„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

Kristīgā ticība un Tēvzemes mīlestība

Autors: Priesteris Andris Marija Jerumanis – Šveices Lugāno universitātes profesors teoloģijas zinātņu doktors. Pasniedz lekcijas fundamentālteoloģijā, starpreliģiju dialogā, starpreliģiju un ekumēnisko dialogu pastorālajā darbā.

Kāpēc kristiešiem jāuzdod jautājums par tēvzemes mīlestību? Reizēm sabiedrībā tiek pausts viedoklis, kas norāda, ka kristiešiem nacionālās identitātes jautājums ir otršķirīgs, jo tas ir politisks un neskar ticību. Ir pat dzirdēts apgalvojums, ka kristietība veicina universālumu un līdz ar to tēvzemes mīlestība nekādā ziņā nevar būt savienojama ar kristīgo mācību. Šāda nostāja nesen tika attiecināta uz latviešu valodas jautājumu. Nacionālisms vai arī kādas nacionālas idejas aizstāvēšana bieži tiek negatīvi lietota plašsaziņas līdzekļos saistībā ar kādu politisku partiju vai kustību, tādējādi veicinot vienaldzību pret savu nacionālo identitāti.

Mēs dzīvojam konkrētā laikmetā, kad Latvijas tautas liktenis ir apdraudēts. Jautājums par divvalodību skar konkrēti Latvijas un Latgales vietējo kultūru izdzīvošanu. Arī demogrāfiskais jautājums, kas rodas zemās dzimstības dēļ un ir arī saistīts ar iedzīvotāju izceļošanu no Latvijas, ietekmē visu tās iedzīvotāju nākotni un nosaka kultūru un sociālās attiecības starp visiem Latvijas iedzīvotājiem nākotnē. Demogrāfiskais jautājums un cīņa par divvalodību Latgalē pēc februāra referenduma liek pārdomāt jautājumu par nacionālās identitātes saglabāšanu un kristiešu ieguldījumu sabiedrības kopīgā labuma veicināšanā.

Nacionālā identitāte

Šis jautājums ir aktuāls ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā, kur jārisina demogrāfiskā krīze saistībā ar imigrāciju, sabiedrību novedot pie būtiskām pārmaiņām, kas skar kultūru, reliģiju un sadzīvi vietējo un iebraucēju starpā, nereti izraisot dažādus satricinājumus sabiedrībā. Nacionālās identitātes problēma tieši skar arī politiku. Eiropā arvien vairāk parādās partijas, kas ņem vērā nacionālās identitātes saglabāšanu un to iekļauj kā būtisku punktu savā programmā. Daudzus gadus ir valdījis multikulturālais sadzīvošanas modelis, kas ne vienmēr ir veicinājis integrāciju, bet drīzāk sabiedrības šķelšanos. Pirms neilga laika Vācijas kanclere Angela Merkele un Lielbritānijas premjers Deivids Kamerons uzdrošinājās pasludināt multikulturālisma neveiksmi, lai veidotu organiski integrētu sabiedrību.

Gan situācija Latvijā, gan Eiropā pieprasa dziļākas pārdomas par veselīgu nacionālismu. Ievērojamā latviešu rakstniece Zenta Mauriņa reiz runāja par tautām un nacionālismu, parādot atšķirību starp agresīvo un pozitīvo nacionālismu. Agresīvo nacionālismu viņa raksturo ar tendenci „savu tautu uzskatīt par izredzētu un piešķirt sev tiesības citus pazemot, iekarot, izmantot”. Pozitīvo jeb toleranti kritisko nacionālismu Z. Mauriņa skaidro kā iespēju „saglabāt savas vēstures un ģeogrāfijas noteiktās īpatnības reizē ar apziņu, ka visām tautām ir šīs pašas tiesības. Tautu vienība daudzveidībā ir mūslaiku prasība. Tikai tā var paglābties no haosa un saglabāt mieru”. Z. Mauriņa, kurai šogad svinēsim 115. dzimšanas atceres dienu, nebaidās lietot vārdus „tolerantais un kritiskais”. Viņa zināja, ka tikai patiesības atzīšana par sevi palīdz neiekrist neprātā kā tas ir noticis vēsturē, īpaši nacionālsociālismā, kas noveda pie ebreju tautas holokausta. Viņa zināja, ko nozīmē nacionālisms, kas kļūst par koloniālismu. Z. Mauriņa saka: „Kritisks nacionālisms ir reizē prasīgs un iecietīgs, tas savas tautas kļūdas saskata asāk, tāpat kā mēs arī mīlamā cilvēkā saskatām viņa nepilnības un intensīvāk veicinām katru pozitīvu rosmi. Mēs mīlamo cilvēku gribam pilnīgu, bet trūkumu dēļ nekad viņu nepametīsim, tāpat arī materiālu labumu dēļ neatkāpsimies no savas tautas. Tāpat kā nevaram mainīt savu ādu un izskatu, izraudzīties vecākus, tā arī nevaram mainīt savu nacionalitāti.” Šos vārdus ir teikusi domātāja un kristiete, kas sevi uzskatīja gan par latvieti, gan eiropieti. Viņa, kas dzīvojot trimdā, nekad nepameta dzimtenes mīlestību, bet tāpat cienīja citas tautas kultūru, rakstīdama vācu un zviedru valodā.

Veselīgs nacionālisms

Z. Mauriņa parāda, ka nacionālā ideja un patriotisms ir jēdzieni, kas daļēji pārklājas un ir savstarēji nepieciešami. Veselīgs nacionālisms nav iespējams, nemīlot savu tēvzemi, dzimteni. Citā cilvēkā varam mīlēt tikai to, ko mīlam sevī. Ja es cienīšu savu tautu, kas dabīgā veidā ir arī saistīta ar kādu zemi un valstisku institūciju, tad spēšu arī saprast, cik liela vērtība tā ir cittautietim. Lai respektētu citu zemi un tās kultūru, ir jāsaprot, cik svarīga vērtība tā ir man pašam. Tā ir bijusi viena no pamatproblēmām Eiropas valstu un tās koloniju attiecībās. Pārdomājot britu, vācu un franču tirgoņu un karaspēka izturēšanos pret Ķīnas impēriju, varam saprast – šāda attieksme ir atstājusi dziļas rētas līdz mūsdienām. Tāpat varam aplūkot cariskās Krievijas imperiālisma sekas, bez kurām nevaram izprast Latvijas un Krievijas savstarpējās attiecības – Ivana Bargā iebrukumus Livonijā 16. gs. vai Latgales rusifikācijas politiku. Imperiālisms gandrīz vienmēr nozīmē citu kultūru nonivelēšanu. Kristus māca savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu. Agresīvais patriotisms vai nacionālisms, īpaši savā imperiālistiskajā formā, ir pretrunā ar Kristus tuvākmīlestības bausli. Tāpēc, parādoties kolonizācijas jautājumam, daži kristiešu teologi un gani sacēlās pret kolonizācijas metodēm, atbalstot nacionālās identitātes saglabāšanu un politisko neatkarību. Tas bija vērojams gan pasaulē, gan arī Latgalē.

Tēvzemes mīlestības izzušana Eiropā ir saistīta ar reakciju uz pēdējiem diviem Pasaules kariem, kas radušies agresīva nacionālisma iespaidā. Lai pārvarētu pretējību Eiropā, dzima ideja par apvienotu Eiropu.

Debesu tēvija un zemes tēvija

Jānis Pavils II savā pēdējā garīgajā testamentā, grāmatā ”Atmiņa un identitāte” (2004), sniedz dziļas, bagātinošas domas par tēvzemi un tās mīlestību, par nācijas ideju, vēstures nozīmi, tās saistību nācijas un kultūras starpā. Pāvests izsaka savas pārdomas par patriotismu Polijā pēc komunisma krišanas un iestāšanās Eiropas Savienībā. Viņš uzsver, ka tēvijas ideja ir saistīta ar mantojuma ideju un tā sevī ietver gan materiālo (zeme, teritorija), gan garīgo mantojumu, kas atrodams katras nācijas kultūrā. Jānis Pāvils II uzsver, ka Polija, zaudējot neatkarību, tomēr paturēja savu garīgo mantojumu, parādot, ka garīgā dimensija uzplaukst tieši tad, kad tauta alkst pēc brīvības. Tas vērojams arī Latgalē rusifikācijas laikā, Padomju okupācijas un kolonizācijas periodā Latvijā no 1940. līdz 1991. gadam.

Svētīgais pāvests pasvītro, ka Kristus norāda vēl uz citu – Debesu Tēva mantojumu un Debesu tēvijas būtību. Vai jaunā tēvijas ideja, ko atnes kristietība, liek aizmirst zemes tēvijas ideju un aicina to nemīlēt? Jāņa Pāvila II atbilde ir: „Nē! Kristus uzkāpšana debesīs atvēra tēvijas ideju mūžības dimensijai, bet nekādā gadījumā neiznīcināja tās laicīgo nozīmi.”

Patriotisma un tēvzemes mīlestības audzināšana

Ceturtā baušļa izklāstā katoliskās Baznīcas katehismā lasām: „Tas prasa, lai cilvēki ar godbijību, mīlestību un pateicību izturētos pret vecvecākiem un senčiem. Tas skar arī pilsoņu pienākumus pret savu tēvzemi.” (KBK 2199) ”Mīlestība pret tēvzemi un kalpošana tai ir pateicības un mīlestības pienākums.” (KBK 2239) Svētīgā Jāņa Pāvila II izpratnē tēvzemes mīlestība nozīmē mīlēt „tās vēsturi, tradīcijas, valodu un tās dabīgo tēlu. Tā ir mīlestība, kas sevī ietver tās pilsoņu darbus. Katrs apdraudējums tēvijas lielajam labumam kļūst par tēvzemes mīlestības pārbaudījumu”. Pāvests uzskata, ka ģimene, tēvija, nācija ir neaizstājamas pamatvērtības, ko nedrīkstētu apdraudēt kosmopolītisms (vienaldzīga izturēšanās pret dzimteni). Tēvzemes mīlestība nedrīkst deģenerēties līdz tādam nacionālismam, kas meklē tikai savas nācijas labumu. Pāvests Jānis Pāvils II lieto šeit nacionālismu tā negatīvajā nozīmē, ko Z. Mauriņa sauc par agresīvo nacionālismu.

Šīs pārdomas mums ļauj labāk izprast to, ka patiesas un veselīgas tēvzemes mīlestības audzināšana ir ikviena pienākums pašreizējā Latvijas situācijā, kur tauta cīnās par savu izdzīvošanu. Tas nav otršķirīgs jautājums, ko varam nogrūst malā ar nostāju ”man politika neinteresē”. Šeit arī Baznīca nevar stāvēt malā un ignorēt sociālo ētiku savā audzināšanas misijā.

Arī godināmais bīskaps B. Sloskāns mīlēja savu tautu, tēviju un neaizbildinājās ar to, ka bija Mogiļevas-Minskas bīskaps. Viņa tēvzemes mīlestība neliedza mīlēt Krieviju un kalpot Baltkrievijā, atdodot dzīvi par savām avīm Sibīrijā. Kristū mīlot visus, kuriem ir kopīga Debesu tēvija, viņš nepārstāja latviešos audzināt mīlestību uz Latviju un saprata, ka Baznīca nedrīkst palikt ieslēgta savā nācijā, jo tās misija neidentificējas tikai ar vienu Arī godināmais bīskaps B. Sloskāns mīlēja savu tautu, tēviju un neaizbildinājās ar to, ka bija Mogiļevas-Minskas bīskaps. Viņa tēvzemes mīlestība neliedza mīlēt Krieviju un kalpot Baltkrievijā, atdodot dzīvi par savām avīm Sibīrijā. Kristū mīlot visus, kuriem ir kopīga Debesu tēvija, viņš nepārstāja latviešos audzināt mīlestību uz Latviju un saprata, ka Baznīca nedrīkst palikt ieslēgta savā nācijā, jo tās misija neidentificējas tikai ar vienu kultūru vai valsti, jo Debesu tēvija ir kopīga visiem.

Kristietība un egoistisks individuālisms

Kristietība palīdz saprast, ka ikviens cilvēks piedzimst, nesot atbildību kādas specifiskas kopības priekšā – ģimenes, tēvzemes, nācijas vai visas pasaules. Cittautieši, kuri nedzīvo savā valstī, ir aicināti respektēt un mīlēt nācijas pamatiedzīvotājus. Imigrācijas jautājumu var pareizi risināt, ņemot vērā tēvzemes mīlestību un pienākumus pret vietējo kultūru. Iebraucējs vai arī pilsonis, kurš nav latvietis, nekad nedrīkst vēlēties pārveidot valsti un tās kultūru pēc savas tēvijas līdzības, jo viņš nevēlētos, lai tas notiktu arī valstī, no kuras pats nāk.

Tēvzemes mīlestība arī pieprasa izvairīties no ksenofobijas, antisemītisma, šovinisma, un naida kūdīšanas pret cittautiešiem. Problēmas ir jārisina dialoga un objektīvas patiesības gaismā, ne ar varmācīgām metodēm un savstarpēju apmelošanu, bet pacietīgā patiesības tolerancē, kas virza uz patiesības meklēšanu veselīgi kritiskā garā. Daudzi savstarpēji saspīlējumi, kas šobrīd Latvijā pastāv saistībā ar valodas jautājumu, atrisinātos, ja ņemtu vērā atbildību pret objektīvo patiesību ārpus jebkuras ideoloģijas un agresijas. Tas ir virziens, kurā mūs aicina Z. Mauriņa ar savu kritiski toleranto patriotismu, kas savienojams ar veselīgu domāšanu un kristīgu sociālo ētiku.

0 komentāri

Uzraksti, ko domā

Vārds:
E-pasts:
www:
Komentārs:

Citi rakstiSākumlapa

Leonards Inkins: Troļļi

Leonards Inkins: Troļļi(0)

Troļļošana tas nav tikai internets, tā ir sadzīvē sen izmantota metode kādu ietekmēt, kādu nosodīt, kādam sariebt. Tas notiek skolās, darba vietās un citos kolektīvos. Baumošana un nepatiesību izplatīšana par kādu vai kādiem ir troļļošanas pirmsākums.       Reiz britu zemē iznāca kāds nedēļas laikraksts. Katru nedēļu tas priecēja lasītājus ar interesantiem rakstiem, diskusijām un

Leonards Inkins: Maģija

Leonards Inkins: Maģija(0)

Tad atnāca Jēzus no Galilejas uz Jordānu pie Jāņa, lai tas Viņu kristītu. Bet Jānis atturēja Viņu, sacīdams: Man jāsaņem kristību no Tevis, bet Tu nāc pie manis? Bet Jēzus atbildēdams sacīja viņam: Lai tas tā notiek! Tā taču mums pienākas izpildīt visu taisnību! Tad viņš to pieļāva. Pēc kristības Jēzus tūliņ izkāpa no ūdens,

Leonards Inkins: kas ir valsts?

Leonards Inkins: kas ir valsts?(0)

18.11.2020. Pie Kārļa Ulmaņa. Foto: Marlēna Pirvica Bieži dzirdu, ka: valstij vajag, valstij ir jādara, valstij ir jārūpējas, valstij ir jāievieš, jāveicina, man valsts neko nav devusi, man šī valsts nav vajadzīga uc. Par to, kas ir valsts, kopš Platona ir daudz grāmatu uzrakstīts, daudz filmu uzņemts un daudz skaidrots. Bieži par valsti grāmatās paustais,

Iesniegta Pateicības vēstule Latvijas valsts vadītājiem

Iesniegta Pateicības vēstule Latvijas valsts vadītājiem(0)

Pagājušā gada 19. oktobrī jau otro reizi pēc kārtas notika viens no lielākajiem kristīgajiem pasākumiem Latvijā – Starpkonfesionālā Tautas lūgšanu sapulce „Dievs, svētī, Latviju!”. Šis pasākums, kas vieno gandrīz visus Latvijā esošos konfesiju vadītājus un ticīgos, tiek rīkots ar mērķi apvienot Latvijas draudzes kopīgā lūgšanā par valsts nākotni, kā arī iestāties par kristīgām un ģimenes

Džejs Lī Grēdijs: Kā uzlādēt garīgās baterijas jeb 7 veidi lūgšanu dzīves atjaunošanai 2020.gadā

Džejs Lī Grēdijs: Kā uzlādēt garīgās baterijas jeb 7 veidi lūgšanu dzīves atjaunošanai 2020.gadā(0)

J. Lee Grady Dž. Lī Grīds, Žurnāla Charisma līdzautors. Kristīgajā žurnālistikā viņš ir iesaistīts kopš 1981. gada. Dzimis Atlantā, Dž. Lī Grīdam un viņa sievai Deborai ir četras meitas. Vairāku grāmatu autors tostarp populārā grāmata “10 meli, ko baznīca stāsta sievietēm”. Dž. Lī Grīds ir apmeklējis 12 valstis, izaicinot draudzi atbrīvot sievietes kalpošanā un izbeigt

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.