„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

Leonards Inkins: Par kolektīvo stulbumu un nacionālismu

 Leonards Inkins, biedrības “Latvietis”  vadītājs; Dokumentālās filmas „Būt latvietim”  autors;
Grāmatas “Neizmantoto iespēju laiks” 3 daļās autors. 

 

Leonards Inkins

Lai ko un, kā mēs darītu bieži mūsu darbībām, nav iecerēto rezultātu. Bieži nav arī iespējams panākt iecerēto. Ne tāpēc, ka darām nepareizi, vai darām slikti. Vienkārši politikā un ekonomikā rezultāts ir atkarīgs no daudziem faktoriem, kuri bieži ir nejaušību, muļķības un loģisku seku izraisīti.

Daudz ir dzirdēts, ka nedrīkst padoties, ka ūdens pat akmenī rievu izskalo un zāle cauri asfaltam izlaužas. Bet šie un līdzīgie stāsti ir tikai daiļrunība. Mazs cinītis lielu vezumu gāž, tikai tad, ja atrodas īstajā vietā un laikā. Ja neprecizitāte ir kaut par desmit laika vai attāluma vienībām, tad cinītis nekādi neietekmē vezuma gaitu.

Helsinki 86 nozīme

Nu jau par tradīciju ir kļuvis svētku un atceres brīžos piesaukt, labā nozīmē, Helsinki 86 grupu un tās darbību PSRS laikā. Bet ja viņu aktivitātes būtu piecus gadus iepriekš, vai piecus vēlāk, tos vienkārši iesēdinātu cietumos. Par to piecus gadus pirms astoņdesmit astotā gandrīz neviens neuzzinātu, un piecus gadus pēc astoņdesmit astotā tas maz kam interesētu. Daži šo manis rakstīto skaidros un pamatos ar zvaigžņu stāvokli un citiem neizmērāmiem un nepierādāmiem faktoriem, bet būtību tas nemaina. Jāatzīst, ka tā ir.

Lai ko censtos panākt nacionālās organizācijas tas neizdodas lielākoties tāpēc, ka tie, kam par labu tas nāks un kuru labumam darītājs vai cīnītājs ziedojas, viņa veiktais būs nenovērtēts un atraidīts.

Šeit atļaušos vienu anekdotisku atkāpi, kaut izteiktā doma ir nopietnu pārdomu vērta:

Sabiedriskā transportā iekāpj sieviete, stipri gados, jeb kā mēs sadzīvē dažreiz sakām – veca. Kāds jauneklis pieceļas un aicina sievieti apsēsties. Sieviete sašutumā kliedz: kas es tev kāda vecene?

Līdzīgi ir ar to, ko dara dažādas nacionālās grupiņas un pat daža partija. Izrādās, ka tiem, kuru labā minētie darbojas tas ir lieks un traucējošs. Viņiem daudz svarīgāk ir, kā nospēlēja Rīgas Dinamo, ar ko beidzās seriāls un galu galā, kāds rīt būs laiks un kāda laika prognoze. Pirmā vai otrā.

Zināt pret ko mūsu tautieši nav vienaldzīgi? Zināt, kad latvieši sacelsies? Tad, ja tiem atņems internetu! Tad nemieri ir garantēti. Vai atņems mīļās izklaides, kā sportu, seriālus un, citus burziņus. Vairums cilvēku pret līdzcilvēkiem un valsti ir vienaldzīgi. Viņi nav ļauni, viņiem vienkārši tas nerūp. Bet ja rūp, tad tikai tāpēc, lai pašam tiktu.

Ir teikts, ka nedrīkst mainīt maizi pret brīvību. Ja būsi atdevis brīvību, (lai iegūtu maizi), tad drīz vien atņems arī maizi. Jo esi, atteicies no brīvības, un maizes atņemšana būs šīs atteikšanās sekas.

Aklais nezina, ka ir akls. Viņš domā, ka visi dzīvo tumsā. Aklie bieži, tiem, kas redz un nav akli, ceļu rāda. Tas ir par mums.

Kolektīvā atbildība

Daudz ir dzirdēts par kolektīvo atbildību. Šai rakstā par kolektīvo stulbumu, nepateicību un kolektīvo gļēvumu, bieži pat kolektīvo nodevību. To varētu ilustrēt, kad kādi vai biežāk kāds, vēlas novelt lielu akmeni, bet viņam neizdodas, jo ir tūkstotis to, kuri nevēlas, lai šo akmeni pārvieto. Viņi vēlas, lai viss paliek, kā ir, jo viņi jau ir, kaut kā iekārtojušies, pieraduši un tos baida izmaiņas, jo tās var prasīt viņu līdzdalību akmens velšanā. Bet akmens ir smags un tik viegli nepadodas.

Ap mums ir tik daudz attapīgu, izdomas bagātu, augsti izglītotu un it kā gudru cilvēku. Cik veikli viņi prot piemēroties, atrast izdevību un izmantot sev labvēlīgus apstākļus! Viņi prot gan gudri runāt, gan aktīvi darboties un veiksmīgi tiek galā pat ar ļoti sarežģītām situācijām un dzīves pārbaudījumiem. Tikai kopdarbs mums nez kādēļ neveicas. Vēl vairāk, ja paskatāmies, ko esam kolektīvi sastrādājuši valsts mērogā, tad citādi kā par stulbumu to nosaukt nevar. Par kolektīvu stulbumu.

Ļaunuma sakne

Tad kur īsti ir tā ļaunuma sakne, kas rada šo kolektīvo stulbumu, kas mūs visus dzen pretim nabadzībai un iznīcībai? Kur šis stulbums ir radies? Kas pie tā vainojams?

Lai rastu atbildi uz šo jautājumu, ir jāmeklē tas pamatfaktors, kas nosaka jebkura saprātīga cilvēka rīcību.

Bieži mēs visā vainojam mūsu pašu ievēlēto valstsvīru tuvredzību, muļķību, zināšanu trūkumu, nespēju loģiski domāt un analītiski, jeb sistēmiski spriest, bet tā nav taisnība. Šie cilvēki ne tuvu nav palīgskolas kontingents ar dažādām debilizācijas pakāpēm. Pavērojiet, cik veikli viņi prot shēmot, cik attapīgi izdomāt un «izbīdīt cauri» sev vajadzīgas likuma normas vai noteikumus, normatīvajos aktos! Cik izdomas bagāti un gudri viņi ir valsts izzagšanā un pēc tam savu noziegumu attaisnošanā vai slēpšanā! Ne katrs var šiem izcilniekiem līdzināties!

Kolektīvs stulbums, kas radies summējoties vairākām individuālām, aplamībām ir pārņēmis ne tikai valsts pārvaldi, bet arī daudzus mazāka mēroga kolektīvus un cilvēkus Latvijā. Materiālisms cilvēku apziņā ar savu «gudrību» grauj valsti. Un tas spēj sagraut jebkuru valsti, jebkuru impēriju. Šie shēmotāji sagrāva pat vareno PSRS.

PSRS bija pirmā valsts pasaulē, kura par oficiālo valsts ideoloģiju pasludināja materiālismu, ateismu un noliedza nacionālismu. Tomēr ar komunisma idejām vien nepietika, lai cilvēkus mobilizētu vienotam darbam kopēja, materiālistiska mērķa vārdā. Nācās pielietot teroru. Vēlāk šis terors ieguva maigākas formas un tika papildināts ar tādiem no nacionālisma patapinātiem jēdzieniem, kā dzimtenes mīlestība, pienākums, sirdsapziņa. Pati kompartija tika pasludināta par «prāta, goda un sirdsapziņas iemiesojumu». Bet arī tas nelīdzēja. Valstiski sludinātais materiālisms pārņēma prātus arvien lielākām tautas masām. Komunisti lepojās, ka tiekot veidots «jauna tipa cilvēks». Diemžēl, šis «jauna tipa cilvēks» vairs negribēja pašaizliedzīgi strādāt un apzinīgi sevi ziedot «gaišajai komunisma nākotnei». It īpaši vēl tādēļ, ka redzēja «prātu, godu un sirdsapziņu» iepērkamies speciālajos veikalos, atpūšamies speciālajās sanatorijās, atpūtas namos, un izmantojam citas privilēģijas, kas vienkāršajam mirstīgajam bija liegtas.

Par IDEĀLISTIEM

Lai valsts pastāvētu ir nepieciešams zināms procents ideālistu, kas savu prātu, spēku un enerģiju ziedo tautas, Tēvzemes un valsts nākotnei. Jo vairāk ir šādu ideālistu, jo sekmīgāk attīstās valsts. Domāju, ka ir iespējams pat izskaitļot to procentuālo ideālistu un shēmotāju attiecību, pie kuras attīstība valstī apstājas un sākas pagrimums. Materiālistiem ar savu «gudrību» izdodas pārņemt varu pasaulē, un rezultātā cilvēce atgriežas verdzības laikmetā.

Mani bieži dēvē un apsaukā par pesimistu. Bet es neredzu nekādus iemeslus būt optimismam. Ir tikai cerība. Mana statistika ir tāda, ka Latvijā ir kādi desmit tūkstoši latviešu, kuriem patiesi latviskums un tautas stāvoklis rūp. No šiem desmit tūkstošiem ir tūkstotis, kas par to pastāvīgi interesējas, seko līdzi notikumiem, un kāds simts to, kas reāli ikdienā ziedojas šiem mērķiem un reāli darbojas. Pārējais miljons dzīvo ilūziju pasaulē, interesējas par citiem notikumiem, un tiem ir citi vērtību kritēriji, vērtības un vajadzības.

Ko darīt to zinot? Vai tiešām likt mieru un beidzot padomāt par sevi, savu ģimeni nevis atņemt sev, lai citiem būtu labāk?

Ir teikts, klauvē un tev atvērs. Tie, kam tas patiesi rūp, nespēj nedarīt. Viņi var sadusmoties un kādu dienu vai nedēļu «streikot», bet streiks ātri beidzas un darbības atsākas. Šie cilvēki nerēķina, vai ir jēga vai nav. Viņi vienkārši nespēj nedarīt. Un, lai kaut visa pasaule viņiem teiktu, ka nav jēgas, viņi vienalga darīs.

Neviens neaizstāv sociālo netaisnīgumu, pat ja tajā dzīvojas labāk nekā citiem taisnīgumā.

Katra viltīgi izdomāta shēma, katra veikli nostrādātā mahinācija vai zādzība no iedzīvošanās viedokļa ir slavējama gudrība. No nacionālisma viedokļa raugoties, tā ir nejēdzība un stulbums. Pat noziegums.

Tikai nacionālisms, kas ir ideālistiska, uz savas tautas un Tēvzemes mīlestību balstīta ideoloģija, var glābt cilvēci. Starptautiskā kapitāla interesēs veiktais globalizācijas process, kura rezultātā varmācīgi tiek sajauktas tautas un likvidētas valstu robežas nav nekas cits, kā plašs solis pretim jaunam, šoreiz modernās verdzības laikmetam. Cilvēces tālāku attīstību var nodrošināt tikai nacionālas, neatkarīgas valstis, kas visas pasaules mērogā savstarpēji sadarbojas.  ANO statūtos šie principi ir labi deklarēti, tikai tie netiek pildīti.

Kaut shēmotāju «gudrība» pašlaik mūs plosa, tomēr nacionālā kustība pasaulē uzplaukst. Būs arī mūsu ielā svētki, jo citu nacionālistu paveiktais atbalsosies arī mūsu pagalmos.

0 komentāri

Uzraksti, ko domā

Vārds:
E-pasts:
www:
Komentārs:

Citi rakstiSākumlapa

Leonards Inkins: Troļļi

Leonards Inkins: Troļļi(1)

Troļļošana tas nav tikai internets, tā ir sadzīvē sen izmantota metode kādu ietekmēt, kādu nosodīt, kādam sariebt. Tas notiek skolās, darba vietās un citos kolektīvos. Baumošana un nepatiesību izplatīšana par kādu vai kādiem ir troļļošanas pirmsākums.       Reiz britu zemē iznāca kāds nedēļas laikraksts. Katru nedēļu tas priecēja lasītājus ar interesantiem rakstiem, diskusijām un

Leonards Inkins: Maģija

Leonards Inkins: Maģija(0)

Tad atnāca Jēzus no Galilejas uz Jordānu pie Jāņa, lai tas Viņu kristītu. Bet Jānis atturēja Viņu, sacīdams: Man jāsaņem kristību no Tevis, bet Tu nāc pie manis? Bet Jēzus atbildēdams sacīja viņam: Lai tas tā notiek! Tā taču mums pienākas izpildīt visu taisnību! Tad viņš to pieļāva. Pēc kristības Jēzus tūliņ izkāpa no ūdens,

Leonards Inkins: kas ir valsts?

Leonards Inkins: kas ir valsts?(0)

18.11.2020. Pie Kārļa Ulmaņa. Foto: Marlēna Pirvica Bieži dzirdu, ka: valstij vajag, valstij ir jādara, valstij ir jārūpējas, valstij ir jāievieš, jāveicina, man valsts neko nav devusi, man šī valsts nav vajadzīga uc. Par to, kas ir valsts, kopš Platona ir daudz grāmatu uzrakstīts, daudz filmu uzņemts un daudz skaidrots. Bieži par valsti grāmatās paustais,

Iesniegta Pateicības vēstule Latvijas valsts vadītājiem

Iesniegta Pateicības vēstule Latvijas valsts vadītājiem(1)

Pagājušā gada 19. oktobrī jau otro reizi pēc kārtas notika viens no lielākajiem kristīgajiem pasākumiem Latvijā – Starpkonfesionālā Tautas lūgšanu sapulce „Dievs, svētī, Latviju!”. Šis pasākums, kas vieno gandrīz visus Latvijā esošos konfesiju vadītājus un ticīgos, tiek rīkots ar mērķi apvienot Latvijas draudzes kopīgā lūgšanā par valsts nākotni, kā arī iestāties par kristīgām un ģimenes

Džejs Lī Grēdijs: Kā uzlādēt garīgās baterijas jeb 7 veidi lūgšanu dzīves atjaunošanai 2020.gadā

Džejs Lī Grēdijs: Kā uzlādēt garīgās baterijas jeb 7 veidi lūgšanu dzīves atjaunošanai 2020.gadā(0)

J. Lee Grady Dž. Lī Grīds, Žurnāla Charisma līdzautors. Kristīgajā žurnālistikā viņš ir iesaistīts kopš 1981. gada. Dzimis Atlantā, Dž. Lī Grīdam un viņa sievai Deborai ir četras meitas. Vairāku grāmatu autors tostarp populārā grāmata “10 meli, ko baznīca stāsta sievietēm”. Dž. Lī Grīds ir apmeklējis 12 valstis, izaicinot draudzi atbrīvot sievietes kalpošanā un izbeigt

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.