzruna pie Brīvības pieminekļa(0)

Par godu Lāčplēša dienai 11.11.2017. Rīgas Brāļu kapos, tika iededzinātas svecītes un norisinājās lāpu gājiens no Rīgas Brāļu kapiem līdz Brīvības piemineklim un Latviešu strēlnieku laukumam. Pie Brīvības pieminekļa – svētbrīdis ar mācītāja Gunta Kalmes uzrunu. Video: Jānis Rožkalns

Latvijas valsts svētkos/ Mārcis Jencītis: Kāpēc LATVIESU tauta ir pazaudējusi privilēģiju valdīt pār savu zemi?

Latvijas valsts svētkos/ Mārcis Jencītis: Kāpēc LATVIESU tauta ir pazaudējusi privilēģiju valdīt pār savu zemi?(0)

„Visai Bībelei vijas cauri fakts, ka tad, kad tauta paklausa Dievam, tad valsts ir svētīta. Kad tauta atkāpjas no Dieva, tad tauta bauda okupāciju, lāstus, nabadzību un zaudē neatkarību.” Mārcis Jencītis Es jūs, apsveicu 18. novembra svētkos, mūsu mīļās Latvijas valsts dibināšanas dienā. Tā ir mūsu valsts proklamēšanas diena. Proklamēšana ir svinīgs paziņojums, ka mēs

Mēbeļu Bode starp mēbeļu tirdzniecības centru gigantiem

Mēbeļu Bode starp mēbeļu tirdzniecības centru gigantiem(0)

Mūsdienu pasaulē cenšoties viens otru pārsteigt un cīnoties par labāku sniegumu, labāku rezultātu, augstākiem reitingiem un lielāku ietekmi, mēs varam arī paskriet garām kaut kam, kas var būt dažkārt svarīgāks, nekā – augstāk, tālāk un ātrāk. Dzenoties izgudrot, kaut ko jaunu, sasniedzot ātrāku progresu, ne reti par upuri liekot godpilnu konkurenci, cilvēcīgumu un cēlsirdību darbā

Leonards Inkins: Par kolektīvo stulbumu un nacionālismu

Leonards Inkins: Par kolektīvo stulbumu un nacionālismu(0)

 Leonards Inkins, biedrības “Latvietis”  vadītājs; Dokumentālās filmas „Būt latvietim”  autors; Grāmatas “Neizmantoto iespēju laiks” 3 daļās autors.    Lai ko un, kā mēs darītu bieži mūsu darbībām, nav iecerēto rezultātu. Bieži nav arī iespējams panākt iecerēto. Ne tāpēc, ka darām nepareizi, vai darām slikti. Vienkārši politikā un ekonomikā rezultāts ir atkarīgs no daudziem faktoriem, kuri

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.